Dzejnieka Čaka mazbērni

Lieliskajā I. Ilfa un J. Petrova romānā „Zelta teļš“ bija tāda avantūristu grupa, kas uzdevās par revolūcijas varoņa leitnanta Šmita bērniem. Viņi klīda pa dažādām pilsētām, dalījās savās „atmiņās“ par tēvu un labprāt pieņēma — un pat pieprasīja — dažādas dāvanas. Rūpals izrādījās tīri ienesīgs, tomēr laika gaitā pamazām izmira.

Tomēr I. Ilfs un J. Petrovs nekādi nevarēja nojaust, ka pēc kādiem septiņdesmit-astoņdesmit gadiem šī nodarbe atdzims ar jaunu sparu, turklāt nevis Padomju Krievijā, bet Latvijā. Viņi arī nezināja, ka cilvēki vairs neuzdosies par revolucionāru, bet gan par rakstnieku un dzejnieku atvasēm. Un viņiem pat sapņos nerādījās, ka tā vairs nebūs cilvēku krāpšana, bet gan likuma norma.

Kā tas notiek? Noteikti zināt, ka ir tāda lieta kā autortiesības. Tas nozīmē, ka kāds rakstnieks vai dzejnieks, kas sacerējis kādu darbu, drīkst saukties par darba autoru, publicēt to un saņemt par to atlīdzību. Tas nozīmē arī to, ka es nevaru piesavināties cita autora darbu, publicēt to bez viņa piekrišanas un peļņu par publikāciju paturēt sev, nedaloties ar autoru — autortiesības man to neļauj. Tiktāl viss ir labi un jauki.

Tomēr neviens nedzīvo saules mūžu, un it īpaši jau dzejnieki. Ko darīt, ja autors miris? Bieži vien autoram ir arī pēcteči un mantinieki, kas arī var baudīt autora darba augļus — ja man sakārojas publicēt nelaiķa darbus, man jāprasa atļauja viņa mantiniekiem. Arī labi un jauki, taču šeit jau rodas problēmas. Piemēram, cik ilgi mantinieki var paturēt tiesības uz autora darbiem? Vai mūžīgi? Bet tas nozīmē, ka arī pēc 300 gadiem kādam, kas sadomās izdot kādu šī autora darbu, nāksies meklēt rokā nelaiķa pēctečus. Pamēģiniet sameklēt radiniekus kādam, kas dzīvojis pirms 300 gadiem! Ir arī cita lieta: mūsdienu kultūra jau nav nokritusi no zila gaisa, tā izaugusi no tā, kas bijis pirms tam. Tātad, lai kultūra augtu un attīstītos, ļoti ieteicams zināt, kas tad bija pirms tam. Vajadzīgs, lai tas, kas bijis pirms tam, būtu brīvi pieejams, lai pētnieki to varētu brīvi citēt, pārpublicēt, lai tiem, kas vēlas to izlasīt, nebūtu jāiet uz LNB Reto grāmatu nodaļu. Tas nav iespējams, ja mums pirms tam jāuzmeklē visi 18. gadsimta autora senči un jāpaprasa atļauja.

Tādēļ gudri cilvēki atraduši izeju: 70 gadus pēc autora nāves viņa autortiesības pieder mantiniekiem. Pēc tam šiem darbiem autortiesību vairs nav. Tas nozīmē, ka ikviens, kas to vēlas, var darīt ar to darbu pilnīgi visu: pārpublicēt, citēt, saskaitīt, cik bieži tur izmantots vārds „sirds“, tulkot uz evenku valodu, aizstāt daudzpunktes ar nepieklājīgiem vārdiem, izdrukāt un sadāvināt draugiem, pārrakstīt ar tinti uz pergamenta — vārdu sakot, pilnīgi visu, kas viņam ienāk prātā. Tātad, ja es, piemēram, esmu liels Fallija cienītājs (un Fallijs no mums šķīrās 1915. gadā), es varu dibināt „Fallija draugu un draudzeņu kopu“, rīkot Fallija dzejas lasījumus, pārizdot Fallija darbus, iestudēt Fallija lugas, rakstīt Fallija dzejoļus uz plakātiem un izlīmēt tos uz afišu stabiem — vārdu sakot, es varu rūpēties, lai Fallija vārds nenogrimtu aizmirstībā (vai vismaz no turienes iznirtu), un man nevienam nav jāprasa atļauja, vai un kā es to drīkstu darīt.

Lieliski izdomāts, vai nav tiesa? Laimīgie mantinieki kādu laiku var saņemt naudiņu par sava senča darbiem, bet pēc tam viņu senču darbus var ņemt savā paspārnē kāds, kam ir satriecoši jaukas domas, ko ar viņiem darīt. Autoram jau 70 gadus nekāda samaksa vairs nerūp, un vienīgais, ko viņš varētu vēlēties, ir tas, lai viņa darbus vēl kāds lasītu. Autortiesību likums sniedz tieši šādu iespēju.

Tomēr ne visiem autoriem ir atvases vai dzīvesbiedri, tātad ne visiem autoriem ir mantinieki. Piemēram, virsrakstā minētajam Aleksandram Čakam bija tieši šāda bēda. Turklāt Čaks šo pasauli pameta 1950. gadā, tātad viņa darbiem autortiesības beigsies tikai 2021. gada 1. janvārī (tā gudrie vīri izdomāja, lai nebūtu liela ķēpa, kuŗā datumā tad kam beigsies autortiesības — kad pienāk 70 gadi kopš nāves, jāsagaida nākamā gada 1. janvāris.) Ko nu man darīt, ja es kāroju pārizdot Čaka grāmatas? Noskaitīt autoratlīdzību papīra naudaszīmēs un dedzināt, lai dūmi sasniegtu autora dvēseli? Nē. Man jādodas pie tiem, ko likums pasludinājis par dzejnieka Čaka mazbērniem.

Dzejnieka Čaka mazbērniem ir adrese — smieklīgi, bet Čaka ielā — un nosaukums — AKKA/LAA, tādēļ man nenāksies grūti viņus atrast. Tad man jādara viņiem zināma sava vēlme, jāsaņem apstiprinājums un jāsamaksā autoratlīdzība par to, ka viņi visžēlīgi ļāvuši man pārpublicēt Čaka darbus. Bet, palūk, bēda — viņi ir tādi paši dzejnieka Čaka mazbērni kā „Zelta teļa“ Šura Balaganovs — leitnanta Šmita dēls. Citiem vārdiem sakot, radniecības nav nekādas, viņi tikai izliekas, lai par to dabūtu naudu. Un, gluži kā Šura Balaganovs dabūto naudu nebūt neziedoja leitnanta Šmita piemiņas fondam, arī AKKA/LAA nekādi nenodarbojas ar Čaka darbu popularizēšanu. Viņi neraida pa radio reklāmas, kur aktieŗi lasa Čaka dzeju. Viņi neliek bezmaksas pastkaršu stendos pastkartes ar Čaka dzejoļiem. Viņi nerīko pagastu bibliotēkās Čaka dzejas pēcpusdienas. Gluži otrādi, viņi pieprasa naudu no tiem, kas to gribētu darīt. Viņiem Čaks nav ne radinieks, ne kvēli mīļotais dzejnieks, kas pateicis visu, ko jūt viņi paši, tikai labāk — viņiem Čaks ir tikai un vienīgi peļņas avots. Un viņiem pieder autortiesības uz Čaka darbiem.

Šeit nu vairs nebūt nav labi un jauki, vai ne? Naudu par Čaka darbiem saņem nevis viņa mantinieki un nevis tie, kam viņš rūp, bet gan tie, kas viņa darbus pavisam legāli piesavinājušies. Un tā tas notiks vēl 13 gadus. Leitnanta Šmita bērni no skaudības zaļi paliktu.

Advertisements

11 Responses to “Dzejnieka Čaka mazbērni”


  1. 1 cyxob februāris 4, 2008 plkst. 3:35 pēcpusdienā

    mjā skumji.
    baigi labie raksti! parakstījos uz rss.

  2. 3 milezs februāris 6, 2008 plkst. 7:00 priekšpusdienā

    Raksts labs, à la ievads mirušu autoru autortiesībās, tomēr tam stāstam ir arī otra puse. Labāk lai ir tāda AKKA/LAA, kas uzņemas autora mantinieku [pārstāvju] lomu, nevis situācija, ka tie mantinieki nav atrodami (juridiski nav iespējams, ka šo mantinieku nav – tie var būt tikpat labi brāļa vai māsas bērni un pat pusbrāļu un pusmāsu bērni).
    Ja nav mantinieku, kam samaksāt honorāru, izdevējiem nav juridiska pamata publicēt autora darbus, un visdrīzāk būs tā, ka izdevēji tos nepublicēs vispār.

  3. 4 Grrr februāris 6, 2008 plkst. 4:19 pēcpusdienā

    Pardon, kā tad juridiski tas nav iespējams, ka mantinieku nav?

    Piemēram, esmu es kara veterāns. Visi mani zināmie radi – māsīcas un brālēni nerunājot nemaz par tuvākiem – ir oficiāli jau miruši.

    Ko tad tagad, meklējot mantiniekus, likums izsekos baznīcas grāmatām līdz Zviedru karam un secinās, ka man vēl dzīvs ir palicis vec-vec-vectēva brālēna mazmeitas vīra mazdēla sievasbrāļa dēls?

  4. 5 Antuanete februāris 7, 2008 plkst. 7:21 priekšpusdienā

    Grr – savulaik cilvēki, kas bija iecerējuši apsaimniekot vienu īpašumu, konstatēja, ka pēc likuma vieglāk ir atrast radus no baltās ķēves septītā augumā (konkrēti, manu vecmāmiņu), nekā pierādīt, ka īpašumam nav saimnieka un mantinieku.

  5. 6 Grrr februāris 7, 2008 plkst. 7:39 priekšpusdienā

    Diezgan traki. Bet tad jau ir jautājums – ja atrod vienu, kā tad lai pārliecinās, ka nav vēl un ka ir atrasts īstais un pareizākais? 🙂

  6. 7 Req februāris 8, 2008 plkst. 12:04 pēcpusdienā

    Atbildot uz “milezs Februāris 6, 2008 plkst. 7:00 priekšpusdienā
    Labāk lai ir tāda AKKA/LAA, kas uzņemas autora mantinieku [pārstāvju] lomu..”
    Kas tad tur ir labāk? Kāds tieši no tā ir labums, izņemot to, ka iestādei AKKA/LAA ir vairāk naudiņas, ko izmaksāt saviem darbiniekiem prēmijās? Par ko? Es domāju, ka labāk būtu ļaut kādam (jebkuram) popularizēt Čaka darbus. Vārdu sakot, ja nav mantinieku, tad nav – nav arī autortiesību.

  7. 8 Angelas februāris 9, 2008 plkst. 3:32 pēcpusdienā

    Ir tāds teiciens: “Visā labajā vienmēr ir sliktais un dažkārt arī otrādi!”

    Cilvēki vienmēr meklē kādu labumu. Ja ne sev, tad citiem, bet tomēr meklē.

  8. 9 atis Oktobris 6, 2008 plkst. 3:55 pēcpusdienā

    Ūja, manuprāt gadījumā ja personai nav mantinieki, mantojums tiek nodots valsts īpašumā.

    Civillikums:
    416. Ja pēc mantojuma atstājēja nāves viņam mantinieki nav palikuši vai šie mantinieki likumiskā termiņā pēc publikācijas par mantojuma atklāšanos nav ieradušies vai nav pierādījuši savas mantojuma tiesības, tad manta piekrīt valstij.

    Būtu interesanti paprasīt akai-laikai kādu dokumentu par mantojuma apstiprināšanu.

  9. 10 Dainis jūnijs 1, 2017 plkst. 7:28 priekšpusdienā

    Bēdīgs stāsts- un diemžēl tādu netrūkst….


  1. 1 Digitalizēt nedrīkst saglabāt « Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas blogs Atsauces paziņojums par aprīlis 16, 2008 plkst. 1:37 pēcpusdienā

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s





%d bloggers like this: