Archive for the 'Čaklajiem un prasmīgajiem' Category

Čaklajiem un prasmīgajiem: Kā dzert to, ko nevar dzert

Pirms turpinām, vienosimies par vienu lietu. Tas, ko es te tālāk aprakstīšu, ir tikai un vienīgi jautrs pastāsts izklaides nolūkiem, nevis padoms vai mudinājums to īstenot dzīvē. Ja esat draugos ar veselo saprātu, droši vien paši sapratīsit, ka tādas lietas labāk nemēģināt. Ja neesat, tad pateikšu skaidri — nemēģiniet ko tādu darīt. Cilvēki, no kuŗiem es to esmu noskatījies vai uzzinājis, pārsvarā jau sen ir viņsaulē no pārlieku lielas dzeršanas. Jums arī tā gribas?

Benis no nemirst.lv lielījās, kā reiz dzēris odekolonu, bet diez ko pie sirds vis nav gājis — pārāk rūgts bijis. Diemžēl šāds satriecošs alkoholiskais analfabētisms mūsdienās sastopams gaužām bieži — cilvēki pieraduši apreibināties tikai ar veikalā dabonamiem alkoholiskiem dzērieniem, kas kā alkoholiski dzērieni arī tiek pārdoti, un pavisam aizmirsuši paaudžu gaitā krātās gudrības, kā prieku gūt no sadzīves ķīmijas un citām lietām, kas trāpījušās pa rokai. Turklāt tas noticis satriecoši ātri — vēl pirms nieka divdesmit gadiņiem ikviens padomju pilsonis, pateicoties Gorbačova pretalkohola kampaņai, vismaz zināja, lai arī, visticamāk, nekad nebija mēģinājis, kā apreibināties ar dihlofosu, odekolonu, briljantzaļā šķīdumu spirtā, zābaksmēru un mēbeļu politūru. Šīs senču zināšanas ir ne mazāk vērtīgs folkloras mantojums par Barona latvju dainām — arī tās, pirms Barons viņas nesāka vākt, retais par kaut ko turēja. Un tagad šī paša iemesla dēļ aizmirstības priekšā stāv Padomju Latvijas folkloras mantojums. Šis apcerējums ir bikls mēģinājums to kaut mazliet saglabāt.

Mūsdienās, kad pavisam dzeŗams un salīdzinoši lēts alkohols no astoņiem rītā līdz desmitiem vakarā ir rokas stiepiena attālumā, grūti gan iedomāties tos laikus, kad alkoholu tirgoja vien stingri noteiktos veikalos un dažas stundas dienā. Man bērnībā bij tā laime dzīvot tieši pie šāda veikala (es varu iedomāties daudzus cilvēkus, kas tolaik mani par to apskauda), tamdēļ es jo labi atceros milzīgās izslāpušo cilvēku rindas, kas pie viņa vienmēr drūzmējās. Turklāt tie nebija parasti cilvēki, kam uz svētkiem sagribējies nopirkt pudeli šampanieša — tie gandrīz vienmēr bija paģiraini ļaudis uzblīdušām sejām un trīcošām rokām, kam alkohols bija vienīgais, kas viņus šajā saulē vēl interesēja. Piemēram, lai kā censtos, nekādi nevaru atcerēties, ka kāds cienījams cilvēks Padomju Latvijā jelkad būtu dzēris alu — alus pilnīgi noteikti bija izmisušu alkoholiķu dzēriens, ko uz paģirām dzēra ūdens vietā. Cienījami ļaudis uz lieliem svētkiem dzēra „Padomju Šampanieti“ (nez kāpēc dzērienu ar šādu nosaukumu vēl joprojām var nopirkt, bet saprotamu iemeslu dēļ man nav ne jausmas, vai tam ir kaut mazākais sakars ar oriģinālo brūvējumu) un degvīnu „Stoļičnaja“, „Kristāls“ vai „Citronu rūgtais“, un arī tad ne īpaši daudz — alkohols Padomju Savienībā bija dārgs (vismaz salīdzinot ar vidējo mēnešalgu) un grūti dabūjams.

Tātad tie, kas nebija alkoholiķi, necik daudz vis nedzēra, bet tiem, kas bija, bija dziļi vienalga, ko dzert. Ja nebija pieejams degvīns, viņi dzēra lēto stiprināto vīnu (veikalos vēl, šķiet, šī gadsimta sākumā bija sastopams šīs kategorijas cienīgs pārstāvis „Agdams“ — zaļā pudelē ar plastmasas korķi un neticami neglītu etiķeti), ja nebija lētā stiprinātā vīna, viņi dzēra alu, ja nebija alus… Nu, tad uzskaitīsim, ko viņi dzēra un kā viņi to darīja.

  1. Odekolons. Tas, saprotams, ir pats pazīstamākais un biežāk minētais alkohola aizstājējs. Vispār odekolonu Padomju Latvijā lietoja daudziem un dažādiem mērķiem, bet nekad ne по назначению, tas ir, pēc bārdas dzīšanas. Ar odekolonu tīrīja magnetofonu galviņas, ar odekolonu atbaidīja odus (īpaši labs šim nolūkam bij odekolons „Neļķe“, kas gan neganti smirdēja, bet odi tik tiešām nelīda tuvumā), odekolonu lēja izrakstītos flomāsteŗos, lai tos atdzīvinātu un ar tiem vēl varētu pazīmēt — un, protams, odekolonu dzēra. Odekolona dzeršana vispār bija sava veida iniciācija alkoholiķu kārtā, taču tikai alkoholiķi ar lielu stāžu spēja to iedzert tīrā veidā. Cilvēks, kam vēl bija kaut kādas pašcieņas paliekas, odekolonu šķaidīja — pārlēja lielākā pudelē, pielēja aukstu ūdeni un saskaloja. Odekolons palika balts kā piens (starp citu, kad pirmoreiz redzēju, kā dzeŗ labu absintu, uzreiz atausa atmiņā alkoholiskie radi ar viņu odekolonu), un, ja kādu laiciņu ļāva nostāvēties, tad garšas īpašības — vismaz pēc idejas — jūtami uzlabojās.
  2. Briljantzaļā šķīdums spirtā a.k.a. zeļonka. Padomju laikā bija maz neizlēmīgu cilvēku, jo nebija jau nekā daudz, ko izlemt. Tā, piemēram, padomju tautas medicīna bija līdz nelabumam vienkārša — pret visu, kur jāguļ gultā un ir temperatūra, lietoja vjetnamiešu balzāmu „Zvjozdačka“ (tieši tā viņu arī sauca, latviskoja tikai žurnālos un televīzijā), sinepju plāksteŗus un bankas, dažādus sagriezumus, nobrāzumus un citas sīkas traumas tīrīja ar ūdeņraža pārskābi, bet pret visām ādas problēmām — izsitumiem, ēdēm un tādām lietām — lietoja zeļonku. Zeļonkai bij kāda savdabīga īpašība — tā pilnīgi visu, kam pieskārās, nokrāsoja noturīgā, spilgti zaļā krāsā, tātad dzeršanai tīrā veidā bija pagalam nederīga. Lai ar to tiktu galā, ņēma skārda renīti un izlika lielā salā, lai atdziest līdz lieliem mīnusiem. Tad atlika noliet zeļonku pa auksto renīti, lai zaļā draņķība piesaltu un lejā notecētu puslīdz dzeŗams šķidrums. Dažreiz tāpat attīrīja arī odekolonu.
  3. Dihlofoss. Dihlofoss bija padomju laiku kukaiņu inde, nāca tādos mazos alumīnija baloniņos ar mušu virsū. Kā var noprast pēc tā, ka tā bija inde, tīrā veidā dihlofosu dzert nevarēja — un arī neērti, viņš taču ir baloniņā. Tādēļ dihlofosu pievienoja alum — ņēma atvērtu alus pudeli un akurāti trīs reizes iepūta dihlofosu. Turklāt bija jāzina, cik daudz pūst — iepūtīsi par maz, prieka nekāda, iepūtīsi par daudz — pats ņemsi tādu galu kā kukaiņi. Esmu dzirdējis, ka šāda izprieca bijusi jo īpaši populāra padomju dumpīgās jaunatnes vidū — cik tur neglītu apmelojumu un cik tur taisnības, nemācēšu teikt.
  4. Zābaksmērs. Tā nu bija dziļi izmisušu ļaužu izprieca — daudz spirta zābaksmērā nebija, tādēļ kaut kāds prieks no tā bija tikai alkoholiķiem pēdējā stadijā, kam aknas jau bija galīgi sabrukušas un vismazākie alkohola daudzumi uzreiz deva galvā. Piemēram, es dzirdēju, ka ar tādām lietām aizraujoties mūsu mājas sētnieks Jušķis (ka tik nebija īsināts no Juščenko), Lielā Tēvijas kaŗa veterāns un tik tiešām pārliecināts alkoholiķis. Tur nu lieta bij vienkārša — apzieda maizi ar zābaksmēru, pagaidīja, kamēr spirts sasūcas maizē, pārpalikumu nokasīja nost un maizi cirta iekšā.
  5. Mēbeļu politūra. Arī mēbeļu politūra, tāpat kā zābaksmērs, skaitījās zemākā pakāpe — to līdz ar dihlofosu un bremžu šķidrumu piesauca, lai parādītu, cik dziļi cilvēks spēj stigt alkohola purvā. Stipri iespējams, ka politūras lietošanas apjomus moralizējošā padomju prese jūtami pārspīlēja — vismaz es par tās lietošanu esmu dzirdējis tikai leģendas, savukārt odekolona dzeršanu pavisam bieži redzēju pats savām acīm. Lai nu kā, pēc idejas mēbeļu politūrā vajagot iebērt sāli un izmaisīt — tad visas sliktās lietas izkrītot pārslās (burvīgs aizguvums no krievu valodas, vai nav tiesa?), bet šķidrumu varot dzert. Es gan nezinu, vai kaut kur vispār vēl ražo mēbeļu politūru, tādēļ eksperimentāli šo padomu pārbaudīt nevaru.

Saprotams, tad vēl bija visdažādākās pašdarinātās lietas, pārsvarā no maizes rauga un cukura (šī iemesla dēļ abas šīs lietas reti kad varēja dabūt), bet tas jau vairs gluži neietilpst šī apcerējuma tēmā.

Ja jums arī ir kādas gaišas atmiņas, padomi vai iebildumi pie maniem padomiem, ar prieku uzklausīšu. Un, kā jau teicu, dieva dēļ, nemēģiniet tos padomus likt lietā.

Advertisements

Čaklajiem un prasmīgajiem — Kā iznīdēt tautas

Brālīgajā Krievijā dzīvo kāds mazliet pasists kungs, vārdā Eduards Ļimonovs. Viņš plaši pazīstams kā nācionālboļševiku partijas dibinātājs un vadonis, savukārt nācionālboļševiku partija plaši pazīstama ar savām visnotaļ ekstravagantajām politiskās cīņas metodēm. Kas gan var aizmirst, piemēram, drosmīgos cīnītājus, kas ar koka granātu savulaik sagrāba Pēterbaznīcas torni! Tiesa, nu jau viņi mazliet pierimuši, taču sirdī joprojām tikpat radikāli.

Vēl nācionālboļševiku slavas gados Eduards Ļimonovs sarakstīja sava veida manifestu „Cita Krievija“. Uzreiz piebildīsim, ka abus jēdzienus — cita un Krievija — biedrs Ļimonovs izprot visnotaļ plaši. „Cita“ nozīmē pavisam citu sabiedrības un ģimenes formu (pareizāk sakot, tās trūkumu), bet „Krievija“ izpletusies vismaz līdz bijušās PSRS apjomiem. Tātad arī mēs esam daļa no biedra Ļimonova nākotnes vīzijas.
Biedrs Ļimonovs ar lielu rūgtumu apraksta savu priekšteču — parasto boļševiku — paveikto. Viņš ir svēti pārliecināts, ka parastie boļševiki nebija gana radikāli. Lūk, ko viņš stāsta par PSRS nācionālo politiku:

[Padomju Savienība] nesaprata, ka mazās tautas — tās ir bumbas ar laika degli, kas apdraud padomju civilizāciju. Atļāva jau no 20. gadiem katrai atpalikušajai ciltij piekopt savas tradīcijas, savu senču paražas. Centrs Maskavā viņiem vēl palīdzēja! Viskrievijas budžets deva naudu grāmatu, žurnālu, tipogrāfiju pastāvēšanai PSRS tautu valodās. [..]

Tā vietā vajadzēja neatlaidīgi, simts gadus no vietas fiziski samaisīt PSRS tautas, veidojot etniski vienotu padomju tautu. [..] Vajadzēja nomērdēt visas valodas, izņemot krievu. Vajadzēja darīt visu, lai latvijieši, lietuvieši, kazahi, kaut kādi kamčadāļi aizmirstu savu vēsturi, ja tāda viņiem bija. Nebija obligāti jādedzina vēstures grāmatas un vārdnīcas. Pietiktu, ja tās vairs neizdotu. Ja boļševiki to sāktu jau no pirmā revolūcijas gada — pa septiņdesmit gadiem galā tiktu!

Protams, biedrs Ļimonovs ir nepelnīti bargs pret saviem priekštečiem. Padomju Savienībā rusifikācija notika pilnā sparā, un vēl pēc kādiem septiņdesmit gadiem droši vien arī parastie boļševiki galā tiktu. Nevar jau arī tā uzreiz — cilvēki vēl ņems un sadumposies. Bet viņa praktiskie padomi, kā iznīdēt tautas, ir visnotaļ vērā ņemami — arī tos, starp citu, Padomju Savienībā tīri veiksmīgi īstenoja. Tik tiešām: ja gribat, lai tauta zaudē savu identitāti, jāpanāk, lai tā aizmirst savu valodu un vēsturi. To tad arī veiksmīgi darīja: vēsture tika pasniegta visnotaļ padomiskā izpratnē — bezmaz vai visa Latvijas vēsture bijusi viens liels mēģinājums iestāties Padomju Savienībā, kas beidzot vainagojies ar panākumiem. Pirmskaŗa Latvijas vēstures grāmatas neviens neizdeva, un arī nācionālās vēstures pirmavotus — piemēram, jaunlatviešu darbus — laida klajā stipri saudzīgi un piesardzīgi. Tāpat arī ar valodu: Padomju Savienība centās panākt, lai visi tās pilsoņi prastu krievu valodu. Nācionālās valodas tika padarītas arvien mazsvarīgākas. Uzņēmumos par priekšniekiem lika krievus, kas latviešu valodu iemācīties nemaz necentās, trūkstošos darbiniekus ieveda no Krievijas vai pārkrievotās Ukrainas un Baltkrievijas, visa lietvedība notika krievu valodā — tātad, lai dabūtu darbu kādā puslīdz lielā uzņēmumā un kaut cik arī veidotu karjeru, krievu valoda bija pilnīgi nepieciešama, bet latviešu valoda — lieka. Daudzi nozīmīgi darbi netika pārtulkoti latviešu valodā, jo kam gan tas vajadzīgs — krieviski bija, un visi tāpat zināja krievu valodu. Pamazām latviešu valoda kļuva arvien mazsvarīgāka un mazsvarīgāka — varbūt ģimenē to vēl varēja lietot (un arī ne vienmēr, jo bija daudz jaukto laulību), bet nekur daudz tālāk gan nē. Darbā, veikalā, skolā — visur vajadzēja krievu valodu. Un ne tik daudz tādēļ, ka kāds to spiestu, bet tādēļ, ka latviešu valodu vienkārši tik plaši nelietoja.

Nelietoja. Lai gan tikpat labi arī var teikt — nelieto. Protams, protams, situācija ir būtiski uzlabojusies, es to nemaz negrasos noliegt. Tagad vismaz valsts iestādēs man (vismaz teorētiski) vienmēr atbildēs latviski, lai arī veikala kasiere, iespējams, runās krieviski. Bet dievs ar viņu. Daudz nopietnāk ir tas, ka kādā nozīmīgā jomā situācija ir tikpat bēdīga, ja ne vēl bēdīgāka.

Proti, Padomju Savienība mums tomēr iemācījusi aizmirst savu vēsturi. Pirmās brīvvalsts laikā tika izdoti gandrīz visu jaunlatviešu kopotie raksti. Tie bieži vien arī ir vienīgie pieejamie izdevumi — padomju laikos tādas lietas publicēja negribīgi, bet mūsdienās — vēl negribīgāk. Par latviešu rakstniekiem, dramaturgiem un dzejniekiem vidusmēra latvietim ir visnotaļ miglains priekšstats — lasījis neesmu, bet zinu, ka tāpat gaŗlaicīgi. Par ko tad viņi raksta, par kaut kādiem senlatviešiem zemnieku sētās. Tā tak vairs neviens nedzīvo.

Bet tas jau nav par senlatviešiem — tas ir par tādiem pašiem cilvēkiem kā mēs. Tāpēc tas nebūt nav gaŗlaicīgi. Eduarda Veidenbauma dzejoļus var rakstīt kā uzsaukumus uz namu sienām. Pāvila Rozīša „Cepli“ tikpat labi varētu būt uzrakstījis kāds mūsdienu publicists. Jāņa Ezeriņa noveles varētu publicēt „The New Yorker“, ja tās būtu tulkotas angliski. Īsāk sakot — mums ir ļoti daudz lielisku grāmatu, kas nemaz nav novecojušas, bet mēs to tā īsti neapzināmies.

Bet Padomju Savienība mums iemācījusi vēl vienu lietu — to, ka latviešu valodas lietošanas iespējas ir stipri ierobežotas. Piemēram, Latvijā teorētiski iespējams iegūt augstāko izglītību latviešu valodā. Bet pamēģiniet to izdarīt praktiski! Nelietojiet nevienu citu valodu, tikai latviešu, un paskatieties, cik tālu jūs tiksit! Ja studējat baltu filoloģiju, iespējams, jums tas vēl varētu izdoties. Ja studējat, piemēram, filozofiju vai ārzemju literātūru, tad drīz vien pamanīsit, ka liela daļa nepieciešamās literātūras latviski nemaz nav pieejama. Un runa nav par dažu mazpazīstamu autoru apcerējumiem — latviski nav pieejami daudzi darbi, kas būtiski iespaidojuši visu rietumu kultūras attīstību. Piemēram, 18. gadsimtā kāds jaunietis, ko sauca par Lorensu Stērnu, uzrakstīja satriecošu darbu „Džentlmeņa Tristrama Šendija dzīve un uzskati“, kas literātūrā ieviesa kaudzēm jaunu paņēmienu un izteiksmes līdzekļu — savu laiku tas apsteidza par apmēram divsimts gadiem. Turklāt pati grāmata ir sasodīti interesanta. Saprotams, jebkuŗā ārvalstu literātūras kursā to piemin — bet tikai piemin. To necitē, neanalizē un nelasa — tāpēc, ka tā nav tulkota latviski. Iespējams, pats ietekmīgākais 18. gadsimta romāns nav tulkots latviski.

Visbeidzot, pat tās lietas, kas ir pieejamas latviski, ir paslēptas tālu, tālu Nācionālajā bibliotēkā. Piemēram, Džeimsa Džoisa „Uliss“ latviski tulkots ir, bet tad, ja man sagribas to palasīt, man jādodas uz tuvāko bibliotēku, jāuzzina, ka tur tās grāmatas nav, tad jābrauc uz Rīgu, lai uzzinātu, ka tur Centrālajā bibliotēkā tā jau sen ir savākta, un tad, ja es to grāmatu gribu izlasīt uzreiz, nevis gaidīt, kad tā būs pieejama, man atliek vien doties uz Nācionālo bibliotēku, kāpt piektajā stāvā (regulārs LNB apmeklējums nodrošina labu fizisko formu, to nevar noliegt), apsēsties neērtā krēslā pie neglīta galda un lasīt, kamēr bibliotēku slēdz. Ja es „Ulisu“ gribu izlasīt oriģinālā, man atliek paņemt klēpjdatoru, iekārtoties ērtāk savā mīkstajā krēslā un aiziet uz Project Gutenberg mājaslapu, kur es šo darbu varu izlasīt pilnībā, par brīvu un pat neizejot no mājas. Tā latviešu valodā kaut ko izlasīt kļūst arvien grūtāk, bet angliski — arvien vienkāršāk. Angļu valoda ir ērtāka, un cilvēkiem ērtības patīk.

Biedram Ļimonovam bija taisnība — nav jādedzina, pietiek, ja neizdod. Tad pamazām aizmirsīs bez visas dedzināšanas. Vismaz mums tik tālu sanāk tīri labi.

Padomi jauno pasu lietotājiem

Noteikti jau zināt, ka mūsu partija un valdība nolēmusi mūs visus pēc noklusējuma uzskatīt par noziedzniekiem, teroristiem un galvu griezējiem, un izdomājusi ieviest pases ar pirkstu nospiedumiem. Nu pirkstu nospiedumu noņemšana vairs nav īpaša privilēģija, kas rezervēta tikai likumpārkāpējiem — par nieka piecpadsmit latiem tagad to var izbaudīt ikviens Latvijas pilsonis un nepilsonis. Atliek vien doties uz tuvāko Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi un pieteikties jaunajai pasei — turpat uz vietas tavus pirkstu nospiedumus noņems un pēc tam elektroniskā veidā ierakstīs pasē.

Pati pase ir neticami krāšņa. Nu pēc vairāk nekā desmit gadu pārtraukuma mums atkal (vai tiem, kas nepaguva pirmoreiz — beidzot) ir sarkana, Savienības izdota pase, kas ļauj brīvi braukāt pa visu plašo Savienību un viņas brālīgajām republikām. Bet pašu jaukāko pases īpašību tā uzreiz nemaz nevar pamanīt. Raugi, es jau minēju, ka pasē pirkstu nospiedumus ieraksta elektroniski. Uzreiz jautājums: pase tak ir papīra grāmatiņa, kur tur elektronika? Nu tad lūk: šī pase nav tāda kā citas, tajā ir iebūvēta neliela mikroshēma, kur tavi dati sarakstīti. Turklāt mikroshēma ir līdzīga tām kvadrātainajām uzlīmēm, ko grāmatnīcās līmē uz dārgām grāmatām: viņu var nolasīt no attāluma, lai to viegli varētu izdarīt jebkuŗš vidusmēra robežsargs tajās retajās vietās, kur tavu pasi vēl prasa. Tam ir kāda jauka blakne: to var izdarīt arī jebkuŗš Jānis, Pēteris vai Andris, kas atrodas gana tuvu tavai pasei un kam ļoti gribas uzzināt tavus pases datus. Pēc tam šis pats Jānis, Pēteris vai Andris var pārkopēt tos pases datus uz tukšas mikroshēmas un tā dabūt mantu, kas uzvedas uz mata tāpat kā tava pase, vismaz tik ilgi, kamēr tā nevienam nav jārāda.

Ko pasākt, ja pases datus gribas paturēt pie sevis? Protams, visvienkāršāk ir paturēt veco pasi līdz pat tam laikam, kad tā vēl būs derīga. Ja nu vairs tā nav derīga, var ķerties pie radošākām lietām.

Uzreiz piebildīšu, ka visas tālāk minētās gudrības esmu sagrābstījis citu paranoidāli noskaņotu jauniešu padomu lapās. Pats neko no tā neesmu mēģinājis un arī tev neiesaku. Atceries: pase nepieder tev, bet valdībai. Valdība var ņemt ļaunā, ka tu viņas īpašumu bojā. Nesaki, ka nebrīdināju.

Tad nu ķersimies pie lietas.

1) Ir cilvēki, kas pilnīgi visu mēģina izcept mikroviļņu krāsnī (viņus īsākā vārdā dēvē par amerikāņiem.) Tā nu viņi ir izdomājuši, ka arī pasi kādas 10 sekundes var pacept krāsnī. Galarezultātā mikroshēmai vajadzētu sadegt zilās liesmās (pārnestā nozīmē.) Diemžēl mikroshēma var sadegt arī pavisam burtiskā nozīmē, atstājot viegli pamanāmas un grūti izskaidrojamas pēdas.

2) Tad ir cilvēki, kas uzskata, ka visu var atrisināt ar rupju spēku (jūs jau laikam nojaušat, kā viņus sauc īsāk.) Viņi apgalvo, ka atliek vien uzbliezt pa mikroshēmu ar āmuru, lai tā jūs nekad vairs netraucētu. Protams, ar šo metodi pasē var viegli izveidot skaistu iedobīti, kas atkal varētu novest pie nepatīkamiem jautājumiem.

3) Visbeidzot, ir kāda jauka, laika gaitā pārbaudīta metode, kas jau gadiem pasargājusi cilvēkus no smadzeņu skalošanas ar radioviļņiem vai citplanētiešu radiouzbrukumiem, proti, ietīt visu metāla folijā. Kāds, kas (atšķirībā no manis) fizikas stundās nezīmēja komiksus, pat droši vien varēs pastāstīt, kā un kāpēc tas darbojas. Tas nu ir pagalam vienkārši un nekādi nebojā pašu pasi: atliek vien paņemt kaklā karināmo pases maciņu, izoderēt ar foliju, ielikt pasi un ņemt laukā tikai tad, kad akurāt prasa. Pārāk bieži jau vairs nenāksies, jo, saprotams, tieši tad, kad ieviestas superdupermegadrošās pases, ES jāizdomā, ka vispār jau viņas ceļošanai vairs nav vajadzīgas.

Starp citu, apķērīgi jaunieši jau sākuši pārdot ar foliju izoderētus maciņus pasēm. Par daiļsitējiem, kas par niecīgu samaksu aplam precīzi sadauza tavas pases mikroshēmu, gan vēl neesmu dzirdējis. Bet gan jau — tāda biznesa niša tak nevar palikt tukšā.

Tā lūk. Ja kaut mazliet esmu vairojis tavu paranoju, uzskatīšu, ka sprausto mērķi esmu sniedzis. Un atcerieties, es neko no minētā neiesaku jums darīt. Kā teica Andrejs Makarēvičs: „Jūs tak nesāksit lēkāt pa gaisu desmit metru augstumā, saskatījušies, kā to cirkū dara akrobāti.“

Čaklajiem un prasmīgajiem — Kā pārkarsēt ekonomiku

Kā zināms, latvieši izsenis bijuši dziļi praktiska tauta. Tādēļ esmu nolēmis uztaisīt jaunu sadaļu: Čaklajiem un prasmīgajiem (jo “Praktiskais latvietis” diemžēl jau ir aizņemts, un man nav ne mazākās vēlmes stāties pretī Latvijas Avīzes asinskārajiem advokātiem). Tur dalīšos pieredzē ar lietām, kuŗas protu un kuŗas varu palīdzēt iemācīties arī jums.

Šodien aplūkosim tādu visnotaļ aktuālu lietu kā ekonomikas pārkaršanu. Lai gan tas nebūt nav grūti, tomēr vēl joprojām atrodas cilvēki, piemēram, Ainārs Šlesers, kas apgalvo, ka tas nekādi nav iespējams: kā gan strauja attīstība var nākt par sliktu?! Gāzi grīdā! Neticiet Aināram (to vispār der ielāgot) — ja grib, tad var, turklāt bez īpašas piepūles. Šeit būs neliela pamācība, kā to izdarīt.

1) Atrodiet sevī kaut kādu potenciālu, lai cilvēki jums sāktu ticēt. Piemēram, pasludiniet sevi par straujāk augošo ES valsti. Ja tas īsti nesanāk, varat mēģināt pasludināt sevi par mazāk attīstīto ES valsti, uzreiz piebilstot, ka tas nozīmē, ka jūs varat tikai augt. Tātad pieņemsim, ka jums ir izaugsmes potenciāls.

2) Plaši sludiniet, ka jums ir milzīgs izaugsmes potenciāls, un gaidiet cilvēkus, kas gribēs brangi nopelnīt uz jūsu rēķina (viņus sauc arī par investoriem). Radiet pārliecību, ka viņiem izdosies paveikt to, ko cenšas izdarīt ikviens spekulants (tikai, Dieva dēļ, nepieminiet šo vārdu): nopirkt ātri un pa lēto kaut ko tādu, kas vēlāk maksās kaudzēm naudas. Iedvesmai varat palasīt “Buratīno piedzīvojumus” — tur investīciju piesaistes process aprakstīts saistoši un saprotami.

3) Ieguldiet dabūto naudu lietās, pēc kā ir pieprasījums un ko var ātri un ar peļņu pārdot tālāk. Tieši to taču arī grib jūsu investori, vai ne? Piemēram, ja jūsu pilsētās trūkst dzīvokļu, sabūvējiet mājas.

4) Pārdodiet ātri pārdodamās lietas. Šeit jāielāgo, ka lietām vai nu jābūt samērā lētām, vai arī jums jāatrod kāds, kas jūsu pircējiem labprāt aizdod naudu dārgāku lietu iegādei. Bonuspunktus par eleganci saņemsit, ja naudu aizdot būsit pārliecinājuši savus investorus. Stāstiet, ka tā viņi gūs divkāršu peļņu: gan no investīcijām, gan no kredīta procentiem, ko viņiem maksās laimīgie pircēji.

5) Sadaliet peļņu. Esiet dāsns pret saviem investoriem, viņi to novērtēs un ieguldīs vēl.

6) Kad investori ieguldījuši vēl, atkal sapērcieties tās pašas lietas, ko nopirkāt iepriekš. Vienlaikus rūpējieties, lai pircējiem pietiktu naudas.

7) Atkal pārdodiet un sadaliet peļņu.

8,) Ap šo posmu jums vajadzētu saskatīt dažas zīmes, kas liecina, ka esat uz pareizā ceļa: investori sāk pieteikties paši un iesaka jūs arī citiem, arvien vairāk cilvēku sāk strādāt tajā nozarē, kas ražo jūsu ātri pārdodamās lietas (piemēram, ja būvējat mājas, arvien vairāk cilvēku sāk strādāt būvniecībā), šiem cilvēkiem parādās nauda (jo nozare plaukst un zeļ), ko viņi atkal iegulda šajā pašā nozarē, un jūsu iekšzemes kopprodukts uz šīs nozares rēķina aug griezdamies, tā radot iespaidu, ka jūs tik tiešām attīstaties milzu ātrumā un tie, kas vēl pie jums neinvestē, drīz vien to rūgti nožēlos.

9) Tomēr vispārējā optimismā nevajag aizmirst lietas, kas var jums traucēt sasniegt mērķi. Piemēram, iespējams, ka investori sāks ieguldīt savu naudu arī citās nozarēs, piemēram, rūpniecībā. Tā sakot, lai neliktu visas olas vienā kurvītī. Šādas neveselīgas tendences vajag nīdēt saknē, piemēram, uzliekot lielus nodokļus, mācot sabiedrībai, ka pie mums rūpnīcas nav vērts būvēt, jo mūsdienās visu tāpat ražo Ķīnā, un izmantojot ikvienu izdevību slēgt jau esošās. Bonuspunktus par eleganci saņemsit, samazinot finansējumu izglītībai: jūs ne tikai uzreiz dabūsit naudu, ko gan var iztērēt lietderīgāk (piemēram, ceļot jaunas ēkas), jūs arī nodrošināsit, ka nākotnē nekāda īpaši sarežģīta rūpniecība šeit nevarēs attīstīties. Nevar taču jaunietis ar piecu klašu izglītību piepeši sākt taisīt mikroprocesorus. Būtībā tas ir ilgtermiņa ieguldījums ar nozīmīgu tūlītēju efektu. Tik bieži tas nemaz negadās.

10) Turpiniet, līdz sasniedzat brīdi, kad investori vai nu kļūst taupīgāki (kas notiek tikai tad, ja viņiem pašiem izbeidzas nauda), vai viņiem parādās jauns iecienītākais investīciju objekts. Piemēram, ES parādās jauna mazattīstītākā valsts, kam, saprotams, ir lielāks potenciāls.

11) Ja visu esat darījis pareizi, vajadzētu būt situācijai, kad investīciju straume sāk apsīkt, bet jums nav pietiekami daudz naudas, lai uzturētu visu, ko esat sabūvējis. Piemēram, tie cilvēki, kas strādāja būvniecībā un par nopelnīto naudu nopirka dzīvokļus, vairs nevar tik viegli atrast darbu, jo jaunas mājas vairs tik daudz nebūvē, bet bankas kredītu prasa atmaksāt tikpat uzstājīgi, ja ne vēl uzstājīgāk. Ja vien jums nav parādījušās nozares, kas spēj pašas sevi uzturēt, ekonomikai vajadzētu sākt pārkarst.

12) Palīdziet ekonomikai pārkarst. Stāstiet, ka runas par ekonomikas pagrimumu ir salti meli, ko izplata jums naidīgi svešinieki, ja dabūjat naudu, uzreiz ieguldiet jūsu iecienītajā nozarē, apgalvojiet, ka dzīvojat labāk nekā jebkad agrāk un tiem, kas iebilst, parādiet jaunās mājas, paaugstinātās algas un iekšzemes kopprodukta pieaugumu. Ignorējiet tos, kas jautā, cik ilgi šāda attīstība var turpināties — neviens tāpat viņos neklausās, un arī jums tas nav jādara.

13) Mirkli uzgaidiet. Jūsu mērķis vairs nav aiz kalniem.

Tas tad arī būtu viss. Pēc īsa brītiņa jums vairs nebūs naudas, par ko jūsu ekonomiku uzturēt, klāt neviens negribēs dot, investori kritīs pānikā un centīsies atdabūt to naudu, ko vēl var glābt, cilvēki sāks vispirms ņurdēt, tad vaimanāt un visbeidzot skaļi protestēt, un tad jau arī ekonomiskā krīze nav tālu.

Vēl piebildīšu, ka šos padomus var īstenot visdažādākajos apjomos: var šādi vadīt valsti, bet var arī šādi plānot personīgo budžetu. Iespējas ir nebeidzami plašas.