Cilvēkus nenogalina ieroči, cilvēkus nogalina hybris

Senajiem grieķiem bija tāds jēdziens „hybris“ (izrunā „hübris“), kas aptuveni nozīmēja „pārmērīga augstprātība, vēlme pazemot pretinieku, pārliecība, ka esi augstāks par dieviem.“ Te jāpiebilst, ka senajiem grieķiem dievi nozīmēja to pašu, ko mūsdienās sauktu par dzelzs likumu — ja reiz viņi tā noteikuši, tad tā tas arī ir, tur nekā nevar mainīt. Vārdu sakot, mūsdienu valodā hybris varētu definēt kā „pārliecība, ka uz tevi neattiecas negrozāmi likumi.“

Senajiem grieķiem hybris bija nopietns noziegums. Bezmaz vai visas sengrieķu traģēdijas no tā vien sastāv: galvenajam varonim dievi nosaka kaut ko nepatīkamu (piemēram, viņš nogalinās savu tēvu un apprecēsies ar savu māti), galvenais varonis ir pārliecināts, ka uz viņu tas neattiecas un viņš spēs to mainīt, un, protams, tieši ar saviem centieniem arī piepilda dievu noteikto. (Ja Aishils šķiet pārāk gaŗlaicīgs, šo pašu motīvu var sastapt arī „Zvaigžņu kaŗu“ trešajā sērijā.)

Mūsdienās šis jēdziens ir piemirsts, un tikai šad tad ar mazliet pārmainītu nozīmi un rakstību — „hubris“ (izrunā „hjūbris“) sastopams izglītotu cilvēku angļu valodā. Tas arī ir saprotams — mūsdienu sabiedrība hybris pasludinājusi bezmaz vai par augstāko tikumu. Mēs sludinām, ka stiprs cilvēks spēj pārvarēt visus šķēršļus, rakstīt pats savus likumus, būt no visiem neatkarīgs un lemt pats par savu likteni. Mēs vairs neskatāmies traģēdijas par galveno varoņu neveiksmīgo cīņu pret savu likteni — mēs lasām tenku žurnālus, kur aprakstīti sabiedrības spīdekļu sasniegumi, un skatāmies filmas par pārcilvēkiem, kas ir tik spēcīgi un apķērīgi, ka vieni paši spēj sakaut visus ļaunos, kas uzdrošinās stāties viņiem ceļā. Pat tie, kas vēl sakās ticam dieviem (vai dievam) sludina, ka dievi viņiem pievērsuši īpašu uzmanību un palīdzējuši daudz ko sasniegt, nevis ļaunprātīgi izmantojuši savu augstāko stāvokli un centušies ieriebt.

Nevar noliegt, ka mēs daudz ko saprotam labāk par senajiem grieķiem. Mēs labāk izprotam, kā darbojas pasaule, un spējam to mazliet pamainīt, lai mums būtu labāk. Labs piemērs ir medicīna: mēs saprotam, kā rodas daudzas slimības, un esam arī atraduši veidu, kā daudzas no tām ārstēt. Taču hybris un tā sekas senie grieķi izprata daudz labāk, turklāt var gadīties, ka mūsdienu sabiedrības neapvaldītais hybris izrādīsies postošāks par jebkuŗu slimību.

Hybris, atšķirībā no slimībām, mūsdienās sastopams it visur. Protams, tas sastopams tur, kur to pieņemts sagaidīt, piemēram, kaŗā. Neba nu Amerika nezināja, ka kaŗš reti kad ir tīrs, ātrs un viegls — gandrīz vienmēr tas izvēršas par asiņainu, ilgstošu un nogurdinošu murgu. Tomēr viņu hybris teica priekšā, ka tas attiecas tikai uz atpalikušām valstiņām, nevis uz vienīgo pasaules superlielvalsti, kam turklāt ir gudrās raķetes un bumbvedēji, kuŗus neredz radaros. Vēl vairāk, gluži kā senajiem grieķiem, viņu hybris lika viņiem izsmiet un pazemot uzveiktos pretiniekus, ieskaitot pat tādas jau no Trojas kaŗa laikiem izplatītas metodes kā pretinieku līķu apsmiešana (atcerieties Huseina nāvessoda videoieraksta „noplūdi“). Par savu hybris Amerika saņēmusi visnotaļ dāsnu sodu: kaŗš ir nogurdinošs un dārgs, kas nebūt nenāk par labu ne īpaši spraunajai ASV ekonomikai, turklāt ASV pasaulē kļūst arvien nepopulārāka.

Labi, lai būtu, kaŗš un hybris vienmēr bijušas nešķiŗamas lietas. Pārsteidzošākais ir tas, ka hybris bieži var atrast arī tur, kur, šķiet, tam nebūtu vietas. Ņemsim par piemēru tādu it kā visnotaļ altruistisku pasākumu kā zaļo kustību. Tur netrūkst cilvēku, kam droši vien ir paši labākie nodomi, taču gluži nemanot arī viņiem piezadzies hybris. Pajautājiet vidusmēra dabas draugam, kādēļ viņš piedalās zaļajā kustībā, un noteikti saņemsit tādas atbildes kā „mēs rūpējamies par planētas nākotni“ vai „mēs mīlam dabu un vēlamies to pasargāt“. Tomēr planēta veiksmīgi pārcietusi sadursmes ar meteorītiem un masu izmiršanas, un nav ne mazākā pamata domāt, ka tā nepārcietīs mūs. Dabas draugiem daudz vairāk būtu jāuztraucas nevis par to, vai izdzīvos delfīni, bet gan par to, vai izdzīvos cilvēki. Taču atkal hybris saka priekšā: mēs esam varenāki par dabu, tās likumi uz mums neattiecas, mēs spējam paveikt to, ko nespēja masu izmiršanas un meteorīti: mēs spējam iznīcināt visu planētu. Hybris arī iesaka, kā šo problēmu atrisināt: mēs esam tik gudri un vareni, ka noteikti spēsim atrast veidu, kā apiet dabas likumus, būtiski nemainot savu dzīvesveidu. Arī šeit pēc hybris seko sods: globālās klimata izmaiņas, šķiet, var nepamanīt tikai tad, ja ļoti cenšas, turklāt pilnībā iespējams, ka tās kļūs arvien postošākas.

Vārdu sakot, senajiem grieķiem bija taisnība: hybris tik tiešām ir pats nopietnākais noziegums, vēl jo vairāk tādēļ, ka tas var iezagties pilnīgi visur, gluži tāpat kā pašas nopietnākās slimības mums šķiet tās, no kuŗām nav pasargāts neviens. Žēl, ka skolās vairs nepievērš pārlieku uzmanību sengrieķu mītiem un traģēdijām — mēs tur daudz ko varētu uzzināt. Bet mēs taču esam daudz gudrāki par senajiem grieķiem, un viņu aizvēsturiskie likumi uz mums vairs neattiecas, vai ne?

Advertisements

12 Responses to “Cilvēkus nenogalina ieroči, cilvēkus nogalina hybris”


  1. 1 narkomanC maijs 29, 2008 plkst. 9:30 pēcpusdienā

    labs. par macishanu skolaas – nevienam nekas neiteresee. ja arii tas tiktu piemineets, tad katram 100.tajam tas skistu interesants un katrs 500.par to varbuut paintereseetos. negribas teikt, ka “agraak zāle zaļāka un visi gudrāki”, bet līmenis aiziet ne mācībās, bet demokrātijas sliktākajā brīvībā – slinkumā. es laikam ne pa tēmu aizrunājos. par rakstu, paldies 🙂

  2. 4 nuclearsecrets maijs 30, 2008 plkst. 11:27 priekšpusdienā

    Par mācīšanu skolā ir tā — liela daļa no tā, ko tur māca, nevienam neinteresē, vismaz ne tiem, kam to māca. Piemēram, stipri šaubos, vai vidusmēra skolnieku ļoti interesē šūnā notiekošie procesi vai atoma uzbūve. Bet tas jau netraucē to mācīt, un pareizi dara — neba nu visus tik ļoti tas ieinteresēs, lai viņi tālāk mācītos bioloģiju vai fiziku, tomēr ir ļoti noderīgi, ja vidusmēra cilvēkam šajās jomās ir kaut kādas pamatzināšanas. Tas ir kaut kas līdzīgs analfabētisma likvidēšanai — ja cilvēkam ir kaut kādas pamatzināšanas, tad viņam var daudz vieglāk izskaidrot ko sarežģītāku, piemēram, ko ar viņa ķermeni dara kāda slimība vai kā darbojas kodolreaktors. Tāpat arī ir ar sengrieķu mītiem un traģēdijām — ne ka nu visus tas ļoti interesēs, bet ir ļoti ieteicams, lai cilvēkiem būtu aptuvens priekšstats, kas tur ir. Galu galā, tieši sengrieķu kultūra ir viens no tiem stūŗakmeņiem, uz kā uzmūrēta visa rietumu civilizācijas celtne. Būtu taču ieteicams puslīdz nojaust, kā mēs esam nonākuši līdz mūsdienu domāšanai, vai ne?

  3. 5 narkomanC maijs 30, 2008 plkst. 2:36 pēcpusdienā

    jap, man arī šķiet, ka cilvēkam vajag tās visas pamatā un tad viņš izvēlas, ko vairāk. Tikai nevajadzētu arī aiziet galējībās, ka tikai tas un viss – fanātisms arī neaizies labā virzienā. Kā vienmēr, labākais ir vidusceļš/mērenība.

  4. 6 niitro jūnijs 2, 2008 plkst. 9:26 priekšpusdienā

    Zinot, ka ar pasaules valstu rīcībā esošo kodolpotenciālu pietiek, lai vairākkārt iznīcinātu visu dzīvo uz zemes, diez vai ir pamats optimismam, ka daba visādā ziņā mūs pārcietīs. Planēta — jā, stāvēs, kur stāvējuši, bet cilvēku, zvēru un citas dzīvās radības iznīcināšanai cilvēces rīcībā ir daudz efektīvu līdzekļu.

    Norāde par dabasdraugu hybris vairāk izklausās pēc domas, ka ietekmēt savas rīcības sekas un dzīvot tā, lai nodarītu pēc iespējas mazāku postu videi, mēs nevaram nekādīgi.

  5. 7 nuclearsecrets jūnijs 2, 2008 plkst. 11:59 priekšpusdienā

    niitro: Pirmkārt, stipri šaubos, vai cilvēce galu dabūs (protams, ja vispār dabūs) no kodolieročiem. Netrūkst citu lielisku iespēju, piemēram, globālās klimata izmaiņas vai enerģijas krīze. Galu galā, aukstais kaŗš ir beidzies, un tas būtiski samazina plaša mēroga kodolkaŗa iespēju. Turklāt tāpēc jau arī kodolieročus taisa ar rezervi, ka lieliski zina — kodolkaŗa gadījumā tāpat visus palaist nevarēs. Gan ASV, gan Krievija daļu savu raķešu nomērķējusi arī uz pretinieka raķešu bāzēm, lai tas, kas šauj pirmais, pagūtu iznīcināt lielu daļu pretinieka raķešu. Tā ka diez vai pat kodolkaŗš iznīcinātu visu dzīvību uz zemes. Un otrkārt, radiācijas ietekme uz dzīvniekiem, šķiet, nav tik postoša, kā mēs domājām. Proti, Černobiļa — visnotaļ pamatoti — tiek dēvēta par lielāko ekoloģisko katastrofu cilvēces vēsturē. Taču — un te sākas dīvainas lietas — nebūt nav tā, ka Černobiļas apkārtne būtu mirusī zona, kur sastopama tikai nāve un iznīcība. Gluži otrādi, tur izveidojies kas līdzīgs dabas rezervātam — tur dzīvo pat visnotaļ lieli dzīvnieki, piemēram, aļņi, kas nekur citur tuvākajā apkārtnē vairs nav sastopami, un, cik var spriest, ir pavisam veselīgi, tumsā nespīd un nelaiž pasaulē trīsgalvainus mutantus. Kad to atklāja, visi bija, maigi izsakoties, pārsteigti — neviens neko tādu īsti nebija gaidījis.
    Par to dzīvošanu, nodarot pēc iespējas mazāku postu — es vairāk gribēju uzsvērt, ka dabas draugi neskatās īstajā virzienā. Cik ļoti vidusmēra pilsoni interesē delfīni kaut kur tālu okeānā vai sarkanrakstainie šņībīši kaut kur Amazones mūžamežos? Viņš, saprotams, var notraukt asaru, bet ne jau tas viņu interesē. Viņu interesē tas, kas notiks ar viņu. To tad arī vajadzētu uzsvērt.

  6. 8 cyxob jūnijs 2, 2008 plkst. 7:06 pēcpusdienā

    izlasīju. arī komentārus. daudz domāju.
    paldies! ar atgriešanos!

  7. 9 niitro jūnijs 3, 2008 plkst. 9:52 priekšpusdienā

    Tas, ka ar kodolieročiem līdz šim lielvaras visu nav jau nopostījušas, ir zināms pamats optimismam. Es jau arī neteicu, ka pasaule ņems galu šādā galā, vien norādīju, ka cilvēcei patiešām ir pamats būt iedomīgai par savām iznīcināšanas spējām. (Lai kāds atomkara efekts — neaizmirsīsim, ka starp atombumbām un atomelektrostaciju tomēr ir dažas atšķirības –, prusaki gan droši vien izdzīvos tā vai tā:)

    Varu piekrist, ka rūpes par vidi izraisa domāšana par sevi, tikai drusku tālāk. Proti, iznīcinot floru, faunu mēs riskējam aizvien vairāk izjaukt līdzvaru dabā, un vienā brīdī līdzsvara zudums traucēs pašiem. Taču nedomāju, ka šī doma ir dziļi noslēpta aiz rūpēm par delfīniem un Sibīrijas tīģeriem, turklāt tā atklātībā nonāk, kad cilvēks, veikalā iepērkoties, negrābj saujām plastmasas maisiņu, bet, izmetot plastmasas pudeli, no tās izspiež gaisu. Un tas ir tas, ko “vidusmēra pilsonis” var darīt bez kādas nepamatotas augstprātības.

  8. 10 Yks jūnijs 12, 2008 plkst. 8:00 priekšpusdienā

    Klau, kā ir pareizi?
    12.06.2008
    vai
    12.06.2008.
    Man vairāk patīk lietot bez punkta beigās, bet varbūt tomēr punkts ir jāliek, jo gads taču arī ir kārtas skaitlis.

  9. 11 niitro jūnijs 17, 2008 plkst. 12:44 pēcpusdienā

    Yks, nav iemesla nelikt punktu, jo, kā pats norādīji, “2008” ir kārtas skaitlis.


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s





%d bloggers like this: