Jautājums publikai

Dārgie lasītāji, esmu dziļā  neizpratnē, tamdēļ vēršos pie jums cerībā, ka kāds gudrāks jaunietis spēs mani apgaismot.

Lieta tāda, ka es nekādi neizprotu, kā darbojas Latvijas Autortiesību likums.

Skatieties paši:  36. pantā skaidri un gaiši rakstīts:

“(1) Autortiesības ir spēkā visu autora dzīves laiku un 70 gadus pēc autora nāves, izņemot šā likuma 37.pantā minētos gadījumus.”

37. pantā piebilsts kaut kas par audiovizuāliem darbiem, anonīmiem darbiem, padomi, kā novērst vēstures netaisnības (“(4) Autoriem, kuru darbi Latvijā bija aizliegti vai kuru izmantošana no 1940.gada jūnija līdz 1990.gada maijam bija ierobežota, no autortiesību noilguma termiņa tiek atskaitīti aizlieguma vai ierobežojuma gadi.”) un vēl kaut kas par iepriekš nepublicētiem darbiem. Tātad, lai gan ir izņēmumi, tomēr pamatdoma ir skaidra: pēc 70 gadiem autortiesību nav.

Un tagad izdarīsim nelielu eksperimentu. Paņemsim 2005. gadā izdevniecības “Nordik” izdoto Ed. Veidenbauma dzeju krājumu ar oriģinālo nosaukumu “Dzeja”. Un ticiet vai nē — tur skaidri un gaiši rakstīts “(c) 2005 E. Veidenbaums”!

Es pat šoreiz jūs necenšos ne par ko aģitēt. Es tik tiešām nespēju izprast — ko, sasodīts, tas nozīmē?! Ir gan tiesa, ka dzīves laikā viņu pārlieku daudz neizdeva, bet drīzi vien pēc viņa pāragrās nāves viņa darbus izdeva daudz un bieži. Vai Veidenbaums būtu bijis aizliegts no 1940. gada jūnija līdz 1990. gada maijam? Bet nekādā gadījumā! Gluži otrādi, viņam kopotos rakstus izdeva un pasludināja par bezmaz vai visīstāko komūnistu, kas tik nav nodzīvojis līdz sociālisma uzvarai. Vai Veidenbauma darbiem būtu bijuši līdzautori? Nekas tā īsti nav dzirdēts. Tiesa, Līvija Volkova centusies rekonstruēt Veidenbauma oriģinālos tekstus un viņas pūliņu augļi tajā grāmatā publicēti, taču to viņa darījusi jau sen pēc tam, kad Veidenbauma autortiesības izbeigušās. Viņas darbam autortiesības pienākas, bet vai tāpēc tas uzreiz pienākas visiem Veidenbauma dzejoļiem? Vai tas nozīmē, ka es varu izdot “uzlaboto Blaumani” un pieprasīt autortiesības uz visiem Blaumaņa darbiem tāpēc, ka es viņam tagad esmu līdzautors?

Ja varat, lūdzami, paskaidrojiet, ko tas īsti nozīmē. Es no Autortiesību likuma gudrāks netiku.

Ak jā, un kāpēc pavisam nesen pārizdotos Vizmas Belševicas tulkojumos norādīts “(c) V. Belševica 2008”? Arī kaut kā tā dīvaini sanāk, vai nav tiesa?

Visapkārt vieni vienīgi pirāti

Ir tāda reliģija — jeb, pareizāk sakot, parodija par reliģiju, — kas sakās pielūdzam Lidojošo spageti briesmoni. Viena no šīs reliģijas pamatatziņām ir tā, ka pirātu skaita samazināšanās ir saistīta ar globālo sasilšanu. Apskatieties, viņi saka, kā kopš astoņpadsmitā gadsimta krities pirātu skaits un kā vienlaikus pieaugusi vidējā temperatūra pasaulē! Sagadīšanās? Vai nav pārāk liela sakritība, lai runātu par sagadīšanos?

Ja šai reliģijai ir taisnība, tad mūs drīz sagaida ledus laikmets. Raugi, beidzamā laikā pirātu saradies tik daudz, ka nevar ne nospļauties, lai pirātam netrāpītu. Lai saprastu, kā pirātu atšķirt no parasta pilsoņa, apjautāsimies AKKA/LAA, kas šajā jomā zina pilnīgi visu. Tātad: „Pirātisms (piracy; пиратство) ir prettiesiskas darbības ar autoru darbiem, autortiesību aspektā tā ir darbu fiksācija, publicēšana, reproducēšana un izplatīšana jebkādā veidā bez atļaujas darbu izziņošanai, publicēšanai vai izmantošanai un nemaksājot autoratlīdzību.“ (no http://www.autornet.lv/tiesibas/vardnica/)

Tātad pirāts ir tas, kas bez atļaujas un nemaksājot autoratlīdzību fiksē, publicē, reproducē un izplata darbus. Dīvainā kārtā tur nekas nav teikts par tiem, kas šādus produktus patērē — tātad tad, ja jūs no Mašas, kas reizi mēnesī atnāk uz jūsu biroju ar disku somu, nopērkat disku ar četrām Džordža Klūnija filmām, Maša ir pirāts, jo viņa izplata Klūnija daiļradi bez viņa atļaujas. Savukārt jūs neesat, ja vien neiedodat to disku noskatīties vēl kādam.

Bet nesapriecājieties. Atcerieties, pirāts bez atļaujas un nemaksājot autoratlīdzību fiksē, publicē, reproducē un izplata citu autoru darbus. Aplūkosim šo uzskaitījumu sīkāk. Piemēram, ko nozīmē „fiksē“? „Latviešu valodas vārdnīca“ apgalvo, ka tas nozīmē „atzīmēt, saglabāt atmiņā, ko pierakstot, piezīmējot u. tml.“ („Latviešu valodas vārdnīca“, R:„Avots“, 1987., 218. lpp.) Jāatzīst, vārdnīca uzbuŗ pavisam tumšas ainas: katrs, kas atceras, piemēram, kādu Ojāra Vācieša dzejoli vai Raimonda Paula dziesmu, ir pirāts. Taču tik skarbi laikam nedomā pat mūsu tēvzemes autortiesību sargi. Ņemsim šaurāku nozīmi: pirāts ir tas, kas kaut kādā veidā saglabā cita autora darbu bez viņa atļaujas. Piemēram, ja es iesoļoju kinoteātrī un ar mobilo telefonu nofilmēju fragmentu no jaunākā Holivudas grāvēja, es esmu autortiesību pārkāpējs un pirāts. Un patiesi: kinoteātris pirms seansa to neaizmirst atgādināt man un citiem skatītājiem: mēģināsi kaut ko nofilmēt — izdzīsim laukā un mobilo atdosim policijai izvērtēšanai.

Tātad vismaz par „fiksēšanu“ mēs būtu tikuši skaidrībā. Arī „reproducēšana“ ir puslīdz tas pats. Ja tu bez atļaujas filmē, ieraksti vai fotografē to, ko pats neesi uztaisījis, tu esi pirāts un pārkāp likumu. Un taisnīgi — tā darba autori taču ir pūlējušies vaiga sviedros, lai to uztaisītu. Ja visi ņems un bez atļaujas pārrakstīs un izplatīs viņu darbus, tad tak neviens autoriem nemaksās, un viņi visi mirs badā.

Protams, tie, kas „Privātajā dzīvē“ lasa par kinozvaigžņu mājām, zina, ka viņiem vēl gana tālu līdz miršanai badā. Bet lai nu būtu — tas ir viņu īpašums, viņi tērējuši savu laiku un naudu, lai to uztaisītu, un nebūtu godīgi to tā vienkārši paņemt. Nebūtu taču pareizi kaimiņam nozagt godīgā darbā nopelnītus divdesmit latus tikai tādēļ, ka viņam vēl paliek divdesmit tūkstoši, vai ne? Tāpat taču nav pareizi bez atlīdzības paņemt autoru darbu, vai ne?

Bet tas neattiecas tikai uz filmām un divdesmit latiem. Nav taču pareizi vienkārši pārrakstīt Lauŗa Reinika jaunāko albumu, vai ne? Tā viņš taču zaudē naudu, ko būtu pelnījis saņemt par saviem tēriņiem un pūlēm. Nav taču arī pareizi tā vienkārši nokopēt Lato Lapsas Jāņa Brūkleņa grāmatu par Latvijas tiesu sistēmas ēnas pusēm, vai ne? Arī Brūklenis tad nesaņem atlīdzību par Latvijas apgaismošanu. Nav taču pareizi tā vienkārši pārfotografēt Brīvības pieminekli, vai ne? Tā Kārļa Zāles mantinieki nesaņem ne graša par sava priekšteča radošā darba izmantošanu. Mēs taču atzīstam mantošanas tiesības. Nav taču pareizi bez atļaujas nofotografēt Portugāles Spānijas pilsētā Bilbao uzcelto Gugenheima muzeju, vai ne? Muzeja autors Frenks Gērijs ir sveiks un vesels, viņš taču būtu pelnījis atlīdzību par savām pūlēm.

Ja vien jūs pievērsāt uzmanību, jums tagad vajadzētu sākt protestēt. „Piedod, autor, nu tu gvelz tukšu, kas tas par pirātismu, kam tad es kaitēju, ja es brīvdienās to muzeju nofotografēju?“ Pirmkārt, runa jau nemaz nav par kaitējumu — atcerieties, AKKA/LAA definīcija neparedz, ka pirātisms noteikti kādam kaitē. Jūs vienkārši bez atļaujas fiksējat cita autora darbu — ar to pietiek. Un, otrkārt, jūs kaitējat gan. Bilbao to muzeju Frenkam Gērijam nepasūtīja tāpat vien — Gērijs ir plaši pazīstams ar saviem visnotaļ ekstravagantajiem darbiem, un Bilbao cerēja, ka tik savdabīga celtne piesaistīs pilsētai tūristu uzmanību, kas gribēs apskatīties, kas tad tur sacelts. Taču visus viņu plānus izjaucāt jūs, kad piegājāt pie muzeja, nofotografējāt (tas ir, fiksējāt) to un salikāt bildes internetā (re, nonācām arī pie izplatīšanas). Tagad tiem, kas grib apskatīt Gugenheima muzeju, nav jābrauc uz Bilbao — atliek vien apskatīties jūsu bildītes, konstatēt, ka tas muzejs izskatās pēc saņurcītas metāla trauklupatas, un nolemt, ka nav jēgas braukt uz Bilbao, lai to apskatītu tuvāk. Bilbao zaudē naudu, visas cerības uz tūristu pieplūdumu ir veltas, arī citas pilsētas padzird, ka Frenks Gērijs, pateicoties pirātiem, vairs nepievilina tūristus, pie Frenka Gērija neviens neko vairs nepasūta, naudas nav, bads, trūkums, posts. Un to visu sadarīja šķietami nevainīgi tūristi ar saviem fotoaparātiem.

Jūs sakāt, ka cilvēki uz Bilbao brauc tāpat un Frenks Gērijs slien augšā vienu māju pakaļ otrai? Nu un? Arī Holivuda un Lauris Reiniks izskatās gana pārtikuši, bet tas tā tikai šķiet — ļaunā pirātisma ķetna kuŗu katru brīdi draud viņus nožņaugt. Fotografēt mājas likumā atļauts? Un kāpēc tā, ja drīkst jautāt? Kāpēc arhitektus likums vērtē zemāk par Lauri Reiniku? Lauri Reiniku piratizēt nedrīkst, arhitektus drīkst? Un ko tad, ja jūs savas Gugenheima muzeja bildītes pārdodat par naudu? Tad tak jūs iedzīvojaties uz cita autora rēķina! Likums arī to ļauj? Kā tad ar „Viens likums, viena taisnība visiem“? Viena taisnība Laurim Reinikam, cita arhitektiem. Netaisnīgi, vai nav tiesa?

Pieņemsim, ka likumdevēji nolēmuši būt taisnīgi un pieprasa samaksu no katra, kas fotografē ēkas vai pieminekļus. Frenks Gērijs dabū savu naudiņu, lai vilktu dzīvīti, pirāti apkaŗoti, visi laimīgi un priecīgi. Frenks Gērijs nu būtu aplaimots, tagad pievērsīsimies Kārļa Zāles mantiniekiem. Arī viņiem pienākas naudiņa no tiem tūristiem, kas fotografē Brīvības pieminekli. To pat nebūtu grūti noorganizēt, tur tak vienmēr policija apkārt. Kāds fotografē — tiesībsargi uzreiz klāt iekasēt samaksu. Tātad naudiņa būtu. Bet kam to dot? Kārļa Zāles mantiniekiem? Bet Brīvības piemineklim ir ne tikai tēlnieks, bet arī arhitekts — Ernests Štālbergs. Tātad jāizdomā, cik kuŗš piemineklim devis un cik katram par to pienākas. Bet ar to viss nebeidzas. Katrs, kam ir kaut vai visnotaļ aptuvens priekšstats par 20. gadsimta arhitektūras galvenajiem virzieniem, noteikti būs pamanījis atsevišķu Brīvības pieminekļa daļu satriecošo līdzību ar vācu arhitektūras skolas „Bauhaus“ darbiem. Tā nav nejaušība: arī Zāle ar Štālbergu bija pirāti, kas piesavinājās „Bauhaus“ arhitektu izgudrojumus, ne nieka viņiem nemaksājot. Vismaz mums to vajadzētu labot, vai ne? Tātad kaut kāda daļa no naudas jāatskaita arī „Bauhaus“ arhitektu mantiniekiem. Bet cik? Un kā ar tiem, ko piratizēja „Bauhaus“ arhitekti? Arī tiem taču kaut kas pienākas, vai ne? Un… un… un…

Vārdu sakot, mēs dzīvojam pastāvīgā pirātu ielenkumā. Vēl vairāk — mēs paši esam visīstākie pirāti, jo, ja mēs itin visam piemērotu tādu pašu loģiku kā mūzikas, filmu un grāmatu pirātismam, mums visu laiku vajadzētu maksāt un maksāt, un maksāt.

Atcerieties par to nākamreiz, kad atkal dzirdēsit par cīņu pret pirātiem.

Nepārdod cukurūdeni, maini pasauli

Ja bijāt uz Bāru Nometni un klaiņājāt apkārt, varbūt uzdūrāties jūsu padevīgajam kalpam, kas aizrautīgi klāstīja kādu savu domu. Ja nē, tad ļaujiet man to celt jums priekšā tagad. Tātad: man ir ideja, ko es jau labu laiku esmu apdomājis un tā esmu nonācis līdz plānam, kā šo ideju varētu īstenot. Pamazām esmu pievācis klāt vēl dažus jauniešus, kam tas varētu interesēt, paklausījies viņu piezīmes, atziņas un ieteikumus, un nu esmu sapratis, ka pienācis laiks šo domu laist tautiņās. Doma šāda: es vēlos izveidot atvērto izdevniecību, kas izdotu grāmatas tikai un vienīgi ar atvērtajām licenzēm. Tas nozīmē, ka ikvienu grāmatu katrs, kas to vēlas, var brīvi lasīt, pavairot, izplatīt, pārveidot, pārtulkot, sarakstīt komentārus — vārdu sakot, atļautas ir daudzas lietas, pret kuŗām patlaban autortiesību turētāji tik ļoti cīnās. Grāmatas ir brīvi izlasāmas internetā, bet cilvēki, kam nepatīk lasīt gaŗus tekstus datora ekrānā (un šādi cilvēki veido lielāko cilvēces daļu), var ātri un vienkārši iegādāties arī papīra grāmatu, ko var lasīt vilcienā, sasvītrot ar pildspalvu, nēsāt mēteļa kabatā un visbeidzot ielikt plauktiņā.

Ko šāda izdevniecība izdos? Pirmkārt, ir tāda lieta, ko angliski sauc par „public domain“ (ļoti aptuveni tulkojot — sabiedriskais īpašums). Latviešu valodā laikam pamazām ieviešas „publiskais domēns“, lai arī bijuši citi priekšlikumi (par to vēlāk). Publiskais domēns nozīmē, ka darbam vispār nav nekādu autortiesību. Ikviens, kas vien vēlas, var darīt ar to pilnīgi visu: ne tikai lasīt, kopēt un pārveidot, bet arī prasīt par to naudu vai pārveidot un iegūt autortiesības uz pārveidoto darbu. Vārdu sakot, var pilnīgi visu, izņemot attiecīgā darba autortiesību piesavināšanos — autortiesību tam nav, tādēļ arī nav, ko piesavināties. Kā darbi nonāk publiskajā domēnā? Ir cilvēki, kas paši atsakās no savu darbu autortiesībām. Un tad ir arī Autortiesību likums, kas nosaka (6. nodaļa, 36. pants), ka autortiesības izbeidzas 70 gadus pēc autora nāves (ja esat lasījuši par Čaka mazbērniem, jūs jau to zināt). Piemēram, Pāvils Rozītis mira 1937. gadā. Tas nozīmē, ka no šī gada viņa darbiem vairs autortiesību nav. Katrs, kas vēlas, tagad var izdot „Cepli“, „Valmieras puikas“ vai „Manu korānu“ (ja viņam nav bail no musulmaņu teroristiem). Un ne jau Pāvils Rozītis vienīgais.

Otrkārt, ir daudzi svešvalodās sarakstīti darbi, kam arī autortiesības beigušās, bet kas nekad nav tulkoti latviešu valodā. Ja esat studējuši, noteikti bieži nācies dzirdēt nopūtas: „Šo te var izlasīt tikai angliski vai krieviski, latviski nav, jo kuŗš tad tulkos. Un, ja arī tulkos, kuŗš tad pirks…“ Ja visi jūsu kursabiedri tā vaid, tad jums jau rokā atbilde uz otro jautājumu: tie, kam to vajadzēs, piemēram, vaidošie kursabiedri.

Treškārt, no brīvas pieejas iegūst arī tie autori, kas ir sveiki un veseli un no autortiesībām atteikties negrasās. Ņemsim piemēru: pieņemsim, es brīvajā laikā rakstu stāstus, man kāds bariņš ir iekrājies, un es nolemju izdot krājumu „Zvejniekciema pastāsti“. Pieņemsim, ka es pat viņu esmu izdevis, un grāmata stāv grāmatnīcās. Ko tālāk? Vai kāds mani pazīst? Kādēļ lai vidusmēra lasītājs pirktu dziļā nomalē dzīvojoša nezināma autora grāmatu? Ja cilvēks atnāk uz grāmatnīcu, viņš to grāmatu var pašķirstīt un mazliet palasīt, bet pēc pāris fragmentiem (ja vien tie, saprotams, nav gana daiļrunīgi) grūti spriest par visu grāmatu. Savukārt tad, ja grāmata ir brīvi pieejama internetā, lasītājs var izlasīt kādu stāstu pilnībā, lai saprastu, vai ir vērts tērēties. Labi, skatīsimies tālāk. Pieņemsim, pirmo grāmatu cilvēki puslīdz lasa. Pēc trim gadiem es sadomāju izdot vēl vienu krājumu „Pie jūras dzīve mana“. Tie, kam mana iepriekšējā grāmata patika, ar prieku to nopērk. Taču šo grāmatu nopērk arī tie, kas par iepriekšējo nekā nebija dzirdējuši. Viņiem tā iepatīkas, un viņi grib vēl. Diemžēl manu iepriekšējo grāmatu viņi sen vairs nevar atrast grāmatnīcās (pameklējiet paši, cik tur ir 3 gadus vecu grāmatu). Ko nu? Ja grāmata ir brīvi pieejama, atbilde ir pavisam vienkārša: var izlasīt tajā un tajā lapā. Cilvēki izlasa arī manu pirmo grāmatu, un nu jau ar daudz lielāku nepacietību gaida trešo.

Patlaban Latvijā gandrīz vai vienīgais viedoklis ir tāds, ka ļoti stingras autortiesības ir pilnīgi nepieciešamas, lai autori nemirtu badu. To ļoti labi ilustrē AKKA/LAA piedāvātais tulkojums angļu „public domain“ — „neaizsargāts darbs“. Tieši tā — „neaizsargāts darbs“. Kas to darbu neaizsargā, no kā vairs neaizsargā, kas ar to tagad notiks? Autortiesības vairs šo darbu neaizsargā no izplatīšanas? Tagad visi šo darbu ņemsies izplatīt, tulkot un lasīt? Kādi šausmīgi draudi. Ja es būtu autors, es kristu panikā: mani grasās lasīt!

Tātad: esmu pārliecināts, ka ir labāks veids, kā izdot grāmatas. Tik pārliecināts, ka pats grasos to darīt. Esmu arī pārliecināts, ka ir cilvēki, kas šādas grāmatas pirks.  Tomēr pirmām kārtām šādai lietai nepieciešami cilvēki, kas šo projektu īsteno. Piemēram, jāsūta projekta pieteikumi cilvēkiem un iestādēm, kas to varētu finansēt, jārunājas ar citiem cilvēkiem, grāmatas no papīra jāpārtaisa par elektroniskām. Darba daudz, tāpēc arī cilvēku vajag daudz. Tāpēc vēršos tieši pie tevis. Ja tu domā, ka tur nekas nesanāks — paskaidro, kādēļ tev tā šķiet. Ja tu vēlētos uzzināt ko vairāk — droši prasi. Ja tu tici, ka pašreizējā autortiesību sistēma ir novecojusi un autoriem traucē, nevis palīdz, ja tu uzskati, ka dalīties ar citiem cilvēkiem ir labi, nevis nosodāmi, ja tev, Stīva Džobsa vārdiem runājot, apnicis tirgot cukurūdeni un tu vēlies mainīt pasauli — nāc talkā. Raksti vai nu komentāros, vai uz nuclearsecrets uz gmail punkts com. Gaidīšu tavu viedokli.

Dzejnieka Čaka mazbērni

Lieliskajā I. Ilfa un J. Petrova romānā „Zelta teļš“ bija tāda avantūristu grupa, kas uzdevās par revolūcijas varoņa leitnanta Šmita bērniem. Viņi klīda pa dažādām pilsētām, dalījās savās „atmiņās“ par tēvu un labprāt pieņēma — un pat pieprasīja — dažādas dāvanas. Rūpals izrādījās tīri ienesīgs, tomēr laika gaitā pamazām izmira.

Tomēr I. Ilfs un J. Petrovs nekādi nevarēja nojaust, ka pēc kādiem septiņdesmit-astoņdesmit gadiem šī nodarbe atdzims ar jaunu sparu, turklāt nevis Padomju Krievijā, bet Latvijā. Viņi arī nezināja, ka cilvēki vairs neuzdosies par revolucionāru, bet gan par rakstnieku un dzejnieku atvasēm. Un viņiem pat sapņos nerādījās, ka tā vairs nebūs cilvēku krāpšana, bet gan likuma norma.

Kā tas notiek? Noteikti zināt, ka ir tāda lieta kā autortiesības. Tas nozīmē, ka kāds rakstnieks vai dzejnieks, kas sacerējis kādu darbu, drīkst saukties par darba autoru, publicēt to un saņemt par to atlīdzību. Tas nozīmē arī to, ka es nevaru piesavināties cita autora darbu, publicēt to bez viņa piekrišanas un peļņu par publikāciju paturēt sev, nedaloties ar autoru — autortiesības man to neļauj. Tiktāl viss ir labi un jauki.

Tomēr neviens nedzīvo saules mūžu, un it īpaši jau dzejnieki. Ko darīt, ja autors miris? Bieži vien autoram ir arī pēcteči un mantinieki, kas arī var baudīt autora darba augļus — ja man sakārojas publicēt nelaiķa darbus, man jāprasa atļauja viņa mantiniekiem. Arī labi un jauki, taču šeit jau rodas problēmas. Piemēram, cik ilgi mantinieki var paturēt tiesības uz autora darbiem? Vai mūžīgi? Bet tas nozīmē, ka arī pēc 300 gadiem kādam, kas sadomās izdot kādu šī autora darbu, nāksies meklēt rokā nelaiķa pēctečus. Pamēģiniet sameklēt radiniekus kādam, kas dzīvojis pirms 300 gadiem! Ir arī cita lieta: mūsdienu kultūra jau nav nokritusi no zila gaisa, tā izaugusi no tā, kas bijis pirms tam. Tātad, lai kultūra augtu un attīstītos, ļoti ieteicams zināt, kas tad bija pirms tam. Vajadzīgs, lai tas, kas bijis pirms tam, būtu brīvi pieejams, lai pētnieki to varētu brīvi citēt, pārpublicēt, lai tiem, kas vēlas to izlasīt, nebūtu jāiet uz LNB Reto grāmatu nodaļu. Tas nav iespējams, ja mums pirms tam jāuzmeklē visi 18. gadsimta autora senči un jāpaprasa atļauja.

Tādēļ gudri cilvēki atraduši izeju: 70 gadus pēc autora nāves viņa autortiesības pieder mantiniekiem. Pēc tam šiem darbiem autortiesību vairs nav. Tas nozīmē, ka ikviens, kas to vēlas, var darīt ar to darbu pilnīgi visu: pārpublicēt, citēt, saskaitīt, cik bieži tur izmantots vārds „sirds“, tulkot uz evenku valodu, aizstāt daudzpunktes ar nepieklājīgiem vārdiem, izdrukāt un sadāvināt draugiem, pārrakstīt ar tinti uz pergamenta — vārdu sakot, pilnīgi visu, kas viņam ienāk prātā. Tātad, ja es, piemēram, esmu liels Fallija cienītājs (un Fallijs no mums šķīrās 1915. gadā), es varu dibināt „Fallija draugu un draudzeņu kopu“, rīkot Fallija dzejas lasījumus, pārizdot Fallija darbus, iestudēt Fallija lugas, rakstīt Fallija dzejoļus uz plakātiem un izlīmēt tos uz afišu stabiem — vārdu sakot, es varu rūpēties, lai Fallija vārds nenogrimtu aizmirstībā (vai vismaz no turienes iznirtu), un man nevienam nav jāprasa atļauja, vai un kā es to drīkstu darīt.

Lieliski izdomāts, vai nav tiesa? Laimīgie mantinieki kādu laiku var saņemt naudiņu par sava senča darbiem, bet pēc tam viņu senču darbus var ņemt savā paspārnē kāds, kam ir satriecoši jaukas domas, ko ar viņiem darīt. Autoram jau 70 gadus nekāda samaksa vairs nerūp, un vienīgais, ko viņš varētu vēlēties, ir tas, lai viņa darbus vēl kāds lasītu. Autortiesību likums sniedz tieši šādu iespēju.

Tomēr ne visiem autoriem ir atvases vai dzīvesbiedri, tātad ne visiem autoriem ir mantinieki. Piemēram, virsrakstā minētajam Aleksandram Čakam bija tieši šāda bēda. Turklāt Čaks šo pasauli pameta 1950. gadā, tātad viņa darbiem autortiesības beigsies tikai 2021. gada 1. janvārī (tā gudrie vīri izdomāja, lai nebūtu liela ķēpa, kuŗā datumā tad kam beigsies autortiesības — kad pienāk 70 gadi kopš nāves, jāsagaida nākamā gada 1. janvāris.) Ko nu man darīt, ja es kāroju pārizdot Čaka grāmatas? Noskaitīt autoratlīdzību papīra naudaszīmēs un dedzināt, lai dūmi sasniegtu autora dvēseli? Nē. Man jādodas pie tiem, ko likums pasludinājis par dzejnieka Čaka mazbērniem.

Dzejnieka Čaka mazbērniem ir adrese — smieklīgi, bet Čaka ielā — un nosaukums — AKKA/LAA, tādēļ man nenāksies grūti viņus atrast. Tad man jādara viņiem zināma sava vēlme, jāsaņem apstiprinājums un jāsamaksā autoratlīdzība par to, ka viņi visžēlīgi ļāvuši man pārpublicēt Čaka darbus. Bet, palūk, bēda — viņi ir tādi paši dzejnieka Čaka mazbērni kā „Zelta teļa“ Šura Balaganovs — leitnanta Šmita dēls. Citiem vārdiem sakot, radniecības nav nekādas, viņi tikai izliekas, lai par to dabūtu naudu. Un, gluži kā Šura Balaganovs dabūto naudu nebūt neziedoja leitnanta Šmita piemiņas fondam, arī AKKA/LAA nekādi nenodarbojas ar Čaka darbu popularizēšanu. Viņi neraida pa radio reklāmas, kur aktieŗi lasa Čaka dzeju. Viņi neliek bezmaksas pastkaršu stendos pastkartes ar Čaka dzejoļiem. Viņi nerīko pagastu bibliotēkās Čaka dzejas pēcpusdienas. Gluži otrādi, viņi pieprasa naudu no tiem, kas to gribētu darīt. Viņiem Čaks nav ne radinieks, ne kvēli mīļotais dzejnieks, kas pateicis visu, ko jūt viņi paši, tikai labāk — viņiem Čaks ir tikai un vienīgi peļņas avots. Un viņiem pieder autortiesības uz Čaka darbiem.

Šeit nu vairs nebūt nav labi un jauki, vai ne? Naudu par Čaka darbiem saņem nevis viņa mantinieki un nevis tie, kam viņš rūp, bet gan tie, kas viņa darbus pavisam legāli piesavinājušies. Un tā tas notiks vēl 13 gadus. Leitnanta Šmita bērni no skaudības zaļi paliktu.