Archive for the 'Valoda' Category

Jūras krupim grāvī nemaz tik grūti nav

Jau labu laiku mani centīgākie lasītāji man pārmet, ka es nepietiekami daudz rakstot par mīksto r. Tad nu vēlējos viņiem beidzot sagādāt to prieku un paskaidrot, kas tas ŗ tāds ir, no kurienes viņš nācis, kā viņu lietot un kāpēc mums to vajag.

***

Laikam gan mīkstais r ir pats apspriestākais un strīdīgākais burts visā latviešu alfabētā. Taču, neskatoties uz lielo popularitāti, lielākā daļa latviešu par šo tik ļoti aprunāto burtu nekā daudz vis nezina. Vēl vairāk — šī popularitāte ŗ tomēr nav nodrošinājusi vietu latviešu valodas alfabētā, no kuŗa 2002. gada 12. martā tas ar Valsts valodas centra oficiālu lēmumu svītrots. VVC eksperti apgalvo, ka latviešu valoda bez ŗ tīri labi iztiekot un tā atkalieviešanai neesot pārliecinošu argumentu — un, ja tas neskan pārliecinoši, tad VVC vēl piebilst, ka „alfabēta reformai neesot labvēlīga valodas politiskā situācija“.1 Tad nu apskatīsim, vai tik tiešām ŗ atkalieviešanai nav nekādu argumentu.

No kurienes un kad tad īsti radies mīkstais r? Šo burtu bieži mēdz saistīt ar Endzelīna pareizrakstību, tomēr tas nebūt nav Endzelīna izgudrojums — tā ir skaņa, kas sastopama arī citās baltu valodās un rakstos atzīmēta vēl labu laiku pirms Endzelīna.

Par senprūšu valodas izrunu trūcīgo avotu dēļ nekas daudz nav zināms, un arī Endzelīns savā „Senprūšu valodā“ atzīmē: „Vai jōta aiz līdzskaņiem paglābusies (eventuāli ar iepriekšējā līdzskaņa mīkstinājumu) vai sakususi ar tiem mīkstinātos līdzskaņos, vispāri nav droši nosakāms“.2 Taču rakstos mīkstinātais r (lai kā arī to izrunātu) ir atzīmēts — J. Endzelīna grāmatā ievietoti vairāki piemēri no Elbingas vokabulāra, tādi kā karyago ‚kaŗa gaita‘, kas nācis no kargis ,kaŗš‘ vai garian ,koks‘ — salīdzinājumam dots lietuviešu giria ‚mežs‘ un latviešu dziŗa.3 Mīlenbaha-Endzelīna vārdnīca gan kā šī latviešu vārda pamatformu min dzira ,dzēriens‘, tomēr minēts arī variants dziŗa.4

Par lietuviešu valodu, protams, zināms daudz vairāk, un patiešām — lietuviešu valodā ŗ ir pilnībā saglabājies, turklāt bieži vien to lieto tāpat kā latviešu valodā. Tā lietuviešu pavasaris ģenitīvā ir pavasario — gluži kā latviešu pavasaris un pavasaŗa. Tā kā lietuviešu o atbilst latviešu ā,5 tad šeit redzama pilnīgi regulāra pārmaiņa, un mīkstā r trūkums to izjauc.

Arī latviešu rakstībā ŗ sastopams krietni pirms Endzelīna. Tā, piemēram, 1774. gadā izdotajā „Augstas gudrības grāmatā“ (starp citu, pirmajā enciklopēdijā latviešu valodā) „visulielakajs tuksnesis jeb posts pasaulē“ aprakstīts kā „daudz simt jūdzes gaŗumā“.6

Visbeidzot, pat tie, kas pēc Endzelīna pareizrakstības ieviešanas viņam nepiekrita un turpināja lietot kādu citu rakstību, uzskatīja par nepieciešamu mīksto r tomēr atzīmēt. Tā K. Dziļleja savā 1920. gada „Poetikā“ skaidro: „ Stilu nosauc par tīru, ja viņā leeto tādus vārdus un izteiceenus, kuŗi jau literariskā valodā ir vispār atzīti.“7

Tātad ŗ nav valodas pūristu sagudrots laika kavēklis — tā ir sena baltu valodu skaņa, kas bijusi senprūšu valodā un joprojām atrodama lietuviešu valodā, turklāt latviešu valodā lietota jau labu laiku pirms Endzelīna. Vēsture ir viens visnotaļ pārliecinošs arguments par labu mīkstajam r.

Kā mīksto r lieto? No sākuma šeit daudziem rodas neskaidrības, un tad jau vieglāk šķiet atmest to pavisam — tā sakot, nav burta, nav problēmu. Tomēr ŗ ir pavisam pašsaprotama latviešu gramatikas sastāvdaļa, un tieši tā atmešana, nevis paturēšana, rada neskaidrības.

Ŗ gramatikā lieto pilnīgā saskaņā ar līdzskaņu miju. Lai nebūtu jāmeklē sestās klases latviešu valodas mācību grāmata, visus noteikumus uzskaitīšu tepat — tie visviens ir tikai četri un ļoti viegli iegaumējami. Tātad ŗ lieto:

  1. vārdos, kas vienskaitļa nominātīvā beidzas ar . Tādi latviešu valodā ir četri: kaŗš, gaŗš, vaŗš, kuŗš. Salīdzinājumam var minēt vārdu zaļš. Jāievēro, ka mīkstinājums sastopams visos locījumos un atvasinājumos, izņemot tos atvasinājumus, kur aiz r tūliņ seko i, ī, e, ē, ei vai ie — piemēram, uz kurieni, nevis uz kuŗieni.
  2. 2. deklinācijas lietvārdos, kas vienskaitļa nominātīvā beidzas ar -ris. Šeit mīksto r lieto vienskaitļa ģenitīvā un visos daudzskaitļa locījumos — pavasarispavasaŗapavasaŗi, tāpat kā brālisbrāļabrāļi.
  3. 5. deklinācijas lietvārdos, kas vienskaitļa nominātīvā beidzas ar -re. Tajos mīksto r lieto tikai daudzskaitļa ģenitīvā, piemēram, cepurecepuŗu, tāpat kā stabulestabuļu.
  4. 1. konjugācijas darbības vārdos, kas nenoteiksmē beidzas ar -rt un -rties. Šeit mīksto r lieto visās tagadnes formās, izņemot vienskaitļa 2. personu, un no tagadnes celma veidotajās formās, izņemot pavēles izteiksmes 2. personu. Arī šeit noder salīdzinājums, piemēram, ar vārdu smelt. Tāpat kā ir es smeļu, viņš smeļ, mums jāsmeļ, bet tu smel, ir arī es beŗu, viņš beŗ, mums jābeŗ, bet tu ber.

Ja ļoti gribas, var vēl ielāgot tos dažus vārdus, kur latviešu valodas gramatika ŗ neprasa, bet to tomēr dažreiz lieto (tādi kā buŗas, gaŗām, kaŗote un tik plaši pieminētā jūŗa) un dažus svešvalodu īpašvārdus, kuŗos oriģinālvalodā sastopams ŗ (tādus kā Ŗazaņa vai Goŗkijs), bet tas tad arī ir viss — skaitāmpantiņu par jūras krupi, kam grāvī grūti, var mierīgi aizmirst.

Ja ŗ lietošanu atmet, gramatikas sistēmā rodas izņēmums. Savukārt šis izņēmums rada citus izņēmumus: agrāk e darbības vārdos runāja šauri tad, kad tam sekoja mīkstināts līdzskanis, piemēram, es ceļu, viņš ceļ un arī es beŗu, viņš beŗ. Tagad jāatceras izņēmums: ja tam seko mīkstināts līdzskanis vai r (jo to vairs nemīkstina). Protams, valodas lietotājiem izņēmumi pārlieku nepatīk, tāpēc e šajos vārdos arvien biežāk izrunā plati, tā radot jaunu valodas kļūdu.

Tātad arī latviešu gramatika ir vēl viens arguments par labu ŗ lietošanai: to pieprasa līdzskaņu mija, un tā atmešana rada liekas valodas kļūdas.

Visbeidzot, dažreiz dzird apgalvojumu, ka ŗ latviešu valodā atmests jau 30. gados vai atmiris pats no sevis. Zināms pamatojums tam: J. Endzelīns atzīmē: „Rakstu valodā atdzīvinātais ŗ lielākajā izlokšņu daļā ir > r, paglābies tas ir tikai rietumizloksnēs, galvenām kārtām Kurzemes rietumdaļā.“8 Tomēr viņš arī norāda: „Lielā izlokšņu daļā vairs neatrodam rakstu valodā paglabāto mīkstināto ŗ, bj, pj, mj, vj.“9 Šīs skaņas, izņemot ŗ, latviešu literārajā valodā sastopamas joprojām, un neviens negrasās tās atmest. Un, galu galā, neviens taču arī nopietni neuztvers, piemēram, priekšlikumu aizstāt darbības vārdu 1. un 2. personu ar 3. personu tikai tādēļ, ka dažās izloksnēs tā dara.

Literārajā valodā atjaunotais ŗ sastopams gandrīz visās 30. gadu grāmatās, žurnālos un laikrakstos. Vēl vairāk — tas sastopams arī padomju okupācijas laiku izdevumos līdz pat 1946. gadam10 — tātad apgalvojums, ka ŗ uz neatgriešanos atmests jau 30. gados, laikam gan nav pilnīgi pareizs.

Pamēģināsim visu salikt kopā. Tātad — ŗ ir sena baltu valodu skaņa, kas joprojām sastopama lietuviešu valodā un arī latviešu valodā bijusi labu laiku pirms Endzelīna. Tā lietošanu pieprasa latviešu valodas gramatika, un tā atmešana rada valodas kļūdas. Iespējams, tieši tādēļ tas savulaik atjaunots latviešu literārajā valodā, kur tas arī palicis līdz pat padomju okupācijai. Ja jums šķiet, ka šie argumenti nav diez cik pārliecinoši, piebildīšu, ka lielum lielai daļai latviešu gramatikas daudz pārliecinošākus argumentus atrast neizdosies — piemēram, pamēģiniet pamatot, kādēļ latviešu valodā jāsaglabā akuzātīvs.

Protams, droši vien Valsts valodas centram svarīgākas lietas darāmas (kaut vai jāseko līdzi tam, vai Islande tiek saukta par Īslandi), un nebūtu pareizi atņemt viņu dārgo laiku ar petīcijām par ŗ atkalieviešanu. Tomēr katrs valodas lietotājs pats gan var izvēlēties, kā viņam runāt un rakstīt. Katrā ziņā ŗ lietošana raisa lielāku interesi par latviešu valodu un tās vēsturi, kas ir visnotaļ apsveicama un veicināma parādība. Tieši tādēļ es ŗ lietoju un mudinu to darīt arī citus, kam rūp, kādā latviešu valodā runā viņiem apkārt.

Piezīmes

  1. Grīnuma I. „Mudina atjaunot Endzelīna rakstību”, „Diena”, 28.03.02.
  2. Endzelīns J. „Senprūšu valoda“ — R.: Universitātes apgāds, 1943., 33. lpp.
  3. Turpat, 35. lpp.
  4. Mīlenbahs K., Endzelīns J. „Latviešu valodas vārdnīca“ — Čikāga: Čikāgas baltu filologu kopa, 1953., 522. lpp.
  5. Dini P. U. „Baltu valodas“ — R.: Jānis Roze, 2000., 81. lpp.
  6. Stenders G. F. „Augstas gudrības grāmata no pasaules un daba“ — R.: Liesma, 1988., 166. lpp.
  7. Dziļleja K. „Poetika“ — R.: Valters un Rapa, 1920., 43. lpp.
  8. Endzelīns J. „Latviešu valodas skaņas un formas“ — R.: Latvijas Ūniversitāte, 1938., 54. lpp.
  9. Endzelīns J., Mīlenbahs K. „Latviešu valodas mācība“ — R.: Valters un Rapa, 1939., 17. lpp.
  10. Skat., piemēram, „Atpūta“ 1940: „Cietumnieku pavasaŗa dziesma“ Nr. 824, 6. lpp.
Advertisements

Kāds vārds par jaunvārdiem latviešu valodā

Latviešu valoda piedzīvo īpašus laikus. Viņu puslīdz lieto kādi divi miljoni cilvēku, kas, starp citu, uz mazo valodu fona nemaz nav tik bēdīgi. Šie divi miljoni viņā pārspriež visdažādākās lietas, arī tādas, ar kuŗām latviešu valodas lietotāji vēsturisku apstākļu dēļ agrāk īpaši nesaskārās, piemēram, datorus, Eiropas Savienību vai cilvēktiesības. Un, tā kā ar šīm lietām agrāk īpaši nesaskārās, bieži vien arī valodā nav vārdu, ar kuŗām tās apzīmēt. Savukārt citās valodās šādas lietas sastopamas jau sen, un tur tām ir visnotaļ attīstīta terminoloģija. Tad nu latvieši apjūk: ko nu mums darīt? Vai mums jāaizgūst vārdi no citām valodām, kur terminoloģija plašāka? Vai jāmēģina radīt kaut kādi jauni vārdi? Bet varbūt tas nozīmē, ka latviešu valodā nenieka nevar pateikt?

Izmisumam nav pamata: latviešu valodā var pateikt visu ko. Pievedīšu minēšu dažus piemērus no Jāņa Jaunsudrabiņa „Baltās grāmatas“:

„Oh, es aušanas lietās drīz vien biju lietpratējs. Es, drēbei acis uzmetis, jau zināju, vai tā ir ratena, mizelaina vai vienkārtī. Es pratu arī izšķirt astoņnīti no sešnīša, un, ja kaut kur ievērta bij blaķe, to es tūlīt redzēju un teicu: „Vērājam ir šoreiz bijušas ar taukiem brilles.““

„Nu vajadzēja audeklu vērt šķiestā un riest. Šķiemiņos ielika lumstiņus un dzijas galus apņēma ap riestuvju rīkstīti. Tad viens stājās pie riestuvja griešanas, viens aizvien vilka šķiestu un lumstiņus uz priekšu un vēl turēja labi stingri audekla nesariesto galu.“

Ja jūs nenieka nesaprotat, nebēdājiet, mūsdienās to neviens bez Mīlenbaha-Endzelīna vārdnīcas nesaprot. Tomēr pamatdomu saprast var: šeit ar satriecošu eleganci aprakstīts visnotaļ sarežģīts tehnoloģisks process ar daudzām niansēm. Ievērojiet: visām lietām ir savi nosaukumi, turklāt tie reti atvasināti no citiem vārdiem. Pat tad, kad vārdi aizgūti no citām valodām, tie tik ļoti latviskoti, ka tos par svešvārdiem vairs neuzskata. Piemēram, vai zinājāt, ka „kāposti“, „reņģe“, „baznīca“, „brokastis“ un „ēvele“ ir aizguvumi? Es arī nezināju.

Bet ko mēs darām tagad, ja mums vajag nosaukt kādu lietu, kam vārda valodā nav? Pirmkārt, bieži vien mēs to vienkārši aizgūstam, turklāt parasti nepiegriežot vērību, cik latviski tas skan. 19. gadsimta latviešiem bija pagrūti izrunāt tādas skaņas kā f, h vai patskani o, tādēļ viņi šīs skaņas aizstāja ar citām vai atmeta pavisam. Tieši tāpēc mēs „ēvele“ neuztveŗam kā aizguvumu, lai arī tas aizgūts no vācu „Hövel“. Ja šo vārdu aizgūtu tagad, iespējams, tas būtu „hovele“, kas skan jau daudz svešāk. Apskatīsim citu piemēru: pirms latvieši iemācījās izrunāt f, viņi to bieži aizstāja ar v, savukārt patskaņa o vietā teica ā. Tātad, ja vārds „folderis“ būtu aizgūts 19. gadsimtā, tas varētu būt pārveidots par „vālderis“. Uzreiz skan daudz latviskāk, vai nav tiesa? Tas tāpēc, ka atsevišķas skaņas mums joprojām šķiet nelatviskas, lai arī mēs protam tās izrunāt. No šejienes svarīgs secinājums: ja gribam padarīt jaunvārdus latviskākus, jāskatās, lai tie iekļautos latviešu valodas fonētiskajā sistēmā jeb lietotu tādas skaņas, kādas latviešu valodai raksturīgas. Tieši tāpēc nav ieteicams tāds aizguvums kā „kompjūters“ (skaņu salikums „pjū“ latviešu valodā nav pārlieku labskanīgs).

Otrkārt, mēs mēdzam atvasināt vārdus no jau esošiem. Latviešu valodas gramatika šādām izpriecām ir gana piemērota: atliek vienīgi iespraust jaunu piedēkli, un jauns vārds rokā. Nez kāda dīvaina iemesla dēļ terminologiem aplam iet pie sirds piedēklis -n-, kā liecina vārdi „datne“, „cietnis“ un „sāknēt“. Var veidot arī salikteņus — tā mēs tikām pie „plašsaziņas līdzekļiem“ vai „klēpjdatora“. Acīmredzot tādēļ, ka šie divi paņēmieni ir tik vienkārši, tie arī tiek plaši lietoti, lai gan ir arī citi atvasināšanas veidi, piemēram, mainīt vārdšķiru (tā no „aust“ un „mest“ mēs savulaik dabūjām „audus“ un „metus“). Vispār atvasināšana nav slikts risinājums, bet, kā jau minēju, pārsvarā tiek lietoti divi paņēmieni, kas padara jaunvārdus mazliet vienveidīgus. Piemēram, pēc šādiem principiem „audi“ un „meti“ būtu „guļdiegi“ un „stāvdiegi“, „tarāt“ kļūtu par „tīkltīrnēt“ un „selga“ būtu „plašjūra“. It kā nav slikti. Īpaši jauki ir tas, ka vārda nozīmi var nojaust, uz to paskatoties (atzīstieties, cik no jums zināja, kas ir „tarāt“?) Tomēr nevar noliegt, ka latviešu valoda būtu daudz nabagāka, ja jaunvārdu veidošanai izmantotu tikai šos divus paņēmienus.

Treškārt, mēs terminus mēdzam kalkēt jeb tieši tulkot no citas valodas. Šis paņēmiens iet roku rokā ar nupat minēto atvasināšanu no jau esošiem vārdiem un devis mums tādus jaunvārdus kā „dzinis“ (no angļu valodas „drive“ — interesanti, kāpēc ne „vadīklis“ vai „brauklis“?) Šis paņēmiens balstās uz atziņu, ka svešvalodas apzīmējums ir tik satriecoši labs un piemērots, ka arī mūsu valodā tas būs tieši laikā. Ļaušu lasītājam pašam spriest, cik latviešu valodai piemēroti no angļu valodas „header“ un „footer“ kalkētie vārdi „galvene“ un „kājene“.

Ceturtkārt, mēs mēdzam paplašināt jau esošu vārdu nozīmi. Šis paņēmiens savulaik mums devis daudzus jaukus terminus (piemēram, no audekla audiem mēs dabūjām miesas audus, bet no putna, ko sauc par gaili — pistoles gaili.) It īpaši šis paņēmiens patīk parastajiem valodas lietotājiem: daudzi neformāli jaunvārdi veidoti tieši šādi, piemēram, „ķieģelis“ kļuvis par biezu grāmatu, par „kuģi“ mēdz dēvēt lielu automašīnu, savukārt „cirvis“ ir ne tikai darbarīks, bet arī neapķērīgs cilvēks. Tomēr tieši šo valodas lietotāju iecienīto paņēmienu terminologi nez kādēļ izmanto mazāk. Bet velti! Rezultāti var būt visnotaļ jauki un asprātīgi, kā rāda Balto Tēvu zobgalīgās izklaides, pārveidojot mobilo telefonu par labiešu tauri, alkohola lietošanu par koklēšanu un autobusu par čigānu kulbu. Saprotams, ne Baltie Tēvi, ne es to nedomāja kā nopietnu ieteikumu mainīt terminoloģiju, tomēr tas lieliski parāda šī paņēmiena potenciālu.

Tomēr Balto Tēvu izklaides vērš uzmanību kādai citai lietai: latviešu valodā netrūkst senu, skaistu vārdu, kuŗus diez ko daudz vairs neizmanto, jo visnotaļ reti sanāk saskarties ar to lietu, ko tie apzīmē. Nu tad lūk — daudzi no šiem vārdiem lieti noder jaunu lietu apzīmēšanai. Piemēram, latviešu valodā ir vārds „linums“, ar ko apzīmē tīkla audumu. Lai gan šo terminu joprojām izmanto zvejniecībā, tomēr tā nav tā izplatītākā latviešu nodarbošanās. Šis pats vārds lieliski apzīmētu to, ko datoru jomā sauc par „tīkla infrastruktūru“ — abos gadījumos runa ir par to, no kā sastāv tīkls. Šis princips jau izmantots, lai izveidotu vārdu „zīmols“, kas, manuprāt, ir viens no veiksmīgākajiem jaunvārdiem. Kas kavē to izmantot plašāk? Ieguvumu netrūktu: būtu atrasti latviski vārdi jaunu lietu apzīmēšanai, būtu atkal atdzīvināti piemirsti, bet ļoti skaisti vārdi, mēs nojaustu šo vārdu nozīmi, kad tos sastaptu senos latviešu tekstos un, visbeidzot, pat tehniska pamācība izklausītos pēc „Baltās grāmatas“. Būtu taču skaisti, vai ne?

Čaklajiem un prasmīgajiem — Kā iznīdēt tautas

Brālīgajā Krievijā dzīvo kāds mazliet pasists kungs, vārdā Eduards Ļimonovs. Viņš plaši pazīstams kā nācionālboļševiku partijas dibinātājs un vadonis, savukārt nācionālboļševiku partija plaši pazīstama ar savām visnotaļ ekstravagantajām politiskās cīņas metodēm. Kas gan var aizmirst, piemēram, drosmīgos cīnītājus, kas ar koka granātu savulaik sagrāba Pēterbaznīcas torni! Tiesa, nu jau viņi mazliet pierimuši, taču sirdī joprojām tikpat radikāli.

Vēl nācionālboļševiku slavas gados Eduards Ļimonovs sarakstīja sava veida manifestu „Cita Krievija“. Uzreiz piebildīsim, ka abus jēdzienus — cita un Krievija — biedrs Ļimonovs izprot visnotaļ plaši. „Cita“ nozīmē pavisam citu sabiedrības un ģimenes formu (pareizāk sakot, tās trūkumu), bet „Krievija“ izpletusies vismaz līdz bijušās PSRS apjomiem. Tātad arī mēs esam daļa no biedra Ļimonova nākotnes vīzijas.
Biedrs Ļimonovs ar lielu rūgtumu apraksta savu priekšteču — parasto boļševiku — paveikto. Viņš ir svēti pārliecināts, ka parastie boļševiki nebija gana radikāli. Lūk, ko viņš stāsta par PSRS nācionālo politiku:

[Padomju Savienība] nesaprata, ka mazās tautas — tās ir bumbas ar laika degli, kas apdraud padomju civilizāciju. Atļāva jau no 20. gadiem katrai atpalikušajai ciltij piekopt savas tradīcijas, savu senču paražas. Centrs Maskavā viņiem vēl palīdzēja! Viskrievijas budžets deva naudu grāmatu, žurnālu, tipogrāfiju pastāvēšanai PSRS tautu valodās. [..]

Tā vietā vajadzēja neatlaidīgi, simts gadus no vietas fiziski samaisīt PSRS tautas, veidojot etniski vienotu padomju tautu. [..] Vajadzēja nomērdēt visas valodas, izņemot krievu. Vajadzēja darīt visu, lai latvijieši, lietuvieši, kazahi, kaut kādi kamčadāļi aizmirstu savu vēsturi, ja tāda viņiem bija. Nebija obligāti jādedzina vēstures grāmatas un vārdnīcas. Pietiktu, ja tās vairs neizdotu. Ja boļševiki to sāktu jau no pirmā revolūcijas gada — pa septiņdesmit gadiem galā tiktu!

Protams, biedrs Ļimonovs ir nepelnīti bargs pret saviem priekštečiem. Padomju Savienībā rusifikācija notika pilnā sparā, un vēl pēc kādiem septiņdesmit gadiem droši vien arī parastie boļševiki galā tiktu. Nevar jau arī tā uzreiz — cilvēki vēl ņems un sadumposies. Bet viņa praktiskie padomi, kā iznīdēt tautas, ir visnotaļ vērā ņemami — arī tos, starp citu, Padomju Savienībā tīri veiksmīgi īstenoja. Tik tiešām: ja gribat, lai tauta zaudē savu identitāti, jāpanāk, lai tā aizmirst savu valodu un vēsturi. To tad arī veiksmīgi darīja: vēsture tika pasniegta visnotaļ padomiskā izpratnē — bezmaz vai visa Latvijas vēsture bijusi viens liels mēģinājums iestāties Padomju Savienībā, kas beidzot vainagojies ar panākumiem. Pirmskaŗa Latvijas vēstures grāmatas neviens neizdeva, un arī nācionālās vēstures pirmavotus — piemēram, jaunlatviešu darbus — laida klajā stipri saudzīgi un piesardzīgi. Tāpat arī ar valodu: Padomju Savienība centās panākt, lai visi tās pilsoņi prastu krievu valodu. Nācionālās valodas tika padarītas arvien mazsvarīgākas. Uzņēmumos par priekšniekiem lika krievus, kas latviešu valodu iemācīties nemaz necentās, trūkstošos darbiniekus ieveda no Krievijas vai pārkrievotās Ukrainas un Baltkrievijas, visa lietvedība notika krievu valodā — tātad, lai dabūtu darbu kādā puslīdz lielā uzņēmumā un kaut cik arī veidotu karjeru, krievu valoda bija pilnīgi nepieciešama, bet latviešu valoda — lieka. Daudzi nozīmīgi darbi netika pārtulkoti latviešu valodā, jo kam gan tas vajadzīgs — krieviski bija, un visi tāpat zināja krievu valodu. Pamazām latviešu valoda kļuva arvien mazsvarīgāka un mazsvarīgāka — varbūt ģimenē to vēl varēja lietot (un arī ne vienmēr, jo bija daudz jaukto laulību), bet nekur daudz tālāk gan nē. Darbā, veikalā, skolā — visur vajadzēja krievu valodu. Un ne tik daudz tādēļ, ka kāds to spiestu, bet tādēļ, ka latviešu valodu vienkārši tik plaši nelietoja.

Nelietoja. Lai gan tikpat labi arī var teikt — nelieto. Protams, protams, situācija ir būtiski uzlabojusies, es to nemaz negrasos noliegt. Tagad vismaz valsts iestādēs man (vismaz teorētiski) vienmēr atbildēs latviski, lai arī veikala kasiere, iespējams, runās krieviski. Bet dievs ar viņu. Daudz nopietnāk ir tas, ka kādā nozīmīgā jomā situācija ir tikpat bēdīga, ja ne vēl bēdīgāka.

Proti, Padomju Savienība mums tomēr iemācījusi aizmirst savu vēsturi. Pirmās brīvvalsts laikā tika izdoti gandrīz visu jaunlatviešu kopotie raksti. Tie bieži vien arī ir vienīgie pieejamie izdevumi — padomju laikos tādas lietas publicēja negribīgi, bet mūsdienās — vēl negribīgāk. Par latviešu rakstniekiem, dramaturgiem un dzejniekiem vidusmēra latvietim ir visnotaļ miglains priekšstats — lasījis neesmu, bet zinu, ka tāpat gaŗlaicīgi. Par ko tad viņi raksta, par kaut kādiem senlatviešiem zemnieku sētās. Tā tak vairs neviens nedzīvo.

Bet tas jau nav par senlatviešiem — tas ir par tādiem pašiem cilvēkiem kā mēs. Tāpēc tas nebūt nav gaŗlaicīgi. Eduarda Veidenbauma dzejoļus var rakstīt kā uzsaukumus uz namu sienām. Pāvila Rozīša „Cepli“ tikpat labi varētu būt uzrakstījis kāds mūsdienu publicists. Jāņa Ezeriņa noveles varētu publicēt „The New Yorker“, ja tās būtu tulkotas angliski. Īsāk sakot — mums ir ļoti daudz lielisku grāmatu, kas nemaz nav novecojušas, bet mēs to tā īsti neapzināmies.

Bet Padomju Savienība mums iemācījusi vēl vienu lietu — to, ka latviešu valodas lietošanas iespējas ir stipri ierobežotas. Piemēram, Latvijā teorētiski iespējams iegūt augstāko izglītību latviešu valodā. Bet pamēģiniet to izdarīt praktiski! Nelietojiet nevienu citu valodu, tikai latviešu, un paskatieties, cik tālu jūs tiksit! Ja studējat baltu filoloģiju, iespējams, jums tas vēl varētu izdoties. Ja studējat, piemēram, filozofiju vai ārzemju literātūru, tad drīz vien pamanīsit, ka liela daļa nepieciešamās literātūras latviski nemaz nav pieejama. Un runa nav par dažu mazpazīstamu autoru apcerējumiem — latviski nav pieejami daudzi darbi, kas būtiski iespaidojuši visu rietumu kultūras attīstību. Piemēram, 18. gadsimtā kāds jaunietis, ko sauca par Lorensu Stērnu, uzrakstīja satriecošu darbu „Džentlmeņa Tristrama Šendija dzīve un uzskati“, kas literātūrā ieviesa kaudzēm jaunu paņēmienu un izteiksmes līdzekļu — savu laiku tas apsteidza par apmēram divsimts gadiem. Turklāt pati grāmata ir sasodīti interesanta. Saprotams, jebkuŗā ārvalstu literātūras kursā to piemin — bet tikai piemin. To necitē, neanalizē un nelasa — tāpēc, ka tā nav tulkota latviski. Iespējams, pats ietekmīgākais 18. gadsimta romāns nav tulkots latviski.

Visbeidzot, pat tās lietas, kas ir pieejamas latviski, ir paslēptas tālu, tālu Nācionālajā bibliotēkā. Piemēram, Džeimsa Džoisa „Uliss“ latviski tulkots ir, bet tad, ja man sagribas to palasīt, man jādodas uz tuvāko bibliotēku, jāuzzina, ka tur tās grāmatas nav, tad jābrauc uz Rīgu, lai uzzinātu, ka tur Centrālajā bibliotēkā tā jau sen ir savākta, un tad, ja es to grāmatu gribu izlasīt uzreiz, nevis gaidīt, kad tā būs pieejama, man atliek vien doties uz Nācionālo bibliotēku, kāpt piektajā stāvā (regulārs LNB apmeklējums nodrošina labu fizisko formu, to nevar noliegt), apsēsties neērtā krēslā pie neglīta galda un lasīt, kamēr bibliotēku slēdz. Ja es „Ulisu“ gribu izlasīt oriģinālā, man atliek paņemt klēpjdatoru, iekārtoties ērtāk savā mīkstajā krēslā un aiziet uz Project Gutenberg mājaslapu, kur es šo darbu varu izlasīt pilnībā, par brīvu un pat neizejot no mājas. Tā latviešu valodā kaut ko izlasīt kļūst arvien grūtāk, bet angliski — arvien vienkāršāk. Angļu valoda ir ērtāka, un cilvēkiem ērtības patīk.

Biedram Ļimonovam bija taisnība — nav jādedzina, pietiek, ja neizdod. Tad pamazām aizmirsīs bez visas dedzināšanas. Vismaz mums tik tālu sanāk tīri labi.

Kam mums vispār tā latviešu valoda vajadzīga?

Jebkuŗā diskusijā par valodas kļūdām un kultūru agri vai vēlu kāds uzdos vienu jautājumu: „Bet kam mums tas vispār vajadzīgs?“ Jautājumam mēdz būt variācijas: „Kāda, sasodīts, starpība?“, „Te jau nav gramatikas konkurss!“, bieži tiek pieminēta arī „īgnā latviešu valodas skolotāja-vecmeita“, kas izgāž savu rūgtumu par neveiksmīgo laulības dzīvi, piesienoties citiem. Jautājuma pamatdoma ir skaidra: gramatika paredzēta tādēļ, lai sarežģītu cilvēkiem dzīvi, visu var saprast tāpat.

Jautājums tiešām ir pārsteidzošs, un bieži vien grūti uzreiz izdomāt, ko atbildēt. Ir taču neparasti, ka cilvēki, kas mazgā matus, gludina drēbes un pļauj piemājas zālienu, nez kādēļ uzskata, ka valodas kopšana ir kas lieks un nevajadzīgs. Nav taču saprotams, kādēļ cilvēki, kas neprotestē pret īgnajiem frizieŗiem, drēbniekiem un dārzniekiem, kas viņiem noteikti spiež darīt visas šīs lietas, piepeši visur saskata īgnas vecmeitas, kas labo viņu valodu. Un, lai gan Latvijā tik tiešām netrūkst indivīdu, kas nemazgātiem matiem un saburzītās drēbēs iet dedzināt kūlu, jo bijis slinkums pagājušogad to nopļaut, tomēr viņi taču ir nebeidzama izsmiekla objekts, nevis piemērs mums visiem vai vismaz pavisam normāli pilsoņi. Tomēr nevīžīga attieksme pret savu valodu ir pavisam pieņemama, un pareiza valoda ir tikai un vienīgi piekasīgu filologu izprieca.

Bet valoda nav izņēmums. Nepareiza latviešu valoda izskatās tikpat neglīti kā aizaudzis mauriņš, kur samētāti veci lūžņi. Cilvēks, kas runā ar rupjām valodas kļūdām, izskatās tikpat nevīžīgi kā gaŗmatainis, kas mēnesi nav mazgājies. Pārdot grāmatas ar pareizrakstības kļūdām ir tas pats, kas piedāvāt pircējiem saburzītas, netīras drēbes. Tieši tāpēc tie, kas to redz un ievēro, tik ļoti cenšas kaut ko labot. Un tieši tādēļ viņi ir tik pārsteigti, kad viņiem jautā: „Bet kam mums tas ir vajadzīgs?“

Apskatīsim piemēru. Kādu iespaidu atstāj šāds darba sludinājums?

cilipica.jpg

Vai jūs vēlētos šādā uzņēmumā strādāt? Neskatoties uz visnotaļ niecīgo teksta apjomu, kļūdu tur ir, cik uziet. Piemēram, droši vien gan cienītie darba devēji piedāvā „pastāvīgu darbu“, tas ir, tādu, kas ir ilgu laiku, nevis „patstāvīgu darbu“, kur viss jāveic pašam. Vai tad nu tā gluži būs, ka šajā iestādē pavāri strādā vieni paši, neskatoties uz to, ko dara pārējie? Arī ar komatiem diez ko neiet: sludinājuma autors acīmredzot domā, ka šādas pieturzīmes latviešu valodā nav. Defise sajaukta ar domuzīmi, turklāt atstarpes liktas, kā pagadās. Visbeidzot uzņēmums mums pavēl varēt: „variet saņemt“. Latviešu valodā darbības vārdiem ir īstenības izteiksme un pavēles izteiksme. Šajā gadījumā lietota pavēles izteiksme, kas izskatās gaužām dīvaini. Spriediet paši, kādu iespaidu par uzņēmumu šāds sludinājums atstāj: „Mēs esam īsti savas lietas pratēji!“vai „Mēs esam lēta ēstuve, kur jums maz maksās!“ Un, ja jums šķiet, ka valodai ar picu cepšanu nav nekāda sakara, padomājiet, vai jūs ietu strādāt uz picēriju, kur no sienām lobās krāsa un galdiņiem ļodzās kājas. Ne jau ar sienām un galdiem cep, vai ne?

Nepareiza latviešu valoda ir jauks veids, kā izrādīt necieņu. Necieņu pret sevi: „Es esmu tik aprobežots, ka nespēju iemācīties pamatskolas gramatiku, un tik nevīžīgs, lai mani tas neuztrauktu.“ Necieņu pret citiem: „Manas domas ir tik svarīgas un jūs esat tik mazsvarīgi, ka es varu atļauties runāt nepareizi, un jums tas ir jāpiecieš.“ Necieņu pret savu valodu: „Latviešu valoda ir tik nabadzīga un maznozīmīga, ka tā pat nav tā vērta, lai es to pacenstos iemācīties.“ Ja jums šķiet, ka necieņa ir tieši tas, kas mums visiem vajadzīgs, tad droši vien valodas kultūrai un kopšanai nav lielas nozīmes. Ja jūs tomēr tā nedomājat, pacentieties puslīdz savest kārtībā savu valodu. Pasaule kļūs mazliet skaistāka.

Tēja zaļā ar cepumiem smilšu

Cik ievēroju, maniem dārgajiem lasītājiem tīri labi patika mani padomi par pieturzīmju lietošanu. Tā ir jauka sakritība, jo latviešu valoda ir viena no tām retajām jomām, par ko man ir ne tikai viedoklis, bet arī zināšanas. Tādēļ šoreiz norādīšu uz kādu citu valodas kļūdu, kas latviešu valodu kropļo ne mazāk par defises jaukšanu ar domuzīmi.

Izdariet nelielu eksperimentu — nākamreiz, kad kaut kur iepērkaties, pievērsiet uzmanību preču nosaukumiem uz cenu zīmēm! Ja vien neiepērkaties veikalā, kur strādā izbijuši latviešu valodas skolotāji, visticamāk, tur būs tādi uzraksti kā „Piens Limbažu maztauku“, „Siers Holandes Cesvaines“ „Pelmeņi „Iecienītie““ un „Kūka medus“. Lai lietas kļūtu vēl mīklainākas, blakus „Pienam Limbažu maztauku“ noteikti stāvēs „Valmieras piens“, bet „Sieram Holandes Cesvaines“ — „Mālpils siers“.

Ko dārgie tirgotāji vēlas mums pateikt? Vai to, ka latviešu valodas gramatika ir tik mistiska lieta, ka dažu pilsētu nosaukumus raksta pirms lietām, kas no viņām nāk, bet dažus — pēc? Bet kādēļ tad autoostā biļetes pērk gan uz Valmieras, gan Limbažu autobusiem, nevis Valmieras autobusu un autobusu Limbažu? Un nekad arī neesmu dzirdējis, ka kāds pircējs prasītu: „Man, lūdzu, gabaliņu kūkas medus!“ Vai tas nozīmē, ka raksta tā, bet izrunā citādi? Ja tirgotājiem taisnība, tad latviešu valoda ir satriecoši grūta padarīšana, un mums nevajadzētu pukoties, ka tik daudzi cilvēki latviski runā ar kļūdām — kas gan to visu var iemācīties?!

Laimīgā kārtā tirgotājiem nav taisnība: pareizs ir tikai viens variants. Atcerēsimies pamatskolas gramatiku! Noteikti atceraties, ka jums skolā lika analizēt teikuma uzbūvi. Teikuma priekšmetu vajadzēja pasvītrot ar vienu strīpiņu, izteicēju ar divām, apzīmētāju ar vilnīti un tā tālāk. To jums nelika darīt tikai tādēļ, lai skolotāja varētu apmierināt savas sadistiskās tieksmes (lai gan, protams, arī tādēļ) — šīm mocībām (vismaz teorētiski) vajadzēja jums iemācīt, kāpēc „Piens Limbažu“ nedrīkst teikt. Mēģināsim kopīgi atcerēties:

valmieras_piens.png

Šeit mums ir neliels teikumiņš. Lai jūs nemulsina tas, ka teikums ir tik īss — teikumam pietiek arī ar vienu vārdu. Tas ir visīstākais teikums, un uz viņu attiecas visi latviešu valodas teikuma uzbūves noteikumi (izņemot to, ka galā jāliek pieturzīme — tas ir nosaukums, un nosaukumiem pieturzīmes galā parasti neliek — tā glītāk). Tātad: kas šeit būtu teikuma priekšmets? Atcerieties, tas atbildēja uz jautājumu „Kas?“ Tātad?

valmieras_piens_tpr.png
Izsmiesimies par manu palīgskolas audzēkņa cienīgo līniju un turpināsim. Izteicēja šeit nav, tāpēc meklēsim apzīmētāju. Atcerieties, atbildēja uz jautājumu „Kāds?“ Tātad — kāds piens?

valmieras_piens_apz.png

Nu re. Tagad seko ļoti vienkārša lieta, ko der ielāgot: latviešu valodā apzīmētāju liek pirms tā teikuma locekļa, ar ko viņš biedrojas, šajā gadījumā — pirms teikuma priekšmeta. Tātad: tikai un vienīgi „Limbažu piens“, „Holandes siers“, „„Iecienītie“ pelmeņi“ un „Medus kūka“.

Ja runa būtu tikai par uzrakstiem uz cenu zīmēm, šeit arī varētu beigt. Tomēr, lai aina būtu pilnīgāka, jāpiemin arī citi gadījumi.

Pirmkārt, noteikti būsit pamanījuši tādus nosaukumus kā „Galerija „Laipa““, „Lielveikals „Ūķis““ un „Kinoteātris „Gaisma““. Vai šie būtu izņēmumi? Nebūt nē! Visi vārdi šajos nosaukumos atbild uz vienu un to pašu jautājumu — „Kas?“ Tātad viņi kopā visi veido vienu teikuma locekli — šajā gadījumā teikuma priekšmetu.

Otrkārt, dažreiz tomēr apzīmētāju var rakstīt aiz tā vārda, ar ko viņš biedrojas. Tad to sauc par savrupinājumu un attiecīgi arī atdala — vai nu ar komatu, vai ar domuzīmi. Jāpiebilst, ka tik īsā teikumā kā „Medus kūka“ tas diez vai derēs — „Kūka — medus“ neizskatīsies diez ko pārliecinoši. Bet gaŗākiem — tieši laikā:

meduskuka.png

Nu re! Nu vien atliek mums visiem ielāgot, kā ir pareizi, un skaļi smieties par tirgotājiem, kas raksta nepareizi. Kas zina, sakaunēsies un labosies.

Kāda starpība starp defisi, domuzīmi un īso domuzīmi?

Maz būs tādu latviešu, kam latviešu interpunkcija nesagādātu lielas grūtības. Protams, visgrūtākā pieturzīme latviešu valodā ir komats, kuŗa apgūšanai veltīta liela daļa pamatskolas un vidusskolas kursa. Jāpiebilst, ka diezgan nesekmīgi, jo komatus salikt lielākā daļa latviešu visviens nemāk. Es neloloju cerības, ka viens ieraksts tīmekļa žurnālā kādam iemācīs pareizi lietot komatus, tāpēc arī nemaz neķeršos tam klāt. Tā vietā gribētu aplūkot kādu citu interpunkcijas kļūdu, kas ir satriecoši izplatīta un kam piegriež niecīgi maz vērības, lai arī izlabot to nepavisam nav grūti.

Latviešu valodā ir divas pieturzīmes, kas izskatās mazliet līdzīgi — defise un domuzīme. Acīmredzot šīs nelielās līdzības dēļ cilvēki uzskata, ka nekādas atšķirības starp abām nav un vienu var aizvietot ar otru. Lai vēl vairāk sarežģītu lietas, angļu valodā lieto arī pieturzīmi, ko angliski sauc par en-dash un latviski laikam par īso domuzīmi. Jau tas, ka latviešu valodā šīs pieturzīmes apzīmējums nav pārāk bieži sastopams, skaidri liecina, ka latviešu valodā viņu neizmanto. Tomēr daudzi arī šo neesošo pieturzīmi pamanās sajaukt ar defisi vai domuzīmi. Kāda tad starpība?

1) Defise izskatās šādi: – . To izmanto ļoti reti:

a) sadalot vārdu zilbēs vai sastāvdaļās, piemēram, atsevišķu vārdu uzsvēršanai vai pārnešanai jaunā rindā (starp citu, pārnešanai jaunā rindā vārdus drīkst dalīt tikai pa zilbēm): Brauciet lēnāk. Lē-nāk.

b) dubultos uzvārdos (bet ne vārdos) un ģeogrāfiskos nosaukumos: Pēc prezidentūras beigām Vaira Vīķe-Freiberga nolēmusi pārcelties uz Papua-Jaungvineju.

c) dažreiz arī starp vairākiem vārdiem, kas apzīmē vienu lietu: Cīnīsimies pret pidaro-lezbo-eirokangaru režīmu! Te jāpiebilst, ka ar to nevajag aizrauties. Piemēram, „Tie nelieši Jāni sadauzīja zili melnu!“ var saprast arī bez defises, nevajag rakstīt „zili-melnu“.

2) Domuzīme izskatās šādi: — . To izmanto daudz biežāk. Ir kāds ērts likums, kā noteikt, kur jāliek domuzīme: ja kaut kur gribi likt defisi, padomā, vai tas ir viens no minētajiem trim gadījumiem. Ja nē, tur ir jāliek nevis defise, bet domuzīme.

Ja gribas izvērstāk, domuzīmi lieto:

a) izlaista vārda vietā: Kefīrs — garšīgs un veselīgs dzēriens.

b) lai uzsvērtāk nodalītu teikuma daļas: Es jau neko — valdība pie visa vainīga.

c) lai atdalītu paskaidrojošus, vispārinošus vai precizējošus vārdus: Divas lietas — alu un degvīnu — nekad nevajag lietot kopā.

d) lai atdalītu pielikumu ar apzīmētājiem: Mūsu prezidents labi pārzina Satversmi — Latvijas pamatlikumu.

e) atkārtojuma priekšā: Dod mums visu — pilnīgi visu.

Ja gribas vēl, varat paši līdz galam izlasīt B. Ceplītes un L. Ceplīša ļoti aizraujošajā grāmatā „Latviešu valodas praktiskā gramatika“, no kurienes arī ņemti (ar dažām izmaiņām) minētie lietošanas noteikumi. Bet ceru, ka domu sapratāt.

3) Īsā domuzīme izskatās šādi: – . Latviešu valodā to nelieto, un netici Microsoft Word, kas tev apgalvos pretējo (šī programma to cenšas lietot domuzīmes vietā).

Nu lūk, nav nemaz tik grūti. Atkārtosim vēlreiz: defise nav domuzīme, viena otru nevar aizstāt, un domuzīmi lieto daudz biežāk. Defisi lieto trijos gadījumos: lai sadalītu vārdus, lai rakstītu dubultus uzvārdus un ģeogrāfiskus nosaukumus un lai apvienotu vārdus. Visos pārējos gadījumos, kad gribas rakstīt defisi, jālieto domuzīme.

Vēl dažas piezīmes par defisēm un domuzīmēm datoros. Noteikti būsit ievērojuši, ka uz datora klaviatūras ir tikai defise. Ja ir slinkums vai lietotajam šriftam nav domuzīmju, domuzīmi var aizstāt ar divām defisēm, ko raksta bez atstarpēm. Ja slinkuma nav un lieto Windows, nospied Alt un, turot Alt nospiestu, uzraksti 0151. Ja tu lieto MacOS tad, pirmkārt, apsveicu, un, otrkārt, nospied vienlaikus Shift, Option un – . Abos gadījumos dabūsi domuzīmi.