Man mājās nav televizora, tādēļ katrreiz, kad atnāku ciemā pie kāda, kam televizors ir, ar patiesu interesi to skatos. Tiesa, filmas tur rāda ar apgrieztām malām un virsū uzrunātu tekstu, seriāliem atsevišķas sērijas nav vērts skatīties, bet ziņas daudz ērtāk lasīt internetā, tādēļ no visa plašā televīzijas piedāvājuma skatos vienīgi reklāmas — tās nekur citur redzēt nevar. Turklāt reklāmas mūsdienu sabiedrības vēlmes, vērtības un bailes atklāj daudz labāk nekā ziņas, seriāli vai pat socioloģiskie pētījumi.
Tieši reklāmas man iemācījušas, ka mūsdienu cilvēkam problēmu netrūkst. Viņu nemitīgi apdraud baktērijas, blaugznas, dzelteni zobi un traipi uz apģērba. Protams, šīs problēmas lieliski risina pretblaugznu šampūni, pareizie veļas pulveŗi un balinošās zobu pastas, kas mūsdienu cilvēkam pilnīgi nepieciešamas. Kā savulaik dziedāja Saimons un Garfunkelis: „Ja tavos zobos ir vairāk caurumu nekā citiem un tu guli viens, kamēr citi guļ pa pāŗiem, nopērc mūsu lielo, koši zaļo baudas mašīnu.“
Vietā norādīt, ka pareizie veļas pulveŗi, pretblaugznu šampūni un koši zaļās baudas mašīnas ir samērā jauna parādība. Vēl pirms nieka divsimt gadiem lielāko daļu cilvēces nomāca pavisam citas un daudz piezemētākas bēdas, kas galvenokārt bija variācijas par trim tēmām: ko ēst, ko vilkt mugurā un kur dzīvot. Turklāt tas nebija kāds atsevišķs, īpaši skarbs laika posms: jau kopš sākta gala visas cilvēces prāta intereses tīri precīzi varēja izteikt šajos trijos jautājumos. Tiesa, dažādi zinātnes un tehnikas sasniegumi dzīvi atviegloja arī tad, taču tiem visiem bija viena kopīga īpatnība: parasti tie palīdzēja veiksmīgāk izmantot jau esošos enerģijas avotus, nevis atklāja jaunus, bet esošie enerģijas avoti bija stipri ierobežoti. Gandrīz visu nācās darīt ar pašu spēkiem, dažreiz palīgā ņemot mājlopus un vēl retāk — vēju un tekošu ūdeni. Tā, piemēram, lai pirms divsimt gadiem izceptu maizi, vispirms vajadzēja ar zirgu un arklu uzart zemi un ar rokām no sētuves to apsēt. Kad labība izauga, to ar izkaptīm vajadzēja nopļaut, ar spriguļiem izkult un samalt rokas, vēja vai ūdens dzirnavās. Visbeidzot vajadzēja ar rokām izmīcīt mīklu, ar rokām izveidot maizes kukuļus un pa vienam vien iešaut krāsnī. Arī šeit jāpiebilst, ka visnotaļ līdzīgi maizi cepa arī pirms piecsimt, septiņsimt un tūkstoš gadiem, varbūt mazliet nomainot dažus darbarīkus. Protams, mūsdienās pat īstās rupjmaizes cepēji un bioloģiskie lauksaimnieki maizi cep daudz vienkāršāk, nerunājot nemaz par lielajām maizes fabrikām.
Vai ievērojāt? Daudzas lietas īpaši nemainījās gadsimtiem ilgi, taču pēkšņi divu gadsimtu laikā izmainījās līdz nepazīšanai. Turklāt tas neattiecas tikai uz maizi vai cilvēces problēmām. Ļoti interesanti pavērot cilvēku skaita izmaiņas visā pasaulē: ja mūsu ēras 1. gadā pasaulē dzīvoja apmēram 200 miljoni cilvēku (protams, ņemiet vērā, ka tā ir aptuvena aplēse, nevis statistikas dati), 1000. m.ē. gadā — apmēram 310 miljoni (tas ir, skaits nebija pat divkāršojies), 1750. gadā — 791 miljons, 1850. gadā jau pāri miljardam — 1 miljards 262 miljoni (tas ir, 100 gadu laikā cilvēku skaits palielinājās apmēram tikpat, cik pirms tam 750 gadu laikā), 20. gadsimtā pasaule iesoļoja ar 1,65 miljardiem iedzīvotāju, un tad jau maisam bija gals vaļā — 1950. gadā tie jau bija 2,518 miljardi, 1965. gadā — 3,334 miljardi, 1975. gadā — 4,068 miljardi, 1990. gadā — 5,263 miljardi, bet 21. gadsimtā pasaule jau iesoļoja ar sešiem miljardiem iedzīvotāju. (Skaitļi no Vikipēdijas.) Atkal — ilgu laiku pasaules iedzīvotāju skaits pieauga samērā lēni: vajadzēja 1750 gadus, lai tas četrkāršotos. Pēc tam pietika ar 250 gadiem, lai tas pieaugtu vairāk nekā 7 reizes.
Kādēļ tik īsā laikā notika tik lielas izmaiņas? Tie, kas vēstures stundās nelaida muļķi, noteikti zinās teikt, ka 19. gadsimtā pasauli līdz nepazīšanai pārmainīja industriālā revolūcija: gudri cilvēki izgudroja un uzlaboja tvaika dzinēju, kas pēkšņi pavēra ceļu pavisam jaunam enerģijas avotam. Nu vairs visu nevajadzēja darīt ar rokām vai labākajā gadījumā paļauties uz diezgan nepastāvīgo un ne visur pieejamo vēja un ūdens enerģiju. Tā, piemēram, maizes cepšanu būtiski atviegloja tvaika kuļmašīna — vairs nebija jākuļ ar spriguļiem. Arī dzirnavas varēja uzbūvēt tur, kur nevarēja būvēt ne vēja, ne ūdens dzirnavas. Taču tvaika dzinējs ne tikai atviegloja to, ko darīja jau pirms tam: tas arī sniedza pavisam jaunas iespējas. Pateicoties tvaika dzinējam, varēja būvēt rūpnīcas, kuŗās mašīnas daudz lētāk un ātrāk saražoja tās lietas, ko agrāk par dārgu naudu izgatavoja amatnieki. Vēl vairāk — radās pavisam jaunas lietas (piemēram, koši zaļās baudas mašīnas), kādas amatnieki ne tikai negatavoja, bet nemaz arī nevarēja izgatavot.
Tā gan ir. Taču, runājot par industriālo revolūciju, parasti piemin tikai tvaika dzinēju, aizmirstot kādu citu, ne mazāk būtisku industriālās revolūcijas virzītāju. Tvaika dzinējs ir tikai un vienīgi darbarīks, kas palīdz pārveidot vienu enerģijas veidu citā, turklāt ar visnotaļ lieliem zudumiem. Tikpat svarīgi ir tas, kur tvaika dzinējs ņem enerģiju, ko pārveidot. Tātad tvaika dzinējs siltuma enerģiju pārveido kustībā. Bet kā iegūt to siltuma enerģiju? Sadedzinot malku? Bet malka vēl ir jāizaudzē: ja malku tikai cirtīs un cirtīs, tā drīz vien izbeigsies, un industriālā revolūcija, tā sakot, apstāsies ar tukšu bāku. Dedzinot kārklus, salmus vai niedres, kas aug ātrāk? Bet tas nav pārāk jaudīgs kurināmais, turklāt tvaika dzinējs jau tā iznieko lielu daļu enerģijas. Par laimi, nāca talkā laimīgs atradums: akmeņogles. Akmeņogles tvaika dzinējam bija tieši laikā: tās nevajadzēja audzēt, bet vienkārši izrakt no zemes, tās bija jaudīgākas par malku, nemaz nerunājot par salmiem, un ar tām neko citu tā īsti nevarēja darīt, tikai sadedzināt (savukārt no kokiem, ja tos nesaskaldīja malkā, varēja uzbūvēt daudz derīgu lietu). Turklāt tā vien šķita, ka akmeņogles atrodamas neizsmeļamos daudzumos: tās raka vēl pirms tvaika dzinējiem, bet ne tuvu nebija izrakuši visas, un pat tad, kad tvaika dzinēji būtiski palielināja pieprasījumu pēc akmeņoglēm, tās visviens negrasījās beigties. Vārdu sakot, akmeņogles bija lēts, vienkāršs un ērts risinājums, tieši tāds, kādi mums patīk.
Tieši šī salīdzinoši lētā enerģija 19. gadsimtā ļāva divreiz palielināt cilvēku skaitu uz zemes: vieglāk (un tātad arī lētāk) bija iegūt gan pārtiku, gan apģērbu, gan arī uzbūvēt pietiekami daudz mitekļu, lai pietiktu visiem. Galvenais šeit bija nevis tas, vai enerģija vispār ir pieejama — kaut kāda veida enerģija cilvēkiem bijusi pieejama vienmēr — bet gan tas, cik viegli, lēti un kādos daudzumos tā pieejama. Ogles bija puslīdz viegli pieejamas, samērā lētas un šķietami neierobežotos daudzumos. Taču jau 19. gadsimta beigās arvien plašāk sāka izmantot jaunu enerģijas avotu, kas bija vēl vieglāk iegūstams, lētāks un pieejams tikpat neierobežotos daudzumos — naftu.
Nafta izrādījās lielisks enerģijas avots, vēl labāks par oglēm. Ja atkal ķeŗamies pie piemēra ar maizi, tad tagad varēja ne tikai uzbūvēt kuļmašīnu, ar ko izkult nopļauto labību. Iekšdedzes dzinējus, kas darbojās ar naftas produktiem, varēja izveidot pietiekami mazus, vieglus un jaudīgus, lai varētu uzbūvēt arī traktorus, ar kuŗiem zemi varēja apart, sējmašīnas, ar kuŗām to varēja apsēt, un kombainus, ar kuŗiem izaudzēto labību varēja gan nopļaut, gan izkult. Vēl vairāk — naftu varēja izmantot ne tikai kā enerģijas avotu, no tās arī varēja izgatavot visdažādākās lietas, piemēram, pesticīdus, kas palīdzēja apkaŗot labības kaitēkļus un nodrošināja augstākas ražas. Un ne jau tikai pārtiku varēja ražot lētāk un vairāk — kad bija apmierinātas pašas elementārākās vajadzības, cilvēkiem radās arvien jaunas, kas drīz vien šķita tikpat elementāras un pašsaprotamas. Tēlaini izsakoties, visa cilvēce uzvedās kā izbadējusies cūka, kas ieklīdusi rudzu laukā — gribējās arvien vairāk un vairāk, jo šķita, ka vēl jau visa kā ir tik daudz. Tā arī parādījās tās lietas, ko mūsdienās reklamē kā pilnīgi nepieciešamas.
Bet vai patiešām mūsu rudzu laukam nav ne gala, ne malas un mēs varēsim tajā mieloties bezgalīgi? Atcerieties, mūsu bagāto dzīvesveidu nodrošina enerģijas pārpilnība, turklāt tai jābūt lētai. Līdz šim mums lēto enerģiju nodrošināja lēta nafta. Ja sekojat līdzi ziņām, noteikti būsit pamanījuši, ka naftas cenas ir būtiski kāpušas. Ko tas nozīmē un kāpēc tas noticis?
Lai atrastu atbildi, der apskatīties, kas tad īsti nafta ir un kā to iegūst. Naftu pārsteidzoši precīzi var salīdzināt ar lielu, aizvēsturisku komposta kaudzi, kas trūdējusi tūkstošiem gadu. Komposta kaudze sākumā gan bijusi liela, taču tai jau sen neviens klāt nekā nebeŗ — cik liela tā ir, tik arī paliks. No tā izriet kāds būtisks secinājums, ko der ielāgot — naftas rezerves, lai arī lielas, tomēr ir ierobežotas. Turklāt nafta, atšķirībā no komposta, atrodas dziļi pazemē, tāpēc ir jāpapūlas, lai tai tiktu klāt — jo dziļāk, jo grūtāk. Vēl jāpiebilst, ka nafta nav viendabīgs šķidrums, bet drīzāk dažādu vielu maisījums. Gluži kā pienam pēc kāda laika virspusē uzpeld krējums, arī naftas atradņu virsējos slāņos uzpeld vieglākā nafta, ko daudz vieglāk — un lētāk — pārstrādāt degvielā. Tātad — virsējos slāņos, kam klāt tikt ir vieglāk un lētāk, atrodas labāka nafta, ko pārstrādāt ir vieglāk un lētāk, savukārt zemākajos slāņos, kam klāt tikt ir arvien grūtāk un dārgāk, atrodas sliktāka nafta, ko pārstrādāt ir — jūs uzminējāt — arvien grūtāk un dārgāk.
Lai šo nelāgo problēmu kaut kā risinātu, tiek meklētas arvien jaunas naftas atradnes. Taču, tā kā naftas rezerves ir ierobežotas, šīs jaunas atradnes atrast ir arvien grūtāk, turklāt lielās un viegli izmantojamās naftas atradnes jau ir atrastas. Tātad ne tikai nafta atradnēs kļūst arvien dārgāka — arī pašas atradnes atrast ir arvien dārgāk. Rodas savdabīga līkne: kādu brīdi jaunu atradņu skaits strauji pieaug, līdz sasniedz maksimumu. Pēc tam, lai kā arī censtos, vairs nav iespējams atrast tikpat daudz jaunu naftas atradņu, tāpēc to skaits samazinās. Un, tā kā atradnēs pieejamais naftas daudzums ir ierobežots, tad pēc kāda brītiņa samazinās arī iegūstamās naftas apjomi un, lai kā arī censtos, tos vairs nav iespējams palielināt — tie var tikai un vienīgi kristies.
Un tā patiešām arī notiek. Klāt pieliktajā attēlā var redzēt, kā mainījušies daudzu valstu naftas ieguves apjomi. No sākuma tie ir arvien kāpuši, jo atrastas arvien jaunas atradnes un kāpināts to ražīgums. Taču tad sasniegti maksimālie ieguves apjomi, ko vairs kāpināt nav iespējams, un tie neizbēgami sāk samazināties — gandrīz tikpat strauji, kā savulaik kāpuši. Lētā, viegli pārstrādājamā un plaši pieejamā nafta izbeigusies — palikusi dārgā, grūti pārstrādājamā un arvien retāk sastopamā nafta.
Pamēģināsim tagad visu salikt kopā. Mūsu pašreizējais dzīvesveids ir nesaraujami saistīts ar lētu enerģiju. Tieši tā mums nodrošina salīdzinoši lētu pārtiku, apģērbu un dzīvokli, un tieši tā mums ļāvusi tik strauji savairoties. Lielākā daļa šīs enerģijas tiek iegūta no naftas. Viegli un lēti iegūstamās naftas rezerves pasaulē iet uz beigām, ja jau nav izbeigušās. Nafta neizbēgami paliks tikai un vienīgi dārgāka. Tātad arvien dārgāka paliks arī enerģija un pilnīgi visas lietas, ko lētā enerģija mums līdz šim nodrošināja.
Citiem vārdiem sakot — mūsu koši zaļajai baudas mašīnai drīz vien beigsies degviela.
Kodolfizikas noslēpumi par zemāku cenu 
Te gan gribētos piebilst, ka tvaika dzinējs nedaudz citādākā formā eksistēja arī senajiem grieķiem, akmeņogles Britu salās apkurei jau izmantoja senie romieši. Un pirmās tvaika mašīnas izmantoja tieši ūdens atsūknēšanai no akmeņogļu šahtām, kas protams liecina, ka apkure ar akmeņoglēm un akmeņogles kā enerģijas avots nebija nekāds atklājums. To pašu tikai nomainot valstis var teikt par naftu.
Bet jāpiek’rīt tirgus analītiķi domāja, a naftas cena 100$ par barellu sasniegs tikai 2010. gadā, bet patlaban spekulantiem ir izdevies tirgu iedzīt stūrī. Bet ogļu mums vēl pietiks ilgam laikam 🙂
Nuja, tad, kad melnrakstam jau redzēja piekto lappusi, es nolēmu lietas drusciņ apīsināt un vienkāršot, cerot, ka robus aizpildīs komentāri 🙂
Par seno grieķu tvaika dzinēju ir tiesa, taču ar to sengrieķu dzinēju ir tāpat kā ar ķīniešu šaujampulveri vai Leonardo da Vinči helikopteŗiem — tolaik tā bija drīzāk interesanta rotaļlieta, nevis darbarīks, kas būtiski izmainīja cilvēces vēsturi. Katrā ziņā kuļmašīnas senie grieķi ar savu tvaika dzinēju nebūvēja 🙂
Par oglēm es ar norādīju, ka tās raka jau pirms tam, un vēl nebija izbeigušās. Tak runa nav par “pietiek” vai “izbeigsies” — arī nafta negrasās izbeigties. Runa ir par to, cik tas ir lēti. Mums neder kuŗa katra enerģija — lai paturētu savu pašreizējo dzīvesveidu, mums vajag tieši lētu un viegli pieejamu. Diez vai ogles to tik bagātīgi spēs nodrošināt. Galu galā, ogles, piemēram, nevar ieliet mašīnā, kas ar ir ļoti svarīgi. Un jā, protams, no oglēm var dabūt degvielu arī mašīnām. Bet atkal — cik tas maksā?
Par tām mašīnītēm kā rotaļlietu tiesa gan, bet koncepts jau bija, vajadzēja tikai materiālus un tehnloģijas lai viss rentētos.
Bet atkal — cik tas maksā?
kad naftas cena sasniegs teiksim 250$ pa barelu, domāju daudzi alternatīvie enerģijas avoti kļūs rentabli. Tagad ir situācija, ka pasaulē naftas piegādi kontrolē OPEC un iespējams, ka šī blice, pat palielinās ieguvi, ja kaut kas sāks apdraudēt naftas vietu tirgū. Vēl līdz 2020 gadam izvilksim domājams ar Irāņu un irāas naftu, Irāka alu galā pēdējos 20 gadus nav veikusi vērā ņemamu naftas ieguvi, ne jau par velti ASV tur iebruka. Protams, tas r ikai īstermiņa risinājums.
Mjā dzirnavas parasti gāja ar vēja vai ūdens iedziņu, holandes ekonomiskās varenības pamats, vēlāk to izkonkurēja briti ar oglēm un vēl vēlāk ASV ar naftu.
Eiropiešu dzīvesveids salīdzinot ar ASV ir piemēram divas reizes energotaupīgāks, citās valstīs vēl mazāks, (par Japānu nezinu). Kad redzēsim kā klājsas amīšiem tad sapratīsim, kas pēc pāris gadiem sagaida mūs. Es domāju, ja kodolsintēzes reaktora ITERA eksperiments neizdosies, nāksies pāriet uz AES un mašīnītes būs elektromobiļi. Arī ogļu TEC mūsdienās vairs tā nepiesārņo vidi kā senos laikos un vienā vietā izmašus ir kontrolēt daudz vieglāk nekā pie katra izpūtēja. Elektroenerģiju var izmantot kaut vai Ūdeņraza elektrolīzei un pildīt to bākās.
Ar sengrieķu mašīnām drīzāk bija nevis pareizo materiālu, bet domāšanas jautājums. Viņu domu gājiens bija apmēram tāds: “Un ko tad darīs cilvēki, ja visu viņu vietā padarīs mašīnas?” Viņiem bija arī citas vērtības, ne tikai izdevīgs/neizdevīgs.
Protams, kad nafta maksās 250 dolārus barelā, atmaksāsies daudzi citi ieguves veidi. Bet patlaban šie ieguves veidi, maigi izsakoties, nav pārlieku attīstīti, un nav ne mazākā pamata domāt, ka piepeši triecientempā visu varēs pārmainīt. Cik procenti no visām pasaules mašīnām ir elektromobiļi? Neko daudz, vai ne? Vai ir infrastruktūra elektromobiļu masveida ražošanai? Ne pārāk liela. Vai tad, kad nafta maksās trīsreiz dārgāk un attiecīgi cena pieaugs visām citām lietām, vidusmēra pilsonim būs pietiekami daudz naudas, ko atlicināt elektromobiļa iegādei? Diez vai.
Tas viss ir laika jautājums. Ja mums tik tiešām ir vēl kādi divdesmit gadi lētās naftas (par ko es šaubos) un mēs uzreiz un ļoti aktīvi ķersimies pie citu enerģijas ieguves veidu attīstīšanas (ko mēs nedarām), varbūt arī mums izdosies pāriet no naftas uz oglēm, AES, saules enerģiju un ko vēl ne bez īpašām bēdām. Ja mums vēl ir 12 gadu (pieņemot, ka izvilksim līdz 2020), tad, iespējams, mēs paspēsim pārkārtoties bez pārlieku smagām sekām. Bet ko tad, ja mums ir tikai trīs-četri gadi?
Turklāt diezgan naivi cerēt, ka a) Amerika mazinās savu enerģijas patēriņu, b) Amerika dalīsies ar lēto Irākas (ko tā kontrolē jau tagad) un Irānas (ko tā gan jau iekaros) naftu. To polītiķi, kas pacels degvielas cenas, Amerikā otrreiz neievēlēs. Tad jau labāk iekaŗot tos, kam nafta ir, un citiem nedot.
Visbeidzot, ASV vairs nav vienīgā superlielvalsts zem šīs saules. Arvien spēcīgāka ietekme ir Ķīnai, un diez vai tā mierīgi noskatīsies, kā ASV savāc visas naftas rezerves.
Vārdu sakot, būs jautri.
Cik procenti no visām pasaules mašīnām ir elektromobiļi? Neko daudz, vai ne?
Uz šo es atbildētu ar vŗdiem “nulle komats štrunts” 🙂
Vai ir infrastruktūra elektromobiļu masveida ražošanai?
Šis gan nav nekāds šķērslis, jo mums jau elektromotori ir visās malās. Arī pašas pirmās mašīnas daļas darbināja elektrība.Patiesībā jau auto nav tik sarežģīts agregāts kā varētu domāt, katrs, kas ir izjaucis piemēram veco Gaziku tam piekritīs. Vilcieni jau ar mums iet uz elektrību, te es prblēmu neredzu. Problēmu neredz arī piemēram Toyota tā vismaz tiek apgalvots grāmatā ZOOM: The Global Race to Fuel the Car of the Future by V.Vaitheeswaran and I.Carson).
Par ķīnu stāsts ir nedaudz sarežģītāks, jo ķīna naftu izmanto ne tikai mašīnu darbināšanai, bet arī ražošanā. galvenais noņēmējs ir ASV. Ķīna kā ražotājs spēj maksāt vairāk par naftu nekā ASV patērētājs, tas ir pārpirkt amīšus tenderī. Savukārt, ja ASV degviela kļūst dārgāka, Ķīnas produktu patērētājam paliek mazāk naudas ķīnas preču iegādei. Un Adama Smita roka cenu līmeni nostabilizē jaunā līdzsvarā.
Par ASV naftas politiku, dolārs un nafta ir tā saistīti, ka lai arī, kas ASV pie varas nenāktu, viņi savu kontroli pār naftas rezervēm neatdos nekam. Kad 70-to gadu beigās OPEC uzskrūvēja naftas cenu par augstu tā laika līmenim, ASV netieši izteicās, ka Saūda Arābiju jau var arī iekarot, lai visu noliktu pa plauktiem, cena nokritās uzreiz. Tagadējais kāpums ir vistīrākās spekulāijas, jo resursa cena nevar svārstīties par 5% dienā, tirgus ir vienkārši uzskrūvējies un tas tiek izmantots. Arī arābi daudz labprātāk pelna 100$ uz barelu nevis 50$ (cenas gan ilustratīvas).
Elektromobilim ar motoru vien nepietiek, vajag arī akumulatorus. Tur varētu rasties diezgan lielas aizķeršanās. Arī elektrovilcieni ar akumulatoriem neiet. Un ne tikai akumulatorus — vajag arī kaut ko, kur tos akumulatorus lādēt. Patlaban elektromobilis var nobraukt max. 300-500 km, turklāt tādi elektromobiļi ir aplam dārgi (tādos jāliek litija jonu baterijas). Ar lētākiem akumulatoriem var kādus 200 km. Tad nu parēķini pats — ja aizbrauc no Rīgas uz Valmieru, tad tev noteikti tādu automobili kaut kur vajadzēs uzlādēt, citādi atpakaļ netiksi. Uz Liepāju netiksi ne tik — ja vien, protams, nestāsies pa ceļam vairākas stundas akumulatorus lādēt.
Dārdzība ir nosacīts jēdziens, kad sākas masveida razošana viss kļūst lētāks. Kādreiz Li-jonu batereja milajam ar skaitījās šika lieta, taga laikam nemaz citādas nav. Akumulatoram galvenā proba ir svars. Tomēr japāņu un Eiropas autokoncerni jau strādā šajā virzienā, jo lielā naftas kraha gadījumā, tas, kuram būs daudz maz ciešams elektromobilis būs zirgā. Bet pastāv jau arī ūdeņraža variants, bet tas laiakm ir vēl tālākā nākotnē.
Skaidra lieta, ja es zinātu kā šīs problēmas atrisināt tad jau būtu stāvus bagāts no saviem patentiem.
Ja par auto, tad šis izskatās vienkārši skaisti:
Protams, ja vien varam ticēt tam, ko par šo H2O auto apgalvo japānis — “no external input is needed”.
ūdens nav enerģija. lai notiktu ķīmiskā reakcija, kas ūdeni sašķel par skābekli un ūdeņradi (piemēram, elektrolīze), ir nepieciešams iztērēt noteiktu apjomu enerģijas. tas nozīmē – enerģiju, ko iztērēsi ūdeņraža iegūšanai, varēsi pēc tam patērēt savā auto. to nosaka tādi vienkārši un pašsaprotami dabas likumi kā, piemēram, enerģijas nezūdamības likums. ūdens var kalpot enerģijas transportēšanai no vienas vietas uz citu vai arī no viena veida citā, taču pats par sevi tas enerģiju neražo. secinājums – bērni, pārstāsim ticēt pasakām un pievērsīsim uzmanību tam, ko māca skolā.
Uh, kā man patīk šitie vienkāršie un nesāpīgie risinājumi! Tagad visi varēsim mašīnās liet ūdeni, un visas bēdas būs atrisinātas. Pirmkārt, kā dooh pareizi norādīja, ūdeņradis ir enerģijas uzglabāšanas, nevis iegūšanas veids. Otrkārt, pat ja mēs kaut kā tiksim pāri naftas trūkumam, ar tik izšķērdīgu dzīvesveidu mēs drīzi vien nonāksim līdz kārtējā resursa izsīkumam. Metīsimies būvēt vienu AES pakaļ otrai (un, kā noprotat, esmu liels atomenerģijas aizstāvis) — pēc divdesmit-trīsdesmit gadiem beigsies urāns. Atrisināsim enerģijas problēmas (kaut kādā mītiskā un līdz šim vēl īsti nezināmā veidā) — pēc kāda laika aptrūksies tas pats ūdens, ko tagad piedāvā liet mašīnās (nemaz nesmejiet, ūdens daudzās valstīs trūkst jau tagad). Kaut kur pēkšņi atradīsim neizsmeļamas ūdens rezerves — pēc kāda brītiņa aptrūksies melnzeme. Un tā tik uz priekšu.
Mēs patlaban dzīvojamies kā tie cilvēki Latvijas neatkarības pirmajos gados, kas bija saņēmuši mantojumā mežus — viņi ar lielu prieku tos izcirta vai pārdeva par lētu naudu, sapirkās lietotas mašīnas, videomagnetofonus un citas greznumlietas, kas tolaik šķita aplam glaunas, bet mūsdienās sen vairs nav nekādā vērtē, kādu brītiņu padzīvoja zaļi un tagad var vien atcerēties aizgājušo bagātību. Ilgi dzīvoties tā nevar.
nu redz – http://www.blogs.lv/raksti/61441/Auto-ko-var-darbinat-ar-udeni–MITS-VAI-PATIESIBA/
Vispār jau patiesībā sanāk ka ir nevis enerģijas trūkums bet pārapdzīvotība 😉 Un urāns nemaz tik ātri nebeigsies, protams ar laiku beidzas viss arī saule izdzisīs. Tu savā rakstā uztraucies, ka nu ir laiku beigu sākums, tūlīt beigsies nafta, sāksies enerģētikas problēmas un viss plezīrs beigsies.
Bet patiesībā tā nav akmeņogļes mums ļaus dzīvot tikpat zaļi 200-300 gadus, urāns pietiks vēl ~1000 gadiem ref(http://www.americanenergyindependence.com/uranium.html). Auto jautājums kā jau augstāk minēju ir tehnikas jautājums un nekādas tur zinātniskās fantastikas.
ūdens rezerves, cilvēki gribēs dzert, rūpnīcām vajadzēs, tad arī nāksies braukt uz Arābu valstīm pētīt destilācijas iekārtas. Jo ja ir enerģija tas sālsūdens pārvēršana saldūsenī ir triviāls process.
Tā kā mūsu zaļā baudas mašīna brauks uz priekšu vēl 1000 gadus.
panks: Tā mašīna, neskatoties uz skaļo apgalvojumu, jau nemaz neiet uz ūdeni — benzīns jālej iekšā tā vai tā. Vienkārši ar to pašu benzīna daudzumu var tālāk pabraukt. Citiem vārdiem sakot, tā ir mašīna ar mazāku degvielas patēriņu, kādu mums netrūkst arī tagad. Nekas diži revolūcionārs tas nav.
asmo: Ir nevis pārapdzīvotība, bet pārlieku liela izšķērdība. Tie, kas vistiešāk ir atbildīgi par pārapdzīvotību, salīdzinoši patērē ļoti maz enerģijas. Lielākais patērētājs ir ASV, un viņiem pārapdzīvotību nu nekādi nevar pārmest.
Rakstam par urānu uzmetu aci — tā pati dziesma, kas par naftu. Ja maksā dārgāk, tad arī atmaksājas izmantot nez cik grūti iegūstamu urānu. Atkal — neviens jau nesaka, ka nafta/urāns/ogles/dabasgāze izbeigsies pavisam, un visā pasaulē nevarēs vairs atrast ne grama naftas/urāna/utt. Arī es to necenšos apgalvot. Es tikai norādu, ka mūsu pašreizējo dzīvesveidu uztur pie dzīvības tieši LĒTA enerģija. Tieši LĒTA enerģija ļauj pārvadāt pārtiku un ūdeni tūkstošiem kilometru tālu. Tieši LĒTA enerģija ļauj visai Amerikai dzīvot suburbijā un braukāt ar traktora izmēra mašīnām. Tieši LĒTA enerģija ļauj visu ražot Ķīnā, Indijā un Bangladešā ar lēto darbaspēku un pēc tam izvadāt pa puspasauli. Nav jau tā, ka nafta/urāns/utt. būtu fundamentāli nepieciešamas lietas — cilvēce tūkstošiem gadu dzīvoja bez tiem (vai gandrīz bez tiem), un neko, dzīvot varēja. Taču lētā enerģija ir absolūti nepieciešama, lai uzturētu pie dzīvības mūsu pašreizējo dzīvesveidu.
“…pašreizējo dzīvesveidu uztur pie dzīvības tieši LĒTA enerģija …”
Okei, bet tad rodas jautājums, ko tad tu iesaki? Izņemot to ka haļavai vienmēr agrāk vai vēlāk pienāk gals.
Tu iesaki būt taupīgākiem. Labi sāksim visi tagad taupīt, uz cik ilgu laiku tas palīdzēs ietaupīt energonesējus 50 vai 100 gadiem. Pastiepsim gumiju tā sakot, bet ko tas mums cilvēcei ilgtermiņā dos?
asmo: Ja es spētu izdomāt, kā atrisināt visas cilvēces enerģijas problēmas, man Nobela prēmija būtu rokā 🙂 Es, protams, varu stāstīt, kā mums visiem vajadzētu taupīt enerģiju, šķirot atkritumus (kuŗus, starp citu, man Zvejniekciemā neviens sašķirotā veidā nepieņem), pirkt ekonomiskākas elektroierīces un mašīnas, kā vajadzētu pamazām pārslēgties uz atjaunojamiem energoresursiem, ko var dabūt vēl un kas spētu uzturēt cilvēci bezmaz līdz saules izdzišanai (kas, atšķirībā no lēto resursu izbeigšanās, ir aplam tāla nākotne). Bet neba nu cilvēki to nezina paši. Ar savu apcerējumu drīzāk gribēju norādīt, kādā grāvī varam ievelties, ja joņosim tajā pašā virzienā ar tādu pat sparu. Un, cerams, ka tad visas ieteiktās lietas šķitīs tīri pieņemama un pat ieteicama alternātīva.
Jā izskatās ka pat mēs ar cilvēces enerģētikas problēmam netiekam galā, nedaudz papētīju statistiku 2000 līdz 2003 gadam par dažādiem energoenerģijas iegūšanas avotiem, enerģijas patēriņš aug straujāk par cilvēkiem. taču priecē ka atjaunojamo resursu apjoms pieaug straujāk. Tas gan fosilo apjomu nekompensē 😦
lielisks raksts, tāpat kā pārējie!
mašīnas, ko darbina ar ūdeni, tak būtu siltumnīcas efekta problēmas atrisinājums – ja visi vizinātos ar ūdeni darbināmās mašīnās, tad gan Ziemeļpols, gan Dienvidpols varētu kust droši un Eiropa nenoslīktu – lieko ūdeni mēs nokurinātu mašīnās! 🙂
panks: taads Futuuraamas cieniigs risinaajums, vai ne — tur globaalo sasilshanu izlaboja kodolziema 🙂
elektrības ražošanas nākotne esot kodolsintēzes enerģijā. līdzīgi procesi notiek uz saules. BET uzbūvēt mazu saulīti reaktorā ir arhisarežģīti 😦 dzirdēju, mūsu zinātnieki kko palīdz…
labs raksts!
Par reklāmām var tikai piekrist…reizēm tās ir pilnīgi garām!
Latvijā vēl šādas reklāmas (laikam) strādā, bet pasaules reklāmas tendences rāda, ka šī joma iet pareizā virzienā, kas tiešā(patiesā) vidā ir b2c
Tagad šī problēma tiek vēl skaļāk izrunāta, taču joprojām ir cilvēki, kas cenšās to visu izlikties nemanāmu…