Scroogled 2. daļa

Te nu ir arī tulkojuma 2. daļa. Nākamnedēļ būs 3. un varbūt arī 4.

Maja sāka strādāt Google divus gadus pirms Grega. Tieši viņa pārliecināja Gregu pēc akciju pārdošanas aizbraukt uz Meksiku: jebkur, viņa teica, kur varētu sākt visu no jauna.

Majai bija divi milzīgi, brūni labradori un ļoti, ļoti pacietīga draudzene vārdā Lorija, kas spēja paciest itin visu, izņemot skraidīšanu pa Doloresas parku sešos no rīta ar diviem 75 kilogramus smagiem suņiem.

Kad Gregs skrēja viņai pretim, Maja pavilka tuvāk savu suni Meisu, taču tad, atpazinusi Gregu, priecīgi atpleta rokas apskāvienam, nometot suņu siksnas zemē un pieturot tās ar kāju. „Vai tas ir tas pats Gregs? Tu izskaties satriecoši!“

Viņš arī apskāva viņu, pēkšņi apzinoties, kā viņš oda pēc nakti ilgas gūglēšanas. „Maja“, viņš teica, „Ko tu zini par Google un VDD?“

Izdzirdot šo jautājumu, viņa sastinga. Viens no suņiem sāka smilkstēt. Viņa paskatījās visapkārt un tad pamāja uz tenisa kortiem. „Tur augšā pie laternas staba; neskaties,“ viņa teica. „Tas ir viens no mūsu pilsētas bezvadu interneta pieejas punktiem. Platleņķa interneta kamera. Pagriezies prom no tās, kad runā.“

Kopumā ņemot, interneta kameru uzstādīšana visā pilsētā Googlei neizmaksāja pārāk dārgi. It īpaši tad, ja ņēma vērā, ka tagad reklāmas cilvēkiem varēja piemeklēt pēc viņu atrašanās vietas. Kad visas kameras kļuva publiski pieejamas, Gregs tam nepievērsa īpaši daudz uzmanības — vienu dienu visi blogi par to vien rakstīja, un cilvēki rotaļājās ar jauno, visu redzošo spēļmantiņu, apskatot dažādas prostitūtu pulcēšanās vietas, bet pēc kāda brīža visa sajūsma noplaka.

„Tu joko,“ Gregs nomurmināja, jūtoties diezgan muļķīgi.

„Nāc man līdzi,“ viņa teica, pagriežot laternas stabam muguru.

Suņi par īso pastaigu nebija pārāk priecīgi un, kamēr Maja virtuvē gatavoja kafiju, izrādīja savu nepatiku.

„Mēs ar VDD panācām vienošanos,“ viņa teica, sniedzoties pēc piena. „Viņi piekrita neurķēties pa mūsu meklēšanas rezultātiem, un mēs piekritām, ka atļausim viņiem skatīties, kādas reklāmas tiek rādītas lietotājiem.“

Gregam sagriezās vēders. „Kāpēc? Nesaki, ka Yahoo jau to darīja…“

„Nē, nē. Vispār jau jā. Protams. Yahoo to darīja. Bet ne jau tādēļ Google piekrita. Redzi, republikāņi nīst Google. Mēs gandrīz visi esam demokrāti, tāpēc mēs darām, ko varam, lai noslēgtu ar viņiem mieru, pirms viņi mūs piebeidz. Tā jau nav P.I.I. — personu identificējoša informācija, informācijas laikmeta toksiskais smogs — tie ir tikai metadati. Tā kā tas ir mazāk ļauni.“

„Tad kāpēc tik noslēpumaini?“

Maja nopūtās un apskāva suni, kas badīja viņas celi ar savu lielo galvu. „Okšķeŗi ir kā utis. Viņi ielien visur. Viņi nāk uz mūsu sanāksmēm. Sajūta tāda kā kaut kādā Padomju Savienības ministrijā. Un tad vēl drošības pārbaudes — mēs esam sadalīti divās grupās: „tīrie“ un „aizdomīgie“. Mēs visi zinām, kas nav „tīrie“, bet neviens nezina, kāpēc. Es esmu „tīrā“. Laimīgā kārtā tas, ka es esmu lezbiete, vairs nav šķērslis. Neviens „tīrais“ nekad pat neēstu pusdienas kopā ar „aizdomīgo“.“

Gregs sajutās ļoti noguris. „Tad jau man laikam paveicās, ka es no lidostas tiku laukā dzīvs. Sliktākajā gadījumā es varēju arī „pazust“, vai ne?“

Maja viņā vērīgi noraudzījās. Viņš gaidīja atbildi.

„Kas ir?“

„Es tev gribu kaut ko pateikt, bet tu to nekad nevari nevienam stāstīt, labi?“

„Mmm… tu taču neesi kaut kādā teroristu grupā?“

„Nekas nav vienkāršāk. Tas notiek tā: lidostas VDD pārbaude veic atlasi. Tā okšķeŗi var precizēt, ko meklēt. Tad, kad tevi uz robežas aizsūta uz papildu pārbaudi, tu kļūsti par „pastiprināti novērojamu personu“ — un tevi nekad vairs nelaidīs vaļā. Viņi meklēs tavu seju un gaitu interneta kamerās. Lasīs tavu pastu. Novēros, ko tu meklē.“

„Bet man šķita, ka tu teici, ka tiesas viņiem to neļautu…“

„Tiesas neļauj gūglēt katru, kas pagadās. Bet tad, kad tu esi sistēmā, tā jau ir pastiprināta meklēšana. Tas ir legāli. Un, kad tevi sāk gūglēt, vienmēr kaut ko arī atrod. Visus tavus datus ievada lielā sietā, kas atsijā „aizdomīgas sakritības“, meklējot novirzes no statistikas normām, lai atrastu, kā tevi iegāzt.“

Gregam šķita, ka viņš tūliņ vems. „Kā, sasodīts, mēs līdz tam nonācām? Google taču bija labs uzņēmums. „Neesi ļauns“, vai ne?“ Tāds bija uzņēmuma moto, un tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ viņš ar savu Stenfordas Universitātes datorzinātņu doktora grādu uzreiz bija devies strādāt uz Google.

Maja atbildēja ar griezīgiem smiekliem. „Neesi ļauns? Izbeidz, Greg. Mūsu lobētāji ir tie paši kriptofašisti, kas mēģināja sašūpot Keriju. Mēs jau sen vairs neesam šķīsti un nevainīgi.“

Kādu brīdi viņi klusēja.

„Tas sākās ar Ķīnu,“ viņa beidzot turpināja. „Kad mēs pārvietojām savus serveŗus no Taivānas uz Ķīnu, tie nonāca Ķīnas jurisdikcijā.“

Gregs nopūtās. Viņš pārāk labi zināja, cik tālu Google sniedzās: ikreiz, kad tu apmeklēji kādu lapu, kuŗā bija Google reklāmas, vai lietoji Google kartes vai Google e-pastu — pat tad, kad tu nosūtīji vēstuli uz kādu Google e-pasta adresi — Google cītīgi vāca tavu informāciju. Nesen interneta meklēšanas optimizācijas programma sāka izmantot šos datus, lai katram lietotājam pielāgotu meklēšanas rezultātu. Tas kļuva par revolucionāru reklāmas līdzekli. Autoritāram režīmam prātā būtu citi mērķi.

„Mūs izmantoja, lai izveidotu cilvēku profilus,“ viņa turpināja. „Kad viņi vēlējās kādu arestēt, viņi atnāca pie mums un atrada ieganstu, lai viņus pieķertu. Nav daudz tādu lietu, ko varētu darīt internetā un kas Ķīnā nebūtu nelegālas.“

Gregs pašūpoja galvu. „Kāpēc tad serveŗus vajadzēja likt Ķīnā?“

„Mums teica, ka citādi mūs bloķēs. Turklāt tur bija Yahoo.“ Viņi abi saviebās. Kādā brīdī Google darbinieki kļuva apsēsti ar Yahoo, vairāk uzmanības pievēršot tam, ko darīja konkurenti, nevis tam, kā klājās pašu uzņēmumam. „Tāpēc mēs nolēmām to darīt. Bet daudziem no mums šī doma nepatika.“

Maja iemalkoja kafiju un sāka runāt klusāk. Viens no viņas suņiem uzstājīgi ošņājās zem Grega krēsla.

„Drīz vien mums lika sākt cenzēt meklēšanas rezultātus,“ Maja teica. „Google piekrita. Skaidrojums bija vienkārši lielisks: „Mēs nedarām ļaunu — mēs sniedzam saviem klientiem pieeju labākam meklētājam! Ja mēs viņiem rādītu arī tos rezultātus, kam nevar tikt klāt, viņi būtu sarūgtināti. Klienti nejustos apmierināti.“

„Un ko nu?“ Gregs pastūma suni prom. Maja, šķiet, ņēma ļaunā.

„Nu tu esi īpašas uzmanības vērts, Greg. Google tevi izsekos. Nu tu dzīvo tā, kad kāds visu laiku skatās tev uz pirkstiem. Tu taču zini, kā Google raksturo savu misiju, vai ne? „Sakārtot pasaules informāciju.“ Visu. Pagaidi piecus gadus, un mēs zināsim, ko tu biji atstājis podā, kad nolaidi ūdeni. Pievieno vēl sistēmu, kas automātiski tur aizdomās ikvienu, kas atbilst statistiski vidējā sliktā puiša aprakstam, un tu esi —“

„Izgūglēts.“

„Pilnīgi un galīgi.“ Viņa pamāja.

Maja aizveda abus labradorus līdz guļamistabai. Gregs neskaidri dzirdēja, kā viņa strīdās ar savu draudzeni, un atpakaļ viņa atnāca viena.

„Es to varu izlabot,“ viņa ātri nočukstēja. „Tad, kad ķīnieši sāka arestus, mēs ar saviem kolēģiem nolēmām veltīt savu 20 procentu projektu tam, lai viņus apjātu.“ (Starp Google jaunievedumiem bija arī noteikums, ka ikvienam darbiniekam jāvelta 20 procenti sava laika personīgajiem projektiem.) „Mēs to nosaucām par Google tīrītāju. Tas iedziļinās datubāzē, lai padarītu tevi statistiski normālu. Tas izmaina meklējumu rezultātus, Gmail histogrammas, apmeklētās lapas. Visu. Greg, es tevi varu attīrīt. Tā ir vienīgā iespēja.“

„Es negribu, lai tev būtu nepatikšanas.“

Viņa pakratīja galvu. „Ar mani jau ir cauri. Kopš tās dienas, kad es uztaisīju to nolādēto programmu, man atliek tikai gaidīt, kamēr kāds norādīs VDD uz manām prasmēm un vēsturi un tad, nu, es nezinu. Kaut kas tāds, ko viņi dara ar tādiem cilvēkiem viņu kaŗā pret visādiem abstraktiem lietvārdiem.“

Gregs atcerējās lidostu. Pārmeklēšanu. Kreklu ar zābaka nospiedumu pašā vidū.

„Izdari to,“ viņš teica.