Eksperimentālā literātūras vēsture

Sensenos laikos kāds jauns un spara pilns kungs, vārdā Eduards Veidenbaums, izgudroja izcilu veidu, kā itin brangi un lēti izceļoties — tā kā viņš studēja Tērbatas Ūniversitātē, bet pats dzīvoja Latvijā, un tieši tobrīd viņam sākās vasaras brīvlaiks, tad no Tērbatas uz Latviju viņš nolēma soļot kājām. Pastaigāsies, papriecāsies — vārdu sakot, elegantu ceļojumu bija iecerējis.

Mazliet nesenākos laikos kāds cits kungs, arī tīri jauns un spara pilns, un saukts par Tūru Heijerdālu (kam, starp citu, dzimšanas diena ir vienā dienā ar mani, bet tas nu tā), arī bija iecerējis visnotaļ elegantu ceļojumu. Tolaik viņš bija kā apsēsts ar visādām savdabīgām idejām par to, kā aizvēsturiskos laikos ļaudis bez īpašas piepūles varējuši ceļot pāri okeānam, un, lai pierādītu, ka tas nemaz tik grūti nav, uzbūvēja pats savu aizvēsturiska plosta kopiju, sēdās virsū un peldēja pāri okeānam. Vietā piebilst, ka pāri tika. Šādu izpriecu — mēģināt izdarīt kaut ko tādu, ko cilvēki darīja (vai vismaz šķiet, ka darīja) aizvēsturiskos laikos, lai pierādītu, ka to var izdarīt, un pārliecinātos, kā tad tas bija — iesāka dēvēt par eksperimentālo arheoloģiju.

Tā nu nemanot esam nonākuši līdz pavisam neseniem laikiem — šī gada jūlija beigām, kad vēl kāds cits kungs, saprotams, arī visnotaļ jauns un spara pilns, kas turklāt vēl turēja kādu necilu un reti atjaunotu tīmekļa žurnālu ar grūti izrunājamu nosaukumu, arī bija izgudrojis izcilu veidu, kā brangi un lēti izceļoties. Salasījies Eduarda Veidenbauma vēstuli par viņa dižo ceļojumu un Tūra Heijerdāla iedvesmots, viņš nolēma eksperimentālās arheoloģijas principus pielāgot literātūras vēsturei — ak, tad Veidenbaums gāja ar kājām no Tērbatas? Nu, tad pamēģināšu noiet pats, lai redzētu, vai tas vispār ir tik ievērības cienīgs sasniegums un vai ceļa grūtības ir tik lielas, kā viņš stāsta. Kā jau noprotat, šis spara pilnais kungs bija jūsu padevīgais kalps.

Uzreiz jāpiebilst, ka es gan gluži pa Veidenbauma tekām negāju. Pirmkārt, es negāju vis no, bet gan uz Tērbatu. Otrkārt, Tērbatu jau sen sauc par Tartu. Treškārt, es negāju uz/no Kokneses kā Veidenbaums, bet gan no Valmieras, jo tur, tā sakot, ir mans dzimtais novads. Man šķita aplam jauki — latvju jaunēklis pamāj ardievas dzimtajam namam un dodas uz Tērbatas Ūniversitāti. Ceturtkārt, Veidenbaums pa ceļam aplam ilgi vaļojās — divarpus dienas Valkā un divas dienas Smiltenē pie onkuļa. Lai gan man arī Smiltenē dzīvo onkulis, es caur Smilteni nemaz negāju un atpūtos tikai vienu dienu Valkā. Visbeidzot, Veidenbaums nogāja apmēram 255 kilometrus (viņš gāja arī pa nakti), es nogāju apmēram 170 (es gāju tikai pa dienu). Tomēr piebildīšu, ka Veidenbaums, visticamāk, 10 kilogramus uz muguras līdzi nestiepa un teltī negulēja, turklāt, kā jau teicu, es atpūtos tikai vienu dienu, bet Veidenbaums četras. Mums abiem ceļojums aizņēma nedēļu, un, protams, mēs abi veiksmīgi tikām galā.

Ceļojuma laikā pierakstīju pusklades ar saviem iespaidiem, un tagad esmu nolēmis pārtaisīt viņus mazliet lasāmākā formā. Saprotams, lasāmo formu šeit pat arī jums celšu priekšā. Un, lai gan ceļojuma laikā dievojos, ka pieprasīšu visiem saviem draugiem un paziņām — ja es vēlreiz ko tādu plānoju darīt, kaliet mani ķēdēs un važās, bet neļaujiet — tad tagad varu droši teikt, ka ko tādu darīšu atkal. Pats ceļojums, saprotams, nav viegls. Toties kādas izjūtas pārņem, kad esi ticis galā!

Ak jā, par eksperimenta rezultātiem. Visu cieņu Veidenbaumam, tas tik tiešām ir tik grūti, kā viņš gaužas.