Archive for the 'Uzsaukumi' Category



Atomenerģija? Jā, lūdzu!

Cik daudz jūsu mājā ir ierīču, kas darbojas ar elektrību? Saskaitījāt? Iedomājieties, ka trīs ceturtdaļas no tām vairs nevarēsit lietot. Ko atmetīsit? Neskatīsities televizoru? Nelietosit datoru? Dedzināsit svecītes? Tagad iedomājieties, ka šāda izvēle jāizdara veselai valstij. Kam atslēgt vispirms — dzīvojamām mājām, rūpnīcām, birojiem? Ko darīt tad, ja nepietiek arī skolām un slimnīcām?

Tieši šādu problēmu 2009. gadā nāksies risināt Lietuvai. Patlaban apmēram trīs ceturtdaļas Lietuvas elektroenerģijas saražo viena elektrostacija. Šī elektrostacija nededzina naftu vai gāzi, tātad tā nav atkarīga no Krievijas labvēlības un neveicina globālo sasilšanu. Šīs elektrostacijas izbūvei nebija nepieciešams appludināt lielas teritorijas un iznīcināt kultūrvēsturiskus pieminekļus. Šī elektrostacija izmanto ļoti efektīvu enerģijas avotu, tajā nav notikušas avārijas, un tā sniedz darbu veselai pilsētai. Šai elektrostacijai ir tikai viens trūkums: tā ir atomelektrostacija, un atomelektrostacija jau kopš 1986. gada vairs nav pieņemams elektroenerģijas ražošanas veids.

Kas tad notika 1986. gadā? Lūk, kas. Padomju Savienība bija pasludinājusi atomenerģiju par vienu no enerģētikas programmas prioritātēm un tāpēc sāka visā valstī būvēt atomelektrostacijas. Savukārt kvalitāte un drošība Padomju Savienībā prioritāte nebija, tādēļ viņi izgudroja stipri vienkāršotu atomreaktora veidu, apgalvojot, ka tas ir tikpat drošs kā citi reaktori. Šos reaktorus uzstādīja arī Černobiļas AES.

1986. gada 26. aprīlī Černobiļas AES tika veikta — ironiskā kārtā — drošības pārbaude, lai noskaidrotu, vai reaktors spējīgs darboties, ja tam netiek piegādāta elektrība (viņš gan ražo elektrību, bet viņam pašam arī tā ir nepieciešama, lai darbotos.) Pārbaudi bija plānots veikt agrāk, taču tā tika atcelta uz nakti, kad to veica kolektīvs, kas nu nekādi nebija lieli atomenerģijas eksperti. Tālāk sekoja nelaimīgu notikumu virkne: reaktora jauda līdz pārbaudes līmenim tika samazināta pārāk ātri un tā nokritās pārāk zemu; lai to palielinātu, vairākas reizes tika pārkāpti drošības noteikumi; tā kā darbinieki īsti neizprata, kas reaktorā notiek, pārbaudi turpināja, lai gan reaktora aktivitāte bīstami pieauga; visbeidzot tad, kad reaktoru atslēdza, tā jauda savdabīgās konstrukcijas dēļ sākumā strauji palielinājās. Visu šo kļūdu rezultātā atomreaktors uzsprāga un pēc tam arī aizdegās, izbārstot radioaktīvos nokrišņus plašā teritorijā.

Padomju Savienība sākumā uz šo notikumu reaģēja tā, kā parasti Padomju Savienībā reaģēja uz dažādām nepatīkamām lietām: izliekoties, ka nekas nav noticis. Nākamajā dienā pēc avārijas turpat blakus uzbūvētajā Pripetes pilsētā cilvēki staigāja vasaras apģērbā un brīnījās, kāpēc uz ielām ir tik daudz putekļu. 1. maijā turpat netālu esošajā Kijevā rīkoja svētku parādi. Cilvēki soļoja pa ielām un svinēja, neapzinoties, cik radiācijas viņi saņem. Tikai pēc tam, kad ārzemēs cilvēki sāka uztraukties, no kurienes gan tik pie viņiem daudz radiācijas, Padomju Savienība atzina, ka notikusi avārija.

Protams, šajā notikumā acīs duŗas Padomju Savienībā valdošā bezatbildība, vieglprātīgā attieksme pret ļaužu drošību un dzīvību un zemie kvalitātes standarti, kas arī noveda pie avārijas. Tomēr daļa cilvēku tur saskatīja kaut ko citu: skaidru apliecinājumu tam, ka atomenerģija ir nepieļaujami bīstams enerģijas veids, kas pēc iespējas ātrāk jāaizliedz.

Šāda reakcija ir diezgan neparasta. Piemēram, tad, kad nogrima Titāniks, cilvēki secināja, ka kuģiem nepieciešams nodrošināt glābšanas laivas visiem cilvēkiem, nevis to, ka jāaizliedz pasažieŗu kuģi. Kad cilvēki gāja bojā autoavārijās, ražotāji nolēma ieviest drošības jostas, nevis aizliegt automašīnas. Tomēr pēc Černobiļas avārijas cilvēki secināja nevis to, ka atomelektrostacijās atkāpes no drošības normām nav pieļaujamas, bet gan to, ka atomenerģija jāaizliedz.

Atomenerģijas pretinieki ātri vien saprata, ka bailes strādā daudz labāk par loģiskiem skaidrojumiem, tāpēc sacerēja jaunus baiļu stāstus, ko paši nodēvēja par argumentiem pret atomenerģijas izmantošanu. Tie ir apmēram šādi:

1) Jebkuŗā AES jebkuŗā brīdī var notikt otrā Černobiļa. Tikpat labi varētu arī teikt, ka jebkuŗa lidmašīna jebkuŗā brīdī var nokrist un katrs, kas ceļo ar lidmašīnu, būtiski riskē ar savu dzīvību. Tomēr šādi argumenti neņem vērā faktus: aviācija ir drošākais pārvietošanās veids, un nevienā citā atomelektrostacijā ne pirms, ne pēc Černobiļas nav notikusi neviena avārija, kas kaut aptuveni būtu ar to salīdzināma. Upuŗu skaita ziņā nākamā lielākā avārija notika Japānā, kad gāja bojā divi AES darbinieki.

2) AES ir potenciālais teroristu mērķis. Terorisms, šķiet, mūsdienās ir iecienītākais bubulis. Ar to var attaisnot visu, sākot ar iebrukumiem Irākā un beidzot ar AES slēgšanu. Protams, acīmredzams risinājums ir pastiprināt AES drošību, bet tas, protams, nav tik vienkārši, kā to slēgt.

3) AES piesārņo vidi. Mūsdienās būs grūti atrast ko tādu, kas vidi nepiesārņo. Tomēr AES ir daudz tīrāka par lielāko daļu alternatīvu. Kas notiek tad, kad tiek slēgta AES? Cilvēki savu elektroenerģijas patēriņu nesamazina. Viņi vienkārši to iegūst no citiem avotiem, piemēram, sadedzinot naftu, gāzi vai ogles (nemaz nesmejieties, Latvija nopietni apsveŗ iespēju būvēt ogļu TEC. Uzreiz nāk prātā 19. gadsimta ainas ar nokvēpušām pilsētām un pelēkiem bērneļiem, vai nav tiesa?) Šie kurināmie rada ne tikai ogļskābo gāzi, kas veicina globālo sasilšanu, bet arī sēra dioksīdu, kas nodrošina skābo lietu. Bet, protams, tā vairs nav nīstā atomenerģija, tāpēc to var neņemt vērā. Alternātīvie enerģijas avoti, piemēram, vēja elektrostacijas, gan ir ar lielu potenciālu un būtu jāsekmē tālāka to izmantošana un attīstīšana, tomēr nav daudz valstu (izņemot Dāniju), kur tās spētu sniegt būtisku daļu izmantojamās enerģijas. Turklāt arī vēja elektrostacijām piemīt trūkumi, piemēram, vibrācija.

4) AES rada radioaktīvos atkritumus, kuŗus nav iespējams droši uzglabāt. Šis tad arī būtu vienīgais puslīdz pamatotais arguments pret AES. Jā, AES rada radioaktīvos atkritumus, ko nepieciešams uzglabāt simtiem un pat tūkstošiem gadu. Uzreiz gan jāpiebilst, ka izmantoto kodoldegvielu var pārstrādāt un izmantot atkal, tā būtiski samazinot atkritumu daudzumu — liels atomreaktors tā radītu apmēram trīs kubikmetrus atkritumu gadā. Atlikušos atkritumus var vitrificēt, tas ir, sakausēt stiklam līdzīgā masā, kas tos izolē no apkārtējās vides. Tātad radioaktīvo atkritumu uzglabāšanā jau ir sasniegti būtiski atklājumi, un, ja darbs tiks turpināts, problēmu arī varēs atrisināt. Turklāt arī tagad Lietuva savus radioaktīvos atkritumus nesabeŗ lielā, ar plēvi apsegtā kaudzē meža vidu.

Protams, atomenerģija nav atrisinājums visām pasaules problēmām. Mēs tik tiešām izmantojam pārāk daudz enerģijas, un katram no mums jāpiedomā, kā mēs to varētu ietaupīt. Arī atjaunojamie enerģijas ieguves avoti jāizmanto arvien plašāk, un tas jau arī tiek darīts. Tomēr vēl joprojām mēs patērējam daudz vairāk, nekā spējam saražot ar šādiem enerģijas avotiem, un tikmēr atomenerģija ir labākais iespējamais veids, kā šo pieprasījumu apmierināt.


Abonēt ir lētāk!