Izglītības sistēma vārguļo? Skriesim, piebeigsim ar kāju!

Samērā nesen kļuvis populāri sūroties par Latvijas izglītības kvalitāti. Cilvēki sūrojas, ka aug pokemonu paaudze, kas nespēj ne uzrakstīt puslīdz pamatotu domrakstu, ne salikt tajā komatus. Protams, kā jau Latvijā pierasts, cilvēki visā vaino valdību un vispārējo situāciju valstī un, protams, viņiem ir taisnība. Skolotāju algas tik tiešām ir, maigi izsakoties, nožēlojamas, un tas būtiski pazemina šīs profesijas prestižu ne tikai apkārtējās sabiedrības, bet arī skolnieku acīs. Un, ja skolnieki skolotāju neciena, tad viņi arī nav īpaši noskaņoti klausīties tajā, ko viņš stāsta.

Domāju, mēs visi varam piekrist, ka labi vien ir. Jau Džordžs Bernards Šō savā tieksmē uz ārišķībām reiz apgalvoja, ka visas skolas jānodedzina līdz ar zemi un krāsmatas jāapkaisa ar sāli, lai uz tās nolādētās zemes vairs nekad nekas neaugtu. Protams, Šō (kā parasti) pārspīlēja. Galu galā, kāpēc bārstīt ar sāli pavisam labu zemi tikai tādēļ, ka tur agrāk bijusi skola? Bet viņam (kā parasti) bija arī liela daļa taisnības. Pie tā, ka izglītības sistēma ir tik nelāgā stāvoklī, lielā mērā vainojama pati izglītības sistēma.

Kas būtu jāiemāca izglītības sistēmai? Pirmkārt, tai būtu jādod saviem audzēkņiem kaut kādas prasmes un iemaņas, sākot no pavisam elementārām, piemēram, prast uzrakstīt savu vārdu un saskaitīt, cik būs jāmaksā veikalā, līdz daudz sarežģītākām, piemēram, prast izveidot, paskaidrot un aizstāvēt savu pasaules uzskatu. Otrkārt, tai būtu jāieaudzina dažādas sabiedrībai derīgas vērtības, piemēram, cieņa pret savu valodu un pilsoniskā apziņa. Treškārt, tai būtu jāpalīdz audzēkņiem atklāt un attīstīt savas intereses un talanti, piemēram, grūtu matemātikas uzdevumu risināšana vai grāmatu lasīšana. Nedomāju, ka Izglītības un zinātnes ministrija būtu citās domās.

Bet kā izglītības sistēma šo mērķi mēģina sasniegt? Pavisam vienkārši: liekot audzēkņiem iegaumēt mācību vielu. Ne velti vārds „iemācīties“ latviešu valodā nozīmē ne tikai ‚iegūt iemaņas‛ („Es iemācījos braukt ar riteni“), bet arī ‚iegaumēt‛ („Vai dzejolīti iemācījies?“) — daudzu cilvēku apziņā starp šīm nozīmēm nav starpības.

Tas sākas jau no pirmās klases. Kas ir pirmās lietas, kas jāizdara katram pirmklasniekam? Jāiegaumē alfabēts un reizrēķins. Izglītības sistēma uzskata, ka bērni nespēj iemācīties lasīt, ja neatceras, kādā kārtībā latviešu alfabētā sakārtoti burti. Par bērnu reizināšanas spējām izglītības sistēmai ir vēl zemāks viedoklis — tā ir pārliecināta, ka bērniem tādu nemaz nav, tādēļ viņiem jāiekaļ visi iespējamie reizināšanas varianti vismaz līdz 10. Tas, protams, nozīmē, ka bērni nespēs galvā sareizināt divdesmit trīs ar divdesmit divi, jo reizrēķins tik tālu nesniedzas. Bet labāk tā, nekā vispār nekā. Un mūsdienās tak visiem telefonos ir kalkulatori, vai ne?

Kad audzēknis puslīdz iemācījies lasīt, rakstīt un veikt elementāras aritmētiskas darbības, viņam laiks uzzināt ko vairāk. Piemēram, viņam sāk mācīt dabas mācību, kas vēlāk, kad viņš iegaumējis, kā izrunāt svešvārdus, kļūst par bioloģiju, fiziku un ķīmiju. Būtībā tā ir atvieglota un vieglāk saprotama zinātnes versija. Tur viņam liek iegaumēt dažādus atklājumus, pie kuŗiem nonākuši zinātnieki. Tomēr viņam ir diezgan vārs priekšstats par to, kā zinātnieki pie šiem atklājumiem nonākuši, un vēl vārāks — par to, kas tā zinātne vispār ir. Viņam šīs zinātnieku atziņas pasniedz kā neapstrīdamu faktu — ja kontroldarbā uzrakstīsi ko citu, saņemsi neapmierinošu atzīmi, tādēļ raksti, kā ir. Daudzi audzēkņi šo uzskatu — zinātnieku uzskati ir neapstrīdams fakts — patur arī tad, kad skolu jau sen beiguši, un tikai retais, kas par to īpaši interesējas, uzzina, kā zinātne patiesībā darbojas. Tad viņš ir pārsteigts, jo atklājas, ka zinātne nebūt nav absolūta patiesība vai neapstrīdams fakts — tā ir tikai un vienīgi cilvēku izgudrots veids, kā skaidrot pasauli, kas laika gaitā izrādījies par veiksmīgāko veidu, kā to darīt. Turklāt zinātne ne tikai ir apstrīdama — apstrīdēšana ir neatņemama zinātnes sastāvdaļa. Vēl vairāk, viena no populārākajām zinātnes definīcijām tieši paredz to, ka tā ir apstrīdama — ja kaut kādu atziņu, teoriju vai novērojumu nekādi nevar apstrīdēt, tā vairs nav zinātne. Piemēram, evolūcijas teorija ir zinātniska, jo to var apstrīdēt — piemēram, atrast fosilijas, kas ir ar to pretrunā. Uzskatu, ka zemi pirms seštūkstoš gadiem radīja citplanētieši, kas visu uztaisīja tā, lai zeme izskatītos vecāka, apstrīdēt nevar — lai ko arī iebilstu, citplanētiešu piekritēji var atbildēt: „Viņi to tā uztaisīja“ vai „Tu taču tad nedzīvoji, kā tu zini, ka tā nebija?“. Tieši tādēļ tā nav zinātniska.

Arī ar lasīšanu un rakstīšanu neveicas labāk. Izglītības sistēma katram audzēknim liek izlasīt kaudzēm obligātās literatūras, kas ikvienam cilvēkam, kam nepatīk spaidu darbi (tas ir, ikvienam cilvēkam), izraisa tikai un vienīgi riebumu pret ļoti labām grāmatām. Pēc tam viņam savas domas par izlasīto jāizklāsta sacerējumā un, ja viņa viedoklis nesakrīt ar pareizo, viņš saņem neapmierinošu atzīmi. Un, tā kā skolā bieži vien audzēkņa vienīgā motivācija ir atzīmes, viņš aši apgūst, kāds viedoklis ir pareizais.

Ko vajadzētu darīt? Vispirms jāsaprot, ka izglītība nav iegaumēšana, bet gan, kā reiz kāds apķērīgs jaunietis skaisti izteicās, tas, kas paliek pāri, kad viss aizmirsts. Tātad: bērniem nevis jāiekaļ reizrēķins, bet gan jāiemācās reizināt — tad viņi mācēs arī sareizināt 23 ar 22 jeb, kā saka latvieši, „rīkoties nestandarta situācijās“. Pirms mācīties, kādi ir zinātnes atklājumi, bērniem jāiemācās, kas tā zinātne vispār ir un kā tā darbojas. Lasot obligāto literatūru, audzēkņiem jāsaprot, kā šie darbi attiecas uz viņu dzīvi, kā tie radušies un kāda bijusi to ietekme uz kultūru. Visbeidzot, pirms rakstīt sacerējumu, audzēkņiem jāapzinās, kādēļ viņiem ir svarīgi prast izteikt savas domas. Vēl vairāk — viņiem jāsaka tas, ko viņi ļoti, ļoti vēlas izteikt. Ja viņi paši to gribēs, viņi arī iemācīsies, kā to izdarīt.

Protams, var jau arī turpināt visā vainot valdību.

Advertisements

17 Responses to “Izglītības sistēma vārguļo? Skriesim, piebeigsim ar kāju!”


  1. 1 archix februāris 28, 2008 plkst. 8:10 pēcpusdienā

    Tieši atcerējos, ka pārstāju pildīt mājasdarbus jau kādā 7. klasē, jo līdz tam man mācības jau bija piegriezušās. Izglītības sistēma kā tāda mani neapmierina jau sen, bet tikai tagad, kad esmu izgājis tam visam cauri, saprotu, kāpēc.
    Savā laikā biju cītīgs skolnies, pat teicamnieks. Ar laiku sapratu, ka, lai tiktu cauri skolas gadiem, nevajag īpaši piepūlēties. Es pārstāju gatavoties stundām. Pamatskolai “izslīdēju” cauri tā arī neko īsti neapguvis. Vidusskolā viss kļuva vēl trakāk. Varēja atnākt uz kontroldarbu pēc nedēļas prombūtnes un uzrakstīt to labi. Pat ņemot vērā manu biežo bastošanu, es vidusskolu beidzu pat diez gan labi. Bet jāsaka, ka vienīgais, ko skola man ir devusi, ir draugi. Visu pārējo apguvu ārpus skolas.
    Tieši tāpēc es tagad domāju, kāda vispār jēga skolai, ja tā nepiepilda savu pamatideju — izglītot cilvēkus. Vismaz manā gadījumā. Un es pat neesmu ne tuvu tas apķērīgākais. Varbūt ir cerība, ka tiks atvērtas vairāk privātās skolas, kurās visam pieies savādāk? Iespējams. Bet visticamāk arī tad šī iespēja būs dota tikai “izredzētajiem”, jo “parastie ļautiņi” to nevarēs atļauties.

  2. 2 Su februāris 28, 2008 plkst. 10:04 pēcpusdienā

    Protams, ka visas sistēmas, kas izveidojušās regulatīvā ceļā (sākot jau ar pašu valsti), ir vien degradēti atspulgi no sākotnējās idejas. Un šīs idejas sludināšana jau nepalīdzēs neko mainīt. Es, piemēram, tiešām nezinu, kas gan ko var tajā visā ko mainīt. Mani vienmēr ir satriecis skolas sniegtās izglītības lielo paradoksu klāsts. Teiksim, es mācījos skolā ar padziļinātu English, un man bija vairāki klasesbiedri, kas angļu valodu bija šajā skolā apguvuši no pirmās klases. Tātad 12 garus garus katru dienu mācījušies valodu, kas ir izplatītākā pasaulē, turklāt apguvuši to no ļoti agrīna vecuma, kad valodas apguve vispār nesagādā īpašas grūtības. Un tomēr ne mazums bija tādu, kas, pat vidusskolu beidzot, joprojām nespēja šajā valodā izteikties. (Piemēri nebeidzas, but is there a solution, hun?)

  3. 3 nuclearsecrets februāris 28, 2008 plkst. 11:15 pēcpusdienā

    Su: raugi, es, kā latvieši saka, pieturos pie uzskata, ka pasauli var mainīt tad, ja sāk ar to, ko var tagad. Pēc tam laika gaitā tavas iespējas kļūs arvien plašākas, tomēr jāsāk tagad un ar to, ko var un māk. Piemēram, es māku sludināt (man pat šaurā lokā ir iesauka Pravietis) — tādēļ es ķeŗos pie sludināšanas. Un esmu pārliecināts, ka sludināšana lietas var mainīt — tā mudina cilvēkus pārvērtēt savus uzskatus (protams, pieņemot, ka viņiem tādi ir). Cilvēki gana bieži mēdz arī rīkoties saskaņā ar saviem uzskatiem — kaut vai pievērst uzmanību tam, ko māca viņu bērniem. Arī tas ir sākums.
    archix: lai gan no atsevišķiem teikumiem ārpus konteksta varētu spriest citādi, es no visas sirds ticu kapitālismam. Tas galvenokārt tāpēc, ka alternātīvas jau tā īsti nav: ja sociālismā tev kas nepatīk, tu neko daudz nevari pasākt, jo sociālisms vienmēr iet rokrokā ar šaušalīgāko birokrātiju — citādi nemaz nevar, sociālisms birokrātiju pieprasa. Kamēr tu izsities tai cauri, tev jau zudusi vēlme kaut ko mainīt. Savukārt kapitālismā (vismaz teorētiski) katrs, kam kaut kas nepatīk, var sliet augšā savu pasākumu, kā to izlabot. Ja sanāks labi, viņš ar to pat nopelnīs. Tāpēc es visnotaļ atbalstu privātskolas. Protams, tas sniegs priekšrocības bagāto vecāku bērniem. Neko darīt, dzīve nav taisnīga. Tomēr privātskolās mēdz uzņemt arī mazāk turīgus, toties spējīgus skolniekus — viņi nevar dot skolai naudu, toties viņi var vairot skolas labo slavu un vidējās sekmes, kas arī ir no svara. Un, ja privātskolai naudas nepietiek, bet bērnu nākotne rūp, tad var kaut vai kopā pildīt mājasdarbus. Tad uzreiz varēs paskaidrot to, ko nemāca skola. Bērnu audzināšana taču ir arī vecāku pienākums, vai ne?

  4. 4 Antuanete februāris 29, 2008 plkst. 8:06 priekšpusdienā

    Manuprāt, pašreizējās izglītības sistēmas lielākā problēma – “no augšas” nāk kaut kādi mājieni un rīkojumi, ka vajag mācīt citādāk – nemācīties faktus, bet “mācīties mācīšanos”, tur “attīstīt bērna prasmes un iemaņas” u.tml. vispārīgs un patētisks šits, bet skolotāji tā rezultātā vairs īsti nesaprot, kas tad viņiem īsti ir jādara. Un mēs iegūstam skolēnus, kuri nezina pat elementārākos faktus, kas man skolas laikā likās pašsaprotams zināšanu krājums (un fakti IR jāmāca, kaut vai tāpēc, lai iegūtu bāzi, uz kuras tad veidot kaut kādu uzskatu sistēmu un uz kuru pamata veikt analīzi un izdarīt secinājumus), bet “mācīties” arī nav iemācījušies.
    Mēģinot atcerēties manus skolas gadus, jāteic, man ir bijuši ļoti labi skolotāji, it sevišķi literatūrā, jo arī esošās programmas ietvaros mācījāmies gan analizēt, gan izteikt viedokli, kurš drīkstēja būt “nepareizs”. Tā ka beigās atduramies vien pret to pašu cilvēka faktoru – labs skolotājs visos laikos ir bijis labs skolotājs, vienalga, ko un kā viņš mācītu.

  5. 5 nuclearsecrets februāris 29, 2008 plkst. 10:40 priekšpusdienā

    Antuanete: tev ir pilnīga taisnība. Tā tik tiešām ir, izglītības sistēma ir kas līdzīgs loterijai — ja paveiksies, dabūsi normālu skolotāju, ja nepaveiksies, dabūsi kaut kādu teroristi, kas atklāti ņirgājas par tiem, kas viņai nepiekrīt (man bij tāda latviešu valodas skolotāja — līdz šai baltai dienai neizprotu, kā es tiku pāri viņas ieaudzinātajam riebumam pret latviešu valodu). Un, protams, fakti ir jāmācās, jo ar tiem var izprast zinātniskās teorijas. Man ļoti patīk Frēnsisa Bēkona (ļoti gudrs cilvēks un viens no zinātniskās metodes tēviem) salīdzinājums: viņš cilvēkus, kas skaidro pasauli, salīdzināja ar skudru, zirnekli un biti. Skudras tikai savāc faktus no dabas un tā īsti nesaprot, ko ar to visu darīt. Zirnekļi uztaisa nez kādas teorijas, taču tās nāk tikai no viņiem pašiem, tam nav nekādas saistības ar reālo dzīvi. Savukārt bite savāc faktus no dabas un pēc tam apstrādā, izveidojot kaut ko jaunu. Starp citu, to es uzzināju tikai Kultūras akadēmijas otrajā kursā, lai gan to man vajadzēja uzzināt pamatskolas otrajā klasē. Tad nu lūk: izglītības sistēma audzina tādas skudras, kas faktus (varbūt) puslīdz iekaļ, taču viņiem nav ne mazākās jēgas, kā tas viss iet kopā. Bet vajadzētu audzināt bites.

  6. 6 Gints Plivna februāris 29, 2008 plkst. 3:37 pēcpusdienā

    Ja runājam par skolu, tad liela problēmas daļa sākas jau mājās. Kad vecāki savā starpā aprunā konkrētus skolotājus ciemā, kā tā stulbā zoss tur kaut ko dara vai nedara, kā viņa neko nejēdz un kā tāda vispār var bērnus mācīt. Kad vecāki nepārtraukti gaužas par izgļītības sistēmu kā tādu un skolotājiem vispār, kam ir zema alga un acīmredzot līdz ar to neviens gudrs tur vispār būt nevar. Lūk un tas pirmklasnieks aiziet uz skolu, viņs varbūt vēl neko daudz nesaprot, bet augot lielākam un runājot ar vecākiem viņam rodas iespaids, ka skolotāji ir muļķi un attiecīgi muļķos nav vērts klausīties. Ja skolotājs ir ar lielo burtu, tad viņš spēj bērnos radīt respektu un ieaudzināt kaut kādu interesi, bet, protams, mēs labi zinam, ka jebkurā kolektīvā, tai skaitā skolā ir daži ļoti gudrie, ir bars viduvējību un ir bars dorņu. Un publiski bērnu klātbūtnē nopulgojot skolotājus mēs radam viņiem tikai un vienīgi vairāk problēmas. Man kaut kā laikam ar skolotājiem ir veicies, es nevaru atcerēties tādus spilgtus gadījumus, kad mana grandiozi unikālā doma būtu apspiesta un nopulgota tikai tāpēc, ka tā ir pretrunā ar pieņemto priekšstatu, ja neskaita vēl Padomju laikus, kad, būdams mazā klasītē, es vienu ļoti ar medaļām apkārušos dāmu nosaucu par bleķaino, klasesbiedrs par to nosūdzēja skolotājai un viņa teica, ka man vēl būšot mani vārdi jāpaskaidro 🙂 No otras puses, es nosolījos tā vairāk nedarīt un mani vairāk arī netirdīja 🙂
    Otra lieta ir paši vecāki – ko dara vecāki? Skatās teļukos kārtējos seriālus. Ja vecāki nevis skatītos seriālus, bet pablenztu vismaz discovery, vai lasītu grāmatas (kurš gan šodien vairs lasa grāmatas!?), kaut vai no tās pašas sen aizmirstās Apvāršņa sērijas, tad bērni jau pašā sākumā saprastu, ka zinātne laika gaitā ir bijusi viens vienīgs pētījumu, maldu un “divi soļi uz priekšu viens atpakaļ” ceļš. Zināšanas un spēju domāt nav jāiegūst tikai skolā, to ir jāiegūst arī mājās un, ja vecāki ne tik vien to neveicina, bet stāstot, ka skolotāji neko nejēdz, pat bremzē, tad problēmas aizsākums ir tur.
    P.S. Neesmu skolotājs, kaut gan pasniedzu IT kursus un tajos cenšos ieskaidrot, ka gan kursu materiāls ir jāvērtē kritiski, gan viss kas ir rakstīts internetā ir jāvērtē kritiski, gan to, ka šodien vismaz IT jomā nav iespējams kaut ko iemācīties un tad līdz mūža beigām ar to iztikt, gan to, ka vienu un to pašu var izdarīt N dažādos veidos un galvenais ir spēt pamatot savu viedokli kāpēc tavs izvēlētais veids ir OK 🙂

  7. 7 666 februāris 29, 2008 plkst. 5:27 pēcpusdienā

    Autors ļoti satraucas tieši par domu izteikšanu, tas man atgādināja savu literatūras skolotāju vidusskolā. Ja iepriekš pamatskolā bija skolotāja, kurai vajadzēja “pareizo”, nevis manu viedokli, tad tādu viņa arī guva. Bet, par laimi, vidusskolā bija cita, domāju, ka pietiks ar savu nu jau “pareizo” viedokli, bet, kā jau Gints izteicās par skolotāju ar lielo burtu, tāda arī šī bija. Radās zināms respekts un pat padziļināta interese par pasniegto priekšmetu, bet ne jau tikai “lielā burta” dēļ… Iemīlējos skolotāj! Tagad to atceros ar smaidu, jo skolotāja tomēr nebija tā “svaigākā”. Trakākais, zināju, ka tur nekas nevar sanākt, gribēju zināmā mērā ieriebt un piekantējos viņas meitai, kura bija 3 gadus vecāka. Vismaz tagad ir apziņa, ka viņa atcerēsies garmataino jaunekli, nevis aizmirsīs kā citus.

    Neatceros neko no mācītā kaut vai tajā pašā litaratūrā, bet iemācījos mācīties un tagad ik pa laikam, lai arī bez īpašas intereses, izlasu pa kādai grāmatai.

  8. 8 cyxob februāris 29, 2008 plkst. 6:26 pēcpusdienā

    diemžēl reizrēķinu skolēni nezina pat 9.klasē 😦 nemaz nerunājot par alfabētu. ar viņiem pat nav par ko parunāt. no skolēna nāk tikai tukša salmu kulšana, jo nav faktoloģiskās bāzes. nav pamatzināšanu uz kuru pamata būvēt kkādus savus spriedumus un secinājumus.
    a izglītības sistēma ir mirusi un nelabi smird. katru gadu jauni pagriezieni, reformas reformu dēļ.
    a man pofigu visas reformas – mācu kā mācīju un mācīja mani (80-tajos).

  9. 9 Puuks februāris 29, 2008 plkst. 10:40 pēcpusdienā

    Ja man būtu cepure, novilktu to tavā priekšā!

  10. 10 msmarii marts 1, 2008 plkst. 10:39 priekšpusdienā

    Ka nesanāk no viena grāvja otrā. Faktu iekalšana slikti, taisam reformas un cenšamies iemācīt mācīšanos. Rezultāts diemžēl ne šāds ne tāds. Faktu zināšanai un spējai analizēt, izteikt savu viedokli būtu jābūt līdzsvarā. Citādi ka beigās nesanāk kā amerikāņiem – knapi savus štatus māk nosaukt, nemaz nerunājot par pārējām pasaules valstīm. Un ko tu ar tādu cilvēku parunāsi? Stundu skaidrosi, ka bez ASV un Krievijas eksistē arī citas valstis un kur tās atrodas? OK, es pārspīlēju, bet 80.-90. gadu izglītības sistēmai nebija ne vainas, visus tāpat domāt neiemācīsi.

  11. 11 Grrr marts 1, 2008 plkst. 3:55 pēcpusdienā

    Ir jau jauki tā parunāt, bet autoram sanāca, manuprāt, nolaist pāris fēlerus.

    1) Proti, viskliedzošākais par reizrēķinu:

    “Par bērnu reizināšanas spējām izglītības sistēmai ir vēl zemāks viedoklis — tā ir pārliecināta, ka bērniem tādu nemaz nav, tādēļ viņiem jāiekaļ visi iespējamie reizināšanas varianti vismaz līdz 10. Tas, protams, nozīmē, ka bērni nespēs galvā sareizināt divdesmit trīs ar divdesmit divi, jo reizrēķins tik tālu nesniedzas. Bet labāk tā, nekā vispār nekā. Un mūsdienās tak visiem telefonos ir kalkulatori, vai ne?”

    Gribētos uzjautāt, kā tad autors reizina, piemēram, 844 ar 383, neizmantojot (cerams savā skolas laikā iekalto) reizrēķinu?

    Reizrēķins tieši tāpēc arī ir “līdz 10”, ka ikdienā lietojam decimālo skaitīšanas sistēmu un tāds reizrēķins nodrošina, ka atceroties šos ~100 faktus (cik ir 7×8?), mēs iegūstam iespēju sareizināt visu pārējo — daļu galvā, lielākus skaitļus — uz papīra.

    2) Tas, uz ko jau norāda vairāki cilvēki komentāros — skolai ir jāiemāca faktu bāze. Ja tās nav, tad nekāda spriestspēja nepalīdzēs, jo nebūs premisu, no kurām veidot korektus secinājumus.

    3) Autora aprakstītajā veidā izglītības sistēma pastāv diezgan jau sen. Arī autors (un droši vien nospiedošs vairākums citu pieaugušo cilvēku Latvijā) ir tās produkts. Pēc autora rakstiem spriežot, es teiktu, ka ar izglītības sistēmu kā tādu (tās uzdevumi un to risināšanas veidi) tik traki nemaz nav.

  12. 12 nuclearsecrets marts 1, 2008 plkst. 5:04 pēcpusdienā

    Grrr: paldies par viedokli, taču arī pats autors komentāros piekrīt, ka fakti ir gan nepieciešami, tomēr viņus vajag mācēt arī apstrādāt. Tieši ar to apstrādāšanu tā īsti neiet. Turklāt daudzus faktus beigu beigās tāpat aizmirsīs. Savukārt iemaņas, it īpaši tādas, kas nepieciešamas ikdienā, nekur nepazudīs.
    Reizrēķinu es pamatskolā neiekalu, sēžot un visu laiku atkārtojot. Es to iemācījos lietojot, laika gaitā to vienkārši iegaumējot — atkal, iemaņas, kas bieži jāpielieto, cilvēki atceras labāk nekā iekaltus likumus. Piemēram, mums bija sadistiska latviešu valodas skolotāja, kas lika no galvas iekalt visus sakārtojuma un pakārtojuma saikļus. Vai es tos varu noskaitīt? Protams, ka nevaru, es to aizmirsu tūliņ pēc tam, kad atbildēju. Tomēr teikumā es bez problēmām spēju atšķirt vienu no otra — atkal, es iemācījos to darot. Darot! Tā kārtīgi kaut ko var iemācīties tikai darot — ar iekalšanu nebūs līdzēts.
    Visbeidzot, par manu paša izglītību — es tik tiešām esmu daudz ko guvis no izglītības sistēmas, taču nevis no Valmieras Ģimnāzijas, kur guvu pamata un vidējo izglītību, bet gan no Latvijas Kultūras akadēmijas. Latviešu valodu tur mācīja ar neticami totalitārām metodēm, filozofiju neiedomājami saraustīti, fragmentāri un maz, latviešu literatūras vēsture aprobežojās ar atsevišķu autoru biogrāfisku faktu iekalšanu, bet pasaules vēsturē vajadzēja iekalt gadskaitļus, nevis paskaidrot, kas ko ietekmējis un kas ar ko saistīts. Tiešām labi tur mācīja tikai fiziku un it īpaši ķīmiju (un varbūt vēl matemātiku), par ko es esmu dziļi pateicīgs — kaut kādu sistēmatisko domāšanu, ko es varētu būt ieguvis no visiem minētajiem mācību priekšmetiem, es ieguvu tikai no ķīmijas un fizikas.
    Kad es sāku studēt Kultūras akadēmijā, pirmajās lekcijās pasniedzēji visu laiku gaudās par to, kāda mums niecīga izpratne par lietām, un tad uzreiz ķērās pie izpratnes veidošanas. Tikai tad es uzzināju daudzas it kā pašsaprotamas lietas — kaut vai par to, kas ir zinātne un zinātniskā metode.
    Un tieši tas, ka šī sistēma pastāv jau diezgan sen, skaidri liecina par viņas trūkumiem. Piemēram, cik trīsdesmitgadnieku prot uzrakstīt argumentētu eseju un salikt tajā komatus? Ja tādu ir daudz, tad viņi ļoti slēpjas.

  13. 13 Grrr marts 2, 2008 plkst. 6:42 priekšpusdienā

    Nuclearsecrets:

    Labi, par pirmo esam vienojušies.

    Par reizrēķinu tomēr gribētu precizēt, kā tieši tas izpaudās: “Reizrēķinu es pamatskolā neiekalu, sēžot un visu laiku atkārtojot. Es to iemācījos lietojot, laika gaitā to vienkārši iegaumējot”. Man abas šīs lietas liekas ļotie līdzīgas, kā tieši izpaužas tavs variants iemācīšanās variants, un vai atceries, cik tu uz to aptuveni patērēji laiku līdz varēji “uz sitiena” pateikt, cik ir 7×8?

    Par tevis paša izglītību. Interesanti, ka tu saki, ka latviešu valodu tev mācīja ar neiedomājami totalitārām metodēm (hiperbola, es ceru), tai pat laikā tu arī šajā savā blogā ik pa brīdim uzstājies par latviešu valodas prasmīgu un pareizu lietojumu. Vai drīkst pajautāt — vai tas būtu jāuzskata par totalitārās apmācības tālākizpausmi?

    Par izglītības sistēmu kā tādu: gribēju tikai piebilst, ka viens no interesantiem principiem šķiet tas, kas minēts Pračeta, Koena un Stjuarta grāmatā “Science of the Discworld”, proti:

    “There is an aspect of education that we want to draw to your attention. We call it ’lies-to-children’. We’re aware that some readers may object to the word ’lie’ – it got Ian and Jack into terrible trouble with some literally-minded Swedes at a scientific conference who took it all terribly seriously and spent several days protesting that ’It’s not a for It is. It is for the best possible reasons, but it is still a lie. A lie-to-children is a statement that is false, but which nevertheless leads the child’s mind towards a more accurate explanation, one that the child will only be able to appreciate if it has been primed with the lie.”

  14. 14 nuclearsecrets marts 2, 2008 plkst. 1:07 pēcpusdienā

    Grr: par reizrēķinu atšķirība ir pat ļoti milzīga. Ja viņu vajag iekalt, tad nekas cits neatliek kā sēdēt, lasīt un iemācīties kā dzejolīti — tāpat kā mums lika mācīties saikļus. Ja tu viņu iemācies lietojot, tad tu pats izstrādā savu sistēmu, kā vieglāk iemācīties, ko paturēt galvā, ko var atrast no tā, ko atceries. Pēc tam viņu tev nevis atprasa noskaitīt, bet dod kaudzēm uzdevumu, kur viņu nepieciešams lietot. Tas ir tāpat kā ar valodas mācīšanos: nevar iemācīties tā, kā redzams filmā “Fortūnas džentlmeņi” — tik sēdi un atkārto “ģevuška” — “gjorl”. Tas, ko tu mācies, visu laiku jālieto, citādi tu to aizmirsti. Man ir lielas aizdomas, ka tieši tādēļ tik daudzi izglītības sistēmas beidzēji runā un raksta tik šausminošā valodā.
    Par latviešu valodu: tiesa, tas gan bija tikai pamatskolā, tomēr mums latviešu valodu un literatūru mācīja, pieņemot, ka ir viena pareizā mācību metode (latviešu valodā) un viens pareizais viedoklis (literatūrā). Tā darīja un tā skaidroja pilnīgi visu, un jebkādas novirzes no normas nebija pieļaujamas. Ja tomēr kāds novirzījās, viņu visas klases priekšā izsmēja un izlamāja. Man ir lielas aizdomas, ka svešvārdu vārdnīcā totalitārisms skaidrots stipri līdzīgi. Es tik tiešām nesaprotu, kā izglītība manī neizraisīja mūžīgu riebumu pret latviešu valodu un literatūru — katrā ziņā, viņi centās.
    Pračeta citāts ir ļoti interesants, paldies. Tomēr domāju, ka varam piekrist — kaut kad vajag arī bērniem ļaut atklāt, kā tad īsti ir. Tāda jau arī ir visa to “melu” jēga — lai labāk saprot, kā ir. Ar mūsu izglītības sistēmu bieži vien ir tā, ka to, kā ir patiesībā, lielākā daļa tā arī nesaprot.

  15. 15 Grrr marts 8, 2008 plkst. 3:06 pēcpusdienā

    > Tomēr domāju, ka varam piekrist — kaut kad vajag arī bērniem ļaut atklāt, kā tad īsti ir. Tāda jau arī ir visa to “melu” jēga — lai labāk saprot, kā ir. Ar mūsu izglītības sistēmu bieži vien ir tā, ka to, kā ir patiesībā, lielākā daļa tā arī nesaprot.

    Jā, tam es varētu piekrist.

    Par reizrēķinu. Lūdzu ņemt vērā, ka bērns tomēr nav mazs pieaugušais. Viņš domā savādāk un dažkārt arī mazāk. Viņš var sēdēdams zils palikt, bet neiemācīties reizināt tādā veidā kā tu to apraksti — jo viņam nav šī stulbā iegaumēšanas pamata. Pamata reizrēķins ir fakti par pasauli — vai nu tu tos atceries, vai nē. Protams, ir svarīgi pateikt kaut kā, kādā veidā reizināšana kā darbība atšķiras no saskaitīšanas un kā mēs nonākam pie rezultāta. Bet tas jau arī tiek darīts. Reizrēķina iegaumēšana ir short-cut un atmiņas trenēšana.

    Es pietiekami atceros no savas bērnības, lai atcerētos kā mājās kalu reizrēķinu. Jo man ar to visai labi negāja. Līdz ciparam 6 viss bija OK, bet 7-9 – nu nekādi galvā nelīda (un vēl tagad arī jāpiedomā, lai pateiktu). Bet ja man kāds pateiktu — ok, reizrēķins tiešām ir fufelis — mācies reizināt, kā nu pats māki — man šķiet es būtu depresijā un neko neiemācītos, jo manā rīcībā uz to laiku — kas tas sanāk — pirmās pāris klases — nav pietiekami daudz apsmadzeņotas un sakārtotas info par pasauli, lai es varētu to izpīpēt.

  16. 16 Jeremy marts 10, 2008 plkst. 3:34 pēcpusdienā

    Lielisks raksts un lieliski komentāri.
    Paldies!

  17. 17 garāmgājējs marts 12, 2008 plkst. 4:19 pēcpusdienā

    super 🙂 Grrr +1 par reizrēķinu

    par visuko citu arī: komentāros, kā parasti, vairākas, pretrunīgas taisnības 😀

    …par tiem 30-gadniekiem kas prastu esejā komatus salikt — piekrītu autoram, BET(!) šaubos vai pēc 15 — 10 gadiem to skaits (%) nebūs stipri sarucis…
    uz labāko eseju tad varētu pretendēt: ‘caw saule 🙂 cmux laix 6odien!!1’

    un tas, manuprāt, neliecina par labu esošajām tendencēm šodienas izglītības sistēmā kopumā — kā skolotājus, tā vecākus ieskaitot 😦


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s





%d bloggers like this: