Nepārdod cukurūdeni, maini pasauli

Ja bijāt uz Bāru Nometni un klaiņājāt apkārt, varbūt uzdūrāties jūsu padevīgajam kalpam, kas aizrautīgi klāstīja kādu savu domu. Ja nē, tad ļaujiet man to celt jums priekšā tagad. Tātad: man ir ideja, ko es jau labu laiku esmu apdomājis un tā esmu nonācis līdz plānam, kā šo ideju varētu īstenot. Pamazām esmu pievācis klāt vēl dažus jauniešus, kam tas varētu interesēt, paklausījies viņu piezīmes, atziņas un ieteikumus, un nu esmu sapratis, ka pienācis laiks šo domu laist tautiņās. Doma šāda: es vēlos izveidot atvērto izdevniecību, kas izdotu grāmatas tikai un vienīgi ar atvērtajām licenzēm. Tas nozīmē, ka ikvienu grāmatu katrs, kas to vēlas, var brīvi lasīt, pavairot, izplatīt, pārveidot, pārtulkot, sarakstīt komentārus — vārdu sakot, atļautas ir daudzas lietas, pret kuŗām patlaban autortiesību turētāji tik ļoti cīnās. Grāmatas ir brīvi izlasāmas internetā, bet cilvēki, kam nepatīk lasīt gaŗus tekstus datora ekrānā (un šādi cilvēki veido lielāko cilvēces daļu), var ātri un vienkārši iegādāties arī papīra grāmatu, ko var lasīt vilcienā, sasvītrot ar pildspalvu, nēsāt mēteļa kabatā un visbeidzot ielikt plauktiņā.

Ko šāda izdevniecība izdos? Pirmkārt, ir tāda lieta, ko angliski sauc par „public domain“ (ļoti aptuveni tulkojot — sabiedriskais īpašums). Latviešu valodā laikam pamazām ieviešas „publiskais domēns“, lai arī bijuši citi priekšlikumi (par to vēlāk). Publiskais domēns nozīmē, ka darbam vispār nav nekādu autortiesību. Ikviens, kas vien vēlas, var darīt ar to pilnīgi visu: ne tikai lasīt, kopēt un pārveidot, bet arī prasīt par to naudu vai pārveidot un iegūt autortiesības uz pārveidoto darbu. Vārdu sakot, var pilnīgi visu, izņemot attiecīgā darba autortiesību piesavināšanos — autortiesību tam nav, tādēļ arī nav, ko piesavināties. Kā darbi nonāk publiskajā domēnā? Ir cilvēki, kas paši atsakās no savu darbu autortiesībām. Un tad ir arī Autortiesību likums, kas nosaka (6. nodaļa, 36. pants), ka autortiesības izbeidzas 70 gadus pēc autora nāves (ja esat lasījuši par Čaka mazbērniem, jūs jau to zināt). Piemēram, Pāvils Rozītis mira 1937. gadā. Tas nozīmē, ka no šī gada viņa darbiem vairs autortiesību nav. Katrs, kas vēlas, tagad var izdot „Cepli“, „Valmieras puikas“ vai „Manu korānu“ (ja viņam nav bail no musulmaņu teroristiem). Un ne jau Pāvils Rozītis vienīgais.

Otrkārt, ir daudzi svešvalodās sarakstīti darbi, kam arī autortiesības beigušās, bet kas nekad nav tulkoti latviešu valodā. Ja esat studējuši, noteikti bieži nācies dzirdēt nopūtas: „Šo te var izlasīt tikai angliski vai krieviski, latviski nav, jo kuŗš tad tulkos. Un, ja arī tulkos, kuŗš tad pirks…“ Ja visi jūsu kursabiedri tā vaid, tad jums jau rokā atbilde uz otro jautājumu: tie, kam to vajadzēs, piemēram, vaidošie kursabiedri.

Treškārt, no brīvas pieejas iegūst arī tie autori, kas ir sveiki un veseli un no autortiesībām atteikties negrasās. Ņemsim piemēru: pieņemsim, es brīvajā laikā rakstu stāstus, man kāds bariņš ir iekrājies, un es nolemju izdot krājumu „Zvejniekciema pastāsti“. Pieņemsim, ka es pat viņu esmu izdevis, un grāmata stāv grāmatnīcās. Ko tālāk? Vai kāds mani pazīst? Kādēļ lai vidusmēra lasītājs pirktu dziļā nomalē dzīvojoša nezināma autora grāmatu? Ja cilvēks atnāk uz grāmatnīcu, viņš to grāmatu var pašķirstīt un mazliet palasīt, bet pēc pāris fragmentiem (ja vien tie, saprotams, nav gana daiļrunīgi) grūti spriest par visu grāmatu. Savukārt tad, ja grāmata ir brīvi pieejama internetā, lasītājs var izlasīt kādu stāstu pilnībā, lai saprastu, vai ir vērts tērēties. Labi, skatīsimies tālāk. Pieņemsim, pirmo grāmatu cilvēki puslīdz lasa. Pēc trim gadiem es sadomāju izdot vēl vienu krājumu „Pie jūras dzīve mana“. Tie, kam mana iepriekšējā grāmata patika, ar prieku to nopērk. Taču šo grāmatu nopērk arī tie, kas par iepriekšējo nekā nebija dzirdējuši. Viņiem tā iepatīkas, un viņi grib vēl. Diemžēl manu iepriekšējo grāmatu viņi sen vairs nevar atrast grāmatnīcās (pameklējiet paši, cik tur ir 3 gadus vecu grāmatu). Ko nu? Ja grāmata ir brīvi pieejama, atbilde ir pavisam vienkārša: var izlasīt tajā un tajā lapā. Cilvēki izlasa arī manu pirmo grāmatu, un nu jau ar daudz lielāku nepacietību gaida trešo.

Patlaban Latvijā gandrīz vai vienīgais viedoklis ir tāds, ka ļoti stingras autortiesības ir pilnīgi nepieciešamas, lai autori nemirtu badu. To ļoti labi ilustrē AKKA/LAA piedāvātais tulkojums angļu „public domain“ — „neaizsargāts darbs“. Tieši tā — „neaizsargāts darbs“. Kas to darbu neaizsargā, no kā vairs neaizsargā, kas ar to tagad notiks? Autortiesības vairs šo darbu neaizsargā no izplatīšanas? Tagad visi šo darbu ņemsies izplatīt, tulkot un lasīt? Kādi šausmīgi draudi. Ja es būtu autors, es kristu panikā: mani grasās lasīt!

Tātad: esmu pārliecināts, ka ir labāks veids, kā izdot grāmatas. Tik pārliecināts, ka pats grasos to darīt. Esmu arī pārliecināts, ka ir cilvēki, kas šādas grāmatas pirks.  Tomēr pirmām kārtām šādai lietai nepieciešami cilvēki, kas šo projektu īsteno. Piemēram, jāsūta projekta pieteikumi cilvēkiem un iestādēm, kas to varētu finansēt, jārunājas ar citiem cilvēkiem, grāmatas no papīra jāpārtaisa par elektroniskām. Darba daudz, tāpēc arī cilvēku vajag daudz. Tāpēc vēršos tieši pie tevis. Ja tu domā, ka tur nekas nesanāks — paskaidro, kādēļ tev tā šķiet. Ja tu vēlētos uzzināt ko vairāk — droši prasi. Ja tu tici, ka pašreizējā autortiesību sistēma ir novecojusi un autoriem traucē, nevis palīdz, ja tu uzskati, ka dalīties ar citiem cilvēkiem ir labi, nevis nosodāmi, ja tev, Stīva Džobsa vārdiem runājot, apnicis tirgot cukurūdeni un tu vēlies mainīt pasauli — nāc talkā. Raksti vai nu komentāros, vai uz nuclearsecrets uz gmail punkts com. Gaidīšu tavu viedokli.

Advertisements

11 Responses to “Nepārdod cukurūdeni, maini pasauli”


  1. 1 waldis februāris 11, 2008 plkst. 11:56 priekšpusdienā

    tu par visiem stakeholderiem runā, bet par autoriem kaut kā esi aizmirsis. kurš tad tās grāmatas rakstīs? tas starp citu ir pasmags darbs.

    man pašam vislabākais šķiet http://www.litprom.ru variants – tas ir kaut kas līdzīgs vecajam moralpain.bad.lv, kura autori, lielā mērā balstoties uz savu iepriekšminētajā lapā publicēto īso prozu, sākuši izdot papīra grāmatas. piemēram, litprom.ru slavenākajam rakstniekam S.Minajevam ir 4 grāmatas, kuru kopējā tirāža jau pārsniegusi 1 milj. eksemplāru. tagad viņš kā “producents” palīdz izdot savas grāmatas citiem autoriem no šīs vietnes. protams, pagāja diezgan ilgs laiks no litprom.ru dibināšanas līdz pirmajai grāmatai – apm 4-5 gadi.

  2. 2 garāmgājējs februāris 11, 2008 plkst. 1:05 pēcpusdienā

    doma nav peļama un, pie iespējas, labprāt piemestu arī savu artavu tādam projektam — pamatā, droši vien, kā lasītājs, bet varētu mēģināt arī kaut ko uzrakstīt vai iztulkot, ja nebūtu tik daudz laika jāvelta naudas pelnīšanai, lai apmaksātu rēķinus un nebūtu jāiet gulēt ar tukšu vēderu 😉

    pirmo mazo kapeiciņu varu piemest idejas formā:
    ja ne daudz, tad kādu daļu no finansējuma var mēģināt piesaistīt pēc Stīvena Kinga parauga — ar ziedojumiem — sak: ņemiet, lasiet un, ja nav žēl, atsūtiet arī man kādu naudiņu.
    Kings prasīja, ja nemaldos, 0.75$ par ‘The Plant‘ pirmo daļu un, ja atmiņa mani neviļ, nopelnīja ~1000000$ trīs dienu laikā 🙂
    Latvijai, protams, cipari nereāli, but still

  3. 3 nuclearsecrets februāris 11, 2008 plkst. 1:05 pēcpusdienā

    Waldi: es tak centos paskaidrot, ko es grasos izdot un kā ar tiem autoriem. Pirmkārt, ir autori, kam autortiesības sen vairs nerūp. Otrkārt, esmu tulkojis grāmatas un arī puslīdz labi zinu, cik tur daudz darba. Izdarīt var 🙂 Treškārt, autori jau nesaraksta grāmatas par godu izdevniecībai, autori saraksta grāmatas, lai izpaustos, un tad meklē iespēju izdot.
    Paldies par linku uz litprom.ru, nebiju redzējis, palasīšu.

  4. 4 nuclearsecrets februāris 11, 2008 plkst. 1:15 pēcpusdienā

    gaŗāmgājēj: es negrasos prasīt, lai autori un tulkotāji nodarbojas ar labdarību 🙂 tieši tāpēc ir pārdodamas versijas, lai būtu, par ko maksāt honorārus. Par ideju liels paldies: ko līdzīgu dara arī tagad. Man ļoti patīk, kā Radiohead pārdod savu jauno albūmu: maksā, cik gribi, vai nemaksā nemaz. Atvērtā ierakstu kompānija “Magnatune” (jā, ideja nav oriģināla, cilvēki to darījuši arī pirms manis) dara līdzīgi: var noklausīties MP3 versiju par brīvu, izplatīt, kā grib, un, ja gribas labākā kvalitātē, var nopirkt arī nesaspiestu versiju. Minimālā summa ir $5, maksimālā — cik gribi.

  5. 5 Angelas februāris 11, 2008 plkst. 3:10 pēcpusdienā

    Izvēle bieži vien ir tā lieta, ko mums nedod.

    Tā kā ideja pa pirmo.))

  6. 6 waldis februāris 13, 2008 plkst. 7:54 priekšpusdienā

    litprom.ru es tev neieteiktu lasīt, jo, manupraat, tie stāsti ir vulgāri un ātri piegriežas. tie retie, kurus var normāli lasīt jau ir izdoti.

    par rakstniekiem tomēr nepiekrītu. mūsdienās ir milzumdaudz sū** un tikai daži normāli rakstnieki un varbūtība, ka par brīvu gribēs rakstīt tie labie ir niecīga (nerunājot jau par latviešu rakstniekiem).

    izskatās, ka te ir klasiskā jauno projektu kļūda – vairāk uzmanības pievērsts tehniskajam izpildījumam nevis saturam.

  7. 7 Grrr februāris 16, 2008 plkst. 2:15 priekšpusdienā

    Kāpēc gan ne, nav slikta ideja.

    Tiesa gan, daļēji laikam sanāk izgudrot riteni, jo kaut kas ļoti līdzīgs jau eksistē: http://www.lulu.com/ — self-publishing.

  8. 8 nuclearsecrets februāris 16, 2008 plkst. 8:28 priekšpusdienā

    Grrr: jā, es neesmu oriģināls. Tas mani iedrošina, jo, ja neviens cits nedara to, ko tu plāno darīt, tad ir vietā aizdomāties — vai tas vispār kādam vajadzīgs 🙂 lulu.com ir ļoti piemērots tehniskais risinājums, magnatune.com ir labs izplatīšanas un samaksas veids (tikai mūzikai), atsevišķas izdevniecības jau šādas grāmatas ir izdevušas — es vienkārši gribu salikt visu kopā.

  9. 9 Grrr februāris 21, 2008 plkst. 3:07 pēcpusdienā

    Tad noteikti, lai izdodas! 🙂


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s





%d bloggers like this: