Kā pārdot to, ko nevar nopirkt

Maksājumu karšu kompānijai MasterCard ir tāds jauks reklāmas sauklis: „Ir lietas, ko nevar nopirkt. Visam pārējam paredzēts MasterCard.“ MasterCard paveicies: to lietu, ko nevar nopirkt, kļūst arvien mazāk. Cilvēki pērk arvien vairāk to lietu, ko agrāk izgatavoja vai izdarīja paši, un viņiem arī piedāvā arvien vairāk lietu, ko nopirkt. Atcerieties, pirms desmit gadiem neviens nevarēja iedomāties, ka pirks sviestmaizes veikalā. Mūsdienās sviestmaizes veikalos pārdod, turklāt ar panākumiem: mūsdienu aizņemtais cilvēks, atnākot mājās, ir tik piekusis, ka viņam galīgi negribas taisīt ēst pat tik vienkāršas lietas kā sviestmaizes. Ērtāk, vienkāršāk un bieži vien arī garšīgāk sanāk nopirkt.

Bet ne jau sviestmaizes vien mēs esam iemācījušies pirkt. Turklāt veiksmīgākie sviestmaižu pārdevēji jau sen vairs nepārdod sviestmaizes: viņi pārdod ērtības un vairāk brīvā laika. Arī citi pārdevēji pārdod mums itin visu, izņemot savu produktu.

Daudzi pārdevēji pārdod skaistumu un pievilcību. To var nopirkt visdažādākajos veidos: kā kosmētiku, kā pārtiku, kā smaržas, kā automašīnas, kā apģērbu — izvēlies, kas labāk patīk, vai, vēl labāk, pērc visu.

Vēl vairāk ir to, kas pārdod laimi. Laimi var nopirkt vēl plašākā izvēlē: kā veļas pulveri, kā santehniku, kā tapetes, kā gultasveļu, kā traukus un vēl daudzos citos veidos.

Visjaunākā prece mūsdienās ir sirdsapziņa. Neskatoties uz to, ka īpaši ilgi viņu nepārdod, tās pārdevējiem klājas tik labi, ka ir pat izveidotas veselas starptautiskas korporācijas, kas nepārdod neko citu kā vien sirdsapziņu. Izrādās, sirdsapziņa ir visienesīgākā prece: to var pārdot par daudz lielāku cenu nekā, piemēram, skaistumu — laikam tāpēc, ka skaistumu pārdod katrs, kam nav slinkums, un cilvēki pie tā jau ir pieraduši. Sirdsapziņa ir kas jauns.

It īpaši veiksmīgi sirdsapziņu pārdod The Body Shop, kas tieši ar šo preci kļuva par starptautisku korporāciju. The Body Shop lieliski ielāgojis, ka mūsdienās cilvēki lietas labprāt nopērk, ja to var izdarīt. The Body Shop arī ir pamanījis, ka cilvēkiem ir sirdsapziņa, kas viņiem šad tad jautā tādas lietas kā „Ko es daru, lai padarītu pasauli labāku?“ un „Vai es pasauli nepadaru sliktāku?“ Balstoties uz šīm divām atziņām, The Body Shop iemācīja cilvēkiem atpirkties no sirdsapziņas — burtiskā nozīmē. Tagad uz jautājumu „Kā padarīt pasauli labāku?“ ir skaidra atbilde: „Pirkt The Body Shop preces.“ Ērti un vienkārši, lai arī sasodīti dārgi.

The Body Shop ļoti rūpējas, lai neviens nepalaistu gaŗām to, cik ļoti viņi uzlabo pasauli. Šis nav tas gadījums, kad tava kreisā roka nezina, ko labā dara. Nē, The Body Shop skaidri paziņo, par ko tev jāmaksā viņu augstās cenas. Pirmkārt, The Body Shop uzsveŗ, ka viņi maksā vairāk tiem, no kā pērk izejmateriālus. Skan jau jauki, bet neba nu Latvijā kādam jāstāsta, kā valsts ekonomiku „attīsta“ neapstrādātu izejvielu eksports — atminieties, cik ļoti uzplauka ilgtspējīgas ekonomikas nozares, kas visi sāka izcirst mežus. Krāšņiem ziediem, vai ne? Izejvielu eksports apstrādei attīstītākās valstīs ir tas pats koloniālisms, tikai kolonizatoriem vairs nav jādzīvo necivilizētās Āfrikas vai Latīņamerikas zemēs: viņiem visu pieved klāt. Citādi nekas nav mainījies: nabadzīgā kolonija ir pilnībā atkarīga no bagātās metropoles labvēlības, tāpēc viņiem jāaudzē un jādara tas, ko pieprasa metropole, nevis tas, kas būtu vajadzīgs viņiem.

Otrkārt, The Body Shop apgalvo, ka viņi saudzē dabu. Mēs nopriecājamies, ka tad jau arī mēs saudzējam dabu, un ar prieku un tīru sirdsapziņu pērkam viņu produktus. Tomēr kā tad viņi to dara? Liekot kosmētikā dabiskas lietas un neizmēģinot to uz dzīvniekiem? Apsveicami, bet ar to vien nepietiek. Ražošana jau sen vairs nav vienīgais drauds dabai: tikpat lielu, ja ne lielāku, ļaunumu nodara transports. Piemēram, The Body Shop ražo krēmu ar mellenēm no Somijas (pievērsim acis uz to, ka daudz veselīgāk tās mellenes būtu apēst, nevis iemaisīt ar naftas produktiem bagātinātā krēmā un ziest uz ādas.) Mellenes viņi aizsūta uz Angliju, piebeŗ krēmam un pēc tam krēmu izsūta pa visu pasauli vai vismaz to pasaules daļu, kas viņu produktus var atļauties — un jā, arī atpakaļ uz Somiju. Mēs apvainojam amerikāņus, ka viņi patērē daudz naftas un tādēļ viņiem jāiebrūk citās valstīs. Tā ir, bet mēs paši arī gana daudz tērējam. Ir tāds jēdziens „slēptā sāls“ — tas ir, daudziem produktiem jau piebērta sāls, un mums pat papildu nekas nav jābeŗ klāt, lai ēstu pārāk daudz sāls. Derīgi būtu arī ieviest jēdzienu „slēptā nafta.“ Būtu tikai godīgi, ja uz The Body Shop krēma burkām būtu rakstīts: „Lai saražotu šo produktu, vajadzēja tik un tik litrus naftas. Un jūs vēl jautājat, kas mums pazudis Irākā.“  Tomēr, gods kam gods, The Body Shop vismaz veikalu iekārtojumā neslēpj savu būtību: produkti izkārtoti plauktos, kas izskatās gatavoti no nekrāsota koka. Tomēr, pieejot tuvāk, redzams, ka tā ir tikai lēta imitācija.

Taču The Body Shop nebūtu lielākā bēda. Bēda ir tā, ka cilvēki savā kārē pēc ērtībām — ērtāk taču nopirkt, nevis izdarīt pašam — aizmirsuši vienkāršu lietu: tas par to, ka ir lietas, ko nevar nopirkt, nav tikai MasterCard reklāmas sauklis. It īpaši labi tas redzams piemērā ar sirdsapziņu:  ja tu uztici godīgu attieksmi pret šo pasauli kādai starptautiskai korporācijai un nevis sev pašam, agri vai vēlu nāksies vilties. Korporācijas pastāv tādēļ, lai pelnītu saviem akcionāriem naudu, nevis tādēļ, lai padarītu pasauli labāku. Turklāt korporācijas neredz, kas notiek tavā valstī — viņām tādi apmēri ir par sīku. Uzticot to, ko tu vari izdarīt šīs pasaules labā, kādam citam, tu ne tikai uztici to kādam, kam tas, visticamāk, nemaz nerūp — tu arī zaudē iespēju labot tās mazās lietas, kas tev ir blakus. Tāpēc sāc ar sevi! Nepērc auduma maisiņu The Body Shop par deviņiem latiem — nopērc humpalās par divdesmit santīmiem vai, vēl labāk, sašuj pats. Aizej uz tirgu nopirkt sev pārtiku no tiem, kas to audzē — ne tikai kvalitāte būs labāka, tu arī uzzināsi, kur kas ir audzis un cik tālu vests. Starp citu, ar to var aizstāt arī šo to no The Body Shop produkcijas. Bet pats svarīgākais — tā vietā, lai atdotu naudu starptautiskai korporācijai, kas varbūt daļu no tā izmantos, lai mazliet vairāk atmestu kādam abstraktam cilvēkam kaut kur tālu, tālu, tu būsi samaksājis par labi padarītu darbu kādam, kas dzīvo tev tepat blakus un kopīgi ar tevi cenšas padarīt labāku to valsti, kuŗā jūs abi dzīvojat.

Advertisements

7 Responses to “Kā pārdot to, ko nevar nopirkt”


  1. 1 tanstaafl janvāris 11, 2008 plkst. 6:21 pēcpusdienā

    Come on, nesāc tu arī šito histēriju par “naftas produktiem bagātinātiem krēmiem”, pietiek jau ar maniakālajiem “dabisko produktu” izplatītājiem visā pasaulē un (pēdējā laikā) arī Latvijā. Jo dabiskie produkti, redziet, nav pilni ar “ķīmiju”, bet gan (acīmredzot) izgatavoti no mēnessgaismas putekļiem un viļņu čalām.

    Bet vispār: pirmkārt, ir jābūt stipri stulbam, no sirdsapziņas atpirktos ar The Body Shop produkciju (pilnīgi skaidrs, protams, ka tādu cilvēku ir nejēgā daudz), otrkārt, vai “slēptās naftas” The Body Shop produktos ir īpaši vairāk nekā citos? Diez vai alternatīvas ir īpaši videi draudzīgākas (izņemot, protams, vietējo produkciju, ar kuru es aizrauties neieteiktu – atliek tikai apskatīt sastāvdaļu sarakstu). Tāpēc, ja patīk, vari atļauties un krēmu tāpat pirksi – tikpat labi tas var būt The Body Shop, kāda starpība.

    Es piekrītu beigām par auduma maisiņiem (starp citu, ir viena lieliska vieta, kur nopirkt kvalitatīvus un lēti) un iepirkšanos tirgū (kas gan īsti nevar kļūt par ikdienu, ja tam neveltī pusi dzīves – tālu), tikai nesaprotu, kāds tam sakars ar ādas kopšanas produktiem.

  2. 2 nuclearsecrets janvāris 11, 2008 plkst. 7:06 pēcpusdienā

    Es jau teicu, ka mūsdienās ļoti daudzi cilvēki nepērk attiecīgu produktu, bet gan kaut kādas sajūtas. Palasi jebkuŗu mārketinga mācību grāmatu vai kaut vai blogu, tur tas būs rakstīts pirmā lappusē. The Body Shop ir tikai aplam parocīgs piemērs. Tas par to, kāds sakars ar tirgum ar ādas kopšanas produktiem. Bet var jau arī citus. Vai dieniņ, netrūkst tak arī dabiskās pārtikas ražotāju, kas viņu ved nez no kurienes. Štokmanā, piemēram, var dabūt kaut kādu afigenna ekoloģisko burkānu sulu, kas vesta laikam no Francijas. Kāda velna pēc? Kas, Latvijā burkāni neaug? Vai, piemēram, ir cilvēki, kas dzeŗ no Francijas vestu ūdeni. Līdz šim mēs visi esam veiksmīgi dzīvojuši, dzeŗot vietējo ūdeni, bet nē, tagad mums vajadzīgs Francijas. Tālāk, es galīgi neesmu dabisko produktu izplatītājs un fanāts, gluži otrādi, piekrītu, ka tas brīžam noved līdz absurdam. Kaut vai ekoloģiskā sula, kas vesta no Francijas: nekā ekoloģiska tur sen vairs nav. Bet mani kaitina, ja man melo. Ja kompānija sevi uzdod par dabisko produktu izgatavotāju, taisa viltus koka plauktiņus un visur sabāž zaļo krāsu, tad es nekādi negribu dabūt pretī kaut ko tādu, kam ar viņu sludināto dabiskumu ir stipri attāls sakars. Redz, tu, es un krustmāte Auguste varbūt arī saprot, ka The Body Shop laiž muļķi un pērk tādas lietas, kādas mums vajadzīgas, bet aplam daudzi iet uz turieni ar pārliecību, ka viņi, edz, dara labu lietu, rūpējas par zemi, atbalsta nabaga Āfrikas iedzīvotājus un ko tik vēl ne. Вот что обидно.

  3. 3 tanstaafl janvāris 11, 2008 plkst. 8:36 pēcpusdienā

    Tas, protams, tiesa. No otras puses, tur īpaši nekā darīt nevar (manuprāt): ja arī cilvēks atteiksies iegādāties Francijas ūdeni vai vēl ko citu, viņš noteikti sāks, piemēram, piekopt urīnterapiju, kolekcionēt grāmatas par veselīgu dzīvesveidu, noņemt sliktās enerģijas ar magnetizētiem kristāliem, dzert tikai svaigi spiestu burkānu sulu un moralizēt par eksotisko augļu ļaunumu vai kā tamlīdzīgi. Domāju, ka cilvēkus nevar atradināt no fiškošanas, kā dzīvot labāk/skaistāk/veselīgāk/ekoloģiskāk, vienkārši daži lasa horoskopus, citi pērk pārtiku tikai tirgū un vēl citi izvēlas neparasto (ne-parasto) veļas pulveri.

  4. 4 Krievs janvāris 14, 2008 plkst. 8:47 priekšpusdienā

    Nu vo par tiem auduma maisiņiem un “ekoloģiskajām” burkānu sulām pilnīgi piekrītu. Body shop savos pirmsākumos tiešām arī bija ar labu mērķi izveidots uzņēmumiņš, līdz korporatīvās haizivis saprata, ka ar šito var baigi labi pelnīt – tāpēc, sen jau vairs body shop nav tas, kam tam vajadzētu būt.

  5. 5 nuucha janvāris 27, 2008 plkst. 11:06 pēcpusdienā

    šitais tiešām ir labs raksts. man arī žēl ka Body Shop pirmsākumos bija tiešām dabisku lietiņu bodīte, bet tagad izaugusi par konglomerātu uz kura produktiem ir sarakstīta tonna visādu mistisku izejvielu.

  6. 6 Baltaa februāris 9, 2016 plkst. 11:30 priekšpusdienā

    Mjā, kaut kā nebiju aizdomājusies par slēpto naftu…

  7. 7 Juris Store februāris 18, 2016 plkst. 11:04 priekšpusdienā

    Šis tiešām ir labs ieraksts. Pats arī aizdomājos par slēpto naftu, bet parasti pietrūkst laika apdomāt visus sīkumus no a-z. Šoreiz padomāšu sīkāk.


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s





%d bloggers like this: