Archive for the 'Enerģijas krīze' Category

Kad koši zaļajai baudas mašīnai pietrūkst degvielas

Man mājās nav televizora, tādēļ katrreiz, kad atnāku ciemā pie kāda, kam televizors ir, ar patiesu interesi to skatos. Tiesa, filmas tur rāda ar apgrieztām malām un virsū uzrunātu tekstu, seriāliem atsevišķas sērijas nav vērts skatīties, bet ziņas daudz ērtāk lasīt internetā, tādēļ no visa plašā televīzijas piedāvājuma skatos vienīgi reklāmas — tās nekur citur redzēt nevar. Turklāt reklāmas mūsdienu sabiedrības vēlmes, vērtības un bailes atklāj daudz labāk nekā ziņas, seriāli vai pat socioloģiskie pētījumi.

Tieši reklāmas man iemācījušas, ka mūsdienu cilvēkam problēmu netrūkst. Viņu nemitīgi apdraud baktērijas, blaugznas, dzelteni zobi un traipi uz apģērba. Protams, šīs problēmas lieliski risina pretblaugznu šampūni, pareizie veļas pulveŗi un balinošās zobu pastas, kas mūsdienu cilvēkam pilnīgi nepieciešamas. Kā savulaik dziedāja Saimons un Garfunkelis: „Ja tavos zobos ir vairāk caurumu nekā citiem un tu guli viens, kamēr citi guļ pa pāŗiem, nopērc mūsu lielo, koši zaļo baudas mašīnu.“

Vietā norādīt, ka pareizie veļas pulveŗi, pretblaugznu šampūni un koši zaļās baudas mašīnas ir samērā jauna parādība. Vēl pirms nieka divsimt gadiem lielāko daļu cilvēces nomāca pavisam citas un daudz piezemētākas bēdas, kas galvenokārt bija variācijas par trim tēmām: ko ēst, ko vilkt mugurā un kur dzīvot. Turklāt tas nebija kāds atsevišķs, īpaši skarbs laika posms: jau kopš sākta gala visas cilvēces prāta intereses tīri precīzi varēja izteikt šajos trijos jautājumos. Tiesa, dažādi zinātnes un tehnikas sasniegumi dzīvi atviegloja arī tad, taču tiem visiem bija viena kopīga īpatnība: parasti tie palīdzēja veiksmīgāk izmantot jau esošos enerģijas avotus, nevis atklāja jaunus, bet esošie enerģijas avoti bija stipri ierobežoti. Gandrīz visu nācās darīt ar pašu spēkiem, dažreiz palīgā ņemot mājlopus un vēl retāk — vēju un tekošu ūdeni. Tā, piemēram, lai pirms divsimt gadiem izceptu maizi, vispirms vajadzēja ar zirgu un arklu uzart zemi un ar rokām no sētuves to apsēt. Kad labība izauga, to ar izkaptīm vajadzēja nopļaut, ar spriguļiem izkult un samalt rokas, vēja vai ūdens dzirnavās. Visbeidzot vajadzēja ar rokām izmīcīt mīklu, ar rokām izveidot maizes kukuļus un pa vienam vien iešaut krāsnī. Arī šeit jāpiebilst, ka visnotaļ līdzīgi maizi cepa arī pirms piecsimt, septiņsimt un tūkstoš gadiem, varbūt mazliet nomainot dažus darbarīkus. Protams, mūsdienās pat īstās rupjmaizes cepēji un bioloģiskie lauksaimnieki maizi cep daudz vienkāršāk, nerunājot nemaz par lielajām maizes fabrikām.

Vai ievērojāt? Daudzas lietas īpaši nemainījās gadsimtiem ilgi, taču pēkšņi divu gadsimtu laikā izmainījās līdz nepazīšanai. Turklāt tas neattiecas tikai uz maizi vai cilvēces problēmām. Ļoti interesanti pavērot cilvēku skaita izmaiņas visā pasaulē: ja mūsu ēras 1. gadā pasaulē dzīvoja apmēram 200 miljoni cilvēku (protams, ņemiet vērā, ka tā ir aptuvena aplēse, nevis statistikas dati), 1000. m.ē. gadā — apmēram 310 miljoni (tas ir, skaits nebija pat divkāršojies), 1750. gadā — 791 miljons, 1850. gadā jau pāri miljardam — 1 miljards 262 miljoni (tas ir, 100 gadu laikā cilvēku skaits palielinājās apmēram tikpat, cik pirms tam 750 gadu laikā), 20. gadsimtā pasaule iesoļoja ar 1,65 miljardiem iedzīvotāju, un tad jau maisam bija gals vaļā — 1950. gadā tie jau bija 2,518 miljardi, 1965. gadā — 3,334 miljardi, 1975. gadā — 4,068 miljardi, 1990. gadā — 5,263 miljardi, bet 21. gadsimtā pasaule jau iesoļoja ar sešiem miljardiem iedzīvotāju. (Skaitļi no Vikipēdijas.) Atkal — ilgu laiku pasaules iedzīvotāju skaits pieauga samērā lēni: vajadzēja 1750 gadus, lai tas četrkāršotos. Pēc tam pietika ar 250 gadiem, lai tas pieaugtu vairāk nekā 7 reizes.

Kādēļ tik īsā laikā notika tik lielas izmaiņas? Tie, kas vēstures stundās nelaida muļķi, noteikti zinās teikt, ka 19. gadsimtā pasauli līdz nepazīšanai pārmainīja industriālā revolūcija: gudri cilvēki izgudroja un uzlaboja tvaika dzinēju, kas pēkšņi pavēra ceļu pavisam jaunam enerģijas avotam. Nu vairs visu nevajadzēja darīt ar rokām vai labākajā gadījumā paļauties uz diezgan nepastāvīgo un ne visur pieejamo vēja un ūdens enerģiju. Tā, piemēram, maizes cepšanu būtiski atviegloja tvaika kuļmašīna — vairs nebija jākuļ ar spriguļiem. Arī dzirnavas varēja uzbūvēt tur, kur nevarēja būvēt ne vēja, ne ūdens dzirnavas. Taču tvaika dzinējs ne tikai atviegloja to, ko darīja jau pirms tam: tas arī sniedza pavisam jaunas iespējas. Pateicoties tvaika dzinējam, varēja būvēt rūpnīcas, kuŗās mašīnas daudz lētāk un ātrāk saražoja tās lietas, ko agrāk par dārgu naudu izgatavoja amatnieki. Vēl vairāk — radās pavisam jaunas lietas (piemēram, koši zaļās baudas mašīnas), kādas amatnieki ne tikai negatavoja, bet nemaz arī nevarēja izgatavot.

Tā gan ir. Taču, runājot par industriālo revolūciju, parasti piemin tikai tvaika dzinēju, aizmirstot kādu citu, ne mazāk būtisku industriālās revolūcijas virzītāju. Tvaika dzinējs ir tikai un vienīgi darbarīks, kas palīdz pārveidot vienu enerģijas veidu citā, turklāt ar visnotaļ lieliem zudumiem. Tikpat svarīgi ir tas, kur tvaika dzinējs ņem enerģiju, ko pārveidot. Tātad tvaika dzinējs siltuma enerģiju pārveido kustībā. Bet kā iegūt to siltuma enerģiju? Sadedzinot malku? Bet malka vēl ir jāizaudzē: ja malku tikai cirtīs un cirtīs, tā drīz vien izbeigsies, un industriālā revolūcija, tā sakot, apstāsies ar tukšu bāku. Dedzinot kārklus, salmus vai niedres, kas aug ātrāk? Bet tas nav pārāk jaudīgs kurināmais, turklāt tvaika dzinējs jau tā iznieko lielu daļu enerģijas. Par laimi, nāca talkā laimīgs atradums: akmeņogles. Akmeņogles tvaika dzinējam bija tieši laikā: tās nevajadzēja audzēt, bet vienkārši izrakt no zemes, tās bija jaudīgākas par malku, nemaz nerunājot par salmiem, un ar tām neko citu tā īsti nevarēja darīt, tikai sadedzināt (savukārt no kokiem, ja tos nesaskaldīja malkā, varēja uzbūvēt daudz derīgu lietu). Turklāt tā vien šķita, ka akmeņogles atrodamas neizsmeļamos daudzumos: tās raka vēl pirms tvaika dzinējiem, bet ne tuvu nebija izrakuši visas, un pat tad, kad tvaika dzinēji būtiski palielināja pieprasījumu pēc akmeņoglēm, tās visviens negrasījās beigties. Vārdu sakot, akmeņogles bija lēts, vienkāršs un ērts risinājums, tieši tāds, kādi mums patīk.

Tieši šī salīdzinoši lētā enerģija 19. gadsimtā ļāva divreiz palielināt cilvēku skaitu uz zemes: vieglāk (un tātad arī lētāk) bija iegūt gan pārtiku, gan apģērbu, gan arī uzbūvēt pietiekami daudz mitekļu, lai pietiktu visiem. Galvenais šeit bija nevis tas, vai enerģija vispār ir pieejama — kaut kāda veida enerģija cilvēkiem bijusi pieejama vienmēr — bet gan tas, cik viegli, lēti un kādos daudzumos tā pieejama. Ogles bija puslīdz viegli pieejamas, samērā lētas un šķietami neierobežotos daudzumos. Taču jau 19. gadsimta beigās arvien plašāk sāka izmantot jaunu enerģijas avotu, kas bija vēl vieglāk iegūstams, lētāks un pieejams tikpat neierobežotos daudzumos — naftu.

Nafta izrādījās lielisks enerģijas avots, vēl labāks par oglēm. Ja atkal ķeŗamies pie piemēra ar maizi, tad tagad varēja ne tikai uzbūvēt kuļmašīnu, ar ko izkult nopļauto labību. Iekšdedzes dzinējus, kas darbojās ar naftas produktiem, varēja izveidot pietiekami mazus, vieglus un jaudīgus, lai varētu uzbūvēt arī traktorus, ar kuŗiem zemi varēja apart, sējmašīnas, ar kuŗām to varēja apsēt, un kombainus, ar kuŗiem izaudzēto labību varēja gan nopļaut, gan izkult. Vēl vairāk — naftu varēja izmantot ne tikai kā enerģijas avotu, no tās arī varēja izgatavot visdažādākās lietas, piemēram, pesticīdus, kas palīdzēja apkaŗot labības kaitēkļus un nodrošināja augstākas ražas. Un ne jau tikai pārtiku varēja ražot lētāk un vairāk — kad bija apmierinātas pašas elementārākās vajadzības, cilvēkiem radās arvien jaunas, kas drīz vien šķita tikpat elementāras un pašsaprotamas. Tēlaini izsakoties, visa cilvēce uzvedās kā izbadējusies cūka, kas ieklīdusi rudzu laukā — gribējās arvien vairāk un vairāk, jo šķita, ka vēl jau visa kā ir tik daudz. Tā arī parādījās tās lietas, ko mūsdienās reklamē kā pilnīgi nepieciešamas.

Bet vai patiešām mūsu rudzu laukam nav ne gala, ne malas un mēs varēsim tajā mieloties bezgalīgi? Atcerieties, mūsu bagāto dzīvesveidu nodrošina enerģijas pārpilnība, turklāt tai jābūt lētai. Līdz šim mums lēto enerģiju nodrošināja lēta nafta. Ja sekojat līdzi ziņām, noteikti būsit pamanījuši, ka naftas cenas ir būtiski kāpušas. Ko tas nozīmē un kāpēc tas noticis?

Lai atrastu atbildi, der apskatīties, kas tad īsti nafta ir un kā to iegūst. Naftu pārsteidzoši precīzi var salīdzināt ar lielu, aizvēsturisku komposta kaudzi, kas trūdējusi tūkstošiem gadu. Komposta kaudze sākumā gan bijusi liela, taču tai jau sen neviens klāt nekā nebeŗ — cik liela tā ir, tik arī paliks. No tā izriet kāds būtisks secinājums, ko der ielāgot — naftas rezerves, lai arī lielas, tomēr ir ierobežotas. Turklāt nafta, atšķirībā no komposta, atrodas dziļi pazemē, tāpēc ir jāpapūlas, lai tai tiktu klāt — jo dziļāk, jo grūtāk. Vēl jāpiebilst, ka nafta nav viendabīgs šķidrums, bet drīzāk dažādu vielu maisījums. Gluži kā pienam pēc kāda laika virspusē uzpeld krējums, arī naftas atradņu virsējos slāņos uzpeld vieglākā nafta, ko daudz vieglāk — un lētāk — pārstrādāt degvielā. Tātad — virsējos slāņos, kam klāt tikt ir vieglāk un lētāk, atrodas labāka nafta, ko pārstrādāt ir vieglāk un lētāk, savukārt zemākajos slāņos, kam klāt tikt ir arvien grūtāk un dārgāk, atrodas sliktāka nafta, ko pārstrādāt ir — jūs uzminējāt — arvien grūtāk un dārgāk.

Lai šo nelāgo problēmu kaut kā risinātu, tiek meklētas arvien jaunas naftas atradnes. Taču, tā kā naftas rezerves ir ierobežotas, šīs jaunas atradnes atrast ir arvien grūtāk, turklāt lielās un viegli izmantojamās naftas atradnes jau ir atrastas. Tātad ne tikai nafta atradnēs kļūst arvien dārgāka — arī pašas atradnes atrast ir arvien dārgāk. Rodas savdabīga līkne: kādu brīdi jaunu atradņu skaits strauji pieaug, līdz sasniedz maksimumu. Pēc tam, lai kā arī censtos, vairs nav iespējams atrast tikpat daudz jaunu naftas atradņu, tāpēc to skaits samazinās. Un, tā kā atradnēs pieejamais naftas daudzums ir ierobežots, tad pēc kāda brītiņa samazinās arī iegūstamās naftas apjomi un, lai kā arī censtos, tos vairs nav iespējams palielināt — tie var tikai un vienīgi kristies.

Un tā patiešām arī notiek. Klāt pieliktajā attēlā var redzēt, kā mainījušies daudzu valstu naftas ieguves apjomi. No sākuma tie ir arvien kāpuši, jo atrastas arvien jaunas atradnes un kāpināts to ražīgums. Taču tad sasniegti maksimālie ieguves apjomi, ko vairs kāpināt nav iespējams, un tie neizbēgami sāk samazināties — gandrīz tikpat strauji, kā savulaik kāpuši. Lētā, viegli pārstrādājamā un plaši pieejamā nafta izbeigusies — palikusi dārgā, grūti pārstrādājamā un arvien retāk sastopamā nafta.

(Attēls no Vikipēdijas)

Pamēģināsim tagad visu salikt kopā. Mūsu pašreizējais dzīvesveids ir nesaraujami saistīts ar lētu enerģiju. Tieši tā mums nodrošina salīdzinoši lētu pārtiku, apģērbu un dzīvokli, un tieši tā mums ļāvusi tik strauji savairoties. Lielākā daļa šīs enerģijas tiek iegūta no naftas. Viegli un lēti iegūstamās naftas rezerves pasaulē iet uz beigām, ja jau nav izbeigušās. Nafta neizbēgami paliks tikai un vienīgi dārgāka. Tātad arvien dārgāka paliks arī enerģija un pilnīgi visas lietas, ko lētā enerģija mums līdz šim nodrošināja.

Citiem vārdiem sakot — mūsu koši zaļajai baudas mašīnai drīz vien beigsies degviela.