Tu esi Latvija

Mūsdienu Latvijā iegājies par dažādām lietām runāt kādā noteiktā laikā. Decembrī vienmēr runā par ticību, cerību un mīlestību. Martā — par to, kuŗus latviešu kaŗavīrus mums vajag atcerēties un kuŗus — nē. Un novembrī, protams, visi runā par patriotismu, nācionālo stāju un Latvijas nākotni. Arī šis novembris nav izņēmums — drīzāk jau otrādi.

Kā jau pierasts, katrs saka ko citu. Vieni saka, ka nu mums ir tāda Latvija, kādu mēs vienmēr esam vēlējušies, un, lai arī pie mūsu gaišās nākotnes debesīm vēl joprojām vīd sīki mākonīši — piemēram, ekonomiskā krīze, — tās ir tikai īslaicīgas grūtības, kas mūsu valsts rītdienu nekādi apdraudēt nespēj. Otri apgalvo, ka tās Latvijas, kādu mēs savulaik cerējām redzēt, nav un vairs arī nebūs, jo valdība mūs apzagusi, piesmējusi un pārdevusi, un visai latvju tautai atlicis vien skaitīt pēdējās stundiņas. Trešie aicina uz cīņu par tādu Latviju, kādu vēlamies paši. Vārdu sakot, katram ir, ko teikt.

Bet kas tad ir tā Latvija, kuŗas neatkarību šodien svinam? Vai tā ir tā 1918. gadā proklamētā Latvija bez īsti noteiktām robežām, konstitūcijas un pavisam neskaidru nākotni? Vai tā ir leģendām apvītā Ulmaņlaiku Latvija? Vai tā ir 1990. gadā no jauna pasludinātā neatkarīgā Latvija? Bet varbūt tā ir 2008. gada Latvija — ES dalībvalsts? Vēl vairāk — kas bija tā Latvija, par kuŗu savulaik cīnījās latviešu strēlnieki? Vai viņi cīnījās par Latvijas autonomiju Krievijas sastāvā? Kas bija tā Latvija, par kuŗu savulaik cīnījās latviešu leģionāri? Vai viņi cīnījās par neatkarīgo Latviju, kur viņus pieminēt vairs īsti neklājas? Kas bija tā Latvija, kādu mēs pieminējām padomju okupācijas laikā — vai tiešām LPSR? Šīs dažādās valstis ir tik ļoti atšķirīgas, ka brīžam pat grūti pateikt, kas tad tām ir kopīgs.

Taču tad, ja necenšamies saistīt Latviju ar kādu noteiktu valsti, viss pēkšņi kļūst skaidrs. Ne jau par parlamentāro republiku latviešu strēlnieki devās kaujā. Ne jau par Ostlandes autonomiju cīnījās latviešu leģionāri. Ne jau par liberālo dēmokratiju mēs gājām mītiņos un stājāmies uz barikādēm. Tā Latvija, par kuŗu latvieši cīnījušies, vienmēr ir bijis ideāls, kam nekad nav atbildusi — vai pat spējusi tuvoties — kāda reālajā dzīvē pastāvoša valsts.

Taču tieši šī ideālā Latvija izrādījusies daudz spēcīgāka un ilglaicīgāka par jebkuŗu politisku veidojumu, kas saukts par Latviju. Šī Latvija pastāvēja vēl ilgi pirms 1918. gada 18. novembŗa, šo Latviju nespēja okupēt ne vācu, ne padomju kaŗaspēks, un šo Latviju neviena valdība nav spējusi nozagt vai pārdot.

Vēl vairāk — tieši šī Latvija ir tā, kas pastāvēs vēl ilgi pēc tam, kad mūsdienu Latvijas valsts būs atkal atradusi kādu jaunu polītisko ievirzi vai valsts pārvaldes formu. Šīs Latvijas nākotne nav atkarīga no NATO vai ES — šī Latvija pastāvēs tik ilgi, kamēr būs latvieši, kas to pieminēs. Šī Latvija pastāvēs tik ilgi, kamēr būs latvieši, kas apzināsies — tieši viņi arī ir Latvija. Šīs Latvijas nākotne atkarīga tikai no mums.

Tu esi Latvija.

Skaistā, jaunā pasaule

Ja neesat vēl dzirdējuši, ka 5. novembŗa rītā mēs pamodāmies pavisam jaunā pasaulē, pagaidiet, noteikti vēl dzirdēsit neskaitāmas reizes. Šī frāze, kā jau parasti mēdz būt ar klišejiskiem izteicieniem, ir pārāk ērta, lai to nelietotu līdz apnikumam. Un, kā jau parasti, arī šajā klišejā ir liela daļa taisnības. Tik tiešām — nu Amerikai pirmo reizi tās vēsturē ir melnādains prezidents, turklāt tāds, par kuŗa ievēlēšanu līksmo arī pārējā pasaule (ja būtu ievēlēta, piemēram, Kondolīza Raisa, kas ir ne tikai melnādaina, bet vēl arī sieviete, pārējā pasaule jūsmotu jūtami mazāk). Kā teikts kādā citā spārnotajā frāzē, kuŗu turpmāk dzirdēsit bieži: „Pirms 50 gadiem par to uzdrīkstējās tikai cerēt un sapņot.“

Ja lasāt, ko par vēlēšanām saka paši amerikāņi, droši vien būsit pamanījuši vēl kādu pārāk bieži lietotu atziņu: Obama aplam atgādina Dž. F. Kenediju. Un arī šeit nav, ko pārāk iebilst. Tik tiešām, abi ir jauni, izskatīgi, māk runāt (it īpaši par pārmaiņām), nāk no tādām etniskajām grupām, kas pirms 50 gadiem par prezidenta amatu „uzdrīkstējās tikai cerēt un sapņot“, abi ir dēmokrati, abi nebija tie ticamākie kandidāti prezidenta amatam, un, visbeidzot, no abiem sagaida daudz.

Protams, šādas frāzes visu pārlieku vienkāršo. Netrūkst cilvēku, kas piebilst, ka viens Obama necik radikāli visu ASV kursu izmainīt nevar, tātad runas par jauno pasauli ir nevietā. Un arī Kenedijam polītiskās pieredzes bija daudz vairāk nekā Obamam. Taču visnelāgākais, kas no šādas vienkāršošanas ceļas, ir tas, ka vispārējā sajūsmā koncentrējoties uz redzamākajām lietām, viegli palaist gaŗām ko būtisku. Proti, pasaule tik tiešām ir mainījusies un Obama tik tiešām atgādina Kenediju.

Lai saprastu, kas tad īsti ir noticis, atskatīsimies atpakaļ uz 1960. gada ASV prezidenta vēlēšanu kampaņu, kur dēmokrats Dž. F. Kenedijs sacentās ar republikāni R. Niksonu. Šīs vēlēšanas notika tādā pasaulē, kādas pirms divdesmit gadiem vēl nebija — televīzija, kas tā pa īstam parādījās tikai piecdesmitajos gados, pēkšņi un būtiski izmainīja to, kā cilvēki uzzina par jaunumiem, pieņem lēmumus un, galu galā, pavada svētdienas pēcpusdienas. 1960. gada vasarā kādam ienāca prātā gaiša doma — kamdēļ gan televīzijā neuzrīkot diskusiju tiešraidē starp galvenajiem prezidenta kandidātiem? Domāts — darīts. Un tā 1960. gada 26. septembrī pirmo reizi visā Amerikas vēsturē ikviens, kas to vēlējās, tiešraidē varēja vērot un vērtēt, kā ASV prezidenta kandidāti atbild uz dažādiem svarīgiem jautājumiem.

Debates izrādījās visnotaļ populāras — tās noskatījās vairāk nekā 70 miljoni amerikāņu. Bija skaidrs, ka televīzija vairs ne tikai pavēsta jaunumus un izklaidē skatītājus — tagad tā jaunumus radīja pati, kļūstot par būtisku veidu, kā iespaidot polītiku. Taču, kā ikvienam plašsaziņas līdzeklim, arī televīzijai ir savi noteikumi. Un tie daudz labvēlīgāki izrādījās jaunajam, simpātiskajam un pašpārliecinātajam Kenedijam, nevis pārlieku kalsnajam un bālajam Niksonam, kuŗš turklāt gandrīz visu laiku aizstāvējās. Rezultātā 8. novembŗa vēlēšanās uzvarēja Kenedijs, vienlaikus pierādot, ka tagad, lai uzvarētu vēlēšanās, jāprot labi izskatīties kameru priekšā.

Šo mācību labi ielāgoja gan Niksons, kas 1968. gada vēlēšanās uzvarēja, gan visa republikāņu partija — 1976. gada vēlēšanās viņi pat nolēma uzticēt gozēšanos kameru priekšā profesionālim, tas ir, bijušajam otršķirīgu filmu un cigarešu reklāmu spīdeklim Ronaldam Reiganam. Lai gan toreiz viņš par mata tiesu zaudēja, nākamajās vēlēšanās viņš uzvarēja un sava mūža lielāko lomu tik tiešām nospēlēja spīdoši, nekad nepalaižot gaŗām izdevību papozēt kamerām vai pabārstīties ar labskanīgām un viegli citējamām frāzēm (angļu valodā tām ir pat īpašs nosaukums —„Sound bites“). Viņam tas izdevās tik labi, ka vēl šodien viņu uzskata par vienu no izcilākajiem ASV prezidentiem.

Ja nekas nebūtu mainījies, tad te nu mūsu pamācošajam stāstam par to, kā polītika kļuva par šovbiznesu, varētu likt punktu. Bet lūk! Tieši tāpēc 2008. gada ASV prezidenta vēlēšanas ir tik svarīgas, ka tās skaidri pierādīja — ir gan mainījies. Ir radies kāds jauns plašsaziņas līdzeklis, kuŗu, tāpat kā televīziju, mēs sākumā labākajā gadījumā uztvērām kā ziņu un izpriecu avotu, bet kuŗš, tāpat kā televīzija, būtiski pārveidojis veidu, kā turpmāk rīkos polītiskās kampaņas. Un, gluži kā 1960. gada vēlēšanās, uzvarēja tieši tas, kuŗš vislabāk prata izmantot šo jauno plašsaziņas līdzekli. Nenovērtējiet šo mirkli par zemu — mēs visi nupat kā bijām liecinieki tam, kā cilvēku apziņā internets un jo īpaši sociālie tīkli no samērā noderīga sienas avīzes un atmiņu klades krustojuma kļuva par veidu, kā panākt uzvaru ASV prezidenta vēlēšanās.

Protams, abiem kandidātiem bija savas oficiālās mājaslapas. Tomēr republikāņu kandidāts Makkeins acīmredzot bija pārāk labi iegaumējis Reigana mācību par televīzijas lielo spēku — jau pašā lapas sākumā apmeklētāju sagaidīja lieliski uzfilmēta un samontēta televīzijas reklāma, kuŗā Makkeins ar aizkustinājumu balsī stāstīja par savu mīlestību pret Ameriku un to, kā viņš to spēs darīt labāku. Arī tālāk viena pakaļ otrai sekoja tikpat profesionālas televīzijas reklāmas, savukārt Makkeina viedoklis par dažādiem jautājumiem bija atsevišķās viedokļu lapās. Lapas malā greznojās uzraksts, kas mudināja izdrukāt pašam savas skrejlapas ar Makkeina viedokli, taču katrs, kas kādreiz ar stipri ierobežotiem līdzekļiem mēģinājis uztaisīt plakātu vai skrejlapu, uzreiz pamanīja kādu būtisku trūkumu — tās bija krāsainas un bagātīgi ilustrētas ar fotogrāfijām. Šādas skrejlapas izskatās lieliski, ja tās iespiestas krāsaini un tipogrāfijā. Taču tad, ja šādu skrejlapu izdrukā uz parasta, lēta printeŗa un aiznes nokopēt piecsimt eksemplāros, tas izskatās vienkārši atbaidoši. Varbūt maldos, bet rodas iespaids, ka mājaslapā vienkārši ievietoja oficiālās kampaņas skrejlapas, kuŗas, profesionāli iespiestas, dalīja tad, kad Makkeins tikās ar vēlētājiem. Ja tās radītas speciāli internetam, tad jāteic, ka izdevies ļoti vāji.

Nepārprotiet — it kā jau Makkeina mājaslapā bija viss, kas vajadzīgs. Skrejlapas? Ir. Blogs? Ir. Fona bildītes datoram? Ir. Fotogalerija (ar Makkeina armijas dienu bildēm)? Ir. Myspace profils? Ir. Itin viss, kas vajadzīgs, bija, turklāt nenoliedzami ļoti labi uztaisīts. Taču piemērs ar skrejlapām vai televīzijas reklāmām ir tipisks — visa Makkeina mājaslapa pašos pamatos tomēr sekoja televīzijas darbības modelim, tas ir, profesionāļi radīja saturu, ko patērētājiem atlika tikai lietot. Makkeins internetu uztvēra tāpat kā tie, kam televīzija šķita tikai radio ar bildi — neņemot vērā un tādēļ arī neizmantojot tās priekšrocības, kas piemīt tikai internetam.

To nevarētu teikt par Makkeina pretinieku Obamu. Arī viņa mājaslapa nenoliedzami izskatījās ļoti profesionāli veidota, taču pašā sākumā apmeklētāju sagaidīja nevis videoklips, bet Obamas blogs. Skaidri norādītā un viegli atrodamā sadaļā varēja atrast dažādus kampaņas materiālus, kuŗus katrs varēja ielādēt un izplatīt. Skrejlapas sastāvēja tikai no teksta un neliela, melnbalta logotipa, taču teksts bija izkārtots pārskatāmi un saprotami, turklāt Obamas datorsalicējs zināja ne tikai to, kāda starpība starp defisi un domuzīmi, bet arī nebaidījās no neaizpildītas vietas lapā (un skrejlapā saņemties atstāt brīvu vietu ir patiešām drosmīgs solis). Obama piedāvāja ne tikai skrejlapas, bet arī plakātus, kuŗā Obamas atbalsta pasākuma rīkotājiem atlika vien ierakstīt vietu un laiku, kur un kad viņi to vēlas rīkot. Vēl vairāk — viņš pat piedāvāja kolekciju ar visdažādākajām savas kampaņas logotipa versijām tiem, kas vēlētos veidot paši savas skrejlapas. Pat televīzijas reklāmas, kuŗas Makkeinam tik ļoti gāja pie sirds, Obama ļāva ne tikai ielādēt, bet arī pievienoja instrukciju, kā no tām izveidot DVD.

Taču it īpaši uzmanība būtu jāpievērš tam, kā Obama izmantoja jau esošos interneta sociālos tīklus un radīja pats savu. Obamam savs profils bija ne tikai Myspace, bet arī Facebook, LinkedIn un vēl visdažādākajos Web 2.0 veidojumos, kuŗi rūpīgi bija uzskaitīti sadaļā ar atbilstošu nosaukumu „Obama Everywhere“. Pie mājaslapas fotogalerijas bija norāde uz Obamas flickr profilu. Videoklipu sadaļā, protams, bija norāde uz Youtube. Piedevām Obama izveidoja arī pats savu sociālo tīklu — my.barackobama.com, kur potenciālie aktīvisti uzreiz varēja uzzināt, kā tieši viņi var palīdzēt (piemēram, zvanot vēlētājiem) un tad tūdaļ pat to arī izdarīt.

Sajūtat atšķirību? Obamas mājaslapa bija tipisks Web 2.0 darinājums — ar neskaitāmām saitēm uz visdažādākajiem sociālajiem tīkliem, blogu pirmajā lapā un aktīvu, lai neteiktu uzbāzīgu, aicinājumu pievienoties. Makkeina mājaslapa bija kaut kas pa vidu starp televīzijas kanālu un avīzi, kuŗai tāpēc, ka tā vajadzīgs, pielipinātas arī dažas Web 2.0 padarīšanas.

Protams, būtu pārspīlēti apgalvot, ka Obama vēlēšanās uzvarēja tikai tādēļ, ka prata labāk izmantot plašsaziņas līdzekļus. Tomēr tas skaidri iezīmē ceļu, kuŗu turpmāk polītiķi mīs arvien biežāk un biežāk. Televīzija kā polītiskās cīņas ierocis mums dāvāja salkanas reklāmas un kinozvaigznes-polītiķus. Cerams, ka interneta pienesums būs ne mazāk dāsns.

Cilvēkus nenogalina ieroči, cilvēkus nogalina hybris

Senajiem grieķiem bija tāds jēdziens „hybris“ (izrunā „hübris“), kas aptuveni nozīmēja „pārmērīga augstprātība, vēlme pazemot pretinieku, pārliecība, ka esi augstāks par dieviem.“ Te jāpiebilst, ka senajiem grieķiem dievi nozīmēja to pašu, ko mūsdienās sauktu par dzelzs likumu — ja reiz viņi tā noteikuši, tad tā tas arī ir, tur nekā nevar mainīt. Vārdu sakot, mūsdienu valodā hybris varētu definēt kā „pārliecība, ka uz tevi neattiecas negrozāmi likumi.“

Senajiem grieķiem hybris bija nopietns noziegums. Bezmaz vai visas sengrieķu traģēdijas no tā vien sastāv: galvenajam varonim dievi nosaka kaut ko nepatīkamu (piemēram, viņš nogalinās savu tēvu un apprecēsies ar savu māti), galvenais varonis ir pārliecināts, ka uz viņu tas neattiecas un viņš spēs to mainīt, un, protams, tieši ar saviem centieniem arī piepilda dievu noteikto. (Ja Aishils šķiet pārāk gaŗlaicīgs, šo pašu motīvu var sastapt arī „Zvaigžņu kaŗu“ trešajā sērijā.)

Mūsdienās šis jēdziens ir piemirsts, un tikai šad tad ar mazliet pārmainītu nozīmi un rakstību — „hubris“ (izrunā „hjūbris“) sastopams izglītotu cilvēku angļu valodā. Tas arī ir saprotams — mūsdienu sabiedrība hybris pasludinājusi bezmaz vai par augstāko tikumu. Mēs sludinām, ka stiprs cilvēks spēj pārvarēt visus šķēršļus, rakstīt pats savus likumus, būt no visiem neatkarīgs un lemt pats par savu likteni. Mēs vairs neskatāmies traģēdijas par galveno varoņu neveiksmīgo cīņu pret savu likteni — mēs lasām tenku žurnālus, kur aprakstīti sabiedrības spīdekļu sasniegumi, un skatāmies filmas par pārcilvēkiem, kas ir tik spēcīgi un apķērīgi, ka vieni paši spēj sakaut visus ļaunos, kas uzdrošinās stāties viņiem ceļā. Pat tie, kas vēl sakās ticam dieviem (vai dievam) sludina, ka dievi viņiem pievērsuši īpašu uzmanību un palīdzējuši daudz ko sasniegt, nevis ļaunprātīgi izmantojuši savu augstāko stāvokli un centušies ieriebt.

Nevar noliegt, ka mēs daudz ko saprotam labāk par senajiem grieķiem. Mēs labāk izprotam, kā darbojas pasaule, un spējam to mazliet pamainīt, lai mums būtu labāk. Labs piemērs ir medicīna: mēs saprotam, kā rodas daudzas slimības, un esam arī atraduši veidu, kā daudzas no tām ārstēt. Taču hybris un tā sekas senie grieķi izprata daudz labāk, turklāt var gadīties, ka mūsdienu sabiedrības neapvaldītais hybris izrādīsies postošāks par jebkuŗu slimību.

Hybris, atšķirībā no slimībām, mūsdienās sastopams it visur. Protams, tas sastopams tur, kur to pieņemts sagaidīt, piemēram, kaŗā. Neba nu Amerika nezināja, ka kaŗš reti kad ir tīrs, ātrs un viegls — gandrīz vienmēr tas izvēršas par asiņainu, ilgstošu un nogurdinošu murgu. Tomēr viņu hybris teica priekšā, ka tas attiecas tikai uz atpalikušām valstiņām, nevis uz vienīgo pasaules superlielvalsti, kam turklāt ir gudrās raķetes un bumbvedēji, kuŗus neredz radaros. Vēl vairāk, gluži kā senajiem grieķiem, viņu hybris lika viņiem izsmiet un pazemot uzveiktos pretiniekus, ieskaitot pat tādas jau no Trojas kaŗa laikiem izplatītas metodes kā pretinieku līķu apsmiešana (atcerieties Huseina nāvessoda videoieraksta „noplūdi“). Par savu hybris Amerika saņēmusi visnotaļ dāsnu sodu: kaŗš ir nogurdinošs un dārgs, kas nebūt nenāk par labu ne īpaši spraunajai ASV ekonomikai, turklāt ASV pasaulē kļūst arvien nepopulārāka.

Labi, lai būtu, kaŗš un hybris vienmēr bijušas nešķiŗamas lietas. Pārsteidzošākais ir tas, ka hybris bieži var atrast arī tur, kur, šķiet, tam nebūtu vietas. Ņemsim par piemēru tādu it kā visnotaļ altruistisku pasākumu kā zaļo kustību. Tur netrūkst cilvēku, kam droši vien ir paši labākie nodomi, taču gluži nemanot arī viņiem piezadzies hybris. Pajautājiet vidusmēra dabas draugam, kādēļ viņš piedalās zaļajā kustībā, un noteikti saņemsit tādas atbildes kā „mēs rūpējamies par planētas nākotni“ vai „mēs mīlam dabu un vēlamies to pasargāt“. Tomēr planēta veiksmīgi pārcietusi sadursmes ar meteorītiem un masu izmiršanas, un nav ne mazākā pamata domāt, ka tā nepārcietīs mūs. Dabas draugiem daudz vairāk būtu jāuztraucas nevis par to, vai izdzīvos delfīni, bet gan par to, vai izdzīvos cilvēki. Taču atkal hybris saka priekšā: mēs esam varenāki par dabu, tās likumi uz mums neattiecas, mēs spējam paveikt to, ko nespēja masu izmiršanas un meteorīti: mēs spējam iznīcināt visu planētu. Hybris arī iesaka, kā šo problēmu atrisināt: mēs esam tik gudri un vareni, ka noteikti spēsim atrast veidu, kā apiet dabas likumus, būtiski nemainot savu dzīvesveidu. Arī šeit pēc hybris seko sods: globālās klimata izmaiņas, šķiet, var nepamanīt tikai tad, ja ļoti cenšas, turklāt pilnībā iespējams, ka tās kļūs arvien postošākas.

Vārdu sakot, senajiem grieķiem bija taisnība: hybris tik tiešām ir pats nopietnākais noziegums, vēl jo vairāk tādēļ, ka tas var iezagties pilnīgi visur, gluži tāpat kā pašas nopietnākās slimības mums šķiet tās, no kuŗām nav pasargāts neviens. Žēl, ka skolās vairs nepievērš pārlieku uzmanību sengrieķu mītiem un traģēdijām — mēs tur daudz ko varētu uzzināt. Bet mēs taču esam daudz gudrāki par senajiem grieķiem, un viņu aizvēsturiskie likumi uz mums vairs neattiecas, vai ne?

Izglītības sistēma vārguļo? Skriesim, piebeigsim ar kāju!

Samērā nesen kļuvis populāri sūroties par Latvijas izglītības kvalitāti. Cilvēki sūrojas, ka aug pokemonu paaudze, kas nespēj ne uzrakstīt puslīdz pamatotu domrakstu, ne salikt tajā komatus. Protams, kā jau Latvijā pierasts, cilvēki visā vaino valdību un vispārējo situāciju valstī un, protams, viņiem ir taisnība. Skolotāju algas tik tiešām ir, maigi izsakoties, nožēlojamas, un tas būtiski pazemina šīs profesijas prestižu ne tikai apkārtējās sabiedrības, bet arī skolnieku acīs. Un, ja skolnieki skolotāju neciena, tad viņi arī nav īpaši noskaņoti klausīties tajā, ko viņš stāsta.

Domāju, mēs visi varam piekrist, ka labi vien ir. Jau Džordžs Bernards Šō savā tieksmē uz ārišķībām reiz apgalvoja, ka visas skolas jānodedzina līdz ar zemi un krāsmatas jāapkaisa ar sāli, lai uz tās nolādētās zemes vairs nekad nekas neaugtu. Protams, Šō (kā parasti) pārspīlēja. Galu galā, kāpēc bārstīt ar sāli pavisam labu zemi tikai tādēļ, ka tur agrāk bijusi skola? Bet viņam (kā parasti) bija arī liela daļa taisnības. Pie tā, ka izglītības sistēma ir tik nelāgā stāvoklī, lielā mērā vainojama pati izglītības sistēma.

Kas būtu jāiemāca izglītības sistēmai? Pirmkārt, tai būtu jādod saviem audzēkņiem kaut kādas prasmes un iemaņas, sākot no pavisam elementārām, piemēram, prast uzrakstīt savu vārdu un saskaitīt, cik būs jāmaksā veikalā, līdz daudz sarežģītākām, piemēram, prast izveidot, paskaidrot un aizstāvēt savu pasaules uzskatu. Otrkārt, tai būtu jāieaudzina dažādas sabiedrībai derīgas vērtības, piemēram, cieņa pret savu valodu un pilsoniskā apziņa. Treškārt, tai būtu jāpalīdz audzēkņiem atklāt un attīstīt savas intereses un talanti, piemēram, grūtu matemātikas uzdevumu risināšana vai grāmatu lasīšana. Nedomāju, ka Izglītības un zinātnes ministrija būtu citās domās.

Bet kā izglītības sistēma šo mērķi mēģina sasniegt? Pavisam vienkārši: liekot audzēkņiem iegaumēt mācību vielu. Ne velti vārds „iemācīties“ latviešu valodā nozīmē ne tikai ‚iegūt iemaņas‛ („Es iemācījos braukt ar riteni“), bet arī ‚iegaumēt‛ („Vai dzejolīti iemācījies?“) — daudzu cilvēku apziņā starp šīm nozīmēm nav starpības.

Tas sākas jau no pirmās klases. Kas ir pirmās lietas, kas jāizdara katram pirmklasniekam? Jāiegaumē alfabēts un reizrēķins. Izglītības sistēma uzskata, ka bērni nespēj iemācīties lasīt, ja neatceras, kādā kārtībā latviešu alfabētā sakārtoti burti. Par bērnu reizināšanas spējām izglītības sistēmai ir vēl zemāks viedoklis — tā ir pārliecināta, ka bērniem tādu nemaz nav, tādēļ viņiem jāiekaļ visi iespējamie reizināšanas varianti vismaz līdz 10. Tas, protams, nozīmē, ka bērni nespēs galvā sareizināt divdesmit trīs ar divdesmit divi, jo reizrēķins tik tālu nesniedzas. Bet labāk tā, nekā vispār nekā. Un mūsdienās tak visiem telefonos ir kalkulatori, vai ne?

Kad audzēknis puslīdz iemācījies lasīt, rakstīt un veikt elementāras aritmētiskas darbības, viņam laiks uzzināt ko vairāk. Piemēram, viņam sāk mācīt dabas mācību, kas vēlāk, kad viņš iegaumējis, kā izrunāt svešvārdus, kļūst par bioloģiju, fiziku un ķīmiju. Būtībā tā ir atvieglota un vieglāk saprotama zinātnes versija. Tur viņam liek iegaumēt dažādus atklājumus, pie kuŗiem nonākuši zinātnieki. Tomēr viņam ir diezgan vārs priekšstats par to, kā zinātnieki pie šiem atklājumiem nonākuši, un vēl vārāks — par to, kas tā zinātne vispār ir. Viņam šīs zinātnieku atziņas pasniedz kā neapstrīdamu faktu — ja kontroldarbā uzrakstīsi ko citu, saņemsi neapmierinošu atzīmi, tādēļ raksti, kā ir. Daudzi audzēkņi šo uzskatu — zinātnieku uzskati ir neapstrīdams fakts — patur arī tad, kad skolu jau sen beiguši, un tikai retais, kas par to īpaši interesējas, uzzina, kā zinātne patiesībā darbojas. Tad viņš ir pārsteigts, jo atklājas, ka zinātne nebūt nav absolūta patiesība vai neapstrīdams fakts — tā ir tikai un vienīgi cilvēku izgudrots veids, kā skaidrot pasauli, kas laika gaitā izrādījies par veiksmīgāko veidu, kā to darīt. Turklāt zinātne ne tikai ir apstrīdama — apstrīdēšana ir neatņemama zinātnes sastāvdaļa. Vēl vairāk, viena no populārākajām zinātnes definīcijām tieši paredz to, ka tā ir apstrīdama — ja kaut kādu atziņu, teoriju vai novērojumu nekādi nevar apstrīdēt, tā vairs nav zinātne. Piemēram, evolūcijas teorija ir zinātniska, jo to var apstrīdēt — piemēram, atrast fosilijas, kas ir ar to pretrunā. Uzskatu, ka zemi pirms seštūkstoš gadiem radīja citplanētieši, kas visu uztaisīja tā, lai zeme izskatītos vecāka, apstrīdēt nevar — lai ko arī iebilstu, citplanētiešu piekritēji var atbildēt: „Viņi to tā uztaisīja“ vai „Tu taču tad nedzīvoji, kā tu zini, ka tā nebija?“. Tieši tādēļ tā nav zinātniska.

Arī ar lasīšanu un rakstīšanu neveicas labāk. Izglītības sistēma katram audzēknim liek izlasīt kaudzēm obligātās literatūras, kas ikvienam cilvēkam, kam nepatīk spaidu darbi (tas ir, ikvienam cilvēkam), izraisa tikai un vienīgi riebumu pret ļoti labām grāmatām. Pēc tam viņam savas domas par izlasīto jāizklāsta sacerējumā un, ja viņa viedoklis nesakrīt ar pareizo, viņš saņem neapmierinošu atzīmi. Un, tā kā skolā bieži vien audzēkņa vienīgā motivācija ir atzīmes, viņš aši apgūst, kāds viedoklis ir pareizais.

Ko vajadzētu darīt? Vispirms jāsaprot, ka izglītība nav iegaumēšana, bet gan, kā reiz kāds apķērīgs jaunietis skaisti izteicās, tas, kas paliek pāri, kad viss aizmirsts. Tātad: bērniem nevis jāiekaļ reizrēķins, bet gan jāiemācās reizināt — tad viņi mācēs arī sareizināt 23 ar 22 jeb, kā saka latvieši, „rīkoties nestandarta situācijās“. Pirms mācīties, kādi ir zinātnes atklājumi, bērniem jāiemācās, kas tā zinātne vispār ir un kā tā darbojas. Lasot obligāto literatūru, audzēkņiem jāsaprot, kā šie darbi attiecas uz viņu dzīvi, kā tie radušies un kāda bijusi to ietekme uz kultūru. Visbeidzot, pirms rakstīt sacerējumu, audzēkņiem jāapzinās, kādēļ viņiem ir svarīgi prast izteikt savas domas. Vēl vairāk — viņiem jāsaka tas, ko viņi ļoti, ļoti vēlas izteikt. Ja viņi paši to gribēs, viņi arī iemācīsies, kā to izdarīt.

Protams, var jau arī turpināt visā vainot valdību.

Čaklajiem un prasmīgajiem — Kā iznīdēt tautas

Brālīgajā Krievijā dzīvo kāds mazliet pasists kungs, vārdā Eduards Ļimonovs. Viņš plaši pazīstams kā nācionālboļševiku partijas dibinātājs un vadonis, savukārt nācionālboļševiku partija plaši pazīstama ar savām visnotaļ ekstravagantajām politiskās cīņas metodēm. Kas gan var aizmirst, piemēram, drosmīgos cīnītājus, kas ar koka granātu savulaik sagrāba Pēterbaznīcas torni! Tiesa, nu jau viņi mazliet pierimuši, taču sirdī joprojām tikpat radikāli.

Vēl nācionālboļševiku slavas gados Eduards Ļimonovs sarakstīja sava veida manifestu „Cita Krievija“. Uzreiz piebildīsim, ka abus jēdzienus — cita un Krievija — biedrs Ļimonovs izprot visnotaļ plaši. „Cita“ nozīmē pavisam citu sabiedrības un ģimenes formu (pareizāk sakot, tās trūkumu), bet „Krievija“ izpletusies vismaz līdz bijušās PSRS apjomiem. Tātad arī mēs esam daļa no biedra Ļimonova nākotnes vīzijas.
Biedrs Ļimonovs ar lielu rūgtumu apraksta savu priekšteču — parasto boļševiku — paveikto. Viņš ir svēti pārliecināts, ka parastie boļševiki nebija gana radikāli. Lūk, ko viņš stāsta par PSRS nācionālo politiku:

[Padomju Savienība] nesaprata, ka mazās tautas — tās ir bumbas ar laika degli, kas apdraud padomju civilizāciju. Atļāva jau no 20. gadiem katrai atpalikušajai ciltij piekopt savas tradīcijas, savu senču paražas. Centrs Maskavā viņiem vēl palīdzēja! Viskrievijas budžets deva naudu grāmatu, žurnālu, tipogrāfiju pastāvēšanai PSRS tautu valodās. [..]

Tā vietā vajadzēja neatlaidīgi, simts gadus no vietas fiziski samaisīt PSRS tautas, veidojot etniski vienotu padomju tautu. [..] Vajadzēja nomērdēt visas valodas, izņemot krievu. Vajadzēja darīt visu, lai latvijieši, lietuvieši, kazahi, kaut kādi kamčadāļi aizmirstu savu vēsturi, ja tāda viņiem bija. Nebija obligāti jādedzina vēstures grāmatas un vārdnīcas. Pietiktu, ja tās vairs neizdotu. Ja boļševiki to sāktu jau no pirmā revolūcijas gada — pa septiņdesmit gadiem galā tiktu!

Protams, biedrs Ļimonovs ir nepelnīti bargs pret saviem priekštečiem. Padomju Savienībā rusifikācija notika pilnā sparā, un vēl pēc kādiem septiņdesmit gadiem droši vien arī parastie boļševiki galā tiktu. Nevar jau arī tā uzreiz — cilvēki vēl ņems un sadumposies. Bet viņa praktiskie padomi, kā iznīdēt tautas, ir visnotaļ vērā ņemami — arī tos, starp citu, Padomju Savienībā tīri veiksmīgi īstenoja. Tik tiešām: ja gribat, lai tauta zaudē savu identitāti, jāpanāk, lai tā aizmirst savu valodu un vēsturi. To tad arī veiksmīgi darīja: vēsture tika pasniegta visnotaļ padomiskā izpratnē — bezmaz vai visa Latvijas vēsture bijusi viens liels mēģinājums iestāties Padomju Savienībā, kas beidzot vainagojies ar panākumiem. Pirmskaŗa Latvijas vēstures grāmatas neviens neizdeva, un arī nācionālās vēstures pirmavotus — piemēram, jaunlatviešu darbus — laida klajā stipri saudzīgi un piesardzīgi. Tāpat arī ar valodu: Padomju Savienība centās panākt, lai visi tās pilsoņi prastu krievu valodu. Nācionālās valodas tika padarītas arvien mazsvarīgākas. Uzņēmumos par priekšniekiem lika krievus, kas latviešu valodu iemācīties nemaz necentās, trūkstošos darbiniekus ieveda no Krievijas vai pārkrievotās Ukrainas un Baltkrievijas, visa lietvedība notika krievu valodā — tātad, lai dabūtu darbu kādā puslīdz lielā uzņēmumā un kaut cik arī veidotu karjeru, krievu valoda bija pilnīgi nepieciešama, bet latviešu valoda — lieka. Daudzi nozīmīgi darbi netika pārtulkoti latviešu valodā, jo kam gan tas vajadzīgs — krieviski bija, un visi tāpat zināja krievu valodu. Pamazām latviešu valoda kļuva arvien mazsvarīgāka un mazsvarīgāka — varbūt ģimenē to vēl varēja lietot (un arī ne vienmēr, jo bija daudz jaukto laulību), bet nekur daudz tālāk gan nē. Darbā, veikalā, skolā — visur vajadzēja krievu valodu. Un ne tik daudz tādēļ, ka kāds to spiestu, bet tādēļ, ka latviešu valodu vienkārši tik plaši nelietoja.

Nelietoja. Lai gan tikpat labi arī var teikt — nelieto. Protams, protams, situācija ir būtiski uzlabojusies, es to nemaz negrasos noliegt. Tagad vismaz valsts iestādēs man (vismaz teorētiski) vienmēr atbildēs latviski, lai arī veikala kasiere, iespējams, runās krieviski. Bet dievs ar viņu. Daudz nopietnāk ir tas, ka kādā nozīmīgā jomā situācija ir tikpat bēdīga, ja ne vēl bēdīgāka.

Proti, Padomju Savienība mums tomēr iemācījusi aizmirst savu vēsturi. Pirmās brīvvalsts laikā tika izdoti gandrīz visu jaunlatviešu kopotie raksti. Tie bieži vien arī ir vienīgie pieejamie izdevumi — padomju laikos tādas lietas publicēja negribīgi, bet mūsdienās — vēl negribīgāk. Par latviešu rakstniekiem, dramaturgiem un dzejniekiem vidusmēra latvietim ir visnotaļ miglains priekšstats — lasījis neesmu, bet zinu, ka tāpat gaŗlaicīgi. Par ko tad viņi raksta, par kaut kādiem senlatviešiem zemnieku sētās. Tā tak vairs neviens nedzīvo.

Bet tas jau nav par senlatviešiem — tas ir par tādiem pašiem cilvēkiem kā mēs. Tāpēc tas nebūt nav gaŗlaicīgi. Eduarda Veidenbauma dzejoļus var rakstīt kā uzsaukumus uz namu sienām. Pāvila Rozīša „Cepli“ tikpat labi varētu būt uzrakstījis kāds mūsdienu publicists. Jāņa Ezeriņa noveles varētu publicēt „The New Yorker“, ja tās būtu tulkotas angliski. Īsāk sakot — mums ir ļoti daudz lielisku grāmatu, kas nemaz nav novecojušas, bet mēs to tā īsti neapzināmies.

Bet Padomju Savienība mums iemācījusi vēl vienu lietu — to, ka latviešu valodas lietošanas iespējas ir stipri ierobežotas. Piemēram, Latvijā teorētiski iespējams iegūt augstāko izglītību latviešu valodā. Bet pamēģiniet to izdarīt praktiski! Nelietojiet nevienu citu valodu, tikai latviešu, un paskatieties, cik tālu jūs tiksit! Ja studējat baltu filoloģiju, iespējams, jums tas vēl varētu izdoties. Ja studējat, piemēram, filozofiju vai ārzemju literātūru, tad drīz vien pamanīsit, ka liela daļa nepieciešamās literātūras latviski nemaz nav pieejama. Un runa nav par dažu mazpazīstamu autoru apcerējumiem — latviski nav pieejami daudzi darbi, kas būtiski iespaidojuši visu rietumu kultūras attīstību. Piemēram, 18. gadsimtā kāds jaunietis, ko sauca par Lorensu Stērnu, uzrakstīja satriecošu darbu „Džentlmeņa Tristrama Šendija dzīve un uzskati“, kas literātūrā ieviesa kaudzēm jaunu paņēmienu un izteiksmes līdzekļu — savu laiku tas apsteidza par apmēram divsimts gadiem. Turklāt pati grāmata ir sasodīti interesanta. Saprotams, jebkuŗā ārvalstu literātūras kursā to piemin — bet tikai piemin. To necitē, neanalizē un nelasa — tāpēc, ka tā nav tulkota latviski. Iespējams, pats ietekmīgākais 18. gadsimta romāns nav tulkots latviski.

Visbeidzot, pat tās lietas, kas ir pieejamas latviski, ir paslēptas tālu, tālu Nācionālajā bibliotēkā. Piemēram, Džeimsa Džoisa „Uliss“ latviski tulkots ir, bet tad, ja man sagribas to palasīt, man jādodas uz tuvāko bibliotēku, jāuzzina, ka tur tās grāmatas nav, tad jābrauc uz Rīgu, lai uzzinātu, ka tur Centrālajā bibliotēkā tā jau sen ir savākta, un tad, ja es to grāmatu gribu izlasīt uzreiz, nevis gaidīt, kad tā būs pieejama, man atliek vien doties uz Nācionālo bibliotēku, kāpt piektajā stāvā (regulārs LNB apmeklējums nodrošina labu fizisko formu, to nevar noliegt), apsēsties neērtā krēslā pie neglīta galda un lasīt, kamēr bibliotēku slēdz. Ja es „Ulisu“ gribu izlasīt oriģinālā, man atliek paņemt klēpjdatoru, iekārtoties ērtāk savā mīkstajā krēslā un aiziet uz Project Gutenberg mājaslapu, kur es šo darbu varu izlasīt pilnībā, par brīvu un pat neizejot no mājas. Tā latviešu valodā kaut ko izlasīt kļūst arvien grūtāk, bet angliski — arvien vienkāršāk. Angļu valoda ir ērtāka, un cilvēkiem ērtības patīk.

Biedram Ļimonovam bija taisnība — nav jādedzina, pietiek, ja neizdod. Tad pamazām aizmirsīs bez visas dedzināšanas. Vismaz mums tik tālu sanāk tīri labi.

Nepārdod cukurūdeni, maini pasauli

Ja bijāt uz Bāru Nometni un klaiņājāt apkārt, varbūt uzdūrāties jūsu padevīgajam kalpam, kas aizrautīgi klāstīja kādu savu domu. Ja nē, tad ļaujiet man to celt jums priekšā tagad. Tātad: man ir ideja, ko es jau labu laiku esmu apdomājis un tā esmu nonācis līdz plānam, kā šo ideju varētu īstenot. Pamazām esmu pievācis klāt vēl dažus jauniešus, kam tas varētu interesēt, paklausījies viņu piezīmes, atziņas un ieteikumus, un nu esmu sapratis, ka pienācis laiks šo domu laist tautiņās. Doma šāda: es vēlos izveidot atvērto izdevniecību, kas izdotu grāmatas tikai un vienīgi ar atvērtajām licenzēm. Tas nozīmē, ka ikvienu grāmatu katrs, kas to vēlas, var brīvi lasīt, pavairot, izplatīt, pārveidot, pārtulkot, sarakstīt komentārus — vārdu sakot, atļautas ir daudzas lietas, pret kuŗām patlaban autortiesību turētāji tik ļoti cīnās. Grāmatas ir brīvi izlasāmas internetā, bet cilvēki, kam nepatīk lasīt gaŗus tekstus datora ekrānā (un šādi cilvēki veido lielāko cilvēces daļu), var ātri un vienkārši iegādāties arī papīra grāmatu, ko var lasīt vilcienā, sasvītrot ar pildspalvu, nēsāt mēteļa kabatā un visbeidzot ielikt plauktiņā.

Ko šāda izdevniecība izdos? Pirmkārt, ir tāda lieta, ko angliski sauc par „public domain“ (ļoti aptuveni tulkojot — sabiedriskais īpašums). Latviešu valodā laikam pamazām ieviešas „publiskais domēns“, lai arī bijuši citi priekšlikumi (par to vēlāk). Publiskais domēns nozīmē, ka darbam vispār nav nekādu autortiesību. Ikviens, kas vien vēlas, var darīt ar to pilnīgi visu: ne tikai lasīt, kopēt un pārveidot, bet arī prasīt par to naudu vai pārveidot un iegūt autortiesības uz pārveidoto darbu. Vārdu sakot, var pilnīgi visu, izņemot attiecīgā darba autortiesību piesavināšanos — autortiesību tam nav, tādēļ arī nav, ko piesavināties. Kā darbi nonāk publiskajā domēnā? Ir cilvēki, kas paši atsakās no savu darbu autortiesībām. Un tad ir arī Autortiesību likums, kas nosaka (6. nodaļa, 36. pants), ka autortiesības izbeidzas 70 gadus pēc autora nāves (ja esat lasījuši par Čaka mazbērniem, jūs jau to zināt). Piemēram, Pāvils Rozītis mira 1937. gadā. Tas nozīmē, ka no šī gada viņa darbiem vairs autortiesību nav. Katrs, kas vēlas, tagad var izdot „Cepli“, „Valmieras puikas“ vai „Manu korānu“ (ja viņam nav bail no musulmaņu teroristiem). Un ne jau Pāvils Rozītis vienīgais.

Otrkārt, ir daudzi svešvalodās sarakstīti darbi, kam arī autortiesības beigušās, bet kas nekad nav tulkoti latviešu valodā. Ja esat studējuši, noteikti bieži nācies dzirdēt nopūtas: „Šo te var izlasīt tikai angliski vai krieviski, latviski nav, jo kuŗš tad tulkos. Un, ja arī tulkos, kuŗš tad pirks…“ Ja visi jūsu kursabiedri tā vaid, tad jums jau rokā atbilde uz otro jautājumu: tie, kam to vajadzēs, piemēram, vaidošie kursabiedri.

Treškārt, no brīvas pieejas iegūst arī tie autori, kas ir sveiki un veseli un no autortiesībām atteikties negrasās. Ņemsim piemēru: pieņemsim, es brīvajā laikā rakstu stāstus, man kāds bariņš ir iekrājies, un es nolemju izdot krājumu „Zvejniekciema pastāsti“. Pieņemsim, ka es pat viņu esmu izdevis, un grāmata stāv grāmatnīcās. Ko tālāk? Vai kāds mani pazīst? Kādēļ lai vidusmēra lasītājs pirktu dziļā nomalē dzīvojoša nezināma autora grāmatu? Ja cilvēks atnāk uz grāmatnīcu, viņš to grāmatu var pašķirstīt un mazliet palasīt, bet pēc pāris fragmentiem (ja vien tie, saprotams, nav gana daiļrunīgi) grūti spriest par visu grāmatu. Savukārt tad, ja grāmata ir brīvi pieejama internetā, lasītājs var izlasīt kādu stāstu pilnībā, lai saprastu, vai ir vērts tērēties. Labi, skatīsimies tālāk. Pieņemsim, pirmo grāmatu cilvēki puslīdz lasa. Pēc trim gadiem es sadomāju izdot vēl vienu krājumu „Pie jūras dzīve mana“. Tie, kam mana iepriekšējā grāmata patika, ar prieku to nopērk. Taču šo grāmatu nopērk arī tie, kas par iepriekšējo nekā nebija dzirdējuši. Viņiem tā iepatīkas, un viņi grib vēl. Diemžēl manu iepriekšējo grāmatu viņi sen vairs nevar atrast grāmatnīcās (pameklējiet paši, cik tur ir 3 gadus vecu grāmatu). Ko nu? Ja grāmata ir brīvi pieejama, atbilde ir pavisam vienkārša: var izlasīt tajā un tajā lapā. Cilvēki izlasa arī manu pirmo grāmatu, un nu jau ar daudz lielāku nepacietību gaida trešo.

Patlaban Latvijā gandrīz vai vienīgais viedoklis ir tāds, ka ļoti stingras autortiesības ir pilnīgi nepieciešamas, lai autori nemirtu badu. To ļoti labi ilustrē AKKA/LAA piedāvātais tulkojums angļu „public domain“ — „neaizsargāts darbs“. Tieši tā — „neaizsargāts darbs“. Kas to darbu neaizsargā, no kā vairs neaizsargā, kas ar to tagad notiks? Autortiesības vairs šo darbu neaizsargā no izplatīšanas? Tagad visi šo darbu ņemsies izplatīt, tulkot un lasīt? Kādi šausmīgi draudi. Ja es būtu autors, es kristu panikā: mani grasās lasīt!

Tātad: esmu pārliecināts, ka ir labāks veids, kā izdot grāmatas. Tik pārliecināts, ka pats grasos to darīt. Esmu arī pārliecināts, ka ir cilvēki, kas šādas grāmatas pirks.  Tomēr pirmām kārtām šādai lietai nepieciešami cilvēki, kas šo projektu īsteno. Piemēram, jāsūta projekta pieteikumi cilvēkiem un iestādēm, kas to varētu finansēt, jārunājas ar citiem cilvēkiem, grāmatas no papīra jāpārtaisa par elektroniskām. Darba daudz, tāpēc arī cilvēku vajag daudz. Tāpēc vēršos tieši pie tevis. Ja tu domā, ka tur nekas nesanāks — paskaidro, kādēļ tev tā šķiet. Ja tu vēlētos uzzināt ko vairāk — droši prasi. Ja tu tici, ka pašreizējā autortiesību sistēma ir novecojusi un autoriem traucē, nevis palīdz, ja tu uzskati, ka dalīties ar citiem cilvēkiem ir labi, nevis nosodāmi, ja tev, Stīva Džobsa vārdiem runājot, apnicis tirgot cukurūdeni un tu vēlies mainīt pasauli — nāc talkā. Raksti vai nu komentāros, vai uz nuclearsecrets uz gmail punkts com. Gaidīšu tavu viedokli.

Dzejnieka Čaka mazbērni

Lieliskajā I. Ilfa un J. Petrova romānā „Zelta teļš“ bija tāda avantūristu grupa, kas uzdevās par revolūcijas varoņa leitnanta Šmita bērniem. Viņi klīda pa dažādām pilsētām, dalījās savās „atmiņās“ par tēvu un labprāt pieņēma — un pat pieprasīja — dažādas dāvanas. Rūpals izrādījās tīri ienesīgs, tomēr laika gaitā pamazām izmira.

Tomēr I. Ilfs un J. Petrovs nekādi nevarēja nojaust, ka pēc kādiem septiņdesmit-astoņdesmit gadiem šī nodarbe atdzims ar jaunu sparu, turklāt nevis Padomju Krievijā, bet Latvijā. Viņi arī nezināja, ka cilvēki vairs neuzdosies par revolucionāru, bet gan par rakstnieku un dzejnieku atvasēm. Un viņiem pat sapņos nerādījās, ka tā vairs nebūs cilvēku krāpšana, bet gan likuma norma.

Kā tas notiek? Noteikti zināt, ka ir tāda lieta kā autortiesības. Tas nozīmē, ka kāds rakstnieks vai dzejnieks, kas sacerējis kādu darbu, drīkst saukties par darba autoru, publicēt to un saņemt par to atlīdzību. Tas nozīmē arī to, ka es nevaru piesavināties cita autora darbu, publicēt to bez viņa piekrišanas un peļņu par publikāciju paturēt sev, nedaloties ar autoru — autortiesības man to neļauj. Tiktāl viss ir labi un jauki.

Tomēr neviens nedzīvo saules mūžu, un it īpaši jau dzejnieki. Ko darīt, ja autors miris? Bieži vien autoram ir arī pēcteči un mantinieki, kas arī var baudīt autora darba augļus — ja man sakārojas publicēt nelaiķa darbus, man jāprasa atļauja viņa mantiniekiem. Arī labi un jauki, taču šeit jau rodas problēmas. Piemēram, cik ilgi mantinieki var paturēt tiesības uz autora darbiem? Vai mūžīgi? Bet tas nozīmē, ka arī pēc 300 gadiem kādam, kas sadomās izdot kādu šī autora darbu, nāksies meklēt rokā nelaiķa pēctečus. Pamēģiniet sameklēt radiniekus kādam, kas dzīvojis pirms 300 gadiem! Ir arī cita lieta: mūsdienu kultūra jau nav nokritusi no zila gaisa, tā izaugusi no tā, kas bijis pirms tam. Tātad, lai kultūra augtu un attīstītos, ļoti ieteicams zināt, kas tad bija pirms tam. Vajadzīgs, lai tas, kas bijis pirms tam, būtu brīvi pieejams, lai pētnieki to varētu brīvi citēt, pārpublicēt, lai tiem, kas vēlas to izlasīt, nebūtu jāiet uz LNB Reto grāmatu nodaļu. Tas nav iespējams, ja mums pirms tam jāuzmeklē visi 18. gadsimta autora senči un jāpaprasa atļauja.

Tādēļ gudri cilvēki atraduši izeju: 70 gadus pēc autora nāves viņa autortiesības pieder mantiniekiem. Pēc tam šiem darbiem autortiesību vairs nav. Tas nozīmē, ka ikviens, kas to vēlas, var darīt ar to darbu pilnīgi visu: pārpublicēt, citēt, saskaitīt, cik bieži tur izmantots vārds „sirds“, tulkot uz evenku valodu, aizstāt daudzpunktes ar nepieklājīgiem vārdiem, izdrukāt un sadāvināt draugiem, pārrakstīt ar tinti uz pergamenta — vārdu sakot, pilnīgi visu, kas viņam ienāk prātā. Tātad, ja es, piemēram, esmu liels Fallija cienītājs (un Fallijs no mums šķīrās 1915. gadā), es varu dibināt „Fallija draugu un draudzeņu kopu“, rīkot Fallija dzejas lasījumus, pārizdot Fallija darbus, iestudēt Fallija lugas, rakstīt Fallija dzejoļus uz plakātiem un izlīmēt tos uz afišu stabiem — vārdu sakot, es varu rūpēties, lai Fallija vārds nenogrimtu aizmirstībā (vai vismaz no turienes iznirtu), un man nevienam nav jāprasa atļauja, vai un kā es to drīkstu darīt.

Lieliski izdomāts, vai nav tiesa? Laimīgie mantinieki kādu laiku var saņemt naudiņu par sava senča darbiem, bet pēc tam viņu senču darbus var ņemt savā paspārnē kāds, kam ir satriecoši jaukas domas, ko ar viņiem darīt. Autoram jau 70 gadus nekāda samaksa vairs nerūp, un vienīgais, ko viņš varētu vēlēties, ir tas, lai viņa darbus vēl kāds lasītu. Autortiesību likums sniedz tieši šādu iespēju.

Tomēr ne visiem autoriem ir atvases vai dzīvesbiedri, tātad ne visiem autoriem ir mantinieki. Piemēram, virsrakstā minētajam Aleksandram Čakam bija tieši šāda bēda. Turklāt Čaks šo pasauli pameta 1950. gadā, tātad viņa darbiem autortiesības beigsies tikai 2021. gada 1. janvārī (tā gudrie vīri izdomāja, lai nebūtu liela ķēpa, kuŗā datumā tad kam beigsies autortiesības — kad pienāk 70 gadi kopš nāves, jāsagaida nākamā gada 1. janvāris.) Ko nu man darīt, ja es kāroju pārizdot Čaka grāmatas? Noskaitīt autoratlīdzību papīra naudaszīmēs un dedzināt, lai dūmi sasniegtu autora dvēseli? Nē. Man jādodas pie tiem, ko likums pasludinājis par dzejnieka Čaka mazbērniem.

Dzejnieka Čaka mazbērniem ir adrese — smieklīgi, bet Čaka ielā — un nosaukums — AKKA/LAA, tādēļ man nenāksies grūti viņus atrast. Tad man jādara viņiem zināma sava vēlme, jāsaņem apstiprinājums un jāsamaksā autoratlīdzība par to, ka viņi visžēlīgi ļāvuši man pārpublicēt Čaka darbus. Bet, palūk, bēda — viņi ir tādi paši dzejnieka Čaka mazbērni kā „Zelta teļa“ Šura Balaganovs — leitnanta Šmita dēls. Citiem vārdiem sakot, radniecības nav nekādas, viņi tikai izliekas, lai par to dabūtu naudu. Un, gluži kā Šura Balaganovs dabūto naudu nebūt neziedoja leitnanta Šmita piemiņas fondam, arī AKKA/LAA nekādi nenodarbojas ar Čaka darbu popularizēšanu. Viņi neraida pa radio reklāmas, kur aktieŗi lasa Čaka dzeju. Viņi neliek bezmaksas pastkaršu stendos pastkartes ar Čaka dzejoļiem. Viņi nerīko pagastu bibliotēkās Čaka dzejas pēcpusdienas. Gluži otrādi, viņi pieprasa naudu no tiem, kas to gribētu darīt. Viņiem Čaks nav ne radinieks, ne kvēli mīļotais dzejnieks, kas pateicis visu, ko jūt viņi paši, tikai labāk — viņiem Čaks ir tikai un vienīgi peļņas avots. Un viņiem pieder autortiesības uz Čaka darbiem.

Šeit nu vairs nebūt nav labi un jauki, vai ne? Naudu par Čaka darbiem saņem nevis viņa mantinieki un nevis tie, kam viņš rūp, bet gan tie, kas viņa darbus pavisam legāli piesavinājušies. Un tā tas notiks vēl 13 gadus. Leitnanta Šmita bērni no skaudības zaļi paliktu.

Kam mums vispār tā latviešu valoda vajadzīga?

Jebkuŗā diskusijā par valodas kļūdām un kultūru agri vai vēlu kāds uzdos vienu jautājumu: „Bet kam mums tas vispār vajadzīgs?“ Jautājumam mēdz būt variācijas: „Kāda, sasodīts, starpība?“, „Te jau nav gramatikas konkurss!“, bieži tiek pieminēta arī „īgnā latviešu valodas skolotāja-vecmeita“, kas izgāž savu rūgtumu par neveiksmīgo laulības dzīvi, piesienoties citiem. Jautājuma pamatdoma ir skaidra: gramatika paredzēta tādēļ, lai sarežģītu cilvēkiem dzīvi, visu var saprast tāpat.

Jautājums tiešām ir pārsteidzošs, un bieži vien grūti uzreiz izdomāt, ko atbildēt. Ir taču neparasti, ka cilvēki, kas mazgā matus, gludina drēbes un pļauj piemājas zālienu, nez kādēļ uzskata, ka valodas kopšana ir kas lieks un nevajadzīgs. Nav taču saprotams, kādēļ cilvēki, kas neprotestē pret īgnajiem frizieŗiem, drēbniekiem un dārzniekiem, kas viņiem noteikti spiež darīt visas šīs lietas, piepeši visur saskata īgnas vecmeitas, kas labo viņu valodu. Un, lai gan Latvijā tik tiešām netrūkst indivīdu, kas nemazgātiem matiem un saburzītās drēbēs iet dedzināt kūlu, jo bijis slinkums pagājušogad to nopļaut, tomēr viņi taču ir nebeidzama izsmiekla objekts, nevis piemērs mums visiem vai vismaz pavisam normāli pilsoņi. Tomēr nevīžīga attieksme pret savu valodu ir pavisam pieņemama, un pareiza valoda ir tikai un vienīgi piekasīgu filologu izprieca.

Bet valoda nav izņēmums. Nepareiza latviešu valoda izskatās tikpat neglīti kā aizaudzis mauriņš, kur samētāti veci lūžņi. Cilvēks, kas runā ar rupjām valodas kļūdām, izskatās tikpat nevīžīgi kā gaŗmatainis, kas mēnesi nav mazgājies. Pārdot grāmatas ar pareizrakstības kļūdām ir tas pats, kas piedāvāt pircējiem saburzītas, netīras drēbes. Tieši tāpēc tie, kas to redz un ievēro, tik ļoti cenšas kaut ko labot. Un tieši tādēļ viņi ir tik pārsteigti, kad viņiem jautā: „Bet kam mums tas ir vajadzīgs?“

Apskatīsim piemēru. Kādu iespaidu atstāj šāds darba sludinājums?

Vai jūs vēlētos šādā uzņēmumā strādāt? Neskatoties uz visnotaļ niecīgo teksta apjomu, kļūdu tur ir, cik uziet. Piemēram, droši vien gan cienītie darba devēji piedāvā „pastāvīgu darbu“, tas ir, tādu, kas ir ilgu laiku, nevis „patstāvīgu darbu“, kur viss jāveic pašam. Vai tad nu tā gluži būs, ka šajā iestādē pavāri strādā vieni paši, neskatoties uz to, ko dara pārējie? Arī ar komatiem diez ko neiet: sludinājuma autors acīmredzot domā, ka šādas pieturzīmes latviešu valodā nav. Defise sajaukta ar domuzīmi, turklāt atstarpes liktas, kā pagadās. Visbeidzot uzņēmums mums pavēl varēt: „variet saņemt“. Latviešu valodā darbības vārdiem ir īstenības izteiksme un pavēles izteiksme. Šajā gadījumā lietota pavēles izteiksme, kas izskatās gaužām dīvaini. Spriediet paši, kādu iespaidu par uzņēmumu šāds sludinājums atstāj: „Mēs esam īsti savas lietas pratēji!“vai „Mēs esam lēta ēstuve, kur jums maz maksās!“ Un, ja jums šķiet, ka valodai ar picu cepšanu nav nekāda sakara, padomājiet, vai jūs ietu strādāt uz picēriju, kur no sienām lobās krāsa un galdiņiem ļodzās kājas. Ne jau ar sienām un galdiem cep, vai ne?

Nepareiza latviešu valoda ir jauks veids, kā izrādīt necieņu. Necieņu pret sevi: „Es esmu tik aprobežots, ka nespēju iemācīties pamatskolas gramatiku, un tik nevīžīgs, lai mani tas neuztrauktu.“ Necieņu pret citiem: „Manas domas ir tik svarīgas un jūs esat tik mazsvarīgi, ka es varu atļauties runāt nepareizi, un jums tas ir jāpiecieš.“ Necieņu pret savu valodu: „Latviešu valoda ir tik nabadzīga un maznozīmīga, ka tā pat nav tā vērta, lai es to pacenstos iemācīties.“ Ja jums šķiet, ka necieņa ir tieši tas, kas mums visiem vajadzīgs, tad droši vien valodas kultūrai un kopšanai nav lielas nozīmes. Ja jūs tomēr tā nedomājat, pacentieties puslīdz savest kārtībā savu valodu. Pasaule kļūs mazliet skaistāka.

Androīdi starp mums

Nepelnīti maz pazīstamajam zinātniskās fantastikas rakstniekam Filipam K. Dikam ir kāda ļoti jauka grāmata: „Vai androīdi sapņo par elektriskām aitām?“ Lai gan nosaukums ir aplam neveikls (pats autors atzina, ka viņam ar virsrakstiem neiet — uzreiz sajutos viņam tuvāks), tomēr tas atklāj, kas tur būs. Tik tiešām: grāmata ir par androīdiem.

Androīdi šajā grāmatā ir ļoti pilnīgi cilvēkveidīgi roboti, tik pilnīgi, ka tos gandrīz nav iespējams atšķirt no cilvēkiem. Turklāt nevar atšķirt arī pēc tā, kas lācītim vēderā, jo androīdi ir veidoti pēc tādas pašas, ja tā drīkst izteikties, tehnoloģijas kā cilvēki: ar miesu un asinīm. Taču androīdiem ir kāda īpatnība, kas viņus nodod un vienlaikus padara bīstamus: viņiem nav ne mazāko empātijas spēju (empātija ir smalks apzīmējums spējai iejusties cita cilvēka ādā), jo to nekādi neizdevās ieprogrammēt. Tas nozīmē, ka viņiem arī nav nekādas žēlsirdības, iejūtības un pat sirdsapziņas. Viņi šos jēdzienus nemaz nespēj saprast. Viņi var iemācīties, kādos gadījumos šos jēdzienus lieto un atdarināt šādu rīcību, bet tikai tādēļ, lai labāk atdarinātu cilvēkus. Pats rīcības motīvs viņiem ir svešs.

Šādi androīdi var sadarīt briesmu lietas: no cilvēkiem atšķirt viņus var tikai pēc rūpīgas pārbaudes (tajā tiek mērīta neapzināta ķermeņa reakcija uz dažādām situācijām, kas cilvēkos izraisītu empātiju), tomēr androīdi bez žēlastības spēj iznīcināt cilvēku, ja viņiem tā ir ērtāk. Androīdi nav cietsirdīgi: viņiem vienkārši nav sirdsapziņas, ko apklusināt. Viņi spēj nogalināt cilvēkus tāpat, kā mēs spējam nogalināt odu: tikai tādēļ, ka traucē. Vārdu sakot, androīds starp cilvēkiem ir tas pats, kas ciankālija kapsula starp kuņģa zālēm: atšķirt grūti, it īpaši, ja nezini, kas jāmeklē, bet nebūs labi, ja sajauksi.

Šai grāmatai ir kāda interesanta īpatnība: tā nav tikai zinātniskā fantastika. Starp mums tik tiešām ir būtnes, kas izskatās kā cilvēki un sastāv no miesas un asinīm, tomēr viņiem, gluži kā androīdiem, nav nekādu empātijas spēju. Arī viņi nespēj izjust žēlsirdību vai iejūtību. Arī viņiem nav sirdsapziņas. Arī viņi nemaz nespēj šos jēdzienus saprast. Un, gluži kā androīdi, arī viņi žēlsirdību un iejūtību spēj imitēt, bet nekad ne izjust. No androīdiem viņus atšķir trīs lietas: pirmkārt, viņi nav mākslīgi. Viņi ir piedzimuši šeit pat uz Zemes pavisam parastiem cilvēkiem, nevis uztaisīti kādā robotu rūpnīcā vai atbraukuši no Sietiņa zvaigznāja. Otrkārt, viņus sauc nevis par androīdiem, bet gan par psihopātiem (jā, tik tiešām, tas ir psihiatrijas termins, nevis jūsu Purvciema kaimiņu tituls.) Treškārt, viņu ir daudz vairāk nekā grāmatā bija androīdu: grāmatā daži androīdi laiku pa laikam iemaldījās no citām planētām. Reālajā dzīvē psihopāti ir 3% vīriešu un 1% sieviešu. Ja jums šķiet, ka tas jau diez ko daudz nav, pareiziniet to ar pasaules iedzīvotāju skaitu. Uzreiz pavisam iespaidīgi skaitļi, vai nav tiesa?

Atkārtošu vēlreiz: starp mums ir ap 2% būtņu (ja saskaita vīriešus un sievietes), kas izskatās kā cilvēki un spēj imitēt cilvēku rīcību, tomēr nespēj domāt un just kā cilvēki. Viņi nespēj identificēties ar cilvēkiem. Viņi nespēj būt žēlsirdīgi. Viņiem nav sirdsapziņas. Viņi spēj domāt tikai par sevi. Turklāt viņi tādi jau ir piedzimuši, un viņi tādi arī nomirs: to nav iespējams mainīt.

Kur viņi ir? Itin visur. Jūs noteikti pietiekami daudzus jau esat sastapuši, paši to nemaz neapzinoties. Protams, daži no viņiem ir cietumā — par visdažādākajiem noziegumiem. Piemēram, gandrīz visi sērijveida slepkavas ir psihopāti — ja cilvēkam nav žēlastības un sirdsapziņas, toties ir sadistiskas tieksmes, nekas viņu neattur no to apmierināšanas. Tomēr daudzi no viņiem cietumā nesēž un ir tepat starp mums. Iespējams, ka psihopāts ir jūsu priekšnieks, kas nekādi nevar aizdomāties, ka arī jums taču ir kaut kāda privātā dzīve. Vai jūsu paziņa, kas vienmēr aizņemas naudu, nekad neatdod, bet vienmēr atrod kādu ieganstu, lai aizņemtos vēl. Vai tas jaunietis, kam katrreiz, kad jūs viņu satiekat, ir cita draudzene. Šīs visas ir pazīmes, kas var liecināt par psihopātiju. Atcerieties, 3% vīriešu: tas ir, no katriem 100 vīriešiem, ko jūs sastopat, trīs var būt psihopāti.

Droši vien ievērojāt, ka ne visi psihopāti cērt ar cirvjiem vecenītes. Tā nebūt nav tā lielākā psihopātu daļa. Gluži vienkārši sirdsapziņas trūkums lieti noder arī citās jomās.

Ņemsim piemēru. Savulaik kāds jaunietis izveidoja veikalu tīklu „Wal-Mart“, kas pārdod visādas preces par ļoti zemām cenām. Skan jau jauki, bet kā viņš to panāca? Izmantojot „Wal-Mart“ apjomus. „Wal-Mart“ var pieprasīt, lai ražotāji piegādā viņiem preces par zemākām cenām, un, ja tās ir tik zemas, ka viņi vairs nevar to atļauties, „Wal-Mart“ var sameklēt citus, kas to var. Lielākā daļa „Wal-Mart“ veikalu ir Amerikā, tomēr lielākā daļa preču tiek ražotas Ķīnā — tā sanāk lētāk. Tie uzņēmumi, kas tās preces ražoja Amerikā, spiesti samazināt ražošanas apjomus vai vispār to pārtraukt, atlaižot darbiniekus. Šiem pašiem bijušajiem darbiniekiem ir mazāk naudas, tātad viņi var atļauties iepirkties tikai „Wal-Mart“, turklāt var gadīties, ka viņiem neatliek nekas cits kā iet uz turieni strādāt. Tā „Wal-Mart“ var atļauties maksāt zemākas algas. Tātad: jo veiksmīgāk „Wal-Mart“ grauj ASV ražošanu, jo vairāk viņiem ir pircēju un darbinieku. Lielisks plāns, ja, protams, neņemam vērā to, ka tas tūkstošiem un pat miljoniem cilvēku nodrošina sliktāku dzīvi un bailes par nākotni. Cilvēks, kam ir empātijas spējas, vēl varētu padomāt, kā jūtas tie cilvēki, uz kuŗu rēķina viņš būvē savu impēriju. Bet ko tad, ja veikalu tīklu izveidojis psihopāts?

Atcerieties, psihopāti spēj imitēt iejūtību. Viņiem tas pat tīri labi sanāk. Arī „Wal-Mart“ reklāmās netrūkst vienkāršo ģimeņu, kas nu var atļauties vairāk un tādēļ dzīvo labāk, ucina smaidīgus bērneļus un tādā garā. Viņi ievērojuši, ka cilvēkiem tas patīk (arī reklāmas aģentūrās strādā daudz psihopātu), tomēr nespēj izprast, kāpēc. Tieši tādēļ reklāmās tik bieži sabāztas lētas, emocionālas klišejas — ne visi psihopāti emociju imitācijas prasmi apguvuši tik labi, lai izdomātu ko jaunu.

Bet ne jau tikai „Wal-Mart“ vienīgais tāds. Noteikti būsit ievērojuši, ka dažādos augstos amatos biežāk ir vīrieši. Jums šķiet, dzimumu nevienlīdzība? Vai varbūt tas, ka starp vīriešiem ir vairāk psihopātu? Mēs dzīvojam sabiedrībā, kas psihopātiju augsti atalgo (ja vien, protams, psihopāts necērt ar cirvi tantiņas). Psihopāti nespēj izjust bailes un labprāt riskē, psihopāti ir harizmātiski, psihopātus neinteresē apkārtējie — citiem vārdiem sakot, viņi ir uz rezultātu orientētas personības ar izcilām komunikācijas spējām. Sameklējiet piecus darba sludinājumus un apskatieties, kādus darbiniekus tur meklē.

Arī tā, starp citu, ir atšķirība no Filipa K. Dika grāmatas. Tur viņus uzskatīja par draudiem sabiedrībai.

Kā pārdot to, ko nevar nopirkt

Maksājumu karšu kompānijai MasterCard ir tāds jauks reklāmas sauklis: „Ir lietas, ko nevar nopirkt. Visam pārējam paredzēts MasterCard.“ MasterCard paveicies: to lietu, ko nevar nopirkt, kļūst arvien mazāk. Cilvēki pērk arvien vairāk to lietu, ko agrāk izgatavoja vai izdarīja paši, un viņiem arī piedāvā arvien vairāk lietu, ko nopirkt. Atcerieties, pirms desmit gadiem neviens nevarēja iedomāties, ka pirks sviestmaizes veikalā. Mūsdienās sviestmaizes veikalos pārdod, turklāt ar panākumiem: mūsdienu aizņemtais cilvēks, atnākot mājās, ir tik piekusis, ka viņam galīgi negribas taisīt ēst pat tik vienkāršas lietas kā sviestmaizes. Ērtāk, vienkāršāk un bieži vien arī garšīgāk sanāk nopirkt.

Bet ne jau sviestmaizes vien mēs esam iemācījušies pirkt. Turklāt veiksmīgākie sviestmaižu pārdevēji jau sen vairs nepārdod sviestmaizes: viņi pārdod ērtības un vairāk brīvā laika. Arī citi pārdevēji pārdod mums itin visu, izņemot savu produktu.

Daudzi pārdevēji pārdod skaistumu un pievilcību. To var nopirkt visdažādākajos veidos: kā kosmētiku, kā pārtiku, kā smaržas, kā automašīnas, kā apģērbu — izvēlies, kas labāk patīk, vai, vēl labāk, pērc visu.

Vēl vairāk ir to, kas pārdod laimi. Laimi var nopirkt vēl plašākā izvēlē: kā veļas pulveri, kā santehniku, kā tapetes, kā gultasveļu, kā traukus un vēl daudzos citos veidos.

Visjaunākā prece mūsdienās ir sirdsapziņa. Neskatoties uz to, ka īpaši ilgi viņu nepārdod, tās pārdevējiem klājas tik labi, ka ir pat izveidotas veselas starptautiskas korporācijas, kas nepārdod neko citu kā vien sirdsapziņu. Izrādās, sirdsapziņa ir visienesīgākā prece: to var pārdot par daudz lielāku cenu nekā, piemēram, skaistumu — laikam tāpēc, ka skaistumu pārdod katrs, kam nav slinkums, un cilvēki pie tā jau ir pieraduši. Sirdsapziņa ir kas jauns.

It īpaši veiksmīgi sirdsapziņu pārdod The Body Shop, kas tieši ar šo preci kļuva par starptautisku korporāciju. The Body Shop lieliski ielāgojis, ka mūsdienās cilvēki lietas labprāt nopērk, ja to var izdarīt. The Body Shop arī ir pamanījis, ka cilvēkiem ir sirdsapziņa, kas viņiem šad tad jautā tādas lietas kā „Ko es daru, lai padarītu pasauli labāku?“ un „Vai es pasauli nepadaru sliktāku?“ Balstoties uz šīm divām atziņām, The Body Shop iemācīja cilvēkiem atpirkties no sirdsapziņas — burtiskā nozīmē. Tagad uz jautājumu „Kā padarīt pasauli labāku?“ ir skaidra atbilde: „Pirkt The Body Shop preces.“ Ērti un vienkārši, lai arī sasodīti dārgi.

The Body Shop ļoti rūpējas, lai neviens nepalaistu gaŗām to, cik ļoti viņi uzlabo pasauli. Šis nav tas gadījums, kad tava kreisā roka nezina, ko labā dara. Nē, The Body Shop skaidri paziņo, par ko tev jāmaksā viņu augstās cenas. Pirmkārt, The Body Shop uzsveŗ, ka viņi maksā vairāk tiem, no kā pērk izejmateriālus. Skan jau jauki, bet neba nu Latvijā kādam jāstāsta, kā valsts ekonomiku „attīsta“ neapstrādātu izejvielu eksports — atminieties, cik ļoti uzplauka ilgtspējīgas ekonomikas nozares, kas visi sāka izcirst mežus. Krāšņiem ziediem, vai ne? Izejvielu eksports apstrādei attīstītākās valstīs ir tas pats koloniālisms, tikai kolonizatoriem vairs nav jādzīvo necivilizētās Āfrikas vai Latīņamerikas zemēs: viņiem visu pieved klāt. Citādi nekas nav mainījies: nabadzīgā kolonija ir pilnībā atkarīga no bagātās metropoles labvēlības, tāpēc viņiem jāaudzē un jādara tas, ko pieprasa metropole, nevis tas, kas būtu vajadzīgs viņiem.

Otrkārt, The Body Shop apgalvo, ka viņi saudzē dabu. Mēs nopriecājamies, ka tad jau arī mēs saudzējam dabu, un ar prieku un tīru sirdsapziņu pērkam viņu produktus. Tomēr kā tad viņi to dara? Liekot kosmētikā dabiskas lietas un neizmēģinot to uz dzīvniekiem? Apsveicami, bet ar to vien nepietiek. Ražošana jau sen vairs nav vienīgais drauds dabai: tikpat lielu, ja ne lielāku, ļaunumu nodara transports. Piemēram, The Body Shop ražo krēmu ar mellenēm no Somijas (pievērsim acis uz to, ka daudz veselīgāk tās mellenes būtu apēst, nevis iemaisīt ar naftas produktiem bagātinātā krēmā un ziest uz ādas.) Mellenes viņi aizsūta uz Angliju, piebeŗ krēmam un pēc tam krēmu izsūta pa visu pasauli vai vismaz to pasaules daļu, kas viņu produktus var atļauties — un jā, arī atpakaļ uz Somiju. Mēs apvainojam amerikāņus, ka viņi patērē daudz naftas un tādēļ viņiem jāiebrūk citās valstīs. Tā ir, bet mēs paši arī gana daudz tērējam. Ir tāds jēdziens „slēptā sāls“ — tas ir, daudziem produktiem jau piebērta sāls, un mums pat papildu nekas nav jābeŗ klāt, lai ēstu pārāk daudz sāls. Derīgi būtu arī ieviest jēdzienu „slēptā nafta.“ Būtu tikai godīgi, ja uz The Body Shop krēma burkām būtu rakstīts: „Lai saražotu šo produktu, vajadzēja tik un tik litrus naftas. Un jūs vēl jautājat, kas mums pazudis Irākā.“  Tomēr, gods kam gods, The Body Shop vismaz veikalu iekārtojumā neslēpj savu būtību: produkti izkārtoti plauktos, kas izskatās gatavoti no nekrāsota koka. Tomēr, pieejot tuvāk, redzams, ka tā ir tikai lēta imitācija.

Taču The Body Shop nebūtu lielākā bēda. Bēda ir tā, ka cilvēki savā kārē pēc ērtībām — ērtāk taču nopirkt, nevis izdarīt pašam — aizmirsuši vienkāršu lietu: tas par to, ka ir lietas, ko nevar nopirkt, nav tikai MasterCard reklāmas sauklis. It īpaši labi tas redzams piemērā ar sirdsapziņu:  ja tu uztici godīgu attieksmi pret šo pasauli kādai starptautiskai korporācijai un nevis sev pašam, agri vai vēlu nāksies vilties. Korporācijas pastāv tādēļ, lai pelnītu saviem akcionāriem naudu, nevis tādēļ, lai padarītu pasauli labāku. Turklāt korporācijas neredz, kas notiek tavā valstī — viņām tādi apmēri ir par sīku. Uzticot to, ko tu vari izdarīt šīs pasaules labā, kādam citam, tu ne tikai uztici to kādam, kam tas, visticamāk, nemaz nerūp — tu arī zaudē iespēju labot tās mazās lietas, kas tev ir blakus. Tāpēc sāc ar sevi! Nepērc auduma maisiņu The Body Shop par deviņiem latiem — nopērc humpalās par divdesmit santīmiem vai, vēl labāk, sašuj pats. Aizej uz tirgu nopirkt sev pārtiku no tiem, kas to audzē — ne tikai kvalitāte būs labāka, tu arī uzzināsi, kur kas ir audzis un cik tālu vests. Starp citu, ar to var aizstāt arī šo to no The Body Shop produkcijas. Bet pats svarīgākais — tā vietā, lai atdotu naudu starptautiskai korporācijai, kas varbūt daļu no tā izmantos, lai mazliet vairāk atmestu kādam abstraktam cilvēkam kaut kur tālu, tālu, tu būsi samaksājis par labi padarītu darbu kādam, kas dzīvo tev tepat blakus un kopīgi ar tevi cenšas padarīt labāku to valsti, kuŗā jūs abi dzīvojat.