Archive for the 'Tāpat vien' Category

Nē, nu vispār, Ozol, kā var nolaisties tik zemu

Man pašam ir tiešām neērti par to, ko es tūdaļ grasos darīt. Man, gluži kā ikvienam snobam, kas savu bluogu dēvē par tīmekļa žurnālu, vienmēr aplam gājis pie sirds, ka es spēju pacelties virs Web 2.0 prastajām izdarībām. Lūk, piemēram, atliek vien Latvijā notikt kam ievērības cienīgam, lai visi bluogeŗi uzreiz vienā balsī mestos to pārspriest, savukārt es vienmēr esmu ļoti priecājies, ka maniem apcerējumiem nav ne mazākās saiknes ar jebkādiem apkārtējiem notikumiem. Nekur.lv mainīja dizainu — es klusēju. Google laida tautās Google Chrome — es klusēju. Valdošā kliķe beidzot sajuta tautas dusmas/huligānu bars demolēja Vecrīgu — es klusēju. Panesās ķēdes vēstules (vārgi piesedzoties ar stafetes nosaukumu) par septiņām lietām… Jūs droši vien nojaušat, kas tūdaļ sekos. Tātad — niitro un Jeremy arī man palūguši sarakstīt kaut kādas blēņas pašam par sevi, un, kā jau ikviens normāls cilvēks, es nekad nelaižu gaŗām iespēju pasaulei pastāstīt arvien vairāk par savu izcilo personību. Tad nu ķersimies vērsim pie lietas.

  1. Agrīnā bērnībā kāds nesmalkjūtīgs ārsts manai māmuļai apgalvoja, ka man esot ūdensgalva — galva par lielu un pusotra gada vecumā vēl neesot izdvesis nevienas puslīdz sakarīgas zilbes. Protams, māmiņa krita izmisumā, bet ko padarīsi — jādzīvo jau vien tālāk. Pa vasaru bijām ar lidmašīnu aizlidojuši ciemā pie vectēva brāļa uz Ukrainu, un viss pasākums man tik ļoti bij ieķēries sirdī, ka es, nākamreiz satiekot ārstu (nu jau gandrīz divu gadu vecumā), viņam apjautājos: „Bet tu ar lidmašīnu lidojis esi?“ Ārsts bijis tiešām pārsteigts un spējis vien nobrīnīties: „Cik gan viņš ļoti ir izaudzis.“
  2. Līdz ar pubertāti sāku audzēt gaŗus matus, nēsāt saplēstus džinsus un klausīties Kurtu Kobeinu. Diemžēl ļoti daudzi apkārtējie pret manu sociālo protestu izturējās dziļi mierīgi — paākstīsies, pāries. Tas, saprotams, padarīja protestu par dziļi bezmērķīgu un smagi koda kaulā. Taču kādu reizi biju aizgājis ciemā pie tēva uz darbu. Viņš strādāja Zemessardzē, un pats bataljona komandieris aizrādīja, lai taču es beidzot nogriežot matus un valkājot cilvēka cienīgu apģērbu. Citiem vārdiem sakot, sistēma manu protestu beidzot novērtēja. Es jutos tik laimīgs.
  3. Ar internetu pirmoreiz sapazinos 1996. gadā. Mani pārņēma bezmaz vai reliģiska atklāsme — nekādas tehnoloģijas ne pirms, ne pēc tam tādas sajūtas man nav radījušas. Kaut ko tādu droši vien piedzīvoja tie, kas brauca ar pirmajām lokomotīvēm vai lasīja pirmās iespiestās grāmatas. Es gan nekad īsti nebiju iecienījis čatu, forumus un vēstkopas, taču daždažādus apcerējumus par visvisādiem niekiem es tur lasīju vienā laidā. Tolaik arī man radās pārliecība, kādai jābūt īstai mājaslapai — daudz teksta par gudrām lietām un maz bilžu, jo tās neticami ilgi lādējas. Ieteicams arī pelēks fons, lai gan tas nav obligāti. Kā redzat, es cenšos.
  4. Man neaprakstāmi patīk dažādas arhaiskas vai vismaz novecojušas lietas. Rakstu ar tintes pildspalvām, ilgu laiku nēsāju kabatas pulksteni (pēc tam salūza), bārdu dzenu ar žileti un otiņu, fotografēju ar filmu un klausos Džoniju Kešu, Kraftwerk un Bītlus. No platēm.
  5. Puslīdz protu esperanto.
  6. Man ir 39. kurpju izmērs, par vienu izmēru mazāks nekā manai māsai. Es tam vispār nebiju nekad pievērsis īpaši lielu uzmanību, līdz reiz biju izdomājis nopirkt zābakus soļošanai uz Tērbatu. Tā nu es aizgāju uz veikalu, noskatīju vienus puslīdz ņemamus un apjautājos, vai ir arī 39. izmērs. Uz ko pārdevēja atbildēja, ka tie ir vīriešu zābaki, kas sākas ar 42. izmēru. Nopietni apsvēru iespēju tos zābakus sviest pa gaisu un sākt skaļi lamāties, bet pieklājība tomēr uzvarēja. Pēc tam tajā veikalā gan neesmu spēris kāju.
  7. Mani neaprakstāmi tracina tādi parazītvārdi kā  „diskurss“,  „paradigma“ vai  „ilgtspējīgs.“ Tos jau sen neviens nelieto kā kaut kādus puslīdz pamatotus terminus — tos lieto tāpēc, ka runātājs vēlas izklausīties inteliģentāks, nekā patiesībā ir. Tas ir tas pats, kas bāzt zeķes bikšu priekšā, ķemmēt matus pāri plikam paurim vai melot par savu vecumu — cilvēka necienīga rīcība.

Nu lūk. Tad nu ķersimies pie patīkamākās daļas — rausim arī citus Web 2.0 zaņķī. Tātad — ļoti gribētos uzzināt, ko par sevi vēlas pastāstīt Aivars Gedroics (lai gan viņš, protams, tāpat nekā neteiks). Tāpat būtu aizraujoši uzzināt, ko par citiem stāstāmu uzskata cyxob. Protams, nav glīti, ka no mosties.org draudzīgā kolektīva izteicies tikai niitro, bet Janks klusē. Gribētos palasīt arī kādas atklāsmes no Cibas friedlistes, piemēram, no ritvara vai antuanetes. Visbeidzot, nekādi nespēju izprast, kāpēc šādu postu vēl nav uzcirtis Sandis, viņš taču parasti ir liels šādu izdarību cienītājs. Uz priekšu, biedŗi.

Vai uz tā var uzlikt Linux?

Sensenos laikos kāds jaunēklis vārdā Ričards M. Stolmens paziņoja, ka programmatūra alkst būt brīva, un sāka taisīt brīvo programmatūru, ko katrs varēja kopēt, pārveidot un pielāgot savām vajadzībām un (jo biežāk) vēlmēm. Pēc kāda laika kāds cits jaunietis vārdā Linuss Tūrvaldss (neticiet tiem, kas viņu sauc par Torvaldsu) pievienoja Stolmena programmu kaudzei vienu ļoti svarīgu lietu, ko nosauca par Linux kernelu. Tas burvīgā kārtā šo programmu kaudzi pārvērta pavisam īstā operētājsistēmā, kuŗu — Stolmenam par lieliem sirdsēstiem — arī nodēvēja par Linux. Šo operētājsistēmu (ja tev bija īsteni droša sirds un tu zināji, kas ir RAMDAC) varēja uzstādīt uz datora un viņa (ja tu zināji, kā ar viņu rīkoties) ļāva darīt gandrīz to pašu, ko tādas daudz izplatītākas operētājsistēmas kā Windows vai manis kvēli mīļotā MacOS.

Pašos pirmsākumos šo burvīgo operētājsistēmu spēja uzstādīt tikai īsti veči, kas vi (ja jūs nezināt, kas tas ir, tad, piedodiet, jūs neesat īsti veči) pārzināja labāk par saviem pieciem pirkstiem. Tomēr ar laiku viņa kļuva daudz draudzīgāka vidusmēra lietotājam, un visnotaļ drīz viņa sasniedza tādu stāvokli, ka viņu spēja uzlikt ikviens, kas spēja puslīdz regulāri nospiest pogu Next. Saprotams, īstos večus tas ļoti sarūgtināja, tāpēc viņi pasāka lietot īpaši eksotiskus Linux paveidus. Diemžēl pat šiem īpaši eksotiskajiem paveidiem labu vēloši cilvēki uzrakstīja uzstādīšanas pamācības, kas nozīmēja, ka (vismaz teorētiski) viņus varēja uzstādīt arī lietotājs, kas gan nebija īsts vecis, toties laika viņam bija vairāk nekā saprašanas un pret pamācību lasīšanu viņš arī neiebilda. Praksē to visbiežāk darīja pumpaini tīņi, kas ļoti gribēja kļūt par l33tiem hax0riem jeb vareniem hakeriem. Tad, kad šāds pumpains tīnis bija uzlicis uz sava datora, piemēram, Slackware Linux, viņš uzskatīja sevi par aplam diženu datorģēniju, kas sasniedzis vēl nedzirdētas virsotnes. Galarezultātā īstie veči saprata, ka viņiem Linux instalēšanā nepieciešams atrast jaunus izaicinājumus. To viņi arī tīri veiksmīgi paveica, un nu īsts vecis radis sev jaunu mērķi: uzlikt Linux uz pēc iespējas vairāk ierīcēm.

Pats pirmais un diezgan vārais mēģinājums bija uzlikt Linux uz datoriem, kam nav Intel procesoru, piemēram, uz PowerPC procesoriem, kuŗus lika īstos makintošos (nejauciet ar to nešķīstību, ko tagad ražo Apple un kas ir tie paši PC, tikai ar ābolīti uz vāka). Tas izrādījās gana elementāri, tāpēc īstie veči saprata, ka viņi spēj vairāk. Un tā viņi nolēma, ka liks Linux uz ierīcēm, kam ar datoriem ir arvien tālāks sakars.

Sākumā īstie veči bija diezgan atturīgi un lika Linux uz visādiem datoru paveidiem. Piemēram, viņi uzlika Linux uz Palm plaukstdatoriem. Rezultātā plaukstdatoru tā īsti vairs nevarēja izmantot tam, kam viņš sākotnēji bija paredzēts, un viņam nebija tik daudz jaudas, lai viņu izmantotu kaut kam citam, bet tas jau īstos večus neatturēja. Tad viņi uzlika Linux uz spēļu konsolēm, tā brīnumjauku izklaižu iekārtu pārvēršot par diezgan mazjaudīgu datoru. Tad īstie veči sniedzās pēc jauniem izaicinājumiem un uzlika Linux uz iPod. Tā viņi dabūja iPod, kas baterijas ēda vēl knašāk nekā piecgadīgs sīcis konfektes un spēlēja tikai .mp3 (parastais iPod spēlē arī .aac), bet toties uz viņa gāja Linux.

Droši vien jūs esat saskatījuši kopīgu iezīmi. Tad, kad īstie veči uz kaut kā uzlika Linux, to vairs tā īsti nevarēja izmantot tam, kam tas paredzēts, toties uz tā gāja Linux. Nu lūk. Beidzamā laikā tirgū parādījušās daudzas preces, kuŗās ir iebūvēta mikroshēma. Īstu veču rule of thumb ir šāds — ja kaut kur ir mikroshēma, uz tā var uzlikt Linux (taisnības labad jāpiebilst, ka vajadzīgs arī kaut kāds datu nesējs, kur pašu Linux uzlikt, bet datu nesējs vairs nav problēma jau kopš tā brīža, kad cilvēce izgudroja flash atmiņas kartes un lodāmurus.) Piemēram: Gillette laidis klajā trīcošu un drebošu mantu ar pieciem asmeņiem, ko dēvē par Gillette Fusion (skan neticami, bet tas ir skuveklis). Viņā ir mikroshēma. Sakiet, īstie veči, kas jūs attur? Vai, piemēram, Phillip Morris savulaik ražoja cigaretes Accord, kam līdzi nāca īpašais cigarešu sildītājs. Ar mikroshēmu. Vai nebūtu stilīgi uzkrāmēt Linux uz cigaretēm? Vai elektriskajās zobubirstēs ar piecdesmit tīrāmās galviņas kustībām arī ir mikroshēma, kas seko, lai tās piecdesmit kustības izpildītos pareizi. Kāpēc neuzlikt Linux uz zobubirstes? Būtu tak sasodīti izcili, ja uz zobubirstes varētu spēlēt Doom, vai ne tā?
Vārdu sakot, es uzskatu — un arī mudinu — ka visiem īstajiem večiem visas ierīces vajadzētu vērtēt pēc viena kritērija — vai uz tā var uzlikt Linux? Un, ja var, manuprāt, nevajadzētu kautrēties un arī uzlikt. Īstu veču slava jūs gaida.

Dress Your Family in Corduroy and Denim

Man šausmonīgi patīk visādas slepenas biedrības, kas plāno sagrābt varu, un es labprāt kādā iestātos. Diemžēl man vēl neviens to nav piedāvājis, bet pats uzprasīties nemāku, galvenokārt tāpēc, ka nezinu, kam uzprasīties. Par laimi, nu ir slepenā biedrība, kas ir kā radīta tādiem kā man.

Raugi, izrādās, ka ne es vienīgais ilgojos pēc slepenas biedrības (vispār internets ir stipri iemaitājis manu pārliecību par savu unikalitāti). Arī kāds jaunietis vārdā Mailzs Roans (Miles Rohan) izgudroja, ka grib būt slepens, un domāja, ko gan tik slepenu varētu sadarīt. Un izdomāja! Mailzam (gluži tāpat kā jūsu padevīgajam kalpam, ja drīkst piebilst) aplam patika tērpties velvetā (kas angļu valodā, starp citu, nav vis velvet, bet gan corduroy), tādēļ viņš izlēma taisīt Velveta cienītāju klubu jeb The Corduroy Appreciation Club. Domāts — darīts. Puisis ietērpās velvetā, uztaisīja glītu mājaslapu, sadrukāja kluba vizītkartes un ķērās pie darba. Viņš gāja uz veikaliem un meta vizītkartes velveta apģērbu kabatās, viņš stāvēja uz ielas ar plakātu “Vai tev patīk velvets?”, viņš uzbāzās velvetā tērptiem jauniešiem, viņš izdomāja velveta cienītāju simboliku, mudināja cilvēkus pievienoties Klubam un rīkoja sanāksmes. Sanāksmes Klubs rīko 11. janvārī un 11. novembrī, jo šie datumi atgādina velvetu (slīpsvītras vietā Kluba biedriem jālieto taisna svītra, un datumi kļūst par 1|11 un 11|11). Un, ak brīnums, Mailzs acīmredzot bija atradis ko tādu, kas aizķēra cilvēku jūtas: cilvēki ar prieku nāca uz sanāksmēm, biedru skaits auga griezdamies un par Klubu pat uzrakstīja The New Yorker, izcilākais žurnāls, kāds iznāk zem šīs saules.

Nu lūk, tā nu sagadījies, ka pavisam drīzi atkal klāt ir 11. janvāris. No visas sirds mudinu jūs tērpties velvetā un atzīmēt šo nozīmīgo dienu —  ne tik daudz tāpēc, ka velvets būtu brīnumjauks audums (lai gan tas tā, protams, ir), bet gan tādēļ, ka beidzot parādījusies slepenā organizācija tiem no mums, kam nav augsti stāvošu paziņu, bet sazvērēties gribas.

P.S. Ja nu jums šķiet, ka man īstā vieta būtu masonos un varat ieteikt mani kādai ložai, nekautrējieties, dodiet ziņu, brangi nopriecāšos.