Krievi nāk!

Katru reizi, tuvojoties vēlēšanām, ar Latvijas sabiedrību notiek kaut kas dīvains. Pat it kā pavisam racionāli cilvēki piepeši sāk runāt tiešām dīvainas lietas: lūk, latvieši savā starpā kašķējoties, uz vēlēšanām nemaz neejot vai arī izbārstot savas balsis pa visādām savstarpēji naidīgām partijām, bet krievi aizejot visi kā viens un vienoti nobalsojot par Latvijas Nīdēju Krievu Partiju (oficiāli pazīstama kā apvienība „Saskaņas centrs“). Parasti šiem saukļiem seko aicinājums balsot par tādu un tādu partiju, kas stāsies pretī Latvijas Nīdēju Krievu Partijai, taču, ja tomēr attiecīgā partija simpātiska nešķiet, visviens jāiet balsot par kādu latviešu partiju, citādi visi krievi aizies, nobalsos, un tad — un tad tik sāksies.

Tas tik tiešām ir ievērības cienīgs apgalvojums, taču parasti to sīkāk neviens neapspriež — visi pamāj ar galvu un atzīst to par pašsaprotamu faktu: kā nu ne, krievi tik tiešām ir vienoti savā naidā pret Latviju, mēs vispār vadām savas pēdējās dieniņas. Bet velti! Šis nu reiz ir apgalvojums, ko var pārbaudīt ar pavisam konkrētiem skaitļiem. Tad nu apskatīsimies, cik dziļi savus taustekļus laidusi baismā krievu sazvērestība.

Paskatīsimies uz pēdējo vēlēšanu rezultātiem — 9. Saeimas vēlēšanām, kas notika 2006. gada 7. oktobrī. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes dati liecina, ka 2007. gada 1. janvārī valstī dzīvoja 1850616 Latvijas pilsoņi, un var puslīdz droši pieņemt, ka dažu mēnešu laikā viņu skaits būtiski nemainījās un arī 7. oktobrī viņu faktiski bija tikpat. No šiem pilsoņiem 7. oktobrī 1448039 jeb 78,2% bija balsstiesīgi.

Diemžēl datus par balsstiesīgo iedzīvotāju nacionālo piederību Centrālā vēlēšanu komisija nav publicējusi, tādēļ nākas izlīdzēties ar pieņēmumu, ka sadalījums pa tautībām varētu būt puslīdz vienāds — 78,2% latviešu pilsoņu un 78,2% krievu pilsoņu ir balsstiesīgi. Nav īsti pamanīts, ka latviešiem un krieviem būtu stipri atšķirīga vecuma struktūra, tādēļ arī šis pieņēmums ir samērā ticams. Tā pati PMLP arī ziņo, ka 2007. gada janvārī starp Latvijas pilsoņiem bija 1345363 latvieši un 362902 krievi (vēl varētu arī piebilst, ka vēl arī bija 16575 ukraiņi un 30694 baltkrievi, kas, dievam žēl, lielā mērā gan ir pārkrievojušies, bet lai nu paliek). Ja pieturamies pie pieņēmuma par balsstiesīgo sadalījumu pa tautībām, tad sanāk, ka balsstiesīgi bija 1052074 latvieši un 283789 krievi. 9. Saeimas vēlēšanās par derīgām atzītas 907460 vēlēšanu zīmes.

Un kas tad sanāk? Ja visi balsstiesīgie krievi tik tiešām būtu aizgājuši un nobalsojuši par „Saskaņas centru“, SC vēlēšanās būtu dabūjis 31% balsu, uz pusi vairāk nekā „Tautas Partija“, uzvarētu ar tiešām pārliecinošu balsu pārākumu un mums jau sen viss būtu tad tik sācies. Bet kā iznāca? SC nespēja savākt ne pusi tik vienoto krievu vēlētāju balsu, aprobežojoties ar 130887 balsīm jeb 14,42%, daudz mazāk nekā vajadzētu būt. Vēl vairāk, sanāk traki neproporcionāli — uz 3,7 balsstiesīgajiem latviešiem sanāk viens balsstiesīgais krievs, tomēr uz katru balsotāju par SC sanāk 5,9 vēlētāji, kas balsojuši par kaut ko citu. Tātad liela daļa tik vienoto krievu pavisam vienoti uz vēlēšanām vai nu nav ieradušies, vai nav par SC balsojuši.

Vai arī — un te es atļaušos pēdējo pieņēmumu — liela daļa krievu Latviju nemaz tik ļoti nenīst.

Jūras krupim grāvī nemaz tik grūti nav

Jau labu laiku mani centīgākie lasītāji man pārmet, ka es nepietiekami daudz rakstot par mīksto r. Tad nu vēlējos viņiem beidzot sagādāt to prieku un paskaidrot, kas tas ŗ tāds ir, no kurienes viņš nācis, kā viņu lietot un kāpēc mums to vajag.

***

Laikam gan mīkstais r ir pats apspriestākais un strīdīgākais burts visā latviešu alfabētā. Taču, neskatoties uz lielo popularitāti, lielākā daļa latviešu par šo tik ļoti aprunāto burtu nekā daudz vis nezina. Vēl vairāk — šī popularitāte ŗ tomēr nav nodrošinājusi vietu latviešu valodas alfabētā, no kuŗa 2002. gada 12. martā tas ar Valsts valodas centra oficiālu lēmumu svītrots. VVC eksperti apgalvo, ka latviešu valoda bez ŗ tīri labi iztiekot un tā atkalieviešanai neesot pārliecinošu argumentu — un, ja tas neskan pārliecinoši, tad VVC vēl piebilst, ka „alfabēta reformai neesot labvēlīga valodas politiskā situācija“.¹ Tad nu apskatīsim, vai tik tiešām ŗ atkalieviešanai nav nekādu argumentu.

No kurienes un kad tad īsti radies mīkstais r? Šo burtu bieži mēdz saistīt ar Endzelīna pareizrakstību, tomēr tas nebūt nav Endzelīna izgudrojums — tā ir skaņa, kas sastopama arī citās baltu valodās un rakstos atzīmēta vēl labu laiku pirms Endzelīna.

Par senprūšu valodas izrunu trūcīgo avotu dēļ nekas daudz nav zināms, un arī Endzelīns savā „Senprūšu valodā“ atzīmē: „Vai jōta aiz līdzskaņiem paglābusies (eventuāli ar iepriekšējā līdzskaņa mīkstinājumu) vai sakususi ar tiem mīkstinātos līdzskaņos, vispāri nav droši nosakāms“.² Taču rakstos mīkstinātais r (lai kā arī to izrunātu) ir atzīmēts — J. Endzelīna grāmatā ievietoti vairāki piemēri no Elbingas vokabulāra, tādi kā karyago ‚kaŗa gaita‘, kas nācis no kargis ,kaŗš‘ vai garian ,koks‘ — salīdzinājumam dots lietuviešu giria ‚mežs‘ un latviešu dziŗa.³ Mīlenbaha-Endzelīna vārdnīca gan kā šī latviešu vārda pamatformu min dzira ,dzēriens‘, tomēr minēts arī variants dziŗa.⁴

Par lietuviešu valodu, protams, zināms daudz vairāk, un patiešām — lietuviešu valodā ŗ ir pilnībā saglabājies, turklāt bieži vien to lieto tāpat kā latviešu valodā. Tā lietuviešu pavasaris ģenitīvā ir pavasario — gluži kā latviešu pavasaris un pavasaŗa. Tā kā lietuviešu o atbilst latviešu ā,⁵ tad šeit redzama pilnīgi regulāra pārmaiņa, un mīkstā r trūkums to izjauc.

Arī latviešu rakstībā ŗ sastopams krietni pirms Endzelīna. Tā, piemēram, 1774. gadā izdotajā „Augstas gudrības grāmatā“ (starp citu, pirmajā enciklopēdijā latviešu valodā) „visulielakajs tuksnesis jeb posts pasaulē“ aprakstīts kā „daudz simt jūdzes gaŗumā“.⁶

Visbeidzot, pat tie, kas pēc Endzelīna pareizrakstības ieviešanas viņam nepiekrita un turpināja lietot kādu citu rakstību, uzskatīja par nepieciešamu mīksto r tomēr atzīmēt. Tā K. Dziļleja savā 1920. gada „Poetikā“ skaidro: „ Stilu nosauc par tīru, ja viņā leeto tādus vārdus un izteiceenus, kuŗi jau literariskā valodā ir vispār atzīti.“⁷

Tātad ŗ nav valodas pūristu sagudrots laika kavēklis — tā ir sena baltu valodu skaņa, kas bijusi senprūšu valodā un joprojām atrodama lietuviešu valodā, turklāt latviešu valodā lietota jau labu laiku pirms Endzelīna. Vēsture ir viens visnotaļ pārliecinošs arguments par labu mīkstajam r.

Kā mīksto r lieto? No sākuma šeit daudziem rodas neskaidrības, un tad jau vieglāk šķiet atmest to pavisam — tā sakot, nav burta, nav problēmu. Tomēr ŗ ir pavisam pašsaprotama latviešu gramatikas sastāvdaļa, un tieši tā atmešana, nevis paturēšana, rada neskaidrības.

Ŗ gramatikā lieto pilnīgā saskaņā ar līdzskaņu miju. Lai nebūtu jāmeklē sestās klases latviešu valodas mācību grāmata, visus noteikumus uzskaitīšu tepat — tie visviens ir tikai četri un ļoti viegli iegaumējami. Tātad ŗ lieto:

1. vārdos, kas vienskaitļa nominātīvā beidzas ar -š. Tādi latviešu valodā ir četri: kaŗš, gaŗš, vaŗš, kuŗš. Salīdzinājumam var minēt vārdu zaļš. Jāievēro, ka mīkstinājums sastopams visos locījumos un atvasinājumos, izņemot tos atvasinājumus, kur aiz r tūliņ seko i, ī, e, ē, ei vai ie — piemēram, uz kurieni, nevis uz kuŗieni.
2. 2. deklinācijas lietvārdos, kas vienskaitļa nominātīvā beidzas ar -ris. Šeit mīksto r lieto vienskaitļa ģenitīvā un visos daudzskaitļa locījumos — pavasaris — pavasaŗa — pavasaŗi, tāpat kā brālis — brāļa — brāļi.
3. 5. deklinācijas lietvārdos, kas vienskaitļa nominātīvā beidzas ar -re. Tajos mīksto r lieto tikai daudzskaitļa ģenitīvā, piemēram, cepure — cepuŗu, tāpat kā stabule — stabuļu.
4. 1. konjugācijas darbības vārdos, kas nenoteiksmē beidzas ar -rt un -rties. Šeit mīksto r lieto visās tagadnes formās, izņemot vienskaitļa 2. personu, un no tagadnes celma veidotajās formās, izņemot pavēles izteiksmes 2. personu. Arī šeit noder salīdzinājums, piemēram, ar vārdu smelt. Tāpat kā ir es smeļu, viņš smeļ, mums jāsmeļ, bet tu smel, ir arī es beŗu, viņš beŗ, mums jābeŗ, bet tu ber.

Ja ļoti gribas, var vēl ielāgot tos dažus vārdus, kur latviešu valodas gramatika ŗ neprasa, bet to tomēr dažreiz lieto (tādi kā buŗas, gaŗām, kaŗote un tik plaši pieminētā jūŗa) un dažus svešvalodu īpašvārdus, kuŗos oriģinālvalodā sastopams ŗ (tādus kā Ŗazaņa vai Goŗkijs), bet tas tad arī ir viss — skaitāmpantiņu par jūras krupi, kam grāvī grūti, var mierīgi aizmirst.

Ja ŗ lietošanu atmet, gramatikas sistēmā rodas izņēmums. Savukārt šis izņēmums rada citus izņēmumus: agrāk e darbības vārdos runāja šauri tad, kad tam sekoja mīkstināts līdzskanis, piemēram, es ceļu, viņš ceļ un arī es beŗu, viņš beŗ. Tagad jāatceras izņēmums: ja tam seko mīkstināts līdzskanis vai r (jo to vairs nemīkstina). Protams, valodas lietotājiem izņēmumi pārlieku nepatīk, tāpēc e šajos vārdos arvien biežāk izrunā plati, tā radot jaunu valodas kļūdu.

Tātad arī latviešu gramatika ir vēl viens arguments par labu ŗ lietošanai: to pieprasa līdzskaņu mija, un tā atmešana rada liekas valodas kļūdas.

Visbeidzot, dažreiz dzird apgalvojumu, ka ŗ latviešu valodā atmests jau 30. gados vai atmiris pats no sevis. Zināms pamatojums tam: J. Endzelīns atzīmē: „Rakstu valodā atdzīvinātais ŗ lielākajā izlokšņu daļā ir > r, paglābies tas ir tikai rietumizloksnēs, galvenām kārtām Kurzemes rietumdaļā.“⁸ Tomēr viņš arī norāda: „Lielā izlokšņu daļā vairs neatrodam rakstu valodā paglabāto mīkstināto ŗ, bj, pj, mj, vj.“⁹ Šīs skaņas, izņemot ŗ, latviešu literārajā valodā sastopamas joprojām, un neviens negrasās tās atmest. Un, galu galā, neviens taču arī nopietni neuztvers, piemēram, priekšlikumu aizstāt darbības vārdu 1. un 2. personu ar 3. personu tikai tādēļ, ka dažās izloksnēs tā dara.

Literārajā valodā atjaunotais ŗ sastopams gandrīz visās 30. gadu grāmatās, žurnālos un laikrakstos. Vēl vairāk — tas sastopams arī padomju okupācijas laiku izdevumos līdz pat 1946. gadam¹⁰ — tātad apgalvojums, ka ŗ uz neatgriešanos atmests jau 30. gados, laikam gan nav pilnīgi pareizs.

Pamēģināsim visu salikt kopā. Tātad — ŗ ir sena baltu valodu skaņa, kas joprojām sastopama lietuviešu valodā un arī latviešu valodā bijusi labu laiku pirms Endzelīna. Tā lietošanu pieprasa latviešu valodas gramatika, un tā atmešana rada valodas kļūdas. Iespējams, tieši tādēļ tas savulaik atjaunots latviešu literārajā valodā, kur tas arī palicis līdz pat padomju okupācijai. Ja jums šķiet, ka šie argumenti nav diez cik pārliecinoši, piebildīšu, ka lielum lielai daļai latviešu gramatikas daudz pārliecinošākus argumentus atrast neizdosies — piemēram, pamēģiniet pamatot, kādēļ latviešu valodā jāsaglabā akuzātīvs.

Protams, droši vien Valsts valodas centram svarīgākas lietas darāmas (kaut vai jāseko līdzi tam, vai Islande tiek saukta par Īslandi), un nebūtu pareizi atņemt viņu dārgo laiku ar petīcijām par ŗ atkalieviešanu. Tomēr katrs valodas lietotājs pats gan var izvēlēties, kā viņam runāt un rakstīt. Katrā ziņā ŗ lietošana raisa lielāku interesi par latviešu valodu un tās vēsturi, kas ir visnotaļ apsveicama un veicināma parādība. Tieši tādēļ es ŗ lietoju un mudinu to darīt arī citus, kam rūp, kādā latviešu valodā runā viņiem apkārt.

Piezīmes

1. Grīnuma I. „Mudina atjaunot Endzelīna rakstību”, „Diena”, 28.03.02.
2. Endzelīns J. „Senprūšu valoda“ — R.: Universitātes apgāds, 1943., 33. lpp.
3. Turpat, 35. lpp.
4. Mīlenbahs K., Endzelīns J. „Latviešu valodas vārdnīca“ — Čikāga: Čikāgas baltu filologu kopa, 1953., 522. lpp.
5. Dini P. U. „Baltu valodas“ — R.: Jānis Roze, 2000., 81. lpp.
6. Stenders G. F. „Augstas gudrības grāmata no pasaules un daba“ — R.: Liesma, 1988., 166. lpp.
7. Dziļleja K. „Poetika“ — R.: Valters un Rapa, 1920., 43. lpp.
8. Endzelīns J. „Latviešu valodas skaņas un formas“ — R.: Latvijas Ūniversitāte, 1938., 54. lpp.
9. Endzelīns J., Mīlenbahs K. „Latviešu valodas mācība“ — R.: Valters un Rapa, 1939., 17. lpp.
10. Skat., piemēram, „Atpūta“ 1940: „Cietumnieku pavasaŗa dziesma“ Nr. 824, 6. lpp.

Domā atšķirīgi. Un ar „domā“ mēs gribējām teikt „pērc“

(Piezīme tiem, kam patīk piekasīties: ar „Intel procesors“ es šajā apcerējumā apzīmēšu Intel x86 procesorus. Es lieliski apzinos, ka tīri tehniski ņemot tas nav gluži viens un tas pats, taču praktiskiem mērķiem abi jēdzieni ir gana tuvi, lai tos varētu lietot kā sinonīmus.)

Vai kādreiz esat ievērojuši reklāmas, kas mudina: „Neesi tāds kā visi, lieto [produkta nosaukums]“ vai „Neseko masām, domā pats, pērc [vēl kāda produkta nosaukums]“? Ja esat, noteikti būsit nodomājuši: „Nē, nu kuŗš lohs uzķeŗas uz kaut ko tādu? Kuŗš gan varētu noticēt, ka izcilākais veids, kā pasvītrot tavu personību, ir pirkt to un to?“ Dārgie draugi, man jums ir atbilde — es esmu viens no viņiem. Gluži kā smēķētājs, es lieliski apzinos, ka nedaru pareizi, bet nekā nevaru sev padarīt. Es pats saprotu, cik mana rīcība ir absurda: mana izvēle ir tikai šķietama un būtībā es pērku to pašu, ko pārējie, tikai ar citu etiķeti, attiecīgo produktu alternātīvais tēls ir apzināts mārketinga smagsvaru veidojums, un tas, ko es uzskatu par savas dažādības izpausmi, patiesībā ir ierindošanās pavisam noteiktā un nebūt ne mazā mērķauditorijā — bet arī pasakā par brīnuma stabulīti tie, kas padzirdēja stabules skaņas, jau nemaz negribēja brangi izdancoties, taču kājas pašas cilājās.

Savā tieksmē būt komerciāli atšķirīgam es pastāvīgi meklēju iespēju krist arvien zemāk. Ja es varētu izvēlēties starp Coca-Cola un Pepsi, es noteikti pieprasītu Dr Pepper. Ja man sakārotos neveselīgas pārtikas un es gudrotu, vai iet uz Makdonaldu vai pelmeņiem, es katrā ziņā nosūkstītos par to, ka Latvijā nav Burger King. Un, saprotams, man nav neviena paša Windows datora — man ir liela, melna kaste, uz kuŗas stāv Linux, un mazs, balts un neticami skaists makintošs.

Bet manam makintošam ir vēl kāda īpaši jauka iezīme. Proti — viņš ir pats, pats pēdējais aibuks, kuŗu laida klajā vēl ar PowerPC procesoru. Tas nozīmē, ka viņš no PC atšķiŗas ne tikai pēc operētājsistēmas un mirdzoša ābolīša uz vāka — viņam arī uzbūve ir citāda. Ja es pēkšņi nez kāda dīvaina iemesla dēļ uz viņa mēģinātu uzlikt Windows, es to nevarētu izdarīt. Un ilgu laiku bija arī otrādi — ja es pēkšņi uz PC sadomātu uzlikt Mac OS, arī to es nevarētu. Tās bija divas pavisam atšķirīgas mašīnas, un, ja tu gribēji Mac OS, tev vajadzēja makintošu ar PowerPC procesoru. Katrā ziņā manu atšķirties alkstošo sirdi šis fakts ļoti ielīksmoja.

Neba nu Apple pati šo faktu neapzinājās — ne tikai apzinājās, bet plaši izmantoja, lai uzsvērtu savu atšķirību un (šķiet, Apple vienmēr šos jēdzienus lietojusi kā sinonīmus) pārākumu. Viņi rādīja reklāmas ar gliemežiem, kam pielīmēti Intel procesori. Apple vadītājs un vienlaikus daudzu ļaužu apziņā dieva vietnieks zemes virsū Stīvs Džobss katrā puslīdz lielā uzrunā neaizmirsa piebilst, cik ļoti ātrāki ir makintošu lieliskie PowerPC procesori. Visbeidzot, Apple pat ņēmās skaidrot, ka tas, ka Intel procesoriem vairāk megahercu, vēl nekā nenozīmē.

Un, lai arī pirmajā brīdī tas var šķist diezgan vārgs aizbildinājums, viņiem ir taisnība — tie ir tikpat dziļi maldi kā plaši sastopamais uzskats, ka digitālā fotoaparāta kvalitāti nosaka megapikseļu skaits. To, kuŗš procesors ātrāks, nenosaka pēc tā, kam vairāk megahercu — to nosaka pēc tā, kuŗš ātrāk spēj izpildīt vienu un to pašu uzdevumu, gluži kā fotoaparātu kvalitāti salīdzina pēc tā, kam sanāk labākas bildes. Ņemsim piemēru. Iedomāsimies, ka mums ir divi vienlīdz lieli smilšu kalni, teiksim, piecas tonnas katrs. Mums viņus vajag norakt un smiltis aizvest divus kilometrus tālāk. Ņemam 2 komandas. A komandā noliekam astoņus strādniekus, izsniedzam astoņus pašizkrāvējus un astoņas lāpstas, bet B komandai iedalām tikai piecus strādniekus, kam izsniedzam piecas lāpstas un vienu pašizkrāvēju. A komandā katrs strādnieks savā pašizkrāvējā iemet vienu lāpstu smilšu un pats tūliņ arī ved prom, savukārt B komandā strādnieki visu laiku tikai beŗ smiltis pašizkrāvējā, līdz tas ir pilns, un tad ved to prom. Kas notiek? Vienbrīd šķiet, ka A komanda strādā daudz ātrāk — tur ir vairāk strādnieku, un pašizkrāvēji brauc prom daudz biežāk, savukārt B komandas pašizkrāvējs vēl pat negrasās kustēties no vietas. Turklāt izskatās, ka katrs A komandas strādnieks dara daudz vairāk nekā B komandas strādnieks — pirmie visu laiku gan rok, gan aizved, bet otrie tikai un vienīgi lāpsto. A komanda noteiktā laika posmā paveic daudz vairāk darbību — citiem vārdiem sakot, megahercu noteikti ir vairāk. Un tomēr ir pilnīgi skaidrs — B komanda kalnu noraks un pārvedīs ātrāk. Viņiem ir mazāks darbību skaits, viņi darbības vienkāršojuši tik ļoti, cik vien viņi var — un tomēr šīs vienkāršotās darbības viņi var paveikt ātrāk un ar mazāku piepūli. Būtībā tā arī ir galvenā atšķirība starp Intel (A komanda) un PowerPC (B komanda) procesoriem — jeb, tehniskāk (un precīzāk) izsakoties, starp CISC un RISC procesoru arhitektūru.

Protams, vietā jautājums — bet kā gan kāds vispār spēja izdomāt tik neveiklu veidu, kā pārvadāt smiltis? Pieņemsim, ka smilšu kalnu pārrakšana cilvēcei visu laiku bijusi svarīga — tik svarīga, ka pašos pirmsākumos, kad nebija pašizkrāvēju un pat ne ķerru, viņi bija gatavi izraktās smiltis tāpat uz lāpstas nest tik tālu, cik vien vajadzīgs, un pēc tam atkal iet atpakaļ, lai sāktu visu no gala. Tad šāda ņemšanās ir pavisam saprotama — tehnikas attīstība ir tik zemā līmenī, ka šķiet pašsaprotami vienam strādniekam vienlaikus likt darīt pēc iespējas vairāk. Taču tad, kad parādās ķerras un pēc tam arī pašizkrāvēji, jau ir paguvusi izaugt vesela strādnieku paaudze, kas pieradusi strādāt tieši tā — un arī jauno tehniku tā izmanto tieši tāpat. Ar laiku strādnieki, protams, sāk saprast, ka ar jauno tehniku var strādāt arī citādāk — it īpaši tāpēc, ka viņiem blakus parādās otra komanda, kas gan nav tik liela, bet tiešām strādā ātrāk. Tomēr starp strādniekiem ir gana daudz pieredzējušu vīru, kas citādi strādāt nemāk, bet ir pārāk labi strādnieki, lai tos uzreiz atlaistu. Tā nu viņi mēģina izgudrot jaunus veidus, kā strādāt ātrāk un tomēr paturēt arī vecos strādniekus. Teiksim, viņi gan ļauj vecajiem strādniekiem pašizkrāvējā bērt tikai vienu lāpstu, bet pēc tam viņi nevis brauc visus divus kilometrus, bet tikai pāris metrus un smiltis pēc tam pārbeŗ lielākā pašizkrāvējā, ko jau piebeŗ pilnu. Pa to laiku vecie strādnieki, kas savulaik vēl skraidīja ar lāpstām un bez pašizkrāvējiem, aizgājuši pensijā, bet nu jau arī jaunie strādnieki citādi strādāt neprot. Ja kāds pēkšņi sadomātu atvērt pats savu kalnu pārrakšanas uzņēmumu, kuŗš ar tik arhaiskām metodēm neķēpātos, viņam būtu ļoti grūti gan atrast tam darbiniekus — vajadzētu vai nu pārvilināt un pāraudzināt vecos, vai pavisam no sākuma apmācīt pašam savus, gan arī dabūt piemērotu aprīkojumu — ja pašizkrāvējs būvēts pāris lāpstām, tonnas tajā neiekrausi. Atšķirīgā uzbūve gan nodrošinātu efektīvāku darbu, tomēr līdz šai efektivitātei nonākt būtu aplam dārgi, ilgi un sarežģīti — un daudzi noteikti nolemtu, ka tas nav tā vērts un tad jau labāk pieciest dažus aizvēsturiskus paņēmienus.

Tieši šādas ķibeles piemeklēja arī Apple. Viņi ilgu laiku braši centās tās pārvarēt — gan paši rakstīja programmas PowerPC procesoriem, gan slēdza savienību ar IBM un Motorola, kas ražoja PowerPC procesorus, tomēr arī viņi pamazām sāka pamanīt, ka cīnīties pret vairākumu kļūst arvien grūtāk. Ja agrāk daudzas programmas bija pieejamas tikai makintošiem (piemēram, daudzi Adobe produkti savu dzīvi sāka tieši šādi), tad tagad arvien vairāk programmu bija pieejamas tikai Windows datoriem. Turklāt makintoši nebūt nav pats lielākais PowerPC procesoru izmantotājs: visas mūsdienu spēļu konsoles — gan Nintendo Wii, gan Sony PlayStation 3 un pat Microsoft Xbox — izmanto tieši PowerPC procesorus, un tās pārdod daudz lielākos apjomos. Nav pārsteidzoši, ka IBM un Mototola arvien vairāk uzmanības pievērsa tieši spēļu konsoļu procesoriem, makintošus atstājot novārtā. Un tā kādu dienu Apple apjauta — ja tu nevari viņus uzvarēt, tad pievienojies viņiem, un nolēma pāriet uz Intel procesoriem.

Rezultātā tagad Apple datori no PC atšķiŗas tikai un vienīgi pēc programmatūras, kuŗu turklāt var nomainīt, dizaina un cenas — viss pārējais ir uz mata tāds pats. Tagad uz makintoša var uzlikt Windows, un uz PC var uzlikt Mac OS. Apķērīgi ļaudis pat pasākuši tirgot PC ar Mac OS virsū — un tie darbojas tikpat labi kā īstie makintoši, ja ne vēl labāk. Vārdu sakot, makintoši vairs nav inovatīvi un atšķirīgi datori ar inovatīvu un atšķirīgu operētājsistēmu. Tie tagad ir pavisam parasti datori — tiesa, joprojām ar inovatīvu un atšķirīgu operētājsistēmu, taču tā tagad ir tikai un vienīgi viena no vismaz trim plaši izplatītajām PC operētājsistēmām.

Acīmredzot domāt tik ļoti citādi tomēr izrādījās par grūtu.

Nē, nu vispār, Ozol, kā var nolaisties tik zemu

Man pašam ir tiešām neērti par to, ko es tūdaļ grasos darīt. Man, gluži kā ikvienam snobam, kas savu bluogu dēvē par tīmekļa žurnālu, vienmēr aplam gājis pie sirds, ka es spēju pacelties virs Web 2.0 prastajām izdarībām. Lūk, piemēram, atliek vien Latvijā notikt kam ievērības cienīgam, lai visi bluogeŗi uzreiz vienā balsī mestos to pārspriest, savukārt es vienmēr esmu ļoti priecājies, ka maniem apcerējumiem nav ne mazākās saiknes ar jebkādiem apkārtējiem notikumiem. Nekur.lv mainīja dizainu — es klusēju. Google laida tautās Google Chrome — es klusēju. Valdošā kliķe beidzot sajuta tautas dusmas/huligānu bars demolēja Vecrīgu — es klusēju. Panesās ķēdes vēstules (vārgi piesedzoties ar stafetes nosaukumu) par septiņām lietām… Jūs droši vien nojaušat, kas tūdaļ sekos. Tātad — niitro un Jeremy arī man palūguši sarakstīt kaut kādas blēņas pašam par sevi, un, kā jau ikviens normāls cilvēks, es nekad nelaižu gaŗām iespēju pasaulei pastāstīt arvien vairāk par savu izcilo personību. Tad nu ķersimies vērsim pie lietas.

1. Agrīnā bērnībā kāds nesmalkjūtīgs ārsts manai māmuļai apgalvoja, ka man esot ūdensgalva — galva par lielu un pusotra gada vecumā vēl neesot izdvesis nevienas puslīdz sakarīgas zilbes. Protams, māmiņa krita izmisumā, bet ko padarīsi — jādzīvo jau vien tālāk. Pa vasaru bijām ar lidmašīnu aizlidojuši ciemā pie vectēva brāļa uz Ukrainu, un viss pasākums man tik ļoti bij ieķēries sirdī, ka es, nākamreiz satiekot ārstu (nu jau gandrīz divu gadu vecumā), viņam apjautājos: „Bet tu ar lidmašīnu lidojis esi?“ Ārsts bijis tiešām pārsteigts un spējis vien nobrīnīties: „Cik gan viņš ļoti ir izaudzis.“
2. Līdz ar pubertāti sāku audzēt gaŗus matus, nēsāt saplēstus džinsus un klausīties Kurtu Kobeinu. Diemžēl ļoti daudzi apkārtējie pret manu sociālo protestu izturējās dziļi mierīgi — paākstīsies, pāries. Tas, saprotams, padarīja protestu par dziļi bezmērķīgu un smagi koda kaulā. Taču kādu reizi biju aizgājis ciemā pie tēva uz darbu. Viņš strādāja Zemessardzē, un pats bataljona komandieris aizrādīja, lai taču es beidzot nogriežot matus un valkājot cilvēka cienīgu apģērbu. Citiem vārdiem sakot, sistēma manu protestu beidzot novērtēja. Es jutos tik laimīgs.
3. Ar internetu pirmoreiz sapazinos 1996. gadā. Mani pārņēma bezmaz vai reliģiska atklāsme — nekādas tehnoloģijas ne pirms, ne pēc tam tādas sajūtas man nav radījušas. Kaut ko tādu droši vien piedzīvoja tie, kas brauca ar pirmajām lokomotīvēm vai lasīja pirmās iespiestās grāmatas. Es gan nekad īsti nebiju iecienījis čatu, forumus un vēstkopas, taču daždažādus apcerējumus par visvisādiem niekiem es tur lasīju vienā laidā. Tolaik arī man radās pārliecība, kādai jābūt īstai mājaslapai — daudz teksta par gudrām lietām un maz bilžu, jo tās neticami ilgi lādējas. Ieteicams arī pelēks fons, lai gan tas nav obligāti. Kā redzat, es cenšos.
4. Man neaprakstāmi patīk dažādas arhaiskas vai vismaz novecojušas lietas. Rakstu ar tintes pildspalvām, ilgu laiku nēsāju kabatas pulksteni (pēc tam salūza), bārdu dzenu ar žileti un otiņu, fotografēju ar filmu un klausos Džoniju Kešu, Kraftwerk un Bītlus. No platēm.
5. Puslīdz protu esperanto.
6. Man ir 39. kurpju izmērs, par vienu izmēru mazāks nekā manai māsai. Es tam vispār nebiju nekad pievērsis īpaši lielu uzmanību, līdz reiz biju izdomājis nopirkt zābakus soļošanai uz Tērbatu. Tā nu es aizgāju uz veikalu, noskatīju vienus puslīdz ņemamus un apjautājos, vai ir arī 39. izmērs. Uz ko pārdevēja atbildēja, ka tie ir vīriešu zābaki, kas sākas ar 42. izmēru. Nopietni apsvēru iespēju tos zābakus sviest pa gaisu un sākt skaļi lamāties, bet pieklājība tomēr uzvarēja. Pēc tam tajā veikalā gan neesmu spēris kāju.
7. Mani neaprakstāmi tracina tādi parazītvārdi kā  „diskurss“,  „paradigma“ vai  „ilgtspējīgs.“ Tos jau sen neviens nelieto kā kaut kādus puslīdz pamatotus terminus — tos lieto tāpēc, ka runātājs vēlas izklausīties inteliģentāks, nekā patiesībā ir. Tas ir tas pats, kas bāzt zeķes bikšu priekšā, ķemmēt matus pāri plikam paurim vai melot par savu vecumu — cilvēka necienīga rīcība.

Nu lūk. Tad nu ķersimies pie patīkamākās daļas — rausim arī citus Web 2.0 zaņķī. Tātad — ļoti gribētos uzzināt, ko par sevi vēlas pastāstīt Aivars Gedroics (lai gan viņš, protams, tāpat nekā neteiks). Tāpat būtu aizraujoši uzzināt, ko par citiem stāstāmu uzskata cyxob. Protams, nav glīti, ka no mosties.org draudzīgā kolektīva izteicies tikai niitro, bet Janks klusē. Gribētos palasīt arī kādas atklāsmes no Cibas friedlistes, piemēram, no ritvara vai antuanetes. Visbeidzot, nekādi nespēju izprast, kāpēc šādu postu vēl nav uzcirtis Sandis, viņš taču parasti ir liels šādu izdarību cienītājs. Uz priekšu, biedŗi.

Čaklajiem un prasmīgajiem: Kā dzert to, ko nevar dzert

Pirms turpinām, vienosimies par vienu lietu. Tas, ko es te tālāk aprakstīšu, ir tikai un vienīgi jautrs pastāsts izklaides nolūkiem, nevis padoms vai mudinājums to īstenot dzīvē. Ja esat draugos ar veselo saprātu, droši vien paši sapratīsit, ka tādas lietas labāk nemēģināt. Ja neesat, tad pateikšu skaidri — nemēģiniet ko tādu darīt. Cilvēki, no kuŗiem es to esmu noskatījies vai uzzinājis, pārsvarā jau sen ir viņsaulē no pārlieku lielas dzeršanas. Jums arī tā gribas?

Benis no nemirst.lv lielījās, kā reiz dzēris odekolonu, bet diez ko pie sirds vis nav gājis — pārāk rūgts bijis. Diemžēl šāds satriecošs alkoholiskais analfabētisms mūsdienās sastopams gaužām bieži — cilvēki pieraduši apreibināties tikai ar veikalā dabonamiem alkoholiskiem dzērieniem, kas kā alkoholiski dzērieni arī tiek pārdoti, un pavisam aizmirsuši paaudžu gaitā krātās gudrības, kā prieku gūt no sadzīves ķīmijas un citām lietām, kas trāpījušās pa rokai. Turklāt tas noticis satriecoši ātri — vēl pirms nieka divdesmit gadiņiem ikviens padomju pilsonis, pateicoties Gorbačova pretalkohola kampaņai, vismaz zināja, lai arī, visticamāk, nekad nebija mēģinājis, kā apreibināties ar dihlofosu, odekolonu, briljantzaļā šķīdumu spirtā, zābaksmēru un mēbeļu politūru. Šīs senču zināšanas ir ne mazāk vērtīgs folkloras mantojums par Barona latvju dainām — arī tās, pirms Barons viņas nesāka vākt, retais par kaut ko turēja. Un tagad šī paša iemesla dēļ aizmirstības priekšā stāv Padomju Latvijas folkloras mantojums. Šis apcerējums ir bikls mēģinājums to kaut mazliet saglabāt.

Mūsdienās, kad pavisam dzeŗams un salīdzinoši lēts alkohols no astoņiem rītā līdz desmitiem vakarā ir rokas stiepiena attālumā, grūti gan iedomāties tos laikus, kad alkoholu tirgoja vien stingri noteiktos veikalos un dažas stundas dienā. Man bērnībā bij tā laime dzīvot tieši pie šāda veikala (es varu iedomāties daudzus cilvēkus, kas tolaik mani par to apskauda), tamdēļ es jo labi atceros milzīgās izslāpušo cilvēku rindas, kas pie viņa vienmēr drūzmējās. Turklāt tie nebija parasti cilvēki, kam uz svētkiem sagribējies nopirkt pudeli šampanieša — tie gandrīz vienmēr bija paģiraini ļaudis uzblīdušām sejām un trīcošām rokām, kam alkohols bija vienīgais, kas viņus šajā saulē vēl interesēja. Piemēram, lai kā censtos, nekādi nevaru atcerēties, ka kāds cienījams cilvēks Padomju Latvijā jelkad būtu dzēris alu — alus pilnīgi noteikti bija izmisušu alkoholiķu dzēriens, ko uz paģirām dzēra ūdens vietā. Cienījami ļaudis uz lieliem svētkiem dzēra „Padomju Šampanieti“ (nez kāpēc dzērienu ar šādu nosaukumu vēl joprojām var nopirkt, bet saprotamu iemeslu dēļ man nav ne jausmas, vai tam ir kaut mazākais sakars ar oriģinālo brūvējumu) un degvīnu „Stoļičnaja“, „Kristāls“ vai „Citronu rūgtais“, un arī tad ne īpaši daudz — alkohols Padomju Savienībā bija dārgs (vismaz salīdzinot ar vidējo mēnešalgu) un grūti dabūjams.

Tātad tie, kas nebija alkoholiķi, necik daudz vis nedzēra, bet tiem, kas bija, bija dziļi vienalga, ko dzert. Ja nebija pieejams degvīns, viņi dzēra lēto stiprināto vīnu (veikalos vēl, šķiet, šī gadsimta sākumā bija sastopams šīs kategorijas cienīgs pārstāvis „Agdams“ — zaļā pudelē ar plastmasas korķi un neticami neglītu etiķeti), ja nebija lētā stiprinātā vīna, viņi dzēra alu, ja nebija alus… Nu, tad uzskaitīsim, ko viņi dzēra un kā viņi to darīja.

1. Odekolons. Tas, saprotams, ir pats pazīstamākais un biežāk minētais alkohola aizstājējs. Vispār odekolonu Padomju Latvijā lietoja daudziem un dažādiem mērķiem, bet nekad ne по назначению, tas ir, pēc bārdas dzīšanas. Ar odekolonu tīrīja magnetofonu galviņas, ar odekolonu atbaidīja odus (īpaši labs šim nolūkam bij odekolons „Neļķe“, kas gan neganti smirdēja, bet odi tik tiešām nelīda tuvumā), odekolonu lēja izrakstītos flomāsteŗos, lai tos atdzīvinātu un ar tiem vēl varētu pazīmēt — un, protams, odekolonu dzēra. Odekolona dzeršana vispār bija sava veida iniciācija alkoholiķu kārtā, taču tikai alkoholiķi ar lielu stāžu spēja to iedzert tīrā veidā. Cilvēks, kam vēl bija kaut kādas pašcieņas paliekas, odekolonu šķaidīja — pārlēja lielākā pudelē, pielēja aukstu ūdeni un saskaloja. Odekolons palika balts kā piens (starp citu, kad pirmoreiz redzēju, kā dzeŗ labu absintu, uzreiz atausa atmiņā alkoholiskie radi ar viņu odekolonu), un, ja kādu laiciņu ļāva nostāvēties, tad garšas īpašības — vismaz pēc idejas — jūtami uzlabojās.
2. Briljantzaļā šķīdums spirtā a.k.a. zeļonka. Padomju laikā bija maz neizlēmīgu cilvēku, jo nebija jau nekā daudz, ko izlemt. Tā, piemēram, padomju tautas medicīna bija līdz nelabumam vienkārša — pret visu, kur jāguļ gultā un ir temperatūra, lietoja vjetnamiešu balzāmu „Zvjozdačka“ (tieši tā viņu arī sauca, latviskoja tikai žurnālos un televīzijā), sinepju plāksteŗus un bankas, dažādus sagriezumus, nobrāzumus un citas sīkas traumas tīrīja ar ūdeņraža pārskābi, bet pret visām ādas problēmām — izsitumiem, ēdēm un tādām lietām — lietoja zeļonku. Zeļonkai bij kāda savdabīga īpašība — tā pilnīgi visu, kam pieskārās, nokrāsoja noturīgā, spilgti zaļā krāsā, tātad dzeršanai tīrā veidā bija pagalam nederīga. Lai ar to tiktu galā, ņēma skārda renīti un izlika lielā salā, lai atdziest līdz lieliem mīnusiem. Tad atlika noliet zeļonku pa auksto renīti, lai zaļā draņķība piesaltu un lejā notecētu puslīdz dzeŗams šķidrums. Dažreiz tāpat attīrīja arī odekolonu.
3. Dihlofoss. Dihlofoss bija padomju laiku kukaiņu inde, nāca tādos mazos alumīnija baloniņos ar mušu virsū. Kā var noprast pēc tā, ka tā bija inde, tīrā veidā dihlofosu dzert nevarēja — un arī neērti, viņš taču ir baloniņā. Tādēļ dihlofosu pievienoja alum — ņēma atvērtu alus pudeli un akurāti trīs reizes iepūta dihlofosu. Turklāt bija jāzina, cik daudz pūst — iepūtīsi par maz, prieka nekāda, iepūtīsi par daudz — pats ņemsi tādu galu kā kukaiņi. Esmu dzirdējis, ka šāda izprieca bijusi jo īpaši populāra padomju dumpīgās jaunatnes vidū — cik tur neglītu apmelojumu un cik tur taisnības, nemācēšu teikt.
4. Zābaksmērs. Tā nu bija dziļi izmisušu ļaužu izprieca — daudz spirta zābaksmērā nebija, tādēļ kaut kāds prieks no tā bija tikai alkoholiķiem pēdējā stadijā, kam aknas jau bija galīgi sabrukušas un vismazākie alkohola daudzumi uzreiz deva galvā. Piemēram, es dzirdēju, ka ar tādām lietām aizraujoties mūsu mājas sētnieks Jušķis (ka tik nebija īsināts no Juščenko), Lielā Tēvijas kaŗa veterāns un tik tiešām pārliecināts alkoholiķis. Tur nu lieta bij vienkārša — apzieda maizi ar zābaksmēru, pagaidīja, kamēr spirts sasūcas maizē, pārpalikumu nokasīja nost un maizi cirta iekšā.
5. Mēbeļu politūra. Arī mēbeļu politūra, tāpat kā zābaksmērs, skaitījās zemākā pakāpe — to līdz ar dihlofosu un bremžu šķidrumu piesauca, lai parādītu, cik dziļi cilvēks spēj stigt alkohola purvā. Stipri iespējams, ka politūras lietošanas apjomus moralizējošā padomju prese jūtami pārspīlēja — vismaz es par tās lietošanu esmu dzirdējis tikai leģendas, savukārt odekolona dzeršanu pavisam bieži redzēju pats savām acīm. Lai nu kā, pēc idejas mēbeļu politūrā vajagot iebērt sāli un izmaisīt — tad visas sliktās lietas izkrītot pārslās (burvīgs aizguvums no krievu valodas, vai nav tiesa?), bet šķidrumu varot dzert. Es gan nezinu, vai kaut kur vispār vēl ražo mēbeļu politūru, tādēļ eksperimentāli šo padomu pārbaudīt nevaru.

Saprotams, tad vēl bija visdažādākās pašdarinātās lietas, pārsvarā no maizes rauga un cukura (šī iemesla dēļ abas šīs lietas reti kad varēja dabūt), bet tas jau vairs gluži neietilpst šī apcerējuma tēmā.

Ja jums arī ir kādas gaišas atmiņas, padomi vai iebildumi pie maniem padomiem, ar prieku uzklausīšu. Un, kā jau teicu, dieva dēļ, nemēģiniet tos padomus likt lietā.

Totalitārā režīma nodarītais posts

Kā jau noteikti būsit pamanījuši, beidzamajā laikā necik bieži es šeit nerakstu. Tas saistīts ar visparastāko slinkumu — gribas, lai būtu tā pārdomāti un smuki, bet tad viens raksts jāraksta kādas trīs dienas pa četrām stundām dienā. Tamdēļ esmu pasācis vairāk rakstīt Cibā — tur neviens no tevis negaida pārlieku attīstītas domas, tur pietiek ar pastāstiem par to, kā tu vakar esi pielējies un kā tev šodien sāp galva, lai visa frendliste teiktu „There there“ vai „Pamēģini gurķīšus, man palīdz“. Ja esat ar mieru iemainīt kvalitāti pret kvantitāti, noteikti varat palasīties.

Bet tad nu pavisam nesen Cibā sanāca tik jauks ieraksts, ka pašam ap sirdi silti palikās (un tas nemaz bieži negadās). Tad nu nolēmu, ka, neskatoties uz to, ka tās ir tikai un vienīgi manis paša atmiņas, nevis apjomīgi pārspriedumi par lietu stāvokli pasaulē, to tomēr varētu pārpublicēt arī šeit. Tie, kas jau lasījuši Cibā, mierīgi var izlaist — nekā jauna tur nav. Pārējos — laipni lūdzu atcerēties sūros padomju laikus.

* * *

Kaut kad, šķiet, otrajā klasē (za oknom stojal surovij 87 god) es ar savu pamatskolas labāko draugu biju sadomājis pievērsties uzņēmējdarbībai — starpbrīžos skolas gaitenī pārdot dzēšgumijas. Domāts — darīts. Mans draugs vairāk pievērsās lietas finansiālajai un praktiskajai pusei — kur dabūt dzēšgumijas, par cik pārdot, cik naudas ieguldīt uzņēmuma attīstībā un cik — saldējumos (saldējuma būda stāvēja manas ielas galā, un lai nu ko, bet saldējumu PSRS ražoja tiešām garšīgu). Es vairāk pārzināju to, ko mūsdienās sauktu par mārketingu — mans galvenais uzdevums bija panākt, lai mani skolasbiedri domātu, ka mūsu dzēšgumijas ir pavisam atšķirīgas no tām trīskapeiku gumijām, ko veikalos neviens negribēja pirkt. Lai izskatītos pārliecinošāk, mēs mūsu dzēšgumijas iesaiņojām no burtnīcu vāciņiem izgatavotos plastmasas maisiņos (mēs bijām ievērojuši, ka visas ārzemju mantas nāk plastmasas maisiņos — un no burtnīcu vāciņiem ar gludekli maisiņu uzmeistarot ir pavisam elementāri). Tad mēs izvēlējāmies, kur atvērt mūsu veikalu — otrā stāva gaitenī pie aktu zāles (cik daiļš nosaukums, vai nav tiesa?) Visbeidzot mēs izvērsām visnotaļ veiksmīgu reklāmas kampaņu — pastāstījām saviem skolasbiedŗiem, ka tad, ja jums vajadzīgas dzēšgumijas, mēs nu reiz esam taisni tie vīri, pie kuŗiem griezties.

Jūs neticēsit, bet bizness gāja no rokas. Acīmredzot sociālisma izmocītie skolasbiedŗi kāri tvēra kaut mazākās kapitālisma vēsmas mūsu dzēšgumiju veikala izskatā. Drīz vien starpbrīžos pie aktu zāles durvīm regulāri pulcējās gana liels pircēju pūlītis, kas visi alka iegādāties mūsu dzēšgumijas. Veikals auga un paplašinājās — nu mēs piedāvājām ne tikai parastās dzēšgumijas par piecdesmit kapeikām (atcerieties, veikalā maksāja trīs), bet arī īpašās ārzemju (man draugam bija radi Amerikā) par rubli piecdesmit vai pat par trim. Mēs jau kalām lielus nākotnes plānus — pavisam nesen biju ar vecākiem aizbraucis līdz Rīgai un tur — tīri profesionālas intereses dzīts — biju izlūdzies, lai mani aizved uz kancelejas preču veikalu. Tur es par, šķiet, rubli dabūju gaišzilu sviestmaizes lieluma dzēšgumiju ar ziloni virsū — ko tik skaistu neatminos redzējis ne pirms, ne pēc tam. Gan manam draugam, gan man bija skaidrs — nu, šitādu mazāk par piecīti neatdosim. Gara acīm mēs jau skatījām tos saldējumu kalnus, kādus mums nesīs šis darījums. Bet tad notika nelaime.

Kā jau minēju, veikals ātri vien kļuva visnotaļ populārs. Un diemžēl mūsu uzņēmējdarbības veiksmes stāsts nāca ausīs arī mūsu klases audzinātājai. Ja nemaldos, sirmā kundze mūsu jauno paaudzi audzina vēl šobaltdien, tamdēļ nesauksim nevienu vārdā un izvairīsimies no skaļiem epitetiem, bet tā nu reiz bij īstena padomju skolotāja ne tikai pēc ieņemamā amata, bet arī dvēseles pārliecības. Atminos, kā pašos padsavienības beigu gados, kad visi centās izrādīt savu revolūcionāro garu un pilsonisko nepakļaušanos, viņa mums lika lasīt — turklāt krieviski — dzejolīti par sarkano oktobrēna zvaigznīti, neaizmirstot indīgi piebilst, ka no mums gan viņa gandrīz nevienam pie krūts vairs nemirdzot. Tamdēļ domāju, nebūs īpaši liels pārsteigums, ja teikšu, ka viņa mūsu iniciātīvu pārlieku atzinīgi vis nevērtēja. Kur nu. Nākamajā audzināšanas stundā mūsu dārgā klases audzinātāja sāka jo bargi morālizēt par to, kā mūsu klasē parādījušies spekulanti — saprotams, jūsu padevīgā kalpa un viņa labākā drauga personā. Viņa brēca, viņa kaunināja, viņa piesauca oktobrēna godu, ko mēs tik smagi esam aptraipījuši, viņa lika mums izskaidrot savu pretsabiedrisko darbību un pašās beigās pieprasīja publisku atvainošanos visam klases kolektīvam par to milzīgo postu, ko mēs viņiem esam nodarījuši. Tāda buržuju nīdēšanas versija mūsu mazajiem. Protams, pēc tam mēs vairs ne ar kādām dzēšgumijām tirgoties nevarējām — pārpalikušo naudu draudzīgi sadalījām, lētās dzēšgumijas kaut kur noklīda, bet lielā, zilā un smukā man vēl kādus piecus gadus bija.

Tā nu beidzās mūsu īsā, bet spožā karjera uzņēmējdarbībā. Žēl pat iedomāties, kā viss būtu izvērties, ja savu veikalu mēs būtu sākuši dažus gadus vēlāk.

Tu esi Latvija

Mūsdienu Latvijā iegājies par dažādām lietām runāt kādā noteiktā laikā. Decembrī vienmēr runā par ticību, cerību un mīlestību. Martā — par to, kuŗus latviešu kaŗavīrus mums vajag atcerēties un kuŗus — nē. Un novembrī, protams, visi runā par patriotismu, nācionālo stāju un Latvijas nākotni. Arī šis novembris nav izņēmums — drīzāk jau otrādi.

Kā jau pierasts, katrs saka ko citu. Vieni saka, ka nu mums ir tāda Latvija, kādu mēs vienmēr esam vēlējušies, un, lai arī pie mūsu gaišās nākotnes debesīm vēl joprojām vīd sīki mākonīši — piemēram, ekonomiskā krīze, — tās ir tikai īslaicīgas grūtības, kas mūsu valsts rītdienu nekādi apdraudēt nespēj. Otri apgalvo, ka tās Latvijas, kādu mēs savulaik cerējām redzēt, nav un vairs arī nebūs, jo valdība mūs apzagusi, piesmējusi un pārdevusi, un visai latvju tautai atlicis vien skaitīt pēdējās stundiņas. Trešie aicina uz cīņu par tādu Latviju, kādu vēlamies paši. Vārdu sakot, katram ir, ko teikt.

Bet kas tad ir tā Latvija, kuŗas neatkarību šodien svinam? Vai tā ir tā 1918. gadā proklamētā Latvija bez īsti noteiktām robežām, konstitūcijas un pavisam neskaidru nākotni? Vai tā ir leģendām apvītā Ulmaņlaiku Latvija? Vai tā ir 1990. gadā no jauna pasludinātā neatkarīgā Latvija? Bet varbūt tā ir 2008. gada Latvija — ES dalībvalsts? Vēl vairāk — kas bija tā Latvija, par kuŗu savulaik cīnījās latviešu strēlnieki? Vai viņi cīnījās par Latvijas autonomiju Krievijas sastāvā? Kas bija tā Latvija, par kuŗu savulaik cīnījās latviešu leģionāri? Vai viņi cīnījās par neatkarīgo Latviju, kur viņus pieminēt vairs īsti neklājas? Kas bija tā Latvija, kādu mēs pieminējām padomju okupācijas laikā — vai tiešām LPSR? Šīs dažādās valstis ir tik ļoti atšķirīgas, ka brīžam pat grūti pateikt, kas tad tām ir kopīgs.

Taču tad, ja necenšamies saistīt Latviju ar kādu noteiktu valsti, viss pēkšņi kļūst skaidrs. Ne jau par parlamentāro republiku latviešu strēlnieki devās kaujā. Ne jau par Ostlandes autonomiju cīnījās latviešu leģionāri. Ne jau par liberālo dēmokratiju mēs gājām mītiņos un stājāmies uz barikādēm. Tā Latvija, par kuŗu latvieši cīnījušies, vienmēr ir bijis ideāls, kam nekad nav atbildusi — vai pat spējusi tuvoties — kāda reālajā dzīvē pastāvoša valsts.

Taču tieši šī ideālā Latvija izrādījusies daudz spēcīgāka un ilglaicīgāka par jebkuŗu politisku veidojumu, kas saukts par Latviju. Šī Latvija pastāvēja vēl ilgi pirms 1918. gada 18. novembŗa, šo Latviju nespēja okupēt ne vācu, ne padomju kaŗaspēks, un šo Latviju neviena valdība nav spējusi nozagt vai pārdot.

Vēl vairāk — tieši šī Latvija ir tā, kas pastāvēs vēl ilgi pēc tam, kad mūsdienu Latvijas valsts būs atkal atradusi kādu jaunu polītisko ievirzi vai valsts pārvaldes formu. Šīs Latvijas nākotne nav atkarīga no NATO vai ES — šī Latvija pastāvēs tik ilgi, kamēr būs latvieši, kas to pieminēs. Šī Latvija pastāvēs tik ilgi, kamēr būs latvieši, kas apzināsies — tieši viņi arī ir Latvija. Šīs Latvijas nākotne atkarīga tikai no mums.

Tu esi Latvija.

Skaistā, jaunā pasaule

Ja neesat vēl dzirdējuši, ka 5. novembŗa rītā mēs pamodāmies pavisam jaunā pasaulē, pagaidiet, noteikti vēl dzirdēsit neskaitāmas reizes. Šī frāze, kā jau parasti mēdz būt ar klišejiskiem izteicieniem, ir pārāk ērta, lai to nelietotu līdz apnikumam. Un, kā jau parasti, arī šajā klišejā ir liela daļa taisnības. Tik tiešām — nu Amerikai pirmo reizi tās vēsturē ir melnādains prezidents, turklāt tāds, par kuŗa ievēlēšanu līksmo arī pārējā pasaule (ja būtu ievēlēta, piemēram, Kondolīza Raisa, kas ir ne tikai melnādaina, bet vēl arī sieviete, pārējā pasaule jūsmotu jūtami mazāk). Kā teikts kādā citā spārnotajā frāzē, kuŗu turpmāk dzirdēsit bieži: „Pirms 50 gadiem par to uzdrīkstējās tikai cerēt un sapņot.“

Ja lasāt, ko par vēlēšanām saka paši amerikāņi, droši vien būsit pamanījuši vēl kādu pārāk bieži lietotu atziņu: Obama aplam atgādina Dž. F. Kenediju. Un arī šeit nav, ko pārāk iebilst. Tik tiešām, abi ir jauni, izskatīgi, māk runāt (it īpaši par pārmaiņām), nāk no tādām etniskajām grupām, kas pirms 50 gadiem par prezidenta amatu „uzdrīkstējās tikai cerēt un sapņot“, abi ir dēmokrati, abi nebija tie ticamākie kandidāti prezidenta amatam, un, visbeidzot, no abiem sagaida daudz.

Protams, šādas frāzes visu pārlieku vienkāršo. Netrūkst cilvēku, kas piebilst, ka viens Obama necik radikāli visu ASV kursu izmainīt nevar, tātad runas par jauno pasauli ir nevietā. Un arī Kenedijam polītiskās pieredzes bija daudz vairāk nekā Obamam. Taču visnelāgākais, kas no šādas vienkāršošanas ceļas, ir tas, ka vispārējā sajūsmā koncentrējoties uz redzamākajām lietām, viegli palaist gaŗām ko būtisku. Proti, pasaule tik tiešām ir mainījusies un Obama tik tiešām atgādina Kenediju.

Lai saprastu, kas tad īsti ir noticis, atskatīsimies atpakaļ uz 1960. gada ASV prezidenta vēlēšanu kampaņu, kur dēmokrats Dž. F. Kenedijs sacentās ar republikāni R. Niksonu. Šīs vēlēšanas notika tādā pasaulē, kādas pirms divdesmit gadiem vēl nebija — televīzija, kas tā pa īstam parādījās tikai piecdesmitajos gados, pēkšņi un būtiski izmainīja to, kā cilvēki uzzina par jaunumiem, pieņem lēmumus un, galu galā, pavada svētdienas pēcpusdienas. 1960. gada vasarā kādam ienāca prātā gaiša doma — kamdēļ gan televīzijā neuzrīkot diskusiju tiešraidē starp galvenajiem prezidenta kandidātiem? Domāts — darīts. Un tā 1960. gada 26. septembrī pirmo reizi visā Amerikas vēsturē ikviens, kas to vēlējās, tiešraidē varēja vērot un vērtēt, kā ASV prezidenta kandidāti atbild uz dažādiem svarīgiem jautājumiem.

Debates izrādījās visnotaļ populāras — tās noskatījās vairāk nekā 70 miljoni amerikāņu. Bija skaidrs, ka televīzija vairs ne tikai pavēsta jaunumus un izklaidē skatītājus — tagad tā jaunumus radīja pati, kļūstot par būtisku veidu, kā iespaidot polītiku. Taču, kā ikvienam plašsaziņas līdzeklim, arī televīzijai ir savi noteikumi. Un tie daudz labvēlīgāki izrādījās jaunajam, simpātiskajam un pašpārliecinātajam Kenedijam, nevis pārlieku kalsnajam un bālajam Niksonam, kuŗš turklāt gandrīz visu laiku aizstāvējās. Rezultātā 8. novembŗa vēlēšanās uzvarēja Kenedijs, vienlaikus pierādot, ka tagad, lai uzvarētu vēlēšanās, jāprot labi izskatīties kameru priekšā.

Šo mācību labi ielāgoja gan Niksons, kas 1968. gada vēlēšanās uzvarēja, gan visa republikāņu partija — 1976. gada vēlēšanās viņi pat nolēma uzticēt gozēšanos kameru priekšā profesionālim, tas ir, bijušajam otršķirīgu filmu un cigarešu reklāmu spīdeklim Ronaldam Reiganam. Lai gan toreiz viņš par mata tiesu zaudēja, nākamajās vēlēšanās viņš uzvarēja un sava mūža lielāko lomu tik tiešām nospēlēja spīdoši, nekad nepalaižot gaŗām izdevību papozēt kamerām vai pabārstīties ar labskanīgām un viegli citējamām frāzēm (angļu valodā tām ir pat īpašs nosaukums —„Sound bites“). Viņam tas izdevās tik labi, ka vēl šodien viņu uzskata par vienu no izcilākajiem ASV prezidentiem.

Ja nekas nebūtu mainījies, tad te nu mūsu pamācošajam stāstam par to, kā polītika kļuva par šovbiznesu, varētu likt punktu. Bet lūk! Tieši tāpēc 2008. gada ASV prezidenta vēlēšanas ir tik svarīgas, ka tās skaidri pierādīja — ir gan mainījies. Ir radies kāds jauns plašsaziņas līdzeklis, kuŗu, tāpat kā televīziju, mēs sākumā labākajā gadījumā uztvērām kā ziņu un izpriecu avotu, bet kuŗš, tāpat kā televīzija, būtiski pārveidojis veidu, kā turpmāk rīkos polītiskās kampaņas. Un, gluži kā 1960. gada vēlēšanās, uzvarēja tieši tas, kuŗš vislabāk prata izmantot šo jauno plašsaziņas līdzekli. Nenovērtējiet šo mirkli par zemu — mēs visi nupat kā bijām liecinieki tam, kā cilvēku apziņā internets un jo īpaši sociālie tīkli no samērā noderīga sienas avīzes un atmiņu klades krustojuma kļuva par veidu, kā panākt uzvaru ASV prezidenta vēlēšanās.

Protams, abiem kandidātiem bija savas oficiālās mājaslapas. Tomēr republikāņu kandidāts Makkeins acīmredzot bija pārāk labi iegaumējis Reigana mācību par televīzijas lielo spēku — jau pašā lapas sākumā apmeklētāju sagaidīja lieliski uzfilmēta un samontēta televīzijas reklāma, kuŗā Makkeins ar aizkustinājumu balsī stāstīja par savu mīlestību pret Ameriku un to, kā viņš to spēs darīt labāku. Arī tālāk viena pakaļ otrai sekoja tikpat profesionālas televīzijas reklāmas, savukārt Makkeina viedoklis par dažādiem jautājumiem bija atsevišķās viedokļu lapās. Lapas malā greznojās uzraksts, kas mudināja izdrukāt pašam savas skrejlapas ar Makkeina viedokli, taču katrs, kas kādreiz ar stipri ierobežotiem līdzekļiem mēģinājis uztaisīt plakātu vai skrejlapu, uzreiz pamanīja kādu būtisku trūkumu — tās bija krāsainas un bagātīgi ilustrētas ar fotogrāfijām. Šādas skrejlapas izskatās lieliski, ja tās iespiestas krāsaini un tipogrāfijā. Taču tad, ja šādu skrejlapu izdrukā uz parasta, lēta printeŗa un aiznes nokopēt piecsimt eksemplāros, tas izskatās vienkārši atbaidoši. Varbūt maldos, bet rodas iespaids, ka mājaslapā vienkārši ievietoja oficiālās kampaņas skrejlapas, kuŗas, profesionāli iespiestas, dalīja tad, kad Makkeins tikās ar vēlētājiem. Ja tās radītas speciāli internetam, tad jāteic, ka izdevies ļoti vāji.

Nepārprotiet — it kā jau Makkeina mājaslapā bija viss, kas vajadzīgs. Skrejlapas? Ir. Blogs? Ir. Fona bildītes datoram? Ir. Fotogalerija (ar Makkeina armijas dienu bildēm)? Ir. Myspace profils? Ir. Itin viss, kas vajadzīgs, bija, turklāt nenoliedzami ļoti labi uztaisīts. Taču piemērs ar skrejlapām vai televīzijas reklāmām ir tipisks — visa Makkeina mājaslapa pašos pamatos tomēr sekoja televīzijas darbības modelim, tas ir, profesionāļi radīja saturu, ko patērētājiem atlika tikai lietot. Makkeins internetu uztvēra tāpat kā tie, kam televīzija šķita tikai radio ar bildi — neņemot vērā un tādēļ arī neizmantojot tās priekšrocības, kas piemīt tikai internetam.

To nevarētu teikt par Makkeina pretinieku Obamu. Arī viņa mājaslapa nenoliedzami izskatījās ļoti profesionāli veidota, taču pašā sākumā apmeklētāju sagaidīja nevis videoklips, bet Obamas blogs. Skaidri norādītā un viegli atrodamā sadaļā varēja atrast dažādus kampaņas materiālus, kuŗus katrs varēja ielādēt un izplatīt. Skrejlapas sastāvēja tikai no teksta un neliela, melnbalta logotipa, taču teksts bija izkārtots pārskatāmi un saprotami, turklāt Obamas datorsalicējs zināja ne tikai to, kāda starpība starp defisi un domuzīmi, bet arī nebaidījās no neaizpildītas vietas lapā (un skrejlapā saņemties atstāt brīvu vietu ir patiešām drosmīgs solis). Obama piedāvāja ne tikai skrejlapas, bet arī plakātus, kuŗā Obamas atbalsta pasākuma rīkotājiem atlika vien ierakstīt vietu un laiku, kur un kad viņi to vēlas rīkot. Vēl vairāk — viņš pat piedāvāja kolekciju ar visdažādākajām savas kampaņas logotipa versijām tiem, kas vēlētos veidot paši savas skrejlapas. Pat televīzijas reklāmas, kuŗas Makkeinam tik ļoti gāja pie sirds, Obama ļāva ne tikai ielādēt, bet arī pievienoja instrukciju, kā no tām izveidot DVD.

Taču it īpaši uzmanība būtu jāpievērš tam, kā Obama izmantoja jau esošos interneta sociālos tīklus un radīja pats savu. Obamam savs profils bija ne tikai Myspace, bet arī Facebook, LinkedIn un vēl visdažādākajos Web 2.0 veidojumos, kuŗi rūpīgi bija uzskaitīti sadaļā ar atbilstošu nosaukumu „Obama Everywhere“. Pie mājaslapas fotogalerijas bija norāde uz Obamas flickr profilu. Videoklipu sadaļā, protams, bija norāde uz Youtube. Piedevām Obama izveidoja arī pats savu sociālo tīklu — my.barackobama.com, kur potenciālie aktīvisti uzreiz varēja uzzināt, kā tieši viņi var palīdzēt (piemēram, zvanot vēlētājiem) un tad tūdaļ pat to arī izdarīt.

Sajūtat atšķirību? Obamas mājaslapa bija tipisks Web 2.0 darinājums — ar neskaitāmām saitēm uz visdažādākajiem sociālajiem tīkliem, blogu pirmajā lapā un aktīvu, lai neteiktu uzbāzīgu, aicinājumu pievienoties. Makkeina mājaslapa bija kaut kas pa vidu starp televīzijas kanālu un avīzi, kuŗai tāpēc, ka tā vajadzīgs, pielipinātas arī dažas Web 2.0 padarīšanas.

Protams, būtu pārspīlēti apgalvot, ka Obama vēlēšanās uzvarēja tikai tādēļ, ka prata labāk izmantot plašsaziņas līdzekļus. Tomēr tas skaidri iezīmē ceļu, kuŗu turpmāk polītiķi mīs arvien biežāk un biežāk. Televīzija kā polītiskās cīņas ierocis mums dāvāja salkanas reklāmas un kinozvaigznes-polītiķus. Cerams, ka interneta pienesums būs ne mazāk dāsns.

Eksperimentālā literātūras vēsture

Sensenos laikos kāds jauns un spara pilns kungs, vārdā Eduards Veidenbaums, izgudroja izcilu veidu, kā itin brangi un lēti izceļoties — tā kā viņš studēja Tērbatas Ūniversitātē, bet pats dzīvoja Latvijā, un tieši tobrīd viņam sākās vasaras brīvlaiks, tad no Tērbatas uz Latviju viņš nolēma soļot kājām. Pastaigāsies, papriecāsies — vārdu sakot, elegantu ceļojumu bija iecerējis.

Mazliet nesenākos laikos kāds cits kungs, arī tīri jauns un spara pilns, un saukts par Tūru Heijerdālu (kam, starp citu, dzimšanas diena ir vienā dienā ar mani, bet tas nu tā), arī bija iecerējis visnotaļ elegantu ceļojumu. Tolaik viņš bija kā apsēsts ar visādām savdabīgām idejām par to, kā aizvēsturiskos laikos ļaudis bez īpašas piepūles varējuši ceļot pāri okeānam, un, lai pierādītu, ka tas nemaz tik grūti nav, uzbūvēja pats savu aizvēsturiska plosta kopiju, sēdās virsū un peldēja pāri okeānam. Vietā piebilst, ka pāri tika. Šādu izpriecu — mēģināt izdarīt kaut ko tādu, ko cilvēki darīja (vai vismaz šķiet, ka darīja) aizvēsturiskos laikos, lai pierādītu, ka to var izdarīt, un pārliecinātos, kā tad tas bija — iesāka dēvēt par eksperimentālo arheoloģiju.

Tā nu nemanot esam nonākuši līdz pavisam neseniem laikiem — šī gada jūlija beigām, kad vēl kāds cits kungs, saprotams, arī visnotaļ jauns un spara pilns, kas turklāt vēl turēja kādu necilu un reti atjaunotu tīmekļa žurnālu ar grūti izrunājamu nosaukumu, arī bija izgudrojis izcilu veidu, kā brangi un lēti izceļoties. Salasījies Eduarda Veidenbauma vēstuli par viņa dižo ceļojumu un Tūra Heijerdāla iedvesmots, viņš nolēma eksperimentālās arheoloģijas principus pielāgot literātūras vēsturei — ak, tad Veidenbaums gāja ar kājām no Tērbatas? Nu, tad pamēģināšu noiet pats, lai redzētu, vai tas vispār ir tik ievērības cienīgs sasniegums un vai ceļa grūtības ir tik lielas, kā viņš stāsta. Kā jau noprotat, šis spara pilnais kungs bija jūsu padevīgais kalps.

Uzreiz jāpiebilst, ka es gan gluži pa Veidenbauma tekām negāju. Pirmkārt, es negāju vis no, bet gan uz Tērbatu. Otrkārt, Tērbatu jau sen sauc par Tartu. Treškārt, es negāju uz/no Kokneses kā Veidenbaums, bet gan no Valmieras, jo tur, tā sakot, ir mans dzimtais novads. Man šķita aplam jauki — latvju jaunēklis pamāj ardievas dzimtajam namam un dodas uz Tērbatas Ūniversitāti. Ceturtkārt, Veidenbaums pa ceļam aplam ilgi vaļojās — divarpus dienas Valkā un divas dienas Smiltenē pie onkuļa. Lai gan man arī Smiltenē dzīvo onkulis, es caur Smilteni nemaz negāju un atpūtos tikai vienu dienu Valkā. Visbeidzot, Veidenbaums nogāja apmēram 255 kilometrus (viņš gāja arī pa nakti), es nogāju apmēram 170 (es gāju tikai pa dienu). Tomēr piebildīšu, ka Veidenbaums, visticamāk, 10 kilogramus uz muguras līdzi nestiepa un teltī negulēja, turklāt, kā jau teicu, es atpūtos tikai vienu dienu, bet Veidenbaums četras. Mums abiem ceļojums aizņēma nedēļu, un, protams, mēs abi veiksmīgi tikām galā.

Ceļojuma laikā pierakstīju pusklades ar saviem iespaidiem, un tagad esmu nolēmis pārtaisīt viņus mazliet lasāmākā formā. Saprotams, lasāmo formu šeit pat arī jums celšu priekšā. Un, lai gan ceļojuma laikā dievojos, ka pieprasīšu visiem saviem draugiem un paziņām — ja es vēlreiz ko tādu plānoju darīt, kaliet mani ķēdēs un važās, bet neļaujiet — tad tagad varu droši teikt, ka ko tādu darīšu atkal. Pats ceļojums, saprotams, nav viegls. Toties kādas izjūtas pārņem, kad esi ticis galā!

Ak jā, par eksperimenta rezultātiem. Visu cieņu Veidenbaumam, tas tik tiešām ir tik grūti, kā viņš gaužas.

Kad koši zaļajai baudas mašīnai pietrūkst degvielas

Man mājās nav televizora, tādēļ katrreiz, kad atnāku ciemā pie kāda, kam televizors ir, ar patiesu interesi to skatos. Tiesa, filmas tur rāda ar apgrieztām malām un virsū uzrunātu tekstu, seriāliem atsevišķas sērijas nav vērts skatīties, bet ziņas daudz ērtāk lasīt internetā, tādēļ no visa plašā televīzijas piedāvājuma skatos vienīgi reklāmas — tās nekur citur redzēt nevar. Turklāt reklāmas mūsdienu sabiedrības vēlmes, vērtības un bailes atklāj daudz labāk nekā ziņas, seriāli vai pat socioloģiskie pētījumi.

Tieši reklāmas man iemācījušas, ka mūsdienu cilvēkam problēmu netrūkst. Viņu nemitīgi apdraud baktērijas, blaugznas, dzelteni zobi un traipi uz apģērba. Protams, šīs problēmas lieliski risina pretblaugznu šampūni, pareizie veļas pulveŗi un balinošās zobu pastas, kas mūsdienu cilvēkam pilnīgi nepieciešamas. Kā savulaik dziedāja Saimons un Garfunkelis: „Ja tavos zobos ir vairāk caurumu nekā citiem un tu guli viens, kamēr citi guļ pa pāŗiem, nopērc mūsu lielo, koši zaļo baudas mašīnu.“

Vietā norādīt, ka pareizie veļas pulveŗi, pretblaugznu šampūni un koši zaļās baudas mašīnas ir samērā jauna parādība. Vēl pirms nieka divsimt gadiem lielāko daļu cilvēces nomāca pavisam citas un daudz piezemētākas bēdas, kas galvenokārt bija variācijas par trim tēmām: ko ēst, ko vilkt mugurā un kur dzīvot. Turklāt tas nebija kāds atsevišķs, īpaši skarbs laika posms: jau kopš sākta gala visas cilvēces prāta intereses tīri precīzi varēja izteikt šajos trijos jautājumos. Tiesa, dažādi zinātnes un tehnikas sasniegumi dzīvi atviegloja arī tad, taču tiem visiem bija viena kopīga īpatnība: parasti tie palīdzēja veiksmīgāk izmantot jau esošos enerģijas avotus, nevis atklāja jaunus, bet esošie enerģijas avoti bija stipri ierobežoti. Gandrīz visu nācās darīt ar pašu spēkiem, dažreiz palīgā ņemot mājlopus un vēl retāk — vēju un tekošu ūdeni. Tā, piemēram, lai pirms divsimt gadiem izceptu maizi, vispirms vajadzēja ar zirgu un arklu uzart zemi un ar rokām no sētuves to apsēt. Kad labība izauga, to ar izkaptīm vajadzēja nopļaut, ar spriguļiem izkult un samalt rokas, vēja vai ūdens dzirnavās. Visbeidzot vajadzēja ar rokām izmīcīt mīklu, ar rokām izveidot maizes kukuļus un pa vienam vien iešaut krāsnī. Arī šeit jāpiebilst, ka visnotaļ līdzīgi maizi cepa arī pirms piecsimt, septiņsimt un tūkstoš gadiem, varbūt mazliet nomainot dažus darbarīkus. Protams, mūsdienās pat īstās rupjmaizes cepēji un bioloģiskie lauksaimnieki maizi cep daudz vienkāršāk, nerunājot nemaz par lielajām maizes fabrikām.

Vai ievērojāt? Daudzas lietas īpaši nemainījās gadsimtiem ilgi, taču pēkšņi divu gadsimtu laikā izmainījās līdz nepazīšanai. Turklāt tas neattiecas tikai uz maizi vai cilvēces problēmām. Ļoti interesanti pavērot cilvēku skaita izmaiņas visā pasaulē: ja mūsu ēras 1. gadā pasaulē dzīvoja apmēram 200 miljoni cilvēku (protams, ņemiet vērā, ka tā ir aptuvena aplēse, nevis statistikas dati), 1000. m.ē. gadā — apmēram 310 miljoni (tas ir, skaits nebija pat divkāršojies), 1750. gadā — 791 miljons, 1850. gadā jau pāri miljardam — 1 miljards 262 miljoni (tas ir, 100 gadu laikā cilvēku skaits palielinājās apmēram tikpat, cik pirms tam 750 gadu laikā), 20. gadsimtā pasaule iesoļoja ar 1,65 miljardiem iedzīvotāju, un tad jau maisam bija gals vaļā — 1950. gadā tie jau bija 2,518 miljardi, 1965. gadā — 3,334 miljardi, 1975. gadā — 4,068 miljardi, 1990. gadā — 5,263 miljardi, bet 21. gadsimtā pasaule jau iesoļoja ar sešiem miljardiem iedzīvotāju. (Skaitļi no Vikipēdijas.) Atkal — ilgu laiku pasaules iedzīvotāju skaits pieauga samērā lēni: vajadzēja 1750 gadus, lai tas četrkāršotos. Pēc tam pietika ar 250 gadiem, lai tas pieaugtu vairāk nekā 7 reizes.

Kādēļ tik īsā laikā notika tik lielas izmaiņas? Tie, kas vēstures stundās nelaida muļķi, noteikti zinās teikt, ka 19. gadsimtā pasauli līdz nepazīšanai pārmainīja industriālā revolūcija: gudri cilvēki izgudroja un uzlaboja tvaika dzinēju, kas pēkšņi pavēra ceļu pavisam jaunam enerģijas avotam. Nu vairs visu nevajadzēja darīt ar rokām vai labākajā gadījumā paļauties uz diezgan nepastāvīgo un ne visur pieejamo vēja un ūdens enerģiju. Tā, piemēram, maizes cepšanu būtiski atviegloja tvaika kuļmašīna — vairs nebija jākuļ ar spriguļiem. Arī dzirnavas varēja uzbūvēt tur, kur nevarēja būvēt ne vēja, ne ūdens dzirnavas. Taču tvaika dzinējs ne tikai atviegloja to, ko darīja jau pirms tam: tas arī sniedza pavisam jaunas iespējas. Pateicoties tvaika dzinējam, varēja būvēt rūpnīcas, kuŗās mašīnas daudz lētāk un ātrāk saražoja tās lietas, ko agrāk par dārgu naudu izgatavoja amatnieki. Vēl vairāk — radās pavisam jaunas lietas (piemēram, koši zaļās baudas mašīnas), kādas amatnieki ne tikai negatavoja, bet nemaz arī nevarēja izgatavot.

Tā gan ir. Taču, runājot par industriālo revolūciju, parasti piemin tikai tvaika dzinēju, aizmirstot kādu citu, ne mazāk būtisku industriālās revolūcijas virzītāju. Tvaika dzinējs ir tikai un vienīgi darbarīks, kas palīdz pārveidot vienu enerģijas veidu citā, turklāt ar visnotaļ lieliem zudumiem. Tikpat svarīgi ir tas, kur tvaika dzinējs ņem enerģiju, ko pārveidot. Tātad tvaika dzinējs siltuma enerģiju pārveido kustībā. Bet kā iegūt to siltuma enerģiju? Sadedzinot malku? Bet malka vēl ir jāizaudzē: ja malku tikai cirtīs un cirtīs, tā drīz vien izbeigsies, un industriālā revolūcija, tā sakot, apstāsies ar tukšu bāku. Dedzinot kārklus, salmus vai niedres, kas aug ātrāk? Bet tas nav pārāk jaudīgs kurināmais, turklāt tvaika dzinējs jau tā iznieko lielu daļu enerģijas. Par laimi, nāca talkā laimīgs atradums: akmeņogles. Akmeņogles tvaika dzinējam bija tieši laikā: tās nevajadzēja audzēt, bet vienkārši izrakt no zemes, tās bija jaudīgākas par malku, nemaz nerunājot par salmiem, un ar tām neko citu tā īsti nevarēja darīt, tikai sadedzināt (savukārt no kokiem, ja tos nesaskaldīja malkā, varēja uzbūvēt daudz derīgu lietu). Turklāt tā vien šķita, ka akmeņogles atrodamas neizsmeļamos daudzumos: tās raka vēl pirms tvaika dzinējiem, bet ne tuvu nebija izrakuši visas, un pat tad, kad tvaika dzinēji būtiski palielināja pieprasījumu pēc akmeņoglēm, tās visviens negrasījās beigties. Vārdu sakot, akmeņogles bija lēts, vienkāršs un ērts risinājums, tieši tāds, kādi mums patīk.

Tieši šī salīdzinoši lētā enerģija 19. gadsimtā ļāva divreiz palielināt cilvēku skaitu uz zemes: vieglāk (un tātad arī lētāk) bija iegūt gan pārtiku, gan apģērbu, gan arī uzbūvēt pietiekami daudz mitekļu, lai pietiktu visiem. Galvenais šeit bija nevis tas, vai enerģija vispār ir pieejama — kaut kāda veida enerģija cilvēkiem bijusi pieejama vienmēr — bet gan tas, cik viegli, lēti un kādos daudzumos tā pieejama. Ogles bija puslīdz viegli pieejamas, samērā lētas un šķietami neierobežotos daudzumos. Taču jau 19. gadsimta beigās arvien plašāk sāka izmantot jaunu enerģijas avotu, kas bija vēl vieglāk iegūstams, lētāks un pieejams tikpat neierobežotos daudzumos — naftu.

Nafta izrādījās lielisks enerģijas avots, vēl labāks par oglēm. Ja atkal ķeŗamies pie piemēra ar maizi, tad tagad varēja ne tikai uzbūvēt kuļmašīnu, ar ko izkult nopļauto labību. Iekšdedzes dzinējus, kas darbojās ar naftas produktiem, varēja izveidot pietiekami mazus, vieglus un jaudīgus, lai varētu uzbūvēt arī traktorus, ar kuŗiem zemi varēja apart, sējmašīnas, ar kuŗām to varēja apsēt, un kombainus, ar kuŗiem izaudzēto labību varēja gan nopļaut, gan izkult. Vēl vairāk — naftu varēja izmantot ne tikai kā enerģijas avotu, no tās arī varēja izgatavot visdažādākās lietas, piemēram, pesticīdus, kas palīdzēja apkaŗot labības kaitēkļus un nodrošināja augstākas ražas. Un ne jau tikai pārtiku varēja ražot lētāk un vairāk — kad bija apmierinātas pašas elementārākās vajadzības, cilvēkiem radās arvien jaunas, kas drīz vien šķita tikpat elementāras un pašsaprotamas. Tēlaini izsakoties, visa cilvēce uzvedās kā izbadējusies cūka, kas ieklīdusi rudzu laukā — gribējās arvien vairāk un vairāk, jo šķita, ka vēl jau visa kā ir tik daudz. Tā arī parādījās tās lietas, ko mūsdienās reklamē kā pilnīgi nepieciešamas.

Bet vai patiešām mūsu rudzu laukam nav ne gala, ne malas un mēs varēsim tajā mieloties bezgalīgi? Atcerieties, mūsu bagāto dzīvesveidu nodrošina enerģijas pārpilnība, turklāt tai jābūt lētai. Līdz šim mums lēto enerģiju nodrošināja lēta nafta. Ja sekojat līdzi ziņām, noteikti būsit pamanījuši, ka naftas cenas ir būtiski kāpušas. Ko tas nozīmē un kāpēc tas noticis?

Lai atrastu atbildi, der apskatīties, kas tad īsti nafta ir un kā to iegūst. Naftu pārsteidzoši precīzi var salīdzināt ar lielu, aizvēsturisku komposta kaudzi, kas trūdējusi tūkstošiem gadu. Komposta kaudze sākumā gan bijusi liela, taču tai jau sen neviens klāt nekā nebeŗ — cik liela tā ir, tik arī paliks. No tā izriet kāds būtisks secinājums, ko der ielāgot — naftas rezerves, lai arī lielas, tomēr ir ierobežotas. Turklāt nafta, atšķirībā no komposta, atrodas dziļi pazemē, tāpēc ir jāpapūlas, lai tai tiktu klāt — jo dziļāk, jo grūtāk. Vēl jāpiebilst, ka nafta nav viendabīgs šķidrums, bet drīzāk dažādu vielu maisījums. Gluži kā pienam pēc kāda laika virspusē uzpeld krējums, arī naftas atradņu virsējos slāņos uzpeld vieglākā nafta, ko daudz vieglāk — un lētāk — pārstrādāt degvielā. Tātad — virsējos slāņos, kam klāt tikt ir vieglāk un lētāk, atrodas labāka nafta, ko pārstrādāt ir vieglāk un lētāk, savukārt zemākajos slāņos, kam klāt tikt ir arvien grūtāk un dārgāk, atrodas sliktāka nafta, ko pārstrādāt ir — jūs uzminējāt — arvien grūtāk un dārgāk.

Lai šo nelāgo problēmu kaut kā risinātu, tiek meklētas arvien jaunas naftas atradnes. Taču, tā kā naftas rezerves ir ierobežotas, šīs jaunas atradnes atrast ir arvien grūtāk, turklāt lielās un viegli izmantojamās naftas atradnes jau ir atrastas. Tātad ne tikai nafta atradnēs kļūst arvien dārgāka — arī pašas atradnes atrast ir arvien dārgāk. Rodas savdabīga līkne: kādu brīdi jaunu atradņu skaits strauji pieaug, līdz sasniedz maksimumu. Pēc tam, lai kā arī censtos, vairs nav iespējams atrast tikpat daudz jaunu naftas atradņu, tāpēc to skaits samazinās. Un, tā kā atradnēs pieejamais naftas daudzums ir ierobežots, tad pēc kāda brītiņa samazinās arī iegūstamās naftas apjomi un, lai kā arī censtos, tos vairs nav iespējams palielināt — tie var tikai un vienīgi kristies.

Un tā patiešām arī notiek. Klāt pieliktajā attēlā var redzēt, kā mainījušies daudzu valstu naftas ieguves apjomi. No sākuma tie ir arvien kāpuši, jo atrastas arvien jaunas atradnes un kāpināts to ražīgums. Taču tad sasniegti maksimālie ieguves apjomi, ko vairs kāpināt nav iespējams, un tie neizbēgami sāk samazināties — gandrīz tikpat strauji, kā savulaik kāpuši. Lētā, viegli pārstrādājamā un plaši pieejamā nafta izbeigusies — palikusi dārgā, grūti pārstrādājamā un arvien retāk sastopamā nafta.

(Attēls no Vikipēdijas)

Pamēģināsim tagad visu salikt kopā. Mūsu pašreizējais dzīvesveids ir nesaraujami saistīts ar lētu enerģiju. Tieši tā mums nodrošina salīdzinoši lētu pārtiku, apģērbu un dzīvokli, un tieši tā mums ļāvusi tik strauji savairoties. Lielākā daļa šīs enerģijas tiek iegūta no naftas. Viegli un lēti iegūstamās naftas rezerves pasaulē iet uz beigām, ja jau nav izbeigušās. Nafta neizbēgami paliks tikai un vienīgi dārgāka. Tātad arvien dārgāka paliks arī enerģija un pilnīgi visas lietas, ko lētā enerģija mums līdz šim nodrošināja.

Citiem vārdiem sakot — mūsu koši zaļajai baudas mašīnai drīz vien beigsies degviela.