Tu esi Latvija

Mūsdienu Latvijā iegājies par dažādām lietām runāt kādā noteiktā laikā. Decembrī vienmēr runā par ticību, cerību un mīlestību. Martā — par to, kuŗus latviešu kaŗavīrus mums vajag atcerēties un kuŗus — nē. Un novembrī, protams, visi runā par patriotismu, nācionālo stāju un Latvijas nākotni. Arī šis novembris nav izņēmums — drīzāk jau otrādi.

Kā jau pierasts, katrs saka ko citu. Vieni saka, ka nu mums ir tāda Latvija, kādu mēs vienmēr esam vēlējušies, un, lai arī pie mūsu gaišās nākotnes debesīm vēl joprojām vīd sīki mākonīši — piemēram, ekonomiskā krīze, — tās ir tikai īslaicīgas grūtības, kas mūsu valsts rītdienu nekādi apdraudēt nespēj. Otri apgalvo, ka tās Latvijas, kādu mēs savulaik cerējām redzēt, nav un vairs arī nebūs, jo valdība mūs apzagusi, piesmējusi un pārdevusi, un visai latvju tautai atlicis vien skaitīt pēdējās stundiņas. Trešie aicina uz cīņu par tādu Latviju, kādu vēlamies paši. Vārdu sakot, katram ir, ko teikt.

Bet kas tad ir tā Latvija, kuŗas neatkarību šodien svinam? Vai tā ir tā 1918. gadā proklamētā Latvija bez īsti noteiktām robežām, konstitūcijas un pavisam neskaidru nākotni? Vai tā ir leģendām apvītā Ulmaņlaiku Latvija? Vai tā ir 1990. gadā no jauna pasludinātā neatkarīgā Latvija? Bet varbūt tā ir 2008. gada Latvija — ES dalībvalsts? Vēl vairāk — kas bija tā Latvija, par kuŗu savulaik cīnījās latviešu strēlnieki? Vai viņi cīnījās par Latvijas autonomiju Krievijas sastāvā? Kas bija tā Latvija, par kuŗu savulaik cīnījās latviešu leģionāri? Vai viņi cīnījās par neatkarīgo Latviju, kur viņus pieminēt vairs īsti neklājas? Kas bija tā Latvija, kādu mēs pieminējām padomju okupācijas laikā — vai tiešām LPSR? Šīs dažādās valstis ir tik ļoti atšķirīgas, ka brīžam pat grūti pateikt, kas tad tām ir kopīgs.

Taču tad, ja necenšamies saistīt Latviju ar kādu noteiktu valsti, viss pēkšņi kļūst skaidrs. Ne jau par parlamentāro republiku latviešu strēlnieki devās kaujā. Ne jau par Ostlandes autonomiju cīnījās latviešu leģionāri. Ne jau par liberālo dēmokratiju mēs gājām mītiņos un stājāmies uz barikādēm. Tā Latvija, par kuŗu latvieši cīnījušies, vienmēr ir bijis ideāls, kam nekad nav atbildusi — vai pat spējusi tuvoties — kāda reālajā dzīvē pastāvoša valsts.

Taču tieši šī ideālā Latvija izrādījusies daudz spēcīgāka un ilglaicīgāka par jebkuŗu politisku veidojumu, kas saukts par Latviju. Šī Latvija pastāvēja vēl ilgi pirms 1918. gada 18. novembŗa, šo Latviju nespēja okupēt ne vācu, ne padomju kaŗaspēks, un šo Latviju neviena valdība nav spējusi nozagt vai pārdot.

Vēl vairāk — tieši šī Latvija ir tā, kas pastāvēs vēl ilgi pēc tam, kad mūsdienu Latvijas valsts būs atkal atradusi kādu jaunu polītisko ievirzi vai valsts pārvaldes formu. Šīs Latvijas nākotne nav atkarīga no NATO vai ES — šī Latvija pastāvēs tik ilgi, kamēr būs latvieši, kas to pieminēs. Šī Latvija pastāvēs tik ilgi, kamēr būs latvieši, kas apzināsies — tieši viņi arī ir Latvija. Šīs Latvijas nākotne atkarīga tikai no mums.

Tu esi Latvija.