Skaistā, jaunā pasaule

Ja neesat vēl dzirdējuši, ka 5. novembŗa rītā mēs pamodāmies pavisam jaunā pasaulē, pagaidiet, noteikti vēl dzirdēsit neskaitāmas reizes. Šī frāze, kā jau parasti mēdz būt ar klišejiskiem izteicieniem, ir pārāk ērta, lai to nelietotu līdz apnikumam. Un, kā jau parasti, arī šajā klišejā ir liela daļa taisnības. Tik tiešām — nu Amerikai pirmo reizi tās vēsturē ir melnādains prezidents, turklāt tāds, par kuŗa ievēlēšanu līksmo arī pārējā pasaule (ja būtu ievēlēta, piemēram, Kondolīza Raisa, kas ir ne tikai melnādaina, bet vēl arī sieviete, pārējā pasaule jūsmotu jūtami mazāk). Kā teikts kādā citā spārnotajā frāzē, kuŗu turpmāk dzirdēsit bieži: „Pirms 50 gadiem par to uzdrīkstējās tikai cerēt un sapņot.“

Ja lasāt, ko par vēlēšanām saka paši amerikāņi, droši vien būsit pamanījuši vēl kādu pārāk bieži lietotu atziņu: Obama aplam atgādina Dž. F. Kenediju. Un arī šeit nav, ko pārāk iebilst. Tik tiešām, abi ir jauni, izskatīgi, māk runāt (it īpaši par pārmaiņām), nāk no tādām etniskajām grupām, kas pirms 50 gadiem par prezidenta amatu „uzdrīkstējās tikai cerēt un sapņot“, abi ir dēmokrati, abi nebija tie ticamākie kandidāti prezidenta amatam, un, visbeidzot, no abiem sagaida daudz.

Protams, šādas frāzes visu pārlieku vienkāršo. Netrūkst cilvēku, kas piebilst, ka viens Obama necik radikāli visu ASV kursu izmainīt nevar, tātad runas par jauno pasauli ir nevietā. Un arī Kenedijam polītiskās pieredzes bija daudz vairāk nekā Obamam. Taču visnelāgākais, kas no šādas vienkāršošanas ceļas, ir tas, ka vispārējā sajūsmā koncentrējoties uz redzamākajām lietām, viegli palaist gaŗām ko būtisku. Proti, pasaule tik tiešām ir mainījusies un Obama tik tiešām atgādina Kenediju.

Lai saprastu, kas tad īsti ir noticis, atskatīsimies atpakaļ uz 1960. gada ASV prezidenta vēlēšanu kampaņu, kur dēmokrats Dž. F. Kenedijs sacentās ar republikāni R. Niksonu. Šīs vēlēšanas notika tādā pasaulē, kādas pirms divdesmit gadiem vēl nebija — televīzija, kas tā pa īstam parādījās tikai piecdesmitajos gados, pēkšņi un būtiski izmainīja to, kā cilvēki uzzina par jaunumiem, pieņem lēmumus un, galu galā, pavada svētdienas pēcpusdienas. 1960. gada vasarā kādam ienāca prātā gaiša doma — kamdēļ gan televīzijā neuzrīkot diskusiju tiešraidē starp galvenajiem prezidenta kandidātiem? Domāts — darīts. Un tā 1960. gada 26. septembrī pirmo reizi visā Amerikas vēsturē ikviens, kas to vēlējās, tiešraidē varēja vērot un vērtēt, kā ASV prezidenta kandidāti atbild uz dažādiem svarīgiem jautājumiem.

Debates izrādījās visnotaļ populāras — tās noskatījās vairāk nekā 70 miljoni amerikāņu. Bija skaidrs, ka televīzija vairs ne tikai pavēsta jaunumus un izklaidē skatītājus — tagad tā jaunumus radīja pati, kļūstot par būtisku veidu, kā iespaidot polītiku. Taču, kā ikvienam plašsaziņas līdzeklim, arī televīzijai ir savi noteikumi. Un tie daudz labvēlīgāki izrādījās jaunajam, simpātiskajam un pašpārliecinātajam Kenedijam, nevis pārlieku kalsnajam un bālajam Niksonam, kuŗš turklāt gandrīz visu laiku aizstāvējās. Rezultātā 8. novembŗa vēlēšanās uzvarēja Kenedijs, vienlaikus pierādot, ka tagad, lai uzvarētu vēlēšanās, jāprot labi izskatīties kameru priekšā.

Šo mācību labi ielāgoja gan Niksons, kas 1968. gada vēlēšanās uzvarēja, gan visa republikāņu partija — 1976. gada vēlēšanās viņi pat nolēma uzticēt gozēšanos kameru priekšā profesionālim, tas ir, bijušajam otršķirīgu filmu un cigarešu reklāmu spīdeklim Ronaldam Reiganam. Lai gan toreiz viņš par mata tiesu zaudēja, nākamajās vēlēšanās viņš uzvarēja un sava mūža lielāko lomu tik tiešām nospēlēja spīdoši, nekad nepalaižot gaŗām izdevību papozēt kamerām vai pabārstīties ar labskanīgām un viegli citējamām frāzēm (angļu valodā tām ir pat īpašs nosaukums —„Sound bites“). Viņam tas izdevās tik labi, ka vēl šodien viņu uzskata par vienu no izcilākajiem ASV prezidentiem.

Ja nekas nebūtu mainījies, tad te nu mūsu pamācošajam stāstam par to, kā polītika kļuva par šovbiznesu, varētu likt punktu. Bet lūk! Tieši tāpēc 2008. gada ASV prezidenta vēlēšanas ir tik svarīgas, ka tās skaidri pierādīja — ir gan mainījies. Ir radies kāds jauns plašsaziņas līdzeklis, kuŗu, tāpat kā televīziju, mēs sākumā labākajā gadījumā uztvērām kā ziņu un izpriecu avotu, bet kuŗš, tāpat kā televīzija, būtiski pārveidojis veidu, kā turpmāk rīkos polītiskās kampaņas. Un, gluži kā 1960. gada vēlēšanās, uzvarēja tieši tas, kuŗš vislabāk prata izmantot šo jauno plašsaziņas līdzekli. Nenovērtējiet šo mirkli par zemu — mēs visi nupat kā bijām liecinieki tam, kā cilvēku apziņā internets un jo īpaši sociālie tīkli no samērā noderīga sienas avīzes un atmiņu klades krustojuma kļuva par veidu, kā panākt uzvaru ASV prezidenta vēlēšanās.

Protams, abiem kandidātiem bija savas oficiālās mājaslapas. Tomēr republikāņu kandidāts Makkeins acīmredzot bija pārāk labi iegaumējis Reigana mācību par televīzijas lielo spēku — jau pašā lapas sākumā apmeklētāju sagaidīja lieliski uzfilmēta un samontēta televīzijas reklāma, kuŗā Makkeins ar aizkustinājumu balsī stāstīja par savu mīlestību pret Ameriku un to, kā viņš to spēs darīt labāku. Arī tālāk viena pakaļ otrai sekoja tikpat profesionālas televīzijas reklāmas, savukārt Makkeina viedoklis par dažādiem jautājumiem bija atsevišķās viedokļu lapās. Lapas malā greznojās uzraksts, kas mudināja izdrukāt pašam savas skrejlapas ar Makkeina viedokli, taču katrs, kas kādreiz ar stipri ierobežotiem līdzekļiem mēģinājis uztaisīt plakātu vai skrejlapu, uzreiz pamanīja kādu būtisku trūkumu — tās bija krāsainas un bagātīgi ilustrētas ar fotogrāfijām. Šādas skrejlapas izskatās lieliski, ja tās iespiestas krāsaini un tipogrāfijā. Taču tad, ja šādu skrejlapu izdrukā uz parasta, lēta printeŗa un aiznes nokopēt piecsimt eksemplāros, tas izskatās vienkārši atbaidoši. Varbūt maldos, bet rodas iespaids, ka mājaslapā vienkārši ievietoja oficiālās kampaņas skrejlapas, kuŗas, profesionāli iespiestas, dalīja tad, kad Makkeins tikās ar vēlētājiem. Ja tās radītas speciāli internetam, tad jāteic, ka izdevies ļoti vāji.

Nepārprotiet — it kā jau Makkeina mājaslapā bija viss, kas vajadzīgs. Skrejlapas? Ir. Blogs? Ir. Fona bildītes datoram? Ir. Fotogalerija (ar Makkeina armijas dienu bildēm)? Ir. Myspace profils? Ir. Itin viss, kas vajadzīgs, bija, turklāt nenoliedzami ļoti labi uztaisīts. Taču piemērs ar skrejlapām vai televīzijas reklāmām ir tipisks — visa Makkeina mājaslapa pašos pamatos tomēr sekoja televīzijas darbības modelim, tas ir, profesionāļi radīja saturu, ko patērētājiem atlika tikai lietot. Makkeins internetu uztvēra tāpat kā tie, kam televīzija šķita tikai radio ar bildi — neņemot vērā un tādēļ arī neizmantojot tās priekšrocības, kas piemīt tikai internetam.

To nevarētu teikt par Makkeina pretinieku Obamu. Arī viņa mājaslapa nenoliedzami izskatījās ļoti profesionāli veidota, taču pašā sākumā apmeklētāju sagaidīja nevis videoklips, bet Obamas blogs. Skaidri norādītā un viegli atrodamā sadaļā varēja atrast dažādus kampaņas materiālus, kuŗus katrs varēja ielādēt un izplatīt. Skrejlapas sastāvēja tikai no teksta un neliela, melnbalta logotipa, taču teksts bija izkārtots pārskatāmi un saprotami, turklāt Obamas datorsalicējs zināja ne tikai to, kāda starpība starp defisi un domuzīmi, bet arī nebaidījās no neaizpildītas vietas lapā (un skrejlapā saņemties atstāt brīvu vietu ir patiešām drosmīgs solis). Obama piedāvāja ne tikai skrejlapas, bet arī plakātus, kuŗā Obamas atbalsta pasākuma rīkotājiem atlika vien ierakstīt vietu un laiku, kur un kad viņi to vēlas rīkot. Vēl vairāk — viņš pat piedāvāja kolekciju ar visdažādākajām savas kampaņas logotipa versijām tiem, kas vēlētos veidot paši savas skrejlapas. Pat televīzijas reklāmas, kuŗas Makkeinam tik ļoti gāja pie sirds, Obama ļāva ne tikai ielādēt, bet arī pievienoja instrukciju, kā no tām izveidot DVD.

Taču it īpaši uzmanība būtu jāpievērš tam, kā Obama izmantoja jau esošos interneta sociālos tīklus un radīja pats savu. Obamam savs profils bija ne tikai Myspace, bet arī Facebook, LinkedIn un vēl visdažādākajos Web 2.0 veidojumos, kuŗi rūpīgi bija uzskaitīti sadaļā ar atbilstošu nosaukumu „Obama Everywhere“. Pie mājaslapas fotogalerijas bija norāde uz Obamas flickr profilu. Videoklipu sadaļā, protams, bija norāde uz Youtube. Piedevām Obama izveidoja arī pats savu sociālo tīklu — my.barackobama.com, kur potenciālie aktīvisti uzreiz varēja uzzināt, kā tieši viņi var palīdzēt (piemēram, zvanot vēlētājiem) un tad tūdaļ pat to arī izdarīt.

Sajūtat atšķirību? Obamas mājaslapa bija tipisks Web 2.0 darinājums — ar neskaitāmām saitēm uz visdažādākajiem sociālajiem tīkliem, blogu pirmajā lapā un aktīvu, lai neteiktu uzbāzīgu, aicinājumu pievienoties. Makkeina mājaslapa bija kaut kas pa vidu starp televīzijas kanālu un avīzi, kuŗai tāpēc, ka tā vajadzīgs, pielipinātas arī dažas Web 2.0 padarīšanas.

Protams, būtu pārspīlēti apgalvot, ka Obama vēlēšanās uzvarēja tikai tādēļ, ka prata labāk izmantot plašsaziņas līdzekļus. Tomēr tas skaidri iezīmē ceļu, kuŗu turpmāk polītiķi mīs arvien biežāk un biežāk. Televīzija kā polītiskās cīņas ierocis mums dāvāja salkanas reklāmas un kinozvaigznes-polītiķus. Cerams, ka interneta pienesums būs ne mazāk dāsns.