Posts Tagged 'Wal-Mart'

Androīdi starp mums

Nepelnīti maz pazīstamajam zinātniskās fantastikas rakstniekam Filipam K. Dikam ir kāda ļoti jauka grāmata: „Vai androīdi sapņo par elektriskām aitām?“ Lai gan nosaukums ir aplam neveikls (pats autors atzina, ka viņam ar virsrakstiem neiet — uzreiz sajutos viņam tuvāks), tomēr tas atklāj, kas tur būs. Tik tiešām: grāmata ir par androīdiem.

Androīdi šajā grāmatā ir ļoti pilnīgi cilvēkveidīgi roboti, tik pilnīgi, ka tos gandrīz nav iespējams atšķirt no cilvēkiem. Turklāt nevar atšķirt arī pēc tā, kas lācītim vēderā, jo androīdi ir veidoti pēc tādas pašas, ja tā drīkst izteikties, tehnoloģijas kā cilvēki: ar miesu un asinīm. Taču androīdiem ir kāda īpatnība, kas viņus nodod un vienlaikus padara bīstamus: viņiem nav ne mazāko empātijas spēju (empātija ir smalks apzīmējums spējai iejusties cita cilvēka ādā), jo to nekādi neizdevās ieprogrammēt. Tas nozīmē, ka viņiem arī nav nekādas žēlsirdības, iejūtības un pat sirdsapziņas. Viņi šos jēdzienus nemaz nespēj saprast. Viņi var iemācīties, kādos gadījumos šos jēdzienus lieto un atdarināt šādu rīcību, bet tikai tādēļ, lai labāk atdarinātu cilvēkus. Pats rīcības motīvs viņiem ir svešs.

Šādi androīdi var sadarīt briesmu lietas: no cilvēkiem atšķirt viņus var tikai pēc rūpīgas pārbaudes (tajā tiek mērīta neapzināta ķermeņa reakcija uz dažādām situācijām, kas cilvēkos izraisītu empātiju), tomēr androīdi bez žēlastības spēj iznīcināt cilvēku, ja viņiem tā ir ērtāk. Androīdi nav cietsirdīgi: viņiem vienkārši nav sirdsapziņas, ko apklusināt. Viņi spēj nogalināt cilvēkus tāpat, kā mēs spējam nogalināt odu: tikai tādēļ, ka traucē. Vārdu sakot, androīds starp cilvēkiem ir tas pats, kas ciankālija kapsula starp kuņģa zālēm: atšķirt grūti, it īpaši, ja nezini, kas jāmeklē, bet nebūs labi, ja sajauksi.

Šai grāmatai ir kāda interesanta īpatnība: tā nav tikai zinātniskā fantastika. Starp mums tik tiešām ir būtnes, kas izskatās kā cilvēki un sastāv no miesas un asinīm, tomēr viņiem, gluži kā androīdiem, nav nekādu empātijas spēju. Arī viņi nespēj izjust žēlsirdību vai iejūtību. Arī viņiem nav sirdsapziņas. Arī viņi nemaz nespēj šos jēdzienus saprast. Un, gluži kā androīdi, arī viņi žēlsirdību un iejūtību spēj imitēt, bet nekad ne izjust. No androīdiem viņus atšķir trīs lietas: pirmkārt, viņi nav mākslīgi. Viņi ir piedzimuši šeit pat uz Zemes pavisam parastiem cilvēkiem, nevis uztaisīti kādā robotu rūpnīcā vai atbraukuši no Sietiņa zvaigznāja. Otrkārt, viņus sauc nevis par androīdiem, bet gan par psihopātiem (jā, tik tiešām, tas ir psihiatrijas termins, nevis jūsu Purvciema kaimiņu tituls.) Treškārt, viņu ir daudz vairāk nekā grāmatā bija androīdu: grāmatā daži androīdi laiku pa laikam iemaldījās no citām planētām. Reālajā dzīvē psihopāti ir 3% vīriešu un 1% sieviešu. Ja jums šķiet, ka tas jau diez ko daudz nav, pareiziniet to ar pasaules iedzīvotāju skaitu. Uzreiz pavisam iespaidīgi skaitļi, vai nav tiesa?

Atkārtošu vēlreiz: starp mums ir ap 2% būtņu (ja saskaita vīriešus un sievietes), kas izskatās kā cilvēki un spēj imitēt cilvēku rīcību, tomēr nespēj domāt un just kā cilvēki. Viņi nespēj identificēties ar cilvēkiem. Viņi nespēj būt žēlsirdīgi. Viņiem nav sirdsapziņas. Viņi spēj domāt tikai par sevi. Turklāt viņi tādi jau ir piedzimuši, un viņi tādi arī nomirs: to nav iespējams mainīt.

Kur viņi ir? Itin visur. Jūs noteikti pietiekami daudzus jau esat sastapuši, paši to nemaz neapzinoties. Protams, daži no viņiem ir cietumā — par visdažādākajiem noziegumiem. Piemēram, gandrīz visi sērijveida slepkavas ir psihopāti — ja cilvēkam nav žēlastības un sirdsapziņas, toties ir sadistiskas tieksmes, nekas viņu neattur no to apmierināšanas. Tomēr daudzi no viņiem cietumā nesēž un ir tepat starp mums. Iespējams, ka psihopāts ir jūsu priekšnieks, kas nekādi nevar aizdomāties, ka arī jums taču ir kaut kāda privātā dzīve. Vai jūsu paziņa, kas vienmēr aizņemas naudu, nekad neatdod, bet vienmēr atrod kādu ieganstu, lai aizņemtos vēl. Vai tas jaunietis, kam katrreiz, kad jūs viņu satiekat, ir cita draudzene. Šīs visas ir pazīmes, kas var liecināt par psihopātiju. Atcerieties, 3% vīriešu: tas ir, no katriem 100 vīriešiem, ko jūs sastopat, trīs var būt psihopāti.

Droši vien ievērojāt, ka ne visi psihopāti cērt ar cirvjiem vecenītes. Tā nebūt nav tā lielākā psihopātu daļa. Gluži vienkārši sirdsapziņas trūkums lieti noder arī citās jomās.

Ņemsim piemēru. Savulaik kāds jaunietis izveidoja veikalu tīklu „Wal-Mart“, kas pārdod visādas preces par ļoti zemām cenām. Skan jau jauki, bet kā viņš to panāca? Izmantojot „Wal-Mart“ apjomus. „Wal-Mart“ var pieprasīt, lai ražotāji piegādā viņiem preces par zemākām cenām, un, ja tās ir tik zemas, ka viņi vairs nevar to atļauties, „Wal-Mart“ var sameklēt citus, kas to var. Lielākā daļa „Wal-Mart“ veikalu ir Amerikā, tomēr lielākā daļa preču tiek ražotas Ķīnā — tā sanāk lētāk. Tie uzņēmumi, kas tās preces ražoja Amerikā, spiesti samazināt ražošanas apjomus vai vispār to pārtraukt, atlaižot darbiniekus. Šiem pašiem bijušajiem darbiniekiem ir mazāk naudas, tātad viņi var atļauties iepirkties tikai „Wal-Mart“, turklāt var gadīties, ka viņiem neatliek nekas cits kā iet uz turieni strādāt. Tā „Wal-Mart“ var atļauties maksāt zemākas algas. Tātad: jo veiksmīgāk „Wal-Mart“ grauj ASV ražošanu, jo vairāk viņiem ir pircēju un darbinieku. Lielisks plāns, ja, protams, neņemam vērā to, ka tas tūkstošiem un pat miljoniem cilvēku nodrošina sliktāku dzīvi un bailes par nākotni. Cilvēks, kam ir empātijas spējas, vēl varētu padomāt, kā jūtas tie cilvēki, uz kuŗu rēķina viņš būvē savu impēriju. Bet ko tad, ja veikalu tīklu izveidojis psihopāts?

Atcerieties, psihopāti spēj imitēt iejūtību. Viņiem tas pat tīri labi sanāk. Arī „Wal-Mart“ reklāmās netrūkst vienkāršo ģimeņu, kas nu var atļauties vairāk un tādēļ dzīvo labāk, ucina smaidīgus bērneļus un tādā garā. Viņi ievērojuši, ka cilvēkiem tas patīk (arī reklāmas aģentūrās strādā daudz psihopātu), tomēr nespēj izprast, kāpēc. Tieši tādēļ reklāmās tik bieži sabāztas lētas, emocionālas klišejas — ne visi psihopāti emociju imitācijas prasmi apguvuši tik labi, lai izdomātu ko jaunu.

Bet ne jau tikai „Wal-Mart“ vienīgais tāds. Noteikti būsit ievērojuši, ka dažādos augstos amatos biežāk ir vīrieši. Jums šķiet, dzimumu nevienlīdzība? Vai varbūt tas, ka starp vīriešiem ir vairāk psihopātu? Mēs dzīvojam sabiedrībā, kas psihopātiju augsti atalgo (ja vien, protams, psihopāts necērt ar cirvi tantiņas). Psihopāti nespēj izjust bailes un labprāt riskē, psihopāti ir harizmātiski, psihopātus neinteresē apkārtējie — citiem vārdiem sakot, viņi ir uz rezultātu orientētas personības ar izcilām komunikācijas spējām. Sameklējiet piecus darba sludinājumus un apskatieties, kādus darbiniekus tur meklē.

Arī tā, starp citu, ir atšķirība no Filipa K. Dika grāmatas. Tur viņus uzskatīja par draudiem sabiedrībai.


Abonēt ir lētāk!