Krievi nāk!

Katru reizi, tuvojoties vēlēšanām, ar Latvijas sabiedrību notiek kaut kas dīvains. Pat it kā pavisam racionāli cilvēki piepeši sāk runāt tiešām dīvainas lietas: lūk, latvieši savā starpā kašķējoties, uz vēlēšanām nemaz neejot vai arī izbārstot savas balsis pa visādām savstarpēji naidīgām partijām, bet krievi aizejot visi kā viens un vienoti nobalsojot par Latvijas Nīdēju Krievu Partiju (oficiāli pazīstama kā apvienība „Saskaņas centrs“). Parasti šiem saukļiem seko aicinājums balsot par tādu un tādu partiju, kas stāsies pretī Latvijas Nīdēju Krievu Partijai, taču, ja tomēr attiecīgā partija simpātiska nešķiet, visviens jāiet balsot par kādu latviešu partiju, citādi visi krievi aizies, nobalsos, un tad — un tad tik sāksies.

Tas tik tiešām ir ievērības cienīgs apgalvojums, taču parasti to sīkāk neviens neapspriež — visi pamāj ar galvu un atzīst to par pašsaprotamu faktu: kā nu ne, krievi tik tiešām ir vienoti savā naidā pret Latviju, mēs vispār vadām savas pēdējās dieniņas. Bet velti! Šis nu reiz ir apgalvojums, ko var pārbaudīt ar pavisam konkrētiem skaitļiem. Tad nu apskatīsimies, cik dziļi savus taustekļus laidusi baismā krievu sazvērestība.

Paskatīsimies uz pēdējo vēlēšanu rezultātiem — 9. Saeimas vēlēšanām, kas notika 2006. gada 7. oktobrī. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes dati liecina, ka 2007. gada 1. janvārī valstī dzīvoja 1850616 Latvijas pilsoņi, un var puslīdz droši pieņemt, ka dažu mēnešu laikā viņu skaits būtiski nemainījās un arī 7. oktobrī viņu faktiski bija tikpat. No šiem pilsoņiem 7. oktobrī 1448039 jeb 78,2% bija balsstiesīgi.

Diemžēl datus par balsstiesīgo iedzīvotāju nacionālo piederību Centrālā vēlēšanu komisija nav publicējusi, tādēļ nākas izlīdzēties ar pieņēmumu, ka sadalījums pa tautībām varētu būt puslīdz vienāds — 78,2% latviešu pilsoņu un 78,2% krievu pilsoņu ir balsstiesīgi. Nav īsti pamanīts, ka latviešiem un krieviem būtu stipri atšķirīga vecuma struktūra, tādēļ arī šis pieņēmums ir samērā ticams. Tā pati PMLP arī ziņo, ka 2007. gada janvārī starp Latvijas pilsoņiem bija 1345363 latvieši un 362902 krievi (vēl varētu arī piebilst, ka vēl arī bija 16575 ukraiņi un 30694 baltkrievi, kas, dievam žēl, lielā mērā gan ir pārkrievojušies, bet lai nu paliek). Ja pieturamies pie pieņēmuma par balsstiesīgo sadalījumu pa tautībām, tad sanāk, ka balsstiesīgi bija 1052074 latvieši un 283789 krievi. 9. Saeimas vēlēšanās par derīgām atzītas 907460 vēlēšanu zīmes.

Un kas tad sanāk? Ja visi balsstiesīgie krievi tik tiešām būtu aizgājuši un nobalsojuši par „Saskaņas centru“, SC vēlēšanās būtu dabūjis 31% balsu, uz pusi vairāk nekā „Tautas Partija“, uzvarētu ar tiešām pārliecinošu balsu pārākumu un mums jau sen viss būtu tad tik sācies. Bet kā iznāca? SC nespēja savākt ne pusi tik vienoto krievu vēlētāju balsu, aprobežojoties ar 130887 balsīm jeb 14,42%, daudz mazāk nekā vajadzētu būt. Vēl vairāk, sanāk traki neproporcionāli — uz 3,7 balsstiesīgajiem latviešiem sanāk viens balsstiesīgais krievs, tomēr uz katru balsotāju par SC sanāk 5,9 vēlētāji, kas balsojuši par kaut ko citu. Tātad liela daļa tik vienoto krievu pavisam vienoti uz vēlēšanām vai nu nav ieradušies, vai nav par SC balsojuši.

Vai arī — un te es atļaušos pēdējo pieņēmumu — liela daļa krievu Latviju nemaz tik ļoti nenīst.

Jūras krupim grāvī nemaz tik grūti nav

Jau labu laiku mani centīgākie lasītāji man pārmet, ka es nepietiekami daudz rakstot par mīksto r. Tad nu vēlējos viņiem beidzot sagādāt to prieku un paskaidrot, kas tas ŗ tāds ir, no kurienes viņš nācis, kā viņu lietot un kāpēc mums to vajag.

***

Laikam gan mīkstais r ir pats apspriestākais un strīdīgākais burts visā latviešu alfabētā. Taču, neskatoties uz lielo popularitāti, lielākā daļa latviešu par šo tik ļoti aprunāto burtu nekā daudz vis nezina. Vēl vairāk — šī popularitāte ŗ tomēr nav nodrošinājusi vietu latviešu valodas alfabētā, no kuŗa 2002. gada 12. martā tas ar Valsts valodas centra oficiālu lēmumu svītrots. VVC eksperti apgalvo, ka latviešu valoda bez ŗ tīri labi iztiekot un tā atkalieviešanai neesot pārliecinošu argumentu — un, ja tas neskan pārliecinoši, tad VVC vēl piebilst, ka „alfabēta reformai neesot labvēlīga valodas politiskā situācija“.1 Tad nu apskatīsim, vai tik tiešām ŗ atkalieviešanai nav nekādu argumentu.

No kurienes un kad tad īsti radies mīkstais r? Šo burtu bieži mēdz saistīt ar Endzelīna pareizrakstību, tomēr tas nebūt nav Endzelīna izgudrojums — tā ir skaņa, kas sastopama arī citās baltu valodās un rakstos atzīmēta vēl labu laiku pirms Endzelīna.

Par senprūšu valodas izrunu trūcīgo avotu dēļ nekas daudz nav zināms, un arī Endzelīns savā „Senprūšu valodā“ atzīmē: „Vai jōta aiz līdzskaņiem paglābusies (eventuāli ar iepriekšējā līdzskaņa mīkstinājumu) vai sakususi ar tiem mīkstinātos līdzskaņos, vispāri nav droši nosakāms“.2 Taču rakstos mīkstinātais r (lai kā arī to izrunātu) ir atzīmēts — J. Endzelīna grāmatā ievietoti vairāki piemēri no Elbingas vokabulāra, tādi kā karyago ‚kaŗa gaita‘, kas nācis no kargis ,kaŗš‘ vai garian ,koks‘ — salīdzinājumam dots lietuviešu giria ‚mežs‘ un latviešu dziŗa.3 Mīlenbaha-Endzelīna vārdnīca gan kā šī latviešu vārda pamatformu min dzira ,dzēriens‘, tomēr minēts arī variants dziŗa.4

Par lietuviešu valodu, protams, zināms daudz vairāk, un patiešām — lietuviešu valodā ŗ ir pilnībā saglabājies, turklāt bieži vien to lieto tāpat kā latviešu valodā. Tā lietuviešu pavasaris ģenitīvā ir pavasario — gluži kā latviešu pavasaris un pavasaŗa. Tā kā lietuviešu o atbilst latviešu ā,5 tad šeit redzama pilnīgi regulāra pārmaiņa, un mīkstā r trūkums to izjauc.

Arī latviešu rakstībā ŗ sastopams krietni pirms Endzelīna. Tā, piemēram, 1774. gadā izdotajā „Augstas gudrības grāmatā“ (starp citu, pirmajā enciklopēdijā latviešu valodā) „visulielakajs tuksnesis jeb posts pasaulē“ aprakstīts kā „daudz simt jūdzes gaŗumā“.6

Visbeidzot, pat tie, kas pēc Endzelīna pareizrakstības ieviešanas viņam nepiekrita un turpināja lietot kādu citu rakstību, uzskatīja par nepieciešamu mīksto r tomēr atzīmēt. Tā K. Dziļleja savā 1920. gada „Poetikā“ skaidro: „ Stilu nosauc par tīru, ja viņā leeto tādus vārdus un izteiceenus, kuŗi jau literariskā valodā ir vispār atzīti.“7

Tātad ŗ nav valodas pūristu sagudrots laika kavēklis — tā ir sena baltu valodu skaņa, kas bijusi senprūšu valodā un joprojām atrodama lietuviešu valodā, turklāt latviešu valodā lietota jau labu laiku pirms Endzelīna. Vēsture ir viens visnotaļ pārliecinošs arguments par labu mīkstajam r.

Kā mīksto r lieto? No sākuma šeit daudziem rodas neskaidrības, un tad jau vieglāk šķiet atmest to pavisam — tā sakot, nav burta, nav problēmu. Tomēr ŗ ir pavisam pašsaprotama latviešu gramatikas sastāvdaļa, un tieši tā atmešana, nevis paturēšana, rada neskaidrības.

Ŗ gramatikā lieto pilnīgā saskaņā ar līdzskaņu miju. Lai nebūtu jāmeklē sestās klases latviešu valodas mācību grāmata, visus noteikumus uzskaitīšu tepat — tie visviens ir tikai četri un ļoti viegli iegaumējami. Tātad ŗ lieto:

  1. vārdos, kas vienskaitļa nominātīvā beidzas ar . Tādi latviešu valodā ir četri: kaŗš, gaŗš, vaŗš, kuŗš. Salīdzinājumam var minēt vārdu zaļš. Jāievēro, ka mīkstinājums sastopams visos locījumos un atvasinājumos, izņemot tos atvasinājumus, kur aiz r tūliņ seko i, ī, e, ē, ei vai ie — piemēram, uz kurieni, nevis uz kuŗieni.
  2. 2. deklinācijas lietvārdos, kas vienskaitļa nominātīvā beidzas ar -ris. Šeit mīksto r lieto vienskaitļa ģenitīvā un visos daudzskaitļa locījumos — pavasarispavasaŗapavasaŗi, tāpat kā brālisbrāļabrāļi.
  3. 5. deklinācijas lietvārdos, kas vienskaitļa nominātīvā beidzas ar -re. Tajos mīksto r lieto tikai daudzskaitļa ģenitīvā, piemēram, cepurecepuŗu, tāpat kā stabulestabuļu.
  4. 1. konjugācijas darbības vārdos, kas nenoteiksmē beidzas ar -rt un -rties. Šeit mīksto r lieto visās tagadnes formās, izņemot vienskaitļa 2. personu, un no tagadnes celma veidotajās formās, izņemot pavēles izteiksmes 2. personu. Arī šeit noder salīdzinājums, piemēram, ar vārdu smelt. Tāpat kā ir es smeļu, viņš smeļ, mums jāsmeļ, bet tu smel, ir arī es beŗu, viņš beŗ, mums jābeŗ, bet tu ber.

Ja ļoti gribas, var vēl ielāgot tos dažus vārdus, kur latviešu valodas gramatika ŗ neprasa, bet to tomēr dažreiz lieto (tādi kā buŗas, gaŗām, kaŗote un tik plaši pieminētā jūŗa) un dažus svešvalodu īpašvārdus, kuŗos oriģinālvalodā sastopams ŗ (tādus kā Ŗazaņa vai Goŗkijs), bet tas tad arī ir viss — skaitāmpantiņu par jūras krupi, kam grāvī grūti, var mierīgi aizmirst.

Ja ŗ lietošanu atmet, gramatikas sistēmā rodas izņēmums. Savukārt šis izņēmums rada citus izņēmumus: agrāk e darbības vārdos runāja šauri tad, kad tam sekoja mīkstināts līdzskanis, piemēram, es ceļu, viņš ceļ un arī es beŗu, viņš beŗ. Tagad jāatceras izņēmums: ja tam seko mīkstināts līdzskanis vai r (jo to vairs nemīkstina). Protams, valodas lietotājiem izņēmumi pārlieku nepatīk, tāpēc e šajos vārdos arvien biežāk izrunā plati, tā radot jaunu valodas kļūdu.

Tātad arī latviešu gramatika ir vēl viens arguments par labu ŗ lietošanai: to pieprasa līdzskaņu mija, un tā atmešana rada liekas valodas kļūdas.

Visbeidzot, dažreiz dzird apgalvojumu, ka ŗ latviešu valodā atmests jau 30. gados vai atmiris pats no sevis. Zināms pamatojums tam: J. Endzelīns atzīmē: „Rakstu valodā atdzīvinātais ŗ lielākajā izlokšņu daļā ir > r, paglābies tas ir tikai rietumizloksnēs, galvenām kārtām Kurzemes rietumdaļā.“8 Tomēr viņš arī norāda: „Lielā izlokšņu daļā vairs neatrodam rakstu valodā paglabāto mīkstināto ŗ, bj, pj, mj, vj.“9 Šīs skaņas, izņemot ŗ, latviešu literārajā valodā sastopamas joprojām, un neviens negrasās tās atmest. Un, galu galā, neviens taču arī nopietni neuztvers, piemēram, priekšlikumu aizstāt darbības vārdu 1. un 2. personu ar 3. personu tikai tādēļ, ka dažās izloksnēs tā dara.

Literārajā valodā atjaunotais ŗ sastopams gandrīz visās 30. gadu grāmatās, žurnālos un laikrakstos. Vēl vairāk — tas sastopams arī padomju okupācijas laiku izdevumos līdz pat 1946. gadam10 — tātad apgalvojums, ka ŗ uz neatgriešanos atmests jau 30. gados, laikam gan nav pilnīgi pareizs.

Pamēģināsim visu salikt kopā. Tātad — ŗ ir sena baltu valodu skaņa, kas joprojām sastopama lietuviešu valodā un arī latviešu valodā bijusi labu laiku pirms Endzelīna. Tā lietošanu pieprasa latviešu valodas gramatika, un tā atmešana rada valodas kļūdas. Iespējams, tieši tādēļ tas savulaik atjaunots latviešu literārajā valodā, kur tas arī palicis līdz pat padomju okupācijai. Ja jums šķiet, ka šie argumenti nav diez cik pārliecinoši, piebildīšu, ka lielum lielai daļai latviešu gramatikas daudz pārliecinošākus argumentus atrast neizdosies — piemēram, pamēģiniet pamatot, kādēļ latviešu valodā jāsaglabā akuzātīvs.

Protams, droši vien Valsts valodas centram svarīgākas lietas darāmas (kaut vai jāseko līdzi tam, vai Islande tiek saukta par Īslandi), un nebūtu pareizi atņemt viņu dārgo laiku ar petīcijām par ŗ atkalieviešanu. Tomēr katrs valodas lietotājs pats gan var izvēlēties, kā viņam runāt un rakstīt. Katrā ziņā ŗ lietošana raisa lielāku interesi par latviešu valodu un tās vēsturi, kas ir visnotaļ apsveicama un veicināma parādība. Tieši tādēļ es ŗ lietoju un mudinu to darīt arī citus, kam rūp, kādā latviešu valodā runā viņiem apkārt.

Piezīmes

  1. Grīnuma I. „Mudina atjaunot Endzelīna rakstību”, „Diena”, 28.03.02.
  2. Endzelīns J. „Senprūšu valoda“ — R.: Universitātes apgāds, 1943., 33. lpp.
  3. Turpat, 35. lpp.
  4. Mīlenbahs K., Endzelīns J. „Latviešu valodas vārdnīca“ — Čikāga: Čikāgas baltu filologu kopa, 1953., 522. lpp.
  5. Dini P. U. „Baltu valodas“ — R.: Jānis Roze, 2000., 81. lpp.
  6. Stenders G. F. „Augstas gudrības grāmata no pasaules un daba“ — R.: Liesma, 1988., 166. lpp.
  7. Dziļleja K. „Poetika“ — R.: Valters un Rapa, 1920., 43. lpp.
  8. Endzelīns J. „Latviešu valodas skaņas un formas“ — R.: Latvijas Ūniversitāte, 1938., 54. lpp.
  9. Endzelīns J., Mīlenbahs K. „Latviešu valodas mācība“ — R.: Valters un Rapa, 1939., 17. lpp.
  10. Skat., piemēram, „Atpūta“ 1940: „Cietumnieku pavasaŗa dziesma“ Nr. 824, 6. lpp.

Domā atšķirīgi. Un ar „domā“ mēs gribējām teikt „pērc“

(Piezīme tiem, kam patīk piekasīties: ar „Intel procesors“ es šajā apcerējumā apzīmēšu Intel x86 procesorus. Es lieliski apzinos, ka tīri tehniski ņemot tas nav gluži viens un tas pats, taču praktiskiem mērķiem abi jēdzieni ir gana tuvi, lai tos varētu lietot kā sinonīmus.)

Vai kādreiz esat ievērojuši reklāmas, kas mudina: „Neesi tāds kā visi, lieto [produkta nosaukums]“ vai „Neseko masām, domā pats, pērc [vēl kāda produkta nosaukums]“? Ja esat, noteikti būsit nodomājuši: „Nē, nu kuŗš lohs uzķeŗas uz kaut ko tādu? Kuŗš gan varētu noticēt, ka izcilākais veids, kā pasvītrot tavu personību, ir pirkt to un to?“ Dārgie draugi, man jums ir atbilde — es esmu viens no viņiem. Gluži kā smēķētājs, es lieliski apzinos, ka nedaru pareizi, bet nekā nevaru sev padarīt. Es pats saprotu, cik mana rīcība ir absurda: mana izvēle ir tikai šķietama un būtībā es pērku to pašu, ko pārējie, tikai ar citu etiķeti, attiecīgo produktu alternātīvais tēls ir apzināts mārketinga smagsvaru veidojums, un tas, ko es uzskatu par savas dažādības izpausmi, patiesībā ir ierindošanās pavisam noteiktā un nebūt ne mazā mērķauditorijā — bet arī pasakā par brīnuma stabulīti tie, kas padzirdēja stabules skaņas, jau nemaz negribēja brangi izdancoties, taču kājas pašas cilājās.

Savā tieksmē būt komerciāli atšķirīgam es pastāvīgi meklēju iespēju krist arvien zemāk. Ja es varētu izvēlēties starp Coca-Cola un Pepsi, es noteikti pieprasītu Dr Pepper. Ja man sakārotos neveselīgas pārtikas un es gudrotu, vai iet uz Makdonaldu vai pelmeņiem, es katrā ziņā nosūkstītos par to, ka Latvijā nav Burger King. Un, saprotams, man nav neviena paša Windows datora — man ir liela, melna kaste, uz kuŗas stāv Linux, un mazs, balts un neticami skaists makintošs.

Bet manam makintošam ir vēl kāda īpaši jauka iezīme. Proti — viņš ir pats, pats pēdējais aibuks, kuŗu laida klajā vēl ar PowerPC procesoru. Tas nozīmē, ka viņš no PC atšķiŗas ne tikai pēc operētājsistēmas un mirdzoša ābolīša uz vāka — viņam arī uzbūve ir citāda. Ja es pēkšņi nez kāda dīvaina iemesla dēļ uz viņa mēģinātu uzlikt Windows, es to nevarētu izdarīt. Un ilgu laiku bija arī otrādi — ja es pēkšņi uz PC sadomātu uzlikt Mac OS, arī to es nevarētu. Tās bija divas pavisam atšķirīgas mašīnas, un, ja tu gribēji Mac OS, tev vajadzēja makintošu ar PowerPC procesoru. Katrā ziņā manu atšķirties alkstošo sirdi šis fakts ļoti ielīksmoja.

Neba nu Apple pati šo faktu neapzinājās — ne tikai apzinājās, bet plaši izmantoja, lai uzsvērtu savu atšķirību un (šķiet, Apple vienmēr šos jēdzienus lietojusi kā sinonīmus) pārākumu. Viņi rādīja reklāmas ar gliemežiem, kam pielīmēti Intel procesori. Apple vadītājs un vienlaikus daudzu ļaužu apziņā dieva vietnieks zemes virsū Stīvs Džobss katrā puslīdz lielā uzrunā neaizmirsa piebilst, cik ļoti ātrāki ir makintošu lieliskie PowerPC procesori. Visbeidzot, Apple pat ņēmās skaidrot, ka tas, ka Intel procesoriem vairāk megahercu, vēl nekā nenozīmē.

Un, lai arī pirmajā brīdī tas var šķist diezgan vārgs aizbildinājums, viņiem ir taisnība — tie ir tikpat dziļi maldi kā plaši sastopamais uzskats, ka digitālā fotoaparāta kvalitāti nosaka megapikseļu skaits. To, kuŗš procesors ātrāks, nenosaka pēc tā, kam vairāk megahercu — to nosaka pēc tā, kuŗš ātrāk spēj izpildīt vienu un to pašu uzdevumu, gluži kā fotoaparātu kvalitāti salīdzina pēc tā, kam sanāk labākas bildes. Ņemsim piemēru. Iedomāsimies, ka mums ir divi vienlīdz lieli smilšu kalni, teiksim, piecas tonnas katrs. Mums viņus vajag norakt un smiltis aizvest divus kilometrus tālāk. Ņemam 2 komandas. A komandā noliekam astoņus strādniekus, izsniedzam astoņus pašizkrāvējus un astoņas lāpstas, bet B komandai iedalām tikai piecus strādniekus, kam izsniedzam piecas lāpstas un vienu pašizkrāvēju. A komandā katrs strādnieks savā pašizkrāvējā iemet vienu lāpstu smilšu un pats tūliņ arī ved prom, savukārt B komandā strādnieki visu laiku tikai beŗ smiltis pašizkrāvējā, līdz tas ir pilns, un tad ved to prom. Kas notiek? Vienbrīd šķiet, ka A komanda strādā daudz ātrāk — tur ir vairāk strādnieku, un pašizkrāvēji brauc prom daudz biežāk, savukārt B komandas pašizkrāvējs vēl pat negrasās kustēties no vietas. Turklāt izskatās, ka katrs A komandas strādnieks dara daudz vairāk nekā B komandas strādnieks — pirmie visu laiku gan rok, gan aizved, bet otrie tikai un vienīgi lāpsto. A komanda noteiktā laika posmā paveic daudz vairāk darbību — citiem vārdiem sakot, megahercu noteikti ir vairāk. Un tomēr ir pilnīgi skaidrs — B komanda kalnu noraks un pārvedīs ātrāk. Viņiem ir mazāks darbību skaits, viņi darbības vienkāršojuši tik ļoti, cik vien viņi var — un tomēr šīs vienkāršotās darbības viņi var paveikt ātrāk un ar mazāku piepūli. Būtībā tā arī ir galvenā atšķirība starp Intel (A komanda) un PowerPC (B komanda) procesoriem — jeb, tehniskāk (un precīzāk) izsakoties, starp CISC un RISC procesoru arhitektūru.

Protams, vietā jautājums — bet kā gan kāds vispār spēja izdomāt tik neveiklu veidu, kā pārvadāt smiltis? Pieņemsim, ka smilšu kalnu pārrakšana cilvēcei visu laiku bijusi svarīga — tik svarīga, ka pašos pirmsākumos, kad nebija pašizkrāvēju un pat ne ķerru, viņi bija gatavi izraktās smiltis tāpat uz lāpstas nest tik tālu, cik vien vajadzīgs, un pēc tam atkal iet atpakaļ, lai sāktu visu no gala. Tad šāda ņemšanās ir pavisam saprotama — tehnikas attīstība ir tik zemā līmenī, ka šķiet pašsaprotami vienam strādniekam vienlaikus likt darīt pēc iespējas vairāk. Taču tad, kad parādās ķerras un pēc tam arī pašizkrāvēji, jau ir paguvusi izaugt vesela strādnieku paaudze, kas pieradusi strādāt tieši tā — un arī jauno tehniku tā izmanto tieši tāpat. Ar laiku strādnieki, protams, sāk saprast, ka ar jauno tehniku var strādāt arī citādāk — it īpaši tāpēc, ka viņiem blakus parādās otra komanda, kas gan nav tik liela, bet tiešām strādā ātrāk. Tomēr starp strādniekiem ir gana daudz pieredzējušu vīru, kas citādi strādāt nemāk, bet ir pārāk labi strādnieki, lai tos uzreiz atlaistu. Tā nu viņi mēģina izgudrot jaunus veidus, kā strādāt ātrāk un tomēr paturēt arī vecos strādniekus. Teiksim, viņi gan ļauj vecajiem strādniekiem pašizkrāvējā bērt tikai vienu lāpstu, bet pēc tam viņi nevis brauc visus divus kilometrus, bet tikai pāris metrus un smiltis pēc tam pārbeŗ lielākā pašizkrāvējā, ko jau piebeŗ pilnu. Pa to laiku vecie strādnieki, kas savulaik vēl skraidīja ar lāpstām un bez pašizkrāvējiem, aizgājuši pensijā, bet nu jau arī jaunie strādnieki citādi strādāt neprot. Ja kāds pēkšņi sadomātu atvērt pats savu kalnu pārrakšanas uzņēmumu, kuŗš ar tik arhaiskām metodēm neķēpātos, viņam būtu ļoti grūti gan atrast tam darbiniekus — vajadzētu vai nu pārvilināt un pāraudzināt vecos, vai pavisam no sākuma apmācīt pašam savus, gan arī dabūt piemērotu aprīkojumu — ja pašizkrāvējs būvēts pāris lāpstām, tonnas tajā neiekrausi. Atšķirīgā uzbūve gan nodrošinātu efektīvāku darbu, tomēr līdz šai efektivitātei nonākt būtu aplam dārgi, ilgi un sarežģīti — un daudzi noteikti nolemtu, ka tas nav tā vērts un tad jau labāk pieciest dažus aizvēsturiskus paņēmienus.

Tieši šādas ķibeles piemeklēja arī Apple. Viņi ilgu laiku braši centās tās pārvarēt — gan paši rakstīja programmas PowerPC procesoriem, gan slēdza savienību ar IBM un Motorola, kas ražoja PowerPC procesorus, tomēr arī viņi pamazām sāka pamanīt, ka cīnīties pret vairākumu kļūst arvien grūtāk. Ja agrāk daudzas programmas bija pieejamas tikai makintošiem (piemēram, daudzi Adobe produkti savu dzīvi sāka tieši šādi), tad tagad arvien vairāk programmu bija pieejamas tikai Windows datoriem. Turklāt makintoši nebūt nav pats lielākais PowerPC procesoru izmantotājs: visas mūsdienu spēļu konsoles — gan Nintendo Wii, gan Sony PlayStation 3 un pat Microsoft Xbox — izmanto tieši PowerPC procesorus, un tās pārdod daudz lielākos apjomos. Nav pārsteidzoši, ka IBM un Mototola arvien vairāk uzmanības pievērsa tieši spēļu konsoļu procesoriem, makintošus atstājot novārtā. Un tā kādu dienu Apple apjauta — ja tu nevari viņus uzvarēt, tad pievienojies viņiem, un nolēma pāriet uz Intel procesoriem.

Rezultātā tagad Apple datori no PC atšķiŗas tikai un vienīgi pēc programmatūras, kuŗu turklāt var nomainīt, dizaina un cenas — viss pārējais ir uz mata tāds pats. Tagad uz makintoša var uzlikt Windows, un uz PC var uzlikt Mac OS. Apķērīgi ļaudis pat pasākuši tirgot PC ar Mac OS virsū — un tie darbojas tikpat labi kā īstie makintoši, ja ne vēl labāk. Vārdu sakot, makintoši vairs nav inovatīvi un atšķirīgi datori ar inovatīvu un atšķirīgu operētājsistēmu. Tie tagad ir pavisam parasti datori — tiesa, joprojām ar inovatīvu un atšķirīgu operētājsistēmu, taču tā tagad ir tikai un vienīgi viena no vismaz trim plaši izplatītajām PC operētājsistēmām.

Acīmredzot domāt tik ļoti citādi tomēr izrādījās par grūtu.

Nē, nu vispār, Ozol, kā var nolaisties tik zemu

Man pašam ir tiešām neērti par to, ko es tūdaļ grasos darīt. Man, gluži kā ikvienam snobam, kas savu bluogu dēvē par tīmekļa žurnālu, vienmēr aplam gājis pie sirds, ka es spēju pacelties virs Web 2.0 prastajām izdarībām. Lūk, piemēram, atliek vien Latvijā notikt kam ievērības cienīgam, lai visi bluogeŗi uzreiz vienā balsī mestos to pārspriest, savukārt es vienmēr esmu ļoti priecājies, ka maniem apcerējumiem nav ne mazākās saiknes ar jebkādiem apkārtējiem notikumiem. Nekur.lv mainīja dizainu — es klusēju. Google laida tautās Google Chrome — es klusēju. Valdošā kliķe beidzot sajuta tautas dusmas/huligānu bars demolēja Vecrīgu — es klusēju. Panesās ķēdes vēstules (vārgi piesedzoties ar stafetes nosaukumu) par septiņām lietām… Jūs droši vien nojaušat, kas tūdaļ sekos. Tātad — niitro un Jeremy arī man palūguši sarakstīt kaut kādas blēņas pašam par sevi, un, kā jau ikviens normāls cilvēks, es nekad nelaižu gaŗām iespēju pasaulei pastāstīt arvien vairāk par savu izcilo personību. Tad nu ķersimies vērsim pie lietas.

  1. Agrīnā bērnībā kāds nesmalkjūtīgs ārsts manai māmuļai apgalvoja, ka man esot ūdensgalva — galva par lielu un pusotra gada vecumā vēl neesot izdvesis nevienas puslīdz sakarīgas zilbes. Protams, māmiņa krita izmisumā, bet ko padarīsi — jādzīvo jau vien tālāk. Pa vasaru bijām ar lidmašīnu aizlidojuši ciemā pie vectēva brāļa uz Ukrainu, un viss pasākums man tik ļoti bij ieķēries sirdī, ka es, nākamreiz satiekot ārstu (nu jau gandrīz divu gadu vecumā), viņam apjautājos: „Bet tu ar lidmašīnu lidojis esi?“ Ārsts bijis tiešām pārsteigts un spējis vien nobrīnīties: „Cik gan viņš ļoti ir izaudzis.“
  2. Līdz ar pubertāti sāku audzēt gaŗus matus, nēsāt saplēstus džinsus un klausīties Kurtu Kobeinu. Diemžēl ļoti daudzi apkārtējie pret manu sociālo protestu izturējās dziļi mierīgi — paākstīsies, pāries. Tas, saprotams, padarīja protestu par dziļi bezmērķīgu un smagi koda kaulā. Taču kādu reizi biju aizgājis ciemā pie tēva uz darbu. Viņš strādāja Zemessardzē, un pats bataljona komandieris aizrādīja, lai taču es beidzot nogriežot matus un valkājot cilvēka cienīgu apģērbu. Citiem vārdiem sakot, sistēma manu protestu beidzot novērtēja. Es jutos tik laimīgs.
  3. Ar internetu pirmoreiz sapazinos 1996. gadā. Mani pārņēma bezmaz vai reliģiska atklāsme — nekādas tehnoloģijas ne pirms, ne pēc tam tādas sajūtas man nav radījušas. Kaut ko tādu droši vien piedzīvoja tie, kas brauca ar pirmajām lokomotīvēm vai lasīja pirmās iespiestās grāmatas. Es gan nekad īsti nebiju iecienījis čatu, forumus un vēstkopas, taču daždažādus apcerējumus par visvisādiem niekiem es tur lasīju vienā laidā. Tolaik arī man radās pārliecība, kādai jābūt īstai mājaslapai — daudz teksta par gudrām lietām un maz bilžu, jo tās neticami ilgi lādējas. Ieteicams arī pelēks fons, lai gan tas nav obligāti. Kā redzat, es cenšos.
  4. Man neaprakstāmi patīk dažādas arhaiskas vai vismaz novecojušas lietas. Rakstu ar tintes pildspalvām, ilgu laiku nēsāju kabatas pulksteni (pēc tam salūza), bārdu dzenu ar žileti un otiņu, fotografēju ar filmu un klausos Džoniju Kešu, Kraftwerk un Bītlus. No platēm.
  5. Puslīdz protu esperanto.
  6. Man ir 39. kurpju izmērs, par vienu izmēru mazāks nekā manai māsai. Es tam vispār nebiju nekad pievērsis īpaši lielu uzmanību, līdz reiz biju izdomājis nopirkt zābakus soļošanai uz Tērbatu. Tā nu es aizgāju uz veikalu, noskatīju vienus puslīdz ņemamus un apjautājos, vai ir arī 39. izmērs. Uz ko pārdevēja atbildēja, ka tie ir vīriešu zābaki, kas sākas ar 42. izmēru. Nopietni apsvēru iespēju tos zābakus sviest pa gaisu un sākt skaļi lamāties, bet pieklājība tomēr uzvarēja. Pēc tam tajā veikalā gan neesmu spēris kāju.
  7. Mani neaprakstāmi tracina tādi parazītvārdi kā  „diskurss“,  „paradigma“ vai  „ilgtspējīgs.“ Tos jau sen neviens nelieto kā kaut kādus puslīdz pamatotus terminus — tos lieto tāpēc, ka runātājs vēlas izklausīties inteliģentāks, nekā patiesībā ir. Tas ir tas pats, kas bāzt zeķes bikšu priekšā, ķemmēt matus pāri plikam paurim vai melot par savu vecumu — cilvēka necienīga rīcība.

Nu lūk. Tad nu ķersimies pie patīkamākās daļas — rausim arī citus Web 2.0 zaņķī. Tātad — ļoti gribētos uzzināt, ko par sevi vēlas pastāstīt Aivars Gedroics (lai gan viņš, protams, tāpat nekā neteiks). Tāpat būtu aizraujoši uzzināt, ko par citiem stāstāmu uzskata cyxob. Protams, nav glīti, ka no mosties.org draudzīgā kolektīva izteicies tikai niitro, bet Janks klusē. Gribētos palasīt arī kādas atklāsmes no Cibas friedlistes, piemēram, no ritvara vai antuanetes. Visbeidzot, nekādi nespēju izprast, kāpēc šādu postu vēl nav uzcirtis Sandis, viņš taču parasti ir liels šādu izdarību cienītājs. Uz priekšu, biedŗi.

Čaklajiem un prasmīgajiem: Kā dzert to, ko nevar dzert

Pirms turpinām, vienosimies par vienu lietu. Tas, ko es te tālāk aprakstīšu, ir tikai un vienīgi jautrs pastāsts izklaides nolūkiem, nevis padoms vai mudinājums to īstenot dzīvē. Ja esat draugos ar veselo saprātu, droši vien paši sapratīsit, ka tādas lietas labāk nemēģināt. Ja neesat, tad pateikšu skaidri — nemēģiniet ko tādu darīt. Cilvēki, no kuŗiem es to esmu noskatījies vai uzzinājis, pārsvarā jau sen ir viņsaulē no pārlieku lielas dzeršanas. Jums arī tā gribas?

Benis no nemirst.lv lielījās, kā reiz dzēris odekolonu, bet diez ko pie sirds vis nav gājis — pārāk rūgts bijis. Diemžēl šāds satriecošs alkoholiskais analfabētisms mūsdienās sastopams gaužām bieži — cilvēki pieraduši apreibināties tikai ar veikalā dabonamiem alkoholiskiem dzērieniem, kas kā alkoholiski dzērieni arī tiek pārdoti, un pavisam aizmirsuši paaudžu gaitā krātās gudrības, kā prieku gūt no sadzīves ķīmijas un citām lietām, kas trāpījušās pa rokai. Turklāt tas noticis satriecoši ātri — vēl pirms nieka divdesmit gadiņiem ikviens padomju pilsonis, pateicoties Gorbačova pretalkohola kampaņai, vismaz zināja, lai arī, visticamāk, nekad nebija mēģinājis, kā apreibināties ar dihlofosu, odekolonu, briljantzaļā šķīdumu spirtā, zābaksmēru un mēbeļu politūru. Šīs senču zināšanas ir ne mazāk vērtīgs folkloras mantojums par Barona latvju dainām — arī tās, pirms Barons viņas nesāka vākt, retais par kaut ko turēja. Un tagad šī paša iemesla dēļ aizmirstības priekšā stāv Padomju Latvijas folkloras mantojums. Šis apcerējums ir bikls mēģinājums to kaut mazliet saglabāt.

Mūsdienās, kad pavisam dzeŗams un salīdzinoši lēts alkohols no astoņiem rītā līdz desmitiem vakarā ir rokas stiepiena attālumā, grūti gan iedomāties tos laikus, kad alkoholu tirgoja vien stingri noteiktos veikalos un dažas stundas dienā. Man bērnībā bij tā laime dzīvot tieši pie šāda veikala (es varu iedomāties daudzus cilvēkus, kas tolaik mani par to apskauda), tamdēļ es jo labi atceros milzīgās izslāpušo cilvēku rindas, kas pie viņa vienmēr drūzmējās. Turklāt tie nebija parasti cilvēki, kam uz svētkiem sagribējies nopirkt pudeli šampanieša — tie gandrīz vienmēr bija paģiraini ļaudis uzblīdušām sejām un trīcošām rokām, kam alkohols bija vienīgais, kas viņus šajā saulē vēl interesēja. Piemēram, lai kā censtos, nekādi nevaru atcerēties, ka kāds cienījams cilvēks Padomju Latvijā jelkad būtu dzēris alu — alus pilnīgi noteikti bija izmisušu alkoholiķu dzēriens, ko uz paģirām dzēra ūdens vietā. Cienījami ļaudis uz lieliem svētkiem dzēra „Padomju Šampanieti“ (nez kāpēc dzērienu ar šādu nosaukumu vēl joprojām var nopirkt, bet saprotamu iemeslu dēļ man nav ne jausmas, vai tam ir kaut mazākais sakars ar oriģinālo brūvējumu) un degvīnu „Stoļičnaja“, „Kristāls“ vai „Citronu rūgtais“, un arī tad ne īpaši daudz — alkohols Padomju Savienībā bija dārgs (vismaz salīdzinot ar vidējo mēnešalgu) un grūti dabūjams.

Tātad tie, kas nebija alkoholiķi, necik daudz vis nedzēra, bet tiem, kas bija, bija dziļi vienalga, ko dzert. Ja nebija pieejams degvīns, viņi dzēra lēto stiprināto vīnu (veikalos vēl, šķiet, šī gadsimta sākumā bija sastopams šīs kategorijas cienīgs pārstāvis „Agdams“ — zaļā pudelē ar plastmasas korķi un neticami neglītu etiķeti), ja nebija lētā stiprinātā vīna, viņi dzēra alu, ja nebija alus… Nu, tad uzskaitīsim, ko viņi dzēra un kā viņi to darīja.

  1. Odekolons. Tas, saprotams, ir pats pazīstamākais un biežāk minētais alkohola aizstājējs. Vispār odekolonu Padomju Latvijā lietoja daudziem un dažādiem mērķiem, bet nekad ne по назначению, tas ir, pēc bārdas dzīšanas. Ar odekolonu tīrīja magnetofonu galviņas, ar odekolonu atbaidīja odus (īpaši labs šim nolūkam bij odekolons „Neļķe“, kas gan neganti smirdēja, bet odi tik tiešām nelīda tuvumā), odekolonu lēja izrakstītos flomāsteŗos, lai tos atdzīvinātu un ar tiem vēl varētu pazīmēt — un, protams, odekolonu dzēra. Odekolona dzeršana vispār bija sava veida iniciācija alkoholiķu kārtā, taču tikai alkoholiķi ar lielu stāžu spēja to iedzert tīrā veidā. Cilvēks, kam vēl bija kaut kādas pašcieņas paliekas, odekolonu šķaidīja — pārlēja lielākā pudelē, pielēja aukstu ūdeni un saskaloja. Odekolons palika balts kā piens (starp citu, kad pirmoreiz redzēju, kā dzeŗ labu absintu, uzreiz atausa atmiņā alkoholiskie radi ar viņu odekolonu), un, ja kādu laiciņu ļāva nostāvēties, tad garšas īpašības — vismaz pēc idejas — jūtami uzlabojās.
  2. Briljantzaļā šķīdums spirtā a.k.a. zeļonka. Padomju laikā bija maz neizlēmīgu cilvēku, jo nebija jau nekā daudz, ko izlemt. Tā, piemēram, padomju tautas medicīna bija līdz nelabumam vienkārša — pret visu, kur jāguļ gultā un ir temperatūra, lietoja vjetnamiešu balzāmu „Zvjozdačka“ (tieši tā viņu arī sauca, latviskoja tikai žurnālos un televīzijā), sinepju plāksteŗus un bankas, dažādus sagriezumus, nobrāzumus un citas sīkas traumas tīrīja ar ūdeņraža pārskābi, bet pret visām ādas problēmām — izsitumiem, ēdēm un tādām lietām — lietoja zeļonku. Zeļonkai bij kāda savdabīga īpašība — tā pilnīgi visu, kam pieskārās, nokrāsoja noturīgā, spilgti zaļā krāsā, tātad dzeršanai tīrā veidā bija pagalam nederīga. Lai ar to tiktu galā, ņēma skārda renīti un izlika lielā salā, lai atdziest līdz lieliem mīnusiem. Tad atlika noliet zeļonku pa auksto renīti, lai zaļā draņķība piesaltu un lejā notecētu puslīdz dzeŗams šķidrums. Dažreiz tāpat attīrīja arī odekolonu.
  3. Dihlofoss. Dihlofoss bija padomju laiku kukaiņu inde, nāca tādos mazos alumīnija baloniņos ar mušu virsū. Kā var noprast pēc tā, ka tā bija inde, tīrā veidā dihlofosu dzert nevarēja — un arī neērti, viņš taču ir baloniņā. Tādēļ dihlofosu pievienoja alum — ņēma atvērtu alus pudeli un akurāti trīs reizes iepūta dihlofosu. Turklāt bija jāzina, cik daudz pūst — iepūtīsi par maz, prieka nekāda, iepūtīsi par daudz — pats ņemsi tādu galu kā kukaiņi. Esmu dzirdējis, ka šāda izprieca bijusi jo īpaši populāra padomju dumpīgās jaunatnes vidū — cik tur neglītu apmelojumu un cik tur taisnības, nemācēšu teikt.
  4. Zābaksmērs. Tā nu bija dziļi izmisušu ļaužu izprieca — daudz spirta zābaksmērā nebija, tādēļ kaut kāds prieks no tā bija tikai alkoholiķiem pēdējā stadijā, kam aknas jau bija galīgi sabrukušas un vismazākie alkohola daudzumi uzreiz deva galvā. Piemēram, es dzirdēju, ka ar tādām lietām aizraujoties mūsu mājas sētnieks Jušķis (ka tik nebija īsināts no Juščenko), Lielā Tēvijas kaŗa veterāns un tik tiešām pārliecināts alkoholiķis. Tur nu lieta bij vienkārša — apzieda maizi ar zābaksmēru, pagaidīja, kamēr spirts sasūcas maizē, pārpalikumu nokasīja nost un maizi cirta iekšā.
  5. Mēbeļu politūra. Arī mēbeļu politūra, tāpat kā zābaksmērs, skaitījās zemākā pakāpe — to līdz ar dihlofosu un bremžu šķidrumu piesauca, lai parādītu, cik dziļi cilvēks spēj stigt alkohola purvā. Stipri iespējams, ka politūras lietošanas apjomus moralizējošā padomju prese jūtami pārspīlēja — vismaz es par tās lietošanu esmu dzirdējis tikai leģendas, savukārt odekolona dzeršanu pavisam bieži redzēju pats savām acīm. Lai nu kā, pēc idejas mēbeļu politūrā vajagot iebērt sāli un izmaisīt — tad visas sliktās lietas izkrītot pārslās (burvīgs aizguvums no krievu valodas, vai nav tiesa?), bet šķidrumu varot dzert. Es gan nezinu, vai kaut kur vispār vēl ražo mēbeļu politūru, tādēļ eksperimentāli šo padomu pārbaudīt nevaru.

Saprotams, tad vēl bija visdažādākās pašdarinātās lietas, pārsvarā no maizes rauga un cukura (šī iemesla dēļ abas šīs lietas reti kad varēja dabūt), bet tas jau vairs gluži neietilpst šī apcerējuma tēmā.

Ja jums arī ir kādas gaišas atmiņas, padomi vai iebildumi pie maniem padomiem, ar prieku uzklausīšu. Un, kā jau teicu, dieva dēļ, nemēģiniet tos padomus likt lietā.

Totalitārā režīma nodarītais posts

Kā jau noteikti būsit pamanījuši, beidzamajā laikā necik bieži es šeit nerakstu. Tas saistīts ar visparastāko slinkumu — gribas, lai būtu tā pārdomāti un smuki, bet tad viens raksts jāraksta kādas trīs dienas pa četrām stundām dienā. Tamdēļ esmu pasācis vairāk rakstīt Cibā — tur neviens no tevis negaida pārlieku attīstītas domas, tur pietiek ar pastāstiem par to, kā tu vakar esi pielējies un kā tev šodien sāp galva, lai visa frendliste teiktu „There there“ vai „Pamēģini gurķīšus, man palīdz“. Ja esat ar mieru iemainīt kvalitāti pret kvantitāti, noteikti varat palasīties.

Bet tad nu pavisam nesen Cibā sanāca tik jauks ieraksts, ka pašam ap sirdi silti palikās (un tas nemaz bieži negadās). Tad nu nolēmu, ka, neskatoties uz to, ka tās ir tikai un vienīgi manis paša atmiņas, nevis apjomīgi pārspriedumi par lietu stāvokli pasaulē, to tomēr varētu pārpublicēt arī šeit. Tie, kas jau lasījuši Cibā, mierīgi var izlaist — nekā jauna tur nav. Pārējos — laipni lūdzu atcerēties sūros padomju laikus.

* * *

Kaut kad, šķiet, otrajā klasē (za oknom stojal surovij 87 god) es ar savu pamatskolas labāko draugu biju sadomājis pievērsties uzņēmējdarbībai — starpbrīžos skolas gaitenī pārdot dzēšgumijas. Domāts — darīts. Mans draugs vairāk pievērsās lietas finansiālajai un praktiskajai pusei — kur dabūt dzēšgumijas, par cik pārdot, cik naudas ieguldīt uzņēmuma attīstībā un cik — saldējumos (saldējuma būda stāvēja manas ielas galā, un lai nu ko, bet saldējumu PSRS ražoja tiešām garšīgu). Es vairāk pārzināju to, ko mūsdienās sauktu par mārketingu — mans galvenais uzdevums bija panākt, lai mani skolasbiedri domātu, ka mūsu dzēšgumijas ir pavisam atšķirīgas no tām trīskapeiku gumijām, ko veikalos neviens negribēja pirkt. Lai izskatītos pārliecinošāk, mēs mūsu dzēšgumijas iesaiņojām no burtnīcu vāciņiem izgatavotos plastmasas maisiņos (mēs bijām ievērojuši, ka visas ārzemju mantas nāk plastmasas maisiņos — un no burtnīcu vāciņiem ar gludekli maisiņu uzmeistarot ir pavisam elementāri). Tad mēs izvēlējāmies, kur atvērt mūsu veikalu — otrā stāva gaitenī pie aktu zāles (cik daiļš nosaukums, vai nav tiesa?) Visbeidzot mēs izvērsām visnotaļ veiksmīgu reklāmas kampaņu — pastāstījām saviem skolasbiedŗiem, ka tad, ja jums vajadzīgas dzēšgumijas, mēs nu reiz esam taisni tie vīri, pie kuŗiem griezties.

Jūs neticēsit, bet bizness gāja no rokas. Acīmredzot sociālisma izmocītie skolasbiedŗi kāri tvēra kaut mazākās kapitālisma vēsmas mūsu dzēšgumiju veikala izskatā. Drīz vien starpbrīžos pie aktu zāles durvīm regulāri pulcējās gana liels pircēju pūlītis, kas visi alka iegādāties mūsu dzēšgumijas. Veikals auga un paplašinājās — nu mēs piedāvājām ne tikai parastās dzēšgumijas par piecdesmit kapeikām (atcerieties, veikalā maksāja trīs), bet arī īpašās ārzemju (man draugam bija radi Amerikā) par rubli piecdesmit vai pat par trim. Mēs jau kalām lielus nākotnes plānus — pavisam nesen biju ar vecākiem aizbraucis līdz Rīgai un tur — tīri profesionālas intereses dzīts — biju izlūdzies, lai mani aizved uz kancelejas preču veikalu. Tur es par, šķiet, rubli dabūju gaišzilu sviestmaizes lieluma dzēšgumiju ar ziloni virsū — ko tik skaistu neatminos redzējis ne pirms, ne pēc tam. Gan manam draugam, gan man bija skaidrs — nu, šitādu mazāk par piecīti neatdosim. Gara acīm mēs jau skatījām tos saldējumu kalnus, kādus mums nesīs šis darījums. Bet tad notika nelaime.

Kā jau minēju, veikals ātri vien kļuva visnotaļ populārs. Un diemžēl mūsu uzņēmējdarbības veiksmes stāsts nāca ausīs arī mūsu klases audzinātājai. Ja nemaldos, sirmā kundze mūsu jauno paaudzi audzina vēl šobaltdien, tamdēļ nesauksim nevienu vārdā un izvairīsimies no skaļiem epitetiem, bet tā nu reiz bij īstena padomju skolotāja ne tikai pēc ieņemamā amata, bet arī dvēseles pārliecības. Atminos, kā pašos padsavienības beigu gados, kad visi centās izrādīt savu revolūcionāro garu un pilsonisko nepakļaušanos, viņa mums lika lasīt — turklāt krieviski — dzejolīti par sarkano oktobrēna zvaigznīti, neaizmirstot indīgi piebilst, ka no mums gan viņa gandrīz nevienam pie krūts vairs nemirdzot. Tamdēļ domāju, nebūs īpaši liels pārsteigums, ja teikšu, ka viņa mūsu iniciātīvu pārlieku atzinīgi vis nevērtēja. Kur nu. Nākamajā audzināšanas stundā mūsu dārgā klases audzinātāja sāka jo bargi morālizēt par to, kā mūsu klasē parādījušies spekulanti — saprotams, jūsu padevīgā kalpa un viņa labākā drauga personā. Viņa brēca, viņa kaunināja, viņa piesauca oktobrēna godu, ko mēs tik smagi esam aptraipījuši, viņa lika mums izskaidrot savu pretsabiedrisko darbību un pašās beigās pieprasīja publisku atvainošanos visam klases kolektīvam par to milzīgo postu, ko mēs viņiem esam nodarījuši. Tāda buržuju nīdēšanas versija mūsu mazajiem. Protams, pēc tam mēs vairs ne ar kādām dzēšgumijām tirgoties nevarējām — pārpalikušo naudu draudzīgi sadalījām, lētās dzēšgumijas kaut kur noklīda, bet lielā, zilā un smukā man vēl kādus piecus gadus bija.

Tā nu beidzās mūsu īsā, bet spožā karjera uzņēmējdarbībā. Žēl pat iedomāties, kā viss būtu izvērties, ja savu veikalu mēs būtu sākuši dažus gadus vēlāk.

Tu esi Latvija

Mūsdienu Latvijā iegājies par dažādām lietām runāt kādā noteiktā laikā. Decembrī vienmēr runā par ticību, cerību un mīlestību. Martā — par to, kuŗus latviešu kaŗavīrus mums vajag atcerēties un kuŗus — nē. Un novembrī, protams, visi runā par patriotismu, nācionālo stāju un Latvijas nākotni. Arī šis novembris nav izņēmums — drīzāk jau otrādi.

Kā jau pierasts, katrs saka ko citu. Vieni saka, ka nu mums ir tāda Latvija, kādu mēs vienmēr esam vēlējušies, un, lai arī pie mūsu gaišās nākotnes debesīm vēl joprojām vīd sīki mākonīši — piemēram, ekonomiskā krīze, — tās ir tikai īslaicīgas grūtības, kas mūsu valsts rītdienu nekādi apdraudēt nespēj. Otri apgalvo, ka tās Latvijas, kādu mēs savulaik cerējām redzēt, nav un vairs arī nebūs, jo valdība mūs apzagusi, piesmējusi un pārdevusi, un visai latvju tautai atlicis vien skaitīt pēdējās stundiņas. Trešie aicina uz cīņu par tādu Latviju, kādu vēlamies paši. Vārdu sakot, katram ir, ko teikt.

Bet kas tad ir tā Latvija, kuŗas neatkarību šodien svinam? Vai tā ir tā 1918. gadā proklamētā Latvija bez īsti noteiktām robežām, konstitūcijas un pavisam neskaidru nākotni? Vai tā ir leģendām apvītā Ulmaņlaiku Latvija? Vai tā ir 1990. gadā no jauna pasludinātā neatkarīgā Latvija? Bet varbūt tā ir 2008. gada Latvija — ES dalībvalsts? Vēl vairāk — kas bija tā Latvija, par kuŗu savulaik cīnījās latviešu strēlnieki? Vai viņi cīnījās par Latvijas autonomiju Krievijas sastāvā? Kas bija tā Latvija, par kuŗu savulaik cīnījās latviešu leģionāri? Vai viņi cīnījās par neatkarīgo Latviju, kur viņus pieminēt vairs īsti neklājas? Kas bija tā Latvija, kādu mēs pieminējām padomju okupācijas laikā — vai tiešām LPSR? Šīs dažādās valstis ir tik ļoti atšķirīgas, ka brīžam pat grūti pateikt, kas tad tām ir kopīgs.

Taču tad, ja necenšamies saistīt Latviju ar kādu noteiktu valsti, viss pēkšņi kļūst skaidrs. Ne jau par parlamentāro republiku latviešu strēlnieki devās kaujā. Ne jau par Ostlandes autonomiju cīnījās latviešu leģionāri. Ne jau par liberālo dēmokratiju mēs gājām mītiņos un stājāmies uz barikādēm. Tā Latvija, par kuŗu latvieši cīnījušies, vienmēr ir bijis ideāls, kam nekad nav atbildusi — vai pat spējusi tuvoties — kāda reālajā dzīvē pastāvoša valsts.

Taču tieši šī ideālā Latvija izrādījusies daudz spēcīgāka un ilglaicīgāka par jebkuŗu politisku veidojumu, kas saukts par Latviju. Šī Latvija pastāvēja vēl ilgi pirms 1918. gada 18. novembŗa, šo Latviju nespēja okupēt ne vācu, ne padomju kaŗaspēks, un šo Latviju neviena valdība nav spējusi nozagt vai pārdot.

Vēl vairāk — tieši šī Latvija ir tā, kas pastāvēs vēl ilgi pēc tam, kad mūsdienu Latvijas valsts būs atkal atradusi kādu jaunu polītisko ievirzi vai valsts pārvaldes formu. Šīs Latvijas nākotne nav atkarīga no NATO vai ES — šī Latvija pastāvēs tik ilgi, kamēr būs latvieši, kas to pieminēs. Šī Latvija pastāvēs tik ilgi, kamēr būs latvieši, kas apzināsies — tieši viņi arī ir Latvija. Šīs Latvijas nākotne atkarīga tikai no mums.

Tu esi Latvija.



Follow

Get every new post delivered to your Inbox.