Archive for the 'Aizraujošā vēsture' Category

Čaklajiem un prasmīgajiem: Kā dzert to, ko nevar dzert

Pirms turpinām, vienosimies par vienu lietu. Tas, ko es te tālāk aprakstīšu, ir tikai un vienīgi jautrs pastāsts izklaides nolūkiem, nevis padoms vai mudinājums to īstenot dzīvē. Ja esat draugos ar veselo saprātu, droši vien paši sapratīsit, ka tādas lietas labāk nemēģināt. Ja neesat, tad pateikšu skaidri — nemēģiniet ko tādu darīt. Cilvēki, no kuŗiem es to esmu noskatījies vai uzzinājis, pārsvarā jau sen ir viņsaulē no pārlieku lielas dzeršanas. Jums arī tā gribas?

Benis no nemirst.lv lielījās, kā reiz dzēris odekolonu, bet diez ko pie sirds vis nav gājis — pārāk rūgts bijis. Diemžēl šāds satriecošs alkoholiskais analfabētisms mūsdienās sastopams gaužām bieži — cilvēki pieraduši apreibināties tikai ar veikalā dabonamiem alkoholiskiem dzērieniem, kas kā alkoholiski dzērieni arī tiek pārdoti, un pavisam aizmirsuši paaudžu gaitā krātās gudrības, kā prieku gūt no sadzīves ķīmijas un citām lietām, kas trāpījušās pa rokai. Turklāt tas noticis satriecoši ātri — vēl pirms nieka divdesmit gadiņiem ikviens padomju pilsonis, pateicoties Gorbačova pretalkohola kampaņai, vismaz zināja, lai arī, visticamāk, nekad nebija mēģinājis, kā apreibināties ar dihlofosu, odekolonu, briljantzaļā šķīdumu spirtā, zābaksmēru un mēbeļu politūru. Šīs senču zināšanas ir ne mazāk vērtīgs folkloras mantojums par Barona latvju dainām — arī tās, pirms Barons viņas nesāka vākt, retais par kaut ko turēja. Un tagad šī paša iemesla dēļ aizmirstības priekšā stāv Padomju Latvijas folkloras mantojums. Šis apcerējums ir bikls mēģinājums to kaut mazliet saglabāt.

Mūsdienās, kad pavisam dzeŗams un salīdzinoši lēts alkohols no astoņiem rītā līdz desmitiem vakarā ir rokas stiepiena attālumā, grūti gan iedomāties tos laikus, kad alkoholu tirgoja vien stingri noteiktos veikalos un dažas stundas dienā. Man bērnībā bij tā laime dzīvot tieši pie šāda veikala (es varu iedomāties daudzus cilvēkus, kas tolaik mani par to apskauda), tamdēļ es jo labi atceros milzīgās izslāpušo cilvēku rindas, kas pie viņa vienmēr drūzmējās. Turklāt tie nebija parasti cilvēki, kam uz svētkiem sagribējies nopirkt pudeli šampanieša — tie gandrīz vienmēr bija paģiraini ļaudis uzblīdušām sejām un trīcošām rokām, kam alkohols bija vienīgais, kas viņus šajā saulē vēl interesēja. Piemēram, lai kā censtos, nekādi nevaru atcerēties, ka kāds cienījams cilvēks Padomju Latvijā jelkad būtu dzēris alu — alus pilnīgi noteikti bija izmisušu alkoholiķu dzēriens, ko uz paģirām dzēra ūdens vietā. Cienījami ļaudis uz lieliem svētkiem dzēra „Padomju Šampanieti“ (nez kāpēc dzērienu ar šādu nosaukumu vēl joprojām var nopirkt, bet saprotamu iemeslu dēļ man nav ne jausmas, vai tam ir kaut mazākais sakars ar oriģinālo brūvējumu) un degvīnu „Stoļičnaja“, „Kristāls“ vai „Citronu rūgtais“, un arī tad ne īpaši daudz — alkohols Padomju Savienībā bija dārgs (vismaz salīdzinot ar vidējo mēnešalgu) un grūti dabūjams.

Tātad tie, kas nebija alkoholiķi, necik daudz vis nedzēra, bet tiem, kas bija, bija dziļi vienalga, ko dzert. Ja nebija pieejams degvīns, viņi dzēra lēto stiprināto vīnu (veikalos vēl, šķiet, šī gadsimta sākumā bija sastopams šīs kategorijas cienīgs pārstāvis „Agdams“ — zaļā pudelē ar plastmasas korķi un neticami neglītu etiķeti), ja nebija lētā stiprinātā vīna, viņi dzēra alu, ja nebija alus… Nu, tad uzskaitīsim, ko viņi dzēra un kā viņi to darīja.

  1. Odekolons. Tas, saprotams, ir pats pazīstamākais un biežāk minētais alkohola aizstājējs. Vispār odekolonu Padomju Latvijā lietoja daudziem un dažādiem mērķiem, bet nekad ne по назначению, tas ir, pēc bārdas dzīšanas. Ar odekolonu tīrīja magnetofonu galviņas, ar odekolonu atbaidīja odus (īpaši labs šim nolūkam bij odekolons „Neļķe“, kas gan neganti smirdēja, bet odi tik tiešām nelīda tuvumā), odekolonu lēja izrakstītos flomāsteŗos, lai tos atdzīvinātu un ar tiem vēl varētu pazīmēt — un, protams, odekolonu dzēra. Odekolona dzeršana vispār bija sava veida iniciācija alkoholiķu kārtā, taču tikai alkoholiķi ar lielu stāžu spēja to iedzert tīrā veidā. Cilvēks, kam vēl bija kaut kādas pašcieņas paliekas, odekolonu šķaidīja — pārlēja lielākā pudelē, pielēja aukstu ūdeni un saskaloja. Odekolons palika balts kā piens (starp citu, kad pirmoreiz redzēju, kā dzeŗ labu absintu, uzreiz atausa atmiņā alkoholiskie radi ar viņu odekolonu), un, ja kādu laiciņu ļāva nostāvēties, tad garšas īpašības — vismaz pēc idejas — jūtami uzlabojās.
  2. Briljantzaļā šķīdums spirtā a.k.a. zeļonka. Padomju laikā bija maz neizlēmīgu cilvēku, jo nebija jau nekā daudz, ko izlemt. Tā, piemēram, padomju tautas medicīna bija līdz nelabumam vienkārša — pret visu, kur jāguļ gultā un ir temperatūra, lietoja vjetnamiešu balzāmu „Zvjozdačka“ (tieši tā viņu arī sauca, latviskoja tikai žurnālos un televīzijā), sinepju plāksteŗus un bankas, dažādus sagriezumus, nobrāzumus un citas sīkas traumas tīrīja ar ūdeņraža pārskābi, bet pret visām ādas problēmām — izsitumiem, ēdēm un tādām lietām — lietoja zeļonku. Zeļonkai bij kāda savdabīga īpašība — tā pilnīgi visu, kam pieskārās, nokrāsoja noturīgā, spilgti zaļā krāsā, tātad dzeršanai tīrā veidā bija pagalam nederīga. Lai ar to tiktu galā, ņēma skārda renīti un izlika lielā salā, lai atdziest līdz lieliem mīnusiem. Tad atlika noliet zeļonku pa auksto renīti, lai zaļā draņķība piesaltu un lejā notecētu puslīdz dzeŗams šķidrums. Dažreiz tāpat attīrīja arī odekolonu.
  3. Dihlofoss. Dihlofoss bija padomju laiku kukaiņu inde, nāca tādos mazos alumīnija baloniņos ar mušu virsū. Kā var noprast pēc tā, ka tā bija inde, tīrā veidā dihlofosu dzert nevarēja — un arī neērti, viņš taču ir baloniņā. Tādēļ dihlofosu pievienoja alum — ņēma atvērtu alus pudeli un akurāti trīs reizes iepūta dihlofosu. Turklāt bija jāzina, cik daudz pūst — iepūtīsi par maz, prieka nekāda, iepūtīsi par daudz — pats ņemsi tādu galu kā kukaiņi. Esmu dzirdējis, ka šāda izprieca bijusi jo īpaši populāra padomju dumpīgās jaunatnes vidū — cik tur neglītu apmelojumu un cik tur taisnības, nemācēšu teikt.
  4. Zābaksmērs. Tā nu bija dziļi izmisušu ļaužu izprieca — daudz spirta zābaksmērā nebija, tādēļ kaut kāds prieks no tā bija tikai alkoholiķiem pēdējā stadijā, kam aknas jau bija galīgi sabrukušas un vismazākie alkohola daudzumi uzreiz deva galvā. Piemēram, es dzirdēju, ka ar tādām lietām aizraujoties mūsu mājas sētnieks Jušķis (ka tik nebija īsināts no Juščenko), Lielā Tēvijas kaŗa veterāns un tik tiešām pārliecināts alkoholiķis. Tur nu lieta bij vienkārša — apzieda maizi ar zābaksmēru, pagaidīja, kamēr spirts sasūcas maizē, pārpalikumu nokasīja nost un maizi cirta iekšā.
  5. Mēbeļu politūra. Arī mēbeļu politūra, tāpat kā zābaksmērs, skaitījās zemākā pakāpe — to līdz ar dihlofosu un bremžu šķidrumu piesauca, lai parādītu, cik dziļi cilvēks spēj stigt alkohola purvā. Stipri iespējams, ka politūras lietošanas apjomus moralizējošā padomju prese jūtami pārspīlēja — vismaz es par tās lietošanu esmu dzirdējis tikai leģendas, savukārt odekolona dzeršanu pavisam bieži redzēju pats savām acīm. Lai nu kā, pēc idejas mēbeļu politūrā vajagot iebērt sāli un izmaisīt — tad visas sliktās lietas izkrītot pārslās (burvīgs aizguvums no krievu valodas, vai nav tiesa?), bet šķidrumu varot dzert. Es gan nezinu, vai kaut kur vispār vēl ražo mēbeļu politūru, tādēļ eksperimentāli šo padomu pārbaudīt nevaru.

Saprotams, tad vēl bija visdažādākās pašdarinātās lietas, pārsvarā no maizes rauga un cukura (šī iemesla dēļ abas šīs lietas reti kad varēja dabūt), bet tas jau vairs gluži neietilpst šī apcerējuma tēmā.

Ja jums arī ir kādas gaišas atmiņas, padomi vai iebildumi pie maniem padomiem, ar prieku uzklausīšu. Un, kā jau teicu, dieva dēļ, nemēģiniet tos padomus likt lietā.

Advertisements

Totalitārā režīma nodarītais posts

Kā jau noteikti būsit pamanījuši, beidzamajā laikā necik bieži es šeit nerakstu. Tas saistīts ar visparastāko slinkumu — gribas, lai būtu tā pārdomāti un smuki, bet tad viens raksts jāraksta kādas trīs dienas pa četrām stundām dienā. Tamdēļ esmu pasācis vairāk rakstīt Cibā — tur neviens no tevis negaida pārlieku attīstītas domas, tur pietiek ar pastāstiem par to, kā tu vakar esi pielējies un kā tev šodien sāp galva, lai visa frendliste teiktu „There there“ vai „Pamēģini gurķīšus, man palīdz“. Ja esat ar mieru iemainīt kvalitāti pret kvantitāti, noteikti varat palasīties.

Bet tad nu pavisam nesen Cibā sanāca tik jauks ieraksts, ka pašam ap sirdi silti palikās (un tas nemaz bieži negadās). Tad nu nolēmu, ka, neskatoties uz to, ka tās ir tikai un vienīgi manis paša atmiņas, nevis apjomīgi pārspriedumi par lietu stāvokli pasaulē, to tomēr varētu pārpublicēt arī šeit. Tie, kas jau lasījuši Cibā, mierīgi var izlaist — nekā jauna tur nav. Pārējos — laipni lūdzu atcerēties sūros padomju laikus.

* * *

Kaut kad, šķiet, otrajā klasē (za oknom stojal surovij 87 god) es ar savu pamatskolas labāko draugu biju sadomājis pievērsties uzņēmējdarbībai — starpbrīžos skolas gaitenī pārdot dzēšgumijas. Domāts — darīts. Mans draugs vairāk pievērsās lietas finansiālajai un praktiskajai pusei — kur dabūt dzēšgumijas, par cik pārdot, cik naudas ieguldīt uzņēmuma attīstībā un cik — saldējumos (saldējuma būda stāvēja manas ielas galā, un lai nu ko, bet saldējumu PSRS ražoja tiešām garšīgu). Es vairāk pārzināju to, ko mūsdienās sauktu par mārketingu — mans galvenais uzdevums bija panākt, lai mani skolasbiedri domātu, ka mūsu dzēšgumijas ir pavisam atšķirīgas no tām trīskapeiku gumijām, ko veikalos neviens negribēja pirkt. Lai izskatītos pārliecinošāk, mēs mūsu dzēšgumijas iesaiņojām no burtnīcu vāciņiem izgatavotos plastmasas maisiņos (mēs bijām ievērojuši, ka visas ārzemju mantas nāk plastmasas maisiņos — un no burtnīcu vāciņiem ar gludekli maisiņu uzmeistarot ir pavisam elementāri). Tad mēs izvēlējāmies, kur atvērt mūsu veikalu — otrā stāva gaitenī pie aktu zāles (cik daiļš nosaukums, vai nav tiesa?) Visbeidzot mēs izvērsām visnotaļ veiksmīgu reklāmas kampaņu — pastāstījām saviem skolasbiedŗiem, ka tad, ja jums vajadzīgas dzēšgumijas, mēs nu reiz esam taisni tie vīri, pie kuŗiem griezties.

Jūs neticēsit, bet bizness gāja no rokas. Acīmredzot sociālisma izmocītie skolasbiedŗi kāri tvēra kaut mazākās kapitālisma vēsmas mūsu dzēšgumiju veikala izskatā. Drīz vien starpbrīžos pie aktu zāles durvīm regulāri pulcējās gana liels pircēju pūlītis, kas visi alka iegādāties mūsu dzēšgumijas. Veikals auga un paplašinājās — nu mēs piedāvājām ne tikai parastās dzēšgumijas par piecdesmit kapeikām (atcerieties, veikalā maksāja trīs), bet arī īpašās ārzemju (man draugam bija radi Amerikā) par rubli piecdesmit vai pat par trim. Mēs jau kalām lielus nākotnes plānus — pavisam nesen biju ar vecākiem aizbraucis līdz Rīgai un tur — tīri profesionālas intereses dzīts — biju izlūdzies, lai mani aizved uz kancelejas preču veikalu. Tur es par, šķiet, rubli dabūju gaišzilu sviestmaizes lieluma dzēšgumiju ar ziloni virsū — ko tik skaistu neatminos redzējis ne pirms, ne pēc tam. Gan manam draugam, gan man bija skaidrs — nu, šitādu mazāk par piecīti neatdosim. Gara acīm mēs jau skatījām tos saldējumu kalnus, kādus mums nesīs šis darījums. Bet tad notika nelaime.

Kā jau minēju, veikals ātri vien kļuva visnotaļ populārs. Un diemžēl mūsu uzņēmējdarbības veiksmes stāsts nāca ausīs arī mūsu klases audzinātājai. Ja nemaldos, sirmā kundze mūsu jauno paaudzi audzina vēl šobaltdien, tamdēļ nesauksim nevienu vārdā un izvairīsimies no skaļiem epitetiem, bet tā nu reiz bij īstena padomju skolotāja ne tikai pēc ieņemamā amata, bet arī dvēseles pārliecības. Atminos, kā pašos padsavienības beigu gados, kad visi centās izrādīt savu revolūcionāro garu un pilsonisko nepakļaušanos, viņa mums lika lasīt — turklāt krieviski — dzejolīti par sarkano oktobrēna zvaigznīti, neaizmirstot indīgi piebilst, ka no mums gan viņa gandrīz nevienam pie krūts vairs nemirdzot. Tamdēļ domāju, nebūs īpaši liels pārsteigums, ja teikšu, ka viņa mūsu iniciātīvu pārlieku atzinīgi vis nevērtēja. Kur nu. Nākamajā audzināšanas stundā mūsu dārgā klases audzinātāja sāka jo bargi morālizēt par to, kā mūsu klasē parādījušies spekulanti — saprotams, jūsu padevīgā kalpa un viņa labākā drauga personā. Viņa brēca, viņa kaunināja, viņa piesauca oktobrēna godu, ko mēs tik smagi esam aptraipījuši, viņa lika mums izskaidrot savu pretsabiedrisko darbību un pašās beigās pieprasīja publisku atvainošanos visam klases kolektīvam par to milzīgo postu, ko mēs viņiem esam nodarījuši. Tāda buržuju nīdēšanas versija mūsu mazajiem. Protams, pēc tam mēs vairs ne ar kādām dzēšgumijām tirgoties nevarējām — pārpalikušo naudu draudzīgi sadalījām, lētās dzēšgumijas kaut kur noklīda, bet lielā, zilā un smukā man vēl kādus piecus gadus bija.

Tā nu beidzās mūsu īsā, bet spožā karjera uzņēmējdarbībā. Žēl pat iedomāties, kā viss būtu izvērties, ja savu veikalu mēs būtu sākuši dažus gadus vēlāk.

Kad koši zaļajai baudas mašīnai pietrūkst degvielas

Man mājās nav televizora, tādēļ katrreiz, kad atnāku ciemā pie kāda, kam televizors ir, ar patiesu interesi to skatos. Tiesa, filmas tur rāda ar apgrieztām malām un virsū uzrunātu tekstu, seriāliem atsevišķas sērijas nav vērts skatīties, bet ziņas daudz ērtāk lasīt internetā, tādēļ no visa plašā televīzijas piedāvājuma skatos vienīgi reklāmas — tās nekur citur redzēt nevar. Turklāt reklāmas mūsdienu sabiedrības vēlmes, vērtības un bailes atklāj daudz labāk nekā ziņas, seriāli vai pat socioloģiskie pētījumi.

Tieši reklāmas man iemācījušas, ka mūsdienu cilvēkam problēmu netrūkst. Viņu nemitīgi apdraud baktērijas, blaugznas, dzelteni zobi un traipi uz apģērba. Protams, šīs problēmas lieliski risina pretblaugznu šampūni, pareizie veļas pulveŗi un balinošās zobu pastas, kas mūsdienu cilvēkam pilnīgi nepieciešamas. Kā savulaik dziedāja Saimons un Garfunkelis: „Ja tavos zobos ir vairāk caurumu nekā citiem un tu guli viens, kamēr citi guļ pa pāŗiem, nopērc mūsu lielo, koši zaļo baudas mašīnu.“

Vietā norādīt, ka pareizie veļas pulveŗi, pretblaugznu šampūni un koši zaļās baudas mašīnas ir samērā jauna parādība. Vēl pirms nieka divsimt gadiem lielāko daļu cilvēces nomāca pavisam citas un daudz piezemētākas bēdas, kas galvenokārt bija variācijas par trim tēmām: ko ēst, ko vilkt mugurā un kur dzīvot. Turklāt tas nebija kāds atsevišķs, īpaši skarbs laika posms: jau kopš sākta gala visas cilvēces prāta intereses tīri precīzi varēja izteikt šajos trijos jautājumos. Tiesa, dažādi zinātnes un tehnikas sasniegumi dzīvi atviegloja arī tad, taču tiem visiem bija viena kopīga īpatnība: parasti tie palīdzēja veiksmīgāk izmantot jau esošos enerģijas avotus, nevis atklāja jaunus, bet esošie enerģijas avoti bija stipri ierobežoti. Gandrīz visu nācās darīt ar pašu spēkiem, dažreiz palīgā ņemot mājlopus un vēl retāk — vēju un tekošu ūdeni. Tā, piemēram, lai pirms divsimt gadiem izceptu maizi, vispirms vajadzēja ar zirgu un arklu uzart zemi un ar rokām no sētuves to apsēt. Kad labība izauga, to ar izkaptīm vajadzēja nopļaut, ar spriguļiem izkult un samalt rokas, vēja vai ūdens dzirnavās. Visbeidzot vajadzēja ar rokām izmīcīt mīklu, ar rokām izveidot maizes kukuļus un pa vienam vien iešaut krāsnī. Arī šeit jāpiebilst, ka visnotaļ līdzīgi maizi cepa arī pirms piecsimt, septiņsimt un tūkstoš gadiem, varbūt mazliet nomainot dažus darbarīkus. Protams, mūsdienās pat īstās rupjmaizes cepēji un bioloģiskie lauksaimnieki maizi cep daudz vienkāršāk, nerunājot nemaz par lielajām maizes fabrikām.

Vai ievērojāt? Daudzas lietas īpaši nemainījās gadsimtiem ilgi, taču pēkšņi divu gadsimtu laikā izmainījās līdz nepazīšanai. Turklāt tas neattiecas tikai uz maizi vai cilvēces problēmām. Ļoti interesanti pavērot cilvēku skaita izmaiņas visā pasaulē: ja mūsu ēras 1. gadā pasaulē dzīvoja apmēram 200 miljoni cilvēku (protams, ņemiet vērā, ka tā ir aptuvena aplēse, nevis statistikas dati), 1000. m.ē. gadā — apmēram 310 miljoni (tas ir, skaits nebija pat divkāršojies), 1750. gadā — 791 miljons, 1850. gadā jau pāri miljardam — 1 miljards 262 miljoni (tas ir, 100 gadu laikā cilvēku skaits palielinājās apmēram tikpat, cik pirms tam 750 gadu laikā), 20. gadsimtā pasaule iesoļoja ar 1,65 miljardiem iedzīvotāju, un tad jau maisam bija gals vaļā — 1950. gadā tie jau bija 2,518 miljardi, 1965. gadā — 3,334 miljardi, 1975. gadā — 4,068 miljardi, 1990. gadā — 5,263 miljardi, bet 21. gadsimtā pasaule jau iesoļoja ar sešiem miljardiem iedzīvotāju. (Skaitļi no Vikipēdijas.) Atkal — ilgu laiku pasaules iedzīvotāju skaits pieauga samērā lēni: vajadzēja 1750 gadus, lai tas četrkāršotos. Pēc tam pietika ar 250 gadiem, lai tas pieaugtu vairāk nekā 7 reizes.

Kādēļ tik īsā laikā notika tik lielas izmaiņas? Tie, kas vēstures stundās nelaida muļķi, noteikti zinās teikt, ka 19. gadsimtā pasauli līdz nepazīšanai pārmainīja industriālā revolūcija: gudri cilvēki izgudroja un uzlaboja tvaika dzinēju, kas pēkšņi pavēra ceļu pavisam jaunam enerģijas avotam. Nu vairs visu nevajadzēja darīt ar rokām vai labākajā gadījumā paļauties uz diezgan nepastāvīgo un ne visur pieejamo vēja un ūdens enerģiju. Tā, piemēram, maizes cepšanu būtiski atviegloja tvaika kuļmašīna — vairs nebija jākuļ ar spriguļiem. Arī dzirnavas varēja uzbūvēt tur, kur nevarēja būvēt ne vēja, ne ūdens dzirnavas. Taču tvaika dzinējs ne tikai atviegloja to, ko darīja jau pirms tam: tas arī sniedza pavisam jaunas iespējas. Pateicoties tvaika dzinējam, varēja būvēt rūpnīcas, kuŗās mašīnas daudz lētāk un ātrāk saražoja tās lietas, ko agrāk par dārgu naudu izgatavoja amatnieki. Vēl vairāk — radās pavisam jaunas lietas (piemēram, koši zaļās baudas mašīnas), kādas amatnieki ne tikai negatavoja, bet nemaz arī nevarēja izgatavot.

Tā gan ir. Taču, runājot par industriālo revolūciju, parasti piemin tikai tvaika dzinēju, aizmirstot kādu citu, ne mazāk būtisku industriālās revolūcijas virzītāju. Tvaika dzinējs ir tikai un vienīgi darbarīks, kas palīdz pārveidot vienu enerģijas veidu citā, turklāt ar visnotaļ lieliem zudumiem. Tikpat svarīgi ir tas, kur tvaika dzinējs ņem enerģiju, ko pārveidot. Tātad tvaika dzinējs siltuma enerģiju pārveido kustībā. Bet kā iegūt to siltuma enerģiju? Sadedzinot malku? Bet malka vēl ir jāizaudzē: ja malku tikai cirtīs un cirtīs, tā drīz vien izbeigsies, un industriālā revolūcija, tā sakot, apstāsies ar tukšu bāku. Dedzinot kārklus, salmus vai niedres, kas aug ātrāk? Bet tas nav pārāk jaudīgs kurināmais, turklāt tvaika dzinējs jau tā iznieko lielu daļu enerģijas. Par laimi, nāca talkā laimīgs atradums: akmeņogles. Akmeņogles tvaika dzinējam bija tieši laikā: tās nevajadzēja audzēt, bet vienkārši izrakt no zemes, tās bija jaudīgākas par malku, nemaz nerunājot par salmiem, un ar tām neko citu tā īsti nevarēja darīt, tikai sadedzināt (savukārt no kokiem, ja tos nesaskaldīja malkā, varēja uzbūvēt daudz derīgu lietu). Turklāt tā vien šķita, ka akmeņogles atrodamas neizsmeļamos daudzumos: tās raka vēl pirms tvaika dzinējiem, bet ne tuvu nebija izrakuši visas, un pat tad, kad tvaika dzinēji būtiski palielināja pieprasījumu pēc akmeņoglēm, tās visviens negrasījās beigties. Vārdu sakot, akmeņogles bija lēts, vienkāršs un ērts risinājums, tieši tāds, kādi mums patīk.

Tieši šī salīdzinoši lētā enerģija 19. gadsimtā ļāva divreiz palielināt cilvēku skaitu uz zemes: vieglāk (un tātad arī lētāk) bija iegūt gan pārtiku, gan apģērbu, gan arī uzbūvēt pietiekami daudz mitekļu, lai pietiktu visiem. Galvenais šeit bija nevis tas, vai enerģija vispār ir pieejama — kaut kāda veida enerģija cilvēkiem bijusi pieejama vienmēr — bet gan tas, cik viegli, lēti un kādos daudzumos tā pieejama. Ogles bija puslīdz viegli pieejamas, samērā lētas un šķietami neierobežotos daudzumos. Taču jau 19. gadsimta beigās arvien plašāk sāka izmantot jaunu enerģijas avotu, kas bija vēl vieglāk iegūstams, lētāks un pieejams tikpat neierobežotos daudzumos — naftu.

Nafta izrādījās lielisks enerģijas avots, vēl labāks par oglēm. Ja atkal ķeŗamies pie piemēra ar maizi, tad tagad varēja ne tikai uzbūvēt kuļmašīnu, ar ko izkult nopļauto labību. Iekšdedzes dzinējus, kas darbojās ar naftas produktiem, varēja izveidot pietiekami mazus, vieglus un jaudīgus, lai varētu uzbūvēt arī traktorus, ar kuŗiem zemi varēja apart, sējmašīnas, ar kuŗām to varēja apsēt, un kombainus, ar kuŗiem izaudzēto labību varēja gan nopļaut, gan izkult. Vēl vairāk — naftu varēja izmantot ne tikai kā enerģijas avotu, no tās arī varēja izgatavot visdažādākās lietas, piemēram, pesticīdus, kas palīdzēja apkaŗot labības kaitēkļus un nodrošināja augstākas ražas. Un ne jau tikai pārtiku varēja ražot lētāk un vairāk — kad bija apmierinātas pašas elementārākās vajadzības, cilvēkiem radās arvien jaunas, kas drīz vien šķita tikpat elementāras un pašsaprotamas. Tēlaini izsakoties, visa cilvēce uzvedās kā izbadējusies cūka, kas ieklīdusi rudzu laukā — gribējās arvien vairāk un vairāk, jo šķita, ka vēl jau visa kā ir tik daudz. Tā arī parādījās tās lietas, ko mūsdienās reklamē kā pilnīgi nepieciešamas.

Bet vai patiešām mūsu rudzu laukam nav ne gala, ne malas un mēs varēsim tajā mieloties bezgalīgi? Atcerieties, mūsu bagāto dzīvesveidu nodrošina enerģijas pārpilnība, turklāt tai jābūt lētai. Līdz šim mums lēto enerģiju nodrošināja lēta nafta. Ja sekojat līdzi ziņām, noteikti būsit pamanījuši, ka naftas cenas ir būtiski kāpušas. Ko tas nozīmē un kāpēc tas noticis?

Lai atrastu atbildi, der apskatīties, kas tad īsti nafta ir un kā to iegūst. Naftu pārsteidzoši precīzi var salīdzināt ar lielu, aizvēsturisku komposta kaudzi, kas trūdējusi tūkstošiem gadu. Komposta kaudze sākumā gan bijusi liela, taču tai jau sen neviens klāt nekā nebeŗ — cik liela tā ir, tik arī paliks. No tā izriet kāds būtisks secinājums, ko der ielāgot — naftas rezerves, lai arī lielas, tomēr ir ierobežotas. Turklāt nafta, atšķirībā no komposta, atrodas dziļi pazemē, tāpēc ir jāpapūlas, lai tai tiktu klāt — jo dziļāk, jo grūtāk. Vēl jāpiebilst, ka nafta nav viendabīgs šķidrums, bet drīzāk dažādu vielu maisījums. Gluži kā pienam pēc kāda laika virspusē uzpeld krējums, arī naftas atradņu virsējos slāņos uzpeld vieglākā nafta, ko daudz vieglāk — un lētāk — pārstrādāt degvielā. Tātad — virsējos slāņos, kam klāt tikt ir vieglāk un lētāk, atrodas labāka nafta, ko pārstrādāt ir vieglāk un lētāk, savukārt zemākajos slāņos, kam klāt tikt ir arvien grūtāk un dārgāk, atrodas sliktāka nafta, ko pārstrādāt ir — jūs uzminējāt — arvien grūtāk un dārgāk.

Lai šo nelāgo problēmu kaut kā risinātu, tiek meklētas arvien jaunas naftas atradnes. Taču, tā kā naftas rezerves ir ierobežotas, šīs jaunas atradnes atrast ir arvien grūtāk, turklāt lielās un viegli izmantojamās naftas atradnes jau ir atrastas. Tātad ne tikai nafta atradnēs kļūst arvien dārgāka — arī pašas atradnes atrast ir arvien dārgāk. Rodas savdabīga līkne: kādu brīdi jaunu atradņu skaits strauji pieaug, līdz sasniedz maksimumu. Pēc tam, lai kā arī censtos, vairs nav iespējams atrast tikpat daudz jaunu naftas atradņu, tāpēc to skaits samazinās. Un, tā kā atradnēs pieejamais naftas daudzums ir ierobežots, tad pēc kāda brītiņa samazinās arī iegūstamās naftas apjomi un, lai kā arī censtos, tos vairs nav iespējams palielināt — tie var tikai un vienīgi kristies.

Un tā patiešām arī notiek. Klāt pieliktajā attēlā var redzēt, kā mainījušies daudzu valstu naftas ieguves apjomi. No sākuma tie ir arvien kāpuši, jo atrastas arvien jaunas atradnes un kāpināts to ražīgums. Taču tad sasniegti maksimālie ieguves apjomi, ko vairs kāpināt nav iespējams, un tie neizbēgami sāk samazināties — gandrīz tikpat strauji, kā savulaik kāpuši. Lētā, viegli pārstrādājamā un plaši pieejamā nafta izbeigusies — palikusi dārgā, grūti pārstrādājamā un arvien retāk sastopamā nafta.

(Attēls no Vikipēdijas)

Pamēģināsim tagad visu salikt kopā. Mūsu pašreizējais dzīvesveids ir nesaraujami saistīts ar lētu enerģiju. Tieši tā mums nodrošina salīdzinoši lētu pārtiku, apģērbu un dzīvokli, un tieši tā mums ļāvusi tik strauji savairoties. Lielākā daļa šīs enerģijas tiek iegūta no naftas. Viegli un lēti iegūstamās naftas rezerves pasaulē iet uz beigām, ja jau nav izbeigušās. Nafta neizbēgami paliks tikai un vienīgi dārgāka. Tātad arvien dārgāka paliks arī enerģija un pilnīgi visas lietas, ko lētā enerģija mums līdz šim nodrošināja.

Citiem vārdiem sakot — mūsu koši zaļajai baudas mašīnai drīz vien beigsies degviela.

Tas nenotika ar mums

Šķiet, Latvija beidzot pārslimojusi celtniecības drudža smagāko fāzi un pamazām sāk atkopties. Tie, kas gribēja sapirkties dzīvokļus, to ir izdarījuši, tie, kas nevar atmaksāt kredītus, pamazām meklē, kur ko varētu īrēt, un dažas iesāktas mājas, visticamāk, tā arī uz mūžiem paliks tikai iesāktas. Ir gan iesākti vairāki apjomīgi projekti, kas droši vien tiks arī pabeigti, tomēr dzīvokļus un birojus tajos vairs neizķeŗ kā karstus pīrādziņus. Vārdu sakot, drudzis pierimies, putekļi nosēdušies, adrenalīns krities. Nu var apskatīties, kas tad no tā visa sanācis.

Nenoliedzami, ir ieguvumi. Cilvēki, kas strādā celtniecībā, kļuvuši daudz turīgāki. Mēs esam sākuši apjaust, kā nevajadzētu būvēt mājas. Ir pat uzbūvētas dažas pavisam glītas mājas, par kuŗām varētu teikt, ka tās Latvijas arhitektūru atdzīvina un krāšņo.

Taču cīņā par Latvijas arhitektūras nākotni ir arī kritušie: Latvijas arhitektūras pagātne. Pavisam nesen nojauca leģendām apvīto Rīgas Sporta pili, kas lielā mērā vainojama pie tā, ka hokejs Latvijā ir nacionālais sporta veids. Savu kārtu gaida Preses nams, kas savas pēdējās dienas vada kā mēms piemineklis padomju tieksmei uz centralizāciju. Viesnīca „Latvija“ pārbūvēta tiktāl, ka nekādu priekšstatu par sākotnējo ēku nesniedz. Ja pret vecāku ēku nojaukšanu kāds vēl kādreiz ko iebilst (piemēram, bija neliela diskusija par to ēku, kuŗas vietā beidzot būvēs Nacionālo bibliotēku), tad padomju okupācijas laikā celtās mājas vienbalsīgi tiek uzskatītas par kauna traipiem jebkuŗas pilsētas ainavā, kas pēc iespējas ātrāk būtu jāizdzēš. Labs piemērs ir Zemkopības ministrija: to mudina nojaukt, apgalvojot, ka tā bojā Vecrīgas ainavu, taču tai pat laikā neviens neplāno nojaukt jau neatkarības laikā uzslieto Triangula bastionu, kas arī Vecrīgas ainavu pārlieku nekrāšņo.

Šī cenšanās izsvītrot padomju okupāciju no Latvijas vēstures neaprobežojas tikai ar arhitektūru, lai gan, iespējams, tur tā izpaužas visredzamāk. Latvija pavisam oficiāli paziņojusi un uzstāj, ka šī valsts ir pirmskaŗa Latvijas republikas mantiniece un turpinājums, un tai nav nekādas saistības ar to veidojumu, ko sauca par LPSR un kas šajā teritorijā atradās no 1940. līdz 1991. gadam. Arī sabiedrībā pieņemts par padomju okupāciju izteikties tikai sliktiem vārdiem. Okupācijas muzejs ir drūma, tumša vieta, kur latvieši un dažādas oficiālas ārvalstu delegācijas var uzzināt, kā latviešu tauta cietusi ilgajos okupācijas gados. Ja cilvēki grib norādīt uz negatīvām iezīmēm mūsu sabiedrībā, viņi bieži saka: „Nu, gluži kā Padomju Savienībā“. Tie, kas neizsakās par Padomju Savienību pietiekami nicīgi, uzreiz tiek pieskaitīti nepiebeigtajiem komūnistu līdzskrējējiem, Tatjanas Ždanokas domubiedriem un citām visnotaļ nepatīkamām ļaužu grupām.

Tomēr šeit ir kāda īpatnība. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju Padomju Savienībā pavadījusi lielu, ja ne lielāko, daļu sava apzinīgā mūža. Daudzi no viņiem ir strādājuši šīs valsts iestādēs un uzņēmumos, klausījuši šīs valsts likumiem, varbūt pat kaut kādā mērā ticējuši šīs valsts oficiālajai ideoloģijai. Mūsdienu vēstures izpratne apgalvo, ka viņi visu šo mūža daļu pavadījuši ciešanās, apspiestībā un melos. Būtībā tā bijusi veltīga, lai arī no viņiem neatkarīgu apstākļu dēļ.

Tas ir spēcīgs apgalvojums — lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju lielu sava mūža daļu pavadījuši veltīgi. Biji skolotājs un audzināji bērnus? Veltīgi, jo tu taču viņiem mācīji komūnistu ideoloģiju. Strādāji fabrikā un būvēji vagonus, kas ripo pa Latvijas dzelzceļiem vēl joprojām? Veltīgi, jo tu ar savu darbu balstīji naidīgas okupācijas varas ekonomiku, kas bez tavas palīdzības būtu sagruvusi ātrāk. Biji celtnieks un palīdzēji uzcelt skolu vai kultūras namu? Veltīgi, jo tu uzbūvēji šausmīgi neglītu ēku, kas pēc iespējas ātrāk jānojauc. Ja vien tu nebiji disidents, kas aktīvi cīnījās pret padomju varu, visu to, ko tu tolaik paveici, vieglu roku var norakstīt kā veltīgu.

Tādēļ latvieši cenšas aizmirst, ka padomju laikos (kā jau visos laikos) viņi galvenokārt centās dzīvot puslīdz normālu dzīvi, nevis visu laiku cieta un cīnījās. Ja arī tiek pētīta LPSR vēsture, tad tikai, lai noskaidrotu, cik mēs daudz cietām, nevis to, kā mēs tad dzīvojām. Ja ir iespēja nojaukt vai pārbūvēt kādu LPSR celtu ēku, tad tas ar prieku tiek darīts, neaizdomājoties, ka mēs iznīcinām unikālus arhitektūras pieminekļus (arhitektūras piemineklis nozīmē nevis to, ka ēka ir neticami daiļa, bet gan to, ka tā ir neaizstājama sava laikmeta liecība.) LPSR laikos sabūvētās rūpnīcas tika pasludinātas par nebeidzamu ļaunumu, kam mūsdienās nav vietas, un gandrīz pilnībā iznīcinātas. Tās, kas izdzīvojušas tik tālu, darbojas veiksmīgi un ar peļņu, bet par to izcelsmi — un to, cik peļņas dotu pārējās, ja tās būtu palikušas — īpaši bieži nerunā. Nav pieņemts.

Lai nu būtu. Jau no 700 verdzības gadu laikiem latviešiem patīk uzsvērt, cik ļoti viņi ir cietuši. Taču vismaz tiem, kas jūt, ka viņiem nav par ko kaunēties, es atļaušos pateikt paldies. Paldies par to, ka mēs tomēr joprojām runājam latviski. Paldies par to, ka mums ir vecie vilcieni, ko pārbūvēt, un rūpnīca, kur tos pārbūvēt, un mums nav uzreiz jāpērk jauni. Paldies par to, ka Rīgā ir tilti, pa kuŗiem tikt pāri Daugavai. Paldies par tām padomju laika tradīcijām, kuŗas mēs esam aizguvuši un tagad esam svēti pārliecināti, ka tās ir mūsu pašu (piemēram, hokeju vai „latvisko virtuvi“.) Galu galā — paldies par to, ka savas dzīves sākumā man tomēr bija, ko ēst, ko vilkt mugurā un kur dzīvot. Protams, nekas izcils jau nebija, taču, ja visi būtu tikai cietuši un grāvuši padomju sistēmu, man nebūtu ne tik.

Paldies.

Nu tad beidzot kaut kas par kodolfiziku

Ja regulāri lasāt manas piezīmes, tad tagad ir īstais brīdis izteikt savu neizpratni. Neskatoties uz sava tīmekļa žurnāla gaŗo, grūti iegaumējamo un visnotaļ pretenciozo nosaukumu es vēl joprojām par kodolfizikas noslēpumiem nekā daudz sarakstījis neesmu (slavas dziesmas Ignalinas AES jau nav nekādi noslēpumi). Esmu nolēmis laboties un iepazīstināt Jūs ar ko pavisam kodolfizisku un noslēpumainu.

Iedomājieties, ka dzīvojat 20. gadsimta 50. gadu otrajā pusē! Šķiet, pasaulē saulīte spīd spožāki: Staļins ir miris, apglabāts un nosodīts, ASV un PSRS sacenšas, kuŗas raķetes pirmās sasniegs kosmosu, nevis otras valsts teritoriju, naftas pietiek un pāri paliek, globālās klimata izmaiņas vispār nevienam sapņos nav rādījušās, zinātnieki katru dienu izgudro kaut ko jaunu un pilnīgi nepieciešamu — vārdu sakot, lai gan imperiālistiskās haizivis/sarkanais mēris (atkarībā no tā, kuŗai pusei piederat pats) vēl joprojām ir vērā ņemams drauds, tomēr aukstajā kaŗā iestājies kas līdzīgs atkusnim un pat sazēluši zinātnes un tehnikas progresa sniegpulkstenīši.

Viens no šādiem sniegpulkstenīšiem ir atomenerģija. Lai gan pirmā plašākas publikas sastapšanās ar atomenerģiju bija, maigi izsakoties, bībelisku apjomu iznīcība, pekles padibenes zemes virsū un asinis stindzinošas šausmas, tomēr kopš Hirosimas jau pagājuši desmit gadi, un cilvēki pamazām to piemirsuši. Arī lidmašīnas daudzi cilvēki pirmoreiz ievēroja tad, kad tās uz viņiem meta bumbas, bet vai tamdēļ nīst aviāciju?

Atomenerģija tik lieliski iemieso visu zinātnes sasniegumu būtību, ka dzejiski noskaņoti žurnālisti pat runā par „kodollaikmetu“. Atomenerģija ir kas pavisam jauns. Līdz tam pazīstamā degviela bija variācijas par vienu tēmu — malka, ogles, nafta — kaut kas, kur ir ogleklis, un enerģiju dabū, to sadedzinot. Atomenerģija ir pilnīgi atšķirīga un gandrīz vai maģiska. Tur nekas nedeg — tur dalās atomi. Kodoldegviela ir neiedomājami efektīva — neliels metāla stienis var dot tikpat enerģijas, cik veseli ogļu kalni. Atomenerģija ir tīra (līdz Černobiļai vēl tālu) — atomreaktoriem nav gaŗu, mūžīgi dūmojošu skursteņu. Atomreaktora darbinieks ir daudz pārāks par ogļu kurtuves kurinātāju — viņš ir izglītots, tīrs un staigā baltā uzsvārcī. Vai var iedomāties labāku zinātnes sasniegumu simbolu — zinātne mūs atbrīvojusi no netīra, smaga un neefektīva darba, tā vietā sniedzot brīnumainu, jaunu enerģiju, kas turklāt pieejama gandrīz neierobežotos daudzumos!

Jā, atomenerģija ir modē, un katrs, kas vien var, mēģina pagozēties kodolslavas saulītē. Tēvzeme noteikti jūtas daudz drošāk, ja tās krastus sargā atomzemūdenes. Jūrnieki kļūst daudz nopietnāki un cienījamāki, ja viņu flotes priekšgalā peld atomledlauzis. Enerģētika no tehnikas nozares kļūst par zinātni, jo nu tai ir atomelektrostacijas. Lai uz atomenerģijas rēķina izskatītos modernāk un prestižāk, nav pat vajadzīgi jau uzbūvēti reaktori — pietiek ar plāniem. Jau tā ļoti modernā kosmonautika kļūst vēl modernāka, kad zinātnieki stāsta, kā viņi būvēs atomraķetes. Lidotāji, kas kopš sākta gala bijusi romantiska profesija, kļūst vēl romantiskāki, kad plāno pārsēsties atomlidmašīnās. Un, acīmredzot tādēļ, lai neatpaliktu no attīstītākiem transporta veidiem, kodolplānus kaļ arī kāds pasens un jau mazliet novecojis transporta veids — dzelzceļš.

Vispār jau atomenerģija dzelzceļā nav nekas neparasts, to izmanto arī mūsdienās un, iespējams, jūs esat braukuši atomenerģijas darbinātā vilcienā, paši to neapzinoties. Arī piecdesmitajos gados tas nav nekas nedzirdēts: elektriskie vilcieni gan vēl joprojām ir jaunums, tomēr jau diezgan bieži sastopams, un elektrību šiem vilcieniem piegādā arī atomelektrostacijas. Tomēr parasto dzelzceļu pārtaisīt par elektrisko ir dārgi un grūti, un vismaz Padomju Savienībā dzelzceļu ir vairāk nekā saprašanas. Turklāt bieži vien šāds dzelzceļš iet tūkstošiem kilometru pa nekurieni, pāri tuksnešiem, stepēm un tundrām. Vārdu sakot, ķēpa liela.

Tādēļ apķērīgie padomju inženieŗi kaļ jaunu plānu. Viņi nolēmuši ņemt piemēru no ledlaužiem un zemūdenēm — ja jau uz kuģa var uzlikt kodolreaktoru, tad kāpēc ne dzelzceļa lokomotīvē? Un tā 50. gadu vidū N. Baumaņa Maskavas Tehniskā augstākā skola visā nopietnībā ceļ priekšā projektu lokomotīvei ar iebūvētu kodolreaktoru.

Atomlokomotīve

Protams, 50. gadu Padomju Savienībā nav jāuztraucas, ka cilvēki iebildīs pret to, ka gar viņu mājām braukā kodolreaktori. Galu galā, tiem, kas pārāk iebilst, var nodrošināt arī citas mājas aiz Polārā loka, kur kodolreaktori būs tā mazākā problēma. Tomēr N. Baumaņa Maskavas Tehniskās augstākās skolas draudzīgais kolektīvs par drošību tomēr ir padomājis. Vispār lokomotīves konstrukcija ir diezgan asprātīga.

Tā ir paredzēta parastā platuma sliežu ceļam, tāpēc ir diezgan izstiepta — 50 metrus gaŗa, lai tur satilptu ne tikai reaktors, bet arī betona aizsargapvalks, ģenerators un tumsā spīdošs mašīnists. Lai tāda lokomotīve varētu pagriezties, tā veidota no divām sekcijām. Kodolreaktorā (1) par kodoldegvielu izmanto urānu, bet par palēninātāju (tas vajadzīgs, lai regulētu kodolreakcijas ātrumu) — grafītu. Tam visapkārt ir betona aizsargapvalks (15), bet, tā kā kodolreaktors ir tieši aiz mašīnista kabīnes, starp kabīni un reaktoru ir vēl papildu betona siena (16) (tas tādēļ, lai sadursmes gadījumā pretimbraucošā lokomotīve ietriektos betona klucī, nevis uzreiz kodolreaktorā). Lielākā daļa kodolreaktoru (arī šis) strādā līdzīgi elektriskajai tējkannai: arī tur ir metāla stieņi, kas paliek karsti un vāra apkārt esošo ūdeni, tikai kodolreaktorā stieņi ir no urāna un tiem nepievada elektrību — tie sakarst kodolreakcijas rezultātā. Vēl viena atšķirība ir tā, ka parasti kodolreaktora galaprodukts nav vis karsts ūdens tējai, bet gan pārkarsēts tvaiks (tāds, kam vairāk par 100 ˚C), kas pēc tam griež turbīnu. Tomēr šis kodolreaktors būvēts asprātīgāk. Inženieŗi apzinājušies, ka lokomotīves mēdz salūzt, tādēļ veidojuši to tā, lai radiācija skartu pēc iespējas mazāk detaļu — tad tās nepaliek radioaktīvas, un tās daudz vieglāk nomainīt. Tādēļ ūdens vietā reaktors silda šķidru nātriju (šim metālam ir zema kušanas temperatūra, kas šeit ir tieši laikā), kas no reaktora ar sūkni (11) tiek pārsūknēts noslēgtā caurulē un pēc tam sasilda tādu pašu šķidru nātriju, tikai otrā noslēgtā caurulē. Radioaktīvais nātrijs ar neradioaktīvo nātriju nesaskaras, tādēļ neradioaktīvais nātrijs radioaktīvs nekļūst. Tad nātrijs sakarsē ūdeni, kas kļūst par pārkarsētu tvaiku — un arī tvaiks vairs nav radioaktīvs. Apķērīgi, vai nav tiesa? Tvaiks griež turbīnu (7). Būtu ļoti jauki, ja turbīna uzreiz grieztu vilciena riteņus, tomēr inženieŗu domas lidojums nav tik radikāls — turbīna griež elektroģeneratoru (9). Elektroģenerators ražo elektrību, elektrība baro elektrodzinējus, kas tad nu beidzot griež vilciena riteņus. Tvaiks pēc tam nonāk kondensatorā (10), kur tas atkal pārvēršas ūdenī. Ūdens pēc tam atkal tiek sakarsēts, atkal pārvēršas tvaikā, atkal griež turbīnu, lokomotīve traucas uz priekšu, uz jaunām tālēm, uz jaunām padomju inženieŗtehniskās domas uzvarām.

Par laimi, padomju inženieŗu drosmīgie plāni tālāk par plānošanu tā arī netika. Lai gan kodolreaktoram tik tiešām ir zināma līdzība ar elektrisko tējkannu, tas tomēr nav elektriskā tējkanna — dzelzceļa mašīnistu ar arodskolas izglītību pie kodolreaktora pults sēdināt nedrīkst. Bet kodolfiziķu Padomju Savienībā pat atomelektrostacijām īsti nepietika. Tāpat neaizmirsīsim, ka lokomotīves mēdz nokļūt avārijās — ja lokomotīvei ir atomreaktors un dažas mucas šķidra nātrija, maza avārija var viegli kļūt par paprāvu ķezu, bet paprāva ķeza — par vietēja mēroga kodolholokaustu. Bet, protams, visaizkustinošākā plāna detaļa ir tā, ka tad, ja tas tik tiešām tiktu īstenots, Padomju Savienībā urāns glabātos ne tikai atomelektrostacijās un militārās bāzēs, bet arī daudzos lokomotīvju depo. Iedomājieties, kādas iespējas pavērtos starptautiskajam terorismam.

Tā nu atomdzelzceļa nākotne beidzās, vēl nemaz nesākusies. Un, kā teiktu Gunārs Jākobsons, labi, ka tā.

Ak jā, un lai nesanāktu apsmiet tikai Padomju Savienību, neaizmirsīsim arī ASV. Viņi PSRS kārtējo reizi saliek vienos vārtos — tur tolaik plānoja būvēt vieglo atomautomašīnu.

P.S. Informāciju un bildīti smēlos no ļoti aizraujošas tautas izglītošanai paredzētas brošūras „Kodoldzinēji“. Autors ir R. Perelmanis, izdota Latvijas Valsts izdevniecībā 1959. gadā. Liels paldies viņam. Un nesakiet AKKA/LAA, ka es te nodarbojos ar plaģiātu.