Jūras krupim grāvī nemaz tik grūti nav

Jau labu laiku mani centīgākie lasītāji man pārmet, ka es nepietiekami daudz rakstot par mīksto r. Tad nu vēlējos viņiem beidzot sagādāt to prieku un paskaidrot, kas tas ŗ tāds ir, no kurienes viņš nācis, kā viņu lietot un kāpēc mums to vajag.

***

Laikam gan mīkstais r ir pats apspriestākais un strīdīgākais burts visā latviešu alfabētā. Taču, neskatoties uz lielo popularitāti, lielākā daļa latviešu par šo tik ļoti aprunāto burtu nekā daudz vis nezina. Vēl vairāk — šī popularitāte ŗ tomēr nav nodrošinājusi vietu latviešu valodas alfabētā, no kuŗa 2002. gada 12. martā tas ar Valsts valodas centra oficiālu lēmumu svītrots. VVC eksperti apgalvo, ka latviešu valoda bez ŗ tīri labi iztiekot un tā atkalieviešanai neesot pārliecinošu argumentu — un, ja tas neskan pārliecinoši, tad VVC vēl piebilst, ka „alfabēta reformai neesot labvēlīga valodas politiskā situācija“.¹ Tad nu apskatīsim, vai tik tiešām ŗ atkalieviešanai nav nekādu argumentu.

No kurienes un kad tad īsti radies mīkstais r? Šo burtu bieži mēdz saistīt ar Endzelīna pareizrakstību, tomēr tas nebūt nav Endzelīna izgudrojums — tā ir skaņa, kas sastopama arī citās baltu valodās un rakstos atzīmēta vēl labu laiku pirms Endzelīna.

Par senprūšu valodas izrunu trūcīgo avotu dēļ nekas daudz nav zināms, un arī Endzelīns savā „Senprūšu valodā“ atzīmē: „Vai jōta aiz līdzskaņiem paglābusies (eventuāli ar iepriekšējā līdzskaņa mīkstinājumu) vai sakususi ar tiem mīkstinātos līdzskaņos, vispāri nav droši nosakāms“.² Taču rakstos mīkstinātais r (lai kā arī to izrunātu) ir atzīmēts — J. Endzelīna grāmatā ievietoti vairāki piemēri no Elbingas vokabulāra, tādi kā karyago ‚kaŗa gaita‘, kas nācis no kargis ,kaŗš‘ vai garian ,koks‘ — salīdzinājumam dots lietuviešu giria ‚mežs‘ un latviešu dziŗa.³ Mīlenbaha-Endzelīna vārdnīca gan kā šī latviešu vārda pamatformu min dzira ,dzēriens‘, tomēr minēts arī variants dziŗa.⁴

Par lietuviešu valodu, protams, zināms daudz vairāk, un patiešām — lietuviešu valodā ŗ ir pilnībā saglabājies, turklāt bieži vien to lieto tāpat kā latviešu valodā. Tā lietuviešu pavasaris ģenitīvā ir pavasario — gluži kā latviešu pavasaris un pavasaŗa. Tā kā lietuviešu o atbilst latviešu ā,⁵ tad šeit redzama pilnīgi regulāra pārmaiņa, un mīkstā r trūkums to izjauc.

Arī latviešu rakstībā ŗ sastopams krietni pirms Endzelīna. Tā, piemēram, 1774. gadā izdotajā „Augstas gudrības grāmatā“ (starp citu, pirmajā enciklopēdijā latviešu valodā) „visulielakajs tuksnesis jeb posts pasaulē“ aprakstīts kā „daudz simt jūdzes gaŗumā“.⁶

Visbeidzot, pat tie, kas pēc Endzelīna pareizrakstības ieviešanas viņam nepiekrita un turpināja lietot kādu citu rakstību, uzskatīja par nepieciešamu mīksto r tomēr atzīmēt. Tā K. Dziļleja savā 1920. gada „Poetikā“ skaidro: „ Stilu nosauc par tīru, ja viņā leeto tādus vārdus un izteiceenus, kuŗi jau literariskā valodā ir vispār atzīti.“⁷

Tātad ŗ nav valodas pūristu sagudrots laika kavēklis — tā ir sena baltu valodu skaņa, kas bijusi senprūšu valodā un joprojām atrodama lietuviešu valodā, turklāt latviešu valodā lietota jau labu laiku pirms Endzelīna. Vēsture ir viens visnotaļ pārliecinošs arguments par labu mīkstajam r.

Kā mīksto r lieto? No sākuma šeit daudziem rodas neskaidrības, un tad jau vieglāk šķiet atmest to pavisam — tā sakot, nav burta, nav problēmu. Tomēr ŗ ir pavisam pašsaprotama latviešu gramatikas sastāvdaļa, un tieši tā atmešana, nevis paturēšana, rada neskaidrības.

Ŗ gramatikā lieto pilnīgā saskaņā ar līdzskaņu miju. Lai nebūtu jāmeklē sestās klases latviešu valodas mācību grāmata, visus noteikumus uzskaitīšu tepat — tie visviens ir tikai četri un ļoti viegli iegaumējami. Tātad ŗ lieto:

1. vārdos, kas vienskaitļa nominātīvā beidzas ar -š. Tādi latviešu valodā ir četri: kaŗš, gaŗš, vaŗš, kuŗš. Salīdzinājumam var minēt vārdu zaļš. Jāievēro, ka mīkstinājums sastopams visos locījumos un atvasinājumos, izņemot tos atvasinājumus, kur aiz r tūliņ seko i, ī, e, ē, ei vai ie — piemēram, uz kurieni, nevis uz kuŗieni.
2. 2. deklinācijas lietvārdos, kas vienskaitļa nominātīvā beidzas ar -ris. Šeit mīksto r lieto vienskaitļa ģenitīvā un visos daudzskaitļa locījumos — pavasaris — pavasaŗa — pavasaŗi, tāpat kā brālis — brāļa — brāļi.
3. 5. deklinācijas lietvārdos, kas vienskaitļa nominātīvā beidzas ar -re. Tajos mīksto r lieto tikai daudzskaitļa ģenitīvā, piemēram, cepure — cepuŗu, tāpat kā stabule — stabuļu.
4. 1. konjugācijas darbības vārdos, kas nenoteiksmē beidzas ar -rt un -rties. Šeit mīksto r lieto visās tagadnes formās, izņemot vienskaitļa 2. personu, un no tagadnes celma veidotajās formās, izņemot pavēles izteiksmes 2. personu. Arī šeit noder salīdzinājums, piemēram, ar vārdu smelt. Tāpat kā ir es smeļu, viņš smeļ, mums jāsmeļ, bet tu smel, ir arī es beŗu, viņš beŗ, mums jābeŗ, bet tu ber.

Ja ļoti gribas, var vēl ielāgot tos dažus vārdus, kur latviešu valodas gramatika ŗ neprasa, bet to tomēr dažreiz lieto (tādi kā buŗas, gaŗām, kaŗote un tik plaši pieminētā jūŗa) un dažus svešvalodu īpašvārdus, kuŗos oriģinālvalodā sastopams ŗ (tādus kā Ŗazaņa vai Goŗkijs), bet tas tad arī ir viss — skaitāmpantiņu par jūras krupi, kam grāvī grūti, var mierīgi aizmirst.

Ja ŗ lietošanu atmet, gramatikas sistēmā rodas izņēmums. Savukārt šis izņēmums rada citus izņēmumus: agrāk e darbības vārdos runāja šauri tad, kad tam sekoja mīkstināts līdzskanis, piemēram, es ceļu, viņš ceļ un arī es beŗu, viņš beŗ. Tagad jāatceras izņēmums: ja tam seko mīkstināts līdzskanis vai r (jo to vairs nemīkstina). Protams, valodas lietotājiem izņēmumi pārlieku nepatīk, tāpēc e šajos vārdos arvien biežāk izrunā plati, tā radot jaunu valodas kļūdu.

Tātad arī latviešu gramatika ir vēl viens arguments par labu ŗ lietošanai: to pieprasa līdzskaņu mija, un tā atmešana rada liekas valodas kļūdas.

Visbeidzot, dažreiz dzird apgalvojumu, ka ŗ latviešu valodā atmests jau 30. gados vai atmiris pats no sevis. Zināms pamatojums tam: J. Endzelīns atzīmē: „Rakstu valodā atdzīvinātais ŗ lielākajā izlokšņu daļā ir > r, paglābies tas ir tikai rietumizloksnēs, galvenām kārtām Kurzemes rietumdaļā.“⁸ Tomēr viņš arī norāda: „Lielā izlokšņu daļā vairs neatrodam rakstu valodā paglabāto mīkstināto ŗ, bj, pj, mj, vj.“⁹ Šīs skaņas, izņemot ŗ, latviešu literārajā valodā sastopamas joprojām, un neviens negrasās tās atmest. Un, galu galā, neviens taču arī nopietni neuztvers, piemēram, priekšlikumu aizstāt darbības vārdu 1. un 2. personu ar 3. personu tikai tādēļ, ka dažās izloksnēs tā dara.

Literārajā valodā atjaunotais ŗ sastopams gandrīz visās 30. gadu grāmatās, žurnālos un laikrakstos. Vēl vairāk — tas sastopams arī padomju okupācijas laiku izdevumos līdz pat 1946. gadam¹⁰ — tātad apgalvojums, ka ŗ uz neatgriešanos atmests jau 30. gados, laikam gan nav pilnīgi pareizs.

Pamēģināsim visu salikt kopā. Tātad — ŗ ir sena baltu valodu skaņa, kas joprojām sastopama lietuviešu valodā un arī latviešu valodā bijusi labu laiku pirms Endzelīna. Tā lietošanu pieprasa latviešu valodas gramatika, un tā atmešana rada valodas kļūdas. Iespējams, tieši tādēļ tas savulaik atjaunots latviešu literārajā valodā, kur tas arī palicis līdz pat padomju okupācijai. Ja jums šķiet, ka šie argumenti nav diez cik pārliecinoši, piebildīšu, ka lielum lielai daļai latviešu gramatikas daudz pārliecinošākus argumentus atrast neizdosies — piemēram, pamēģiniet pamatot, kādēļ latviešu valodā jāsaglabā akuzātīvs.

Protams, droši vien Valsts valodas centram svarīgākas lietas darāmas (kaut vai jāseko līdzi tam, vai Islande tiek saukta par Īslandi), un nebūtu pareizi atņemt viņu dārgo laiku ar petīcijām par ŗ atkalieviešanu. Tomēr katrs valodas lietotājs pats gan var izvēlēties, kā viņam runāt un rakstīt. Katrā ziņā ŗ lietošana raisa lielāku interesi par latviešu valodu un tās vēsturi, kas ir visnotaļ apsveicama un veicināma parādība. Tieši tādēļ es ŗ lietoju un mudinu to darīt arī citus, kam rūp, kādā latviešu valodā runā viņiem apkārt.

Piezīmes

1. Grīnuma I. „Mudina atjaunot Endzelīna rakstību”, „Diena”, 28.03.02.
2. Endzelīns J. „Senprūšu valoda“ — R.: Universitātes apgāds, 1943., 33. lpp.
3. Turpat, 35. lpp.
4. Mīlenbahs K., Endzelīns J. „Latviešu valodas vārdnīca“ — Čikāga: Čikāgas baltu filologu kopa, 1953., 522. lpp.
5. Dini P. U. „Baltu valodas“ — R.: Jānis Roze, 2000., 81. lpp.
6. Stenders G. F. „Augstas gudrības grāmata no pasaules un daba“ — R.: Liesma, 1988., 166. lpp.
7. Dziļleja K. „Poetika“ — R.: Valters un Rapa, 1920., 43. lpp.
8. Endzelīns J. „Latviešu valodas skaņas un formas“ — R.: Latvijas Ūniversitāte, 1938., 54. lpp.
9. Endzelīns J., Mīlenbahs K. „Latviešu valodas mācība“ — R.: Valters un Rapa, 1939., 17. lpp.
10. Skat., piemēram, „Atpūta“ 1940: „Cietumnieku pavasaŗa dziesma“ Nr. 824, 6. lpp.