Jūras krupim grāvī nemaz tik grūti nav

Jau labu laiku mani centīgākie lasītāji man pārmet, ka es nepietiekami daudz rakstot par mīksto r. Tad nu vēlējos viņiem beidzot sagādāt to prieku un paskaidrot, kas tas ŗ tāds ir, no kurienes viņš nācis, kā viņu lietot un kāpēc mums to vajag.

***

Laikam gan mīkstais r ir pats apspriestākais un strīdīgākais burts visā latviešu alfabētā. Taču, neskatoties uz lielo popularitāti, lielākā daļa latviešu par šo tik ļoti aprunāto burtu nekā daudz vis nezina. Vēl vairāk — šī popularitāte ŗ tomēr nav nodrošinājusi vietu latviešu valodas alfabētā, no kuŗa 2002. gada 12. martā tas ar Valsts valodas centra oficiālu lēmumu svītrots. VVC eksperti apgalvo, ka latviešu valoda bez ŗ tīri labi iztiekot un tā atkalieviešanai neesot pārliecinošu argumentu — un, ja tas neskan pārliecinoši, tad VVC vēl piebilst, ka „alfabēta reformai neesot labvēlīga valodas politiskā situācija“.1 Tad nu apskatīsim, vai tik tiešām ŗ atkalieviešanai nav nekādu argumentu.

No kurienes un kad tad īsti radies mīkstais r? Šo burtu bieži mēdz saistīt ar Endzelīna pareizrakstību, tomēr tas nebūt nav Endzelīna izgudrojums — tā ir skaņa, kas sastopama arī citās baltu valodās un rakstos atzīmēta vēl labu laiku pirms Endzelīna.

Par senprūšu valodas izrunu trūcīgo avotu dēļ nekas daudz nav zināms, un arī Endzelīns savā „Senprūšu valodā“ atzīmē: „Vai jōta aiz līdzskaņiem paglābusies (eventuāli ar iepriekšējā līdzskaņa mīkstinājumu) vai sakususi ar tiem mīkstinātos līdzskaņos, vispāri nav droši nosakāms“.2 Taču rakstos mīkstinātais r (lai kā arī to izrunātu) ir atzīmēts — J. Endzelīna grāmatā ievietoti vairāki piemēri no Elbingas vokabulāra, tādi kā karyago ‚kaŗa gaita‘, kas nācis no kargis ,kaŗš‘ vai garian ,koks‘ — salīdzinājumam dots lietuviešu giria ‚mežs‘ un latviešu dziŗa.3 Mīlenbaha-Endzelīna vārdnīca gan kā šī latviešu vārda pamatformu min dzira ,dzēriens‘, tomēr minēts arī variants dziŗa.4

Par lietuviešu valodu, protams, zināms daudz vairāk, un patiešām — lietuviešu valodā ŗ ir pilnībā saglabājies, turklāt bieži vien to lieto tāpat kā latviešu valodā. Tā lietuviešu pavasaris ģenitīvā ir pavasario — gluži kā latviešu pavasaris un pavasaŗa. Tā kā lietuviešu o atbilst latviešu ā,5 tad šeit redzama pilnīgi regulāra pārmaiņa, un mīkstā r trūkums to izjauc.

Arī latviešu rakstībā ŗ sastopams krietni pirms Endzelīna. Tā, piemēram, 1774. gadā izdotajā „Augstas gudrības grāmatā“ (starp citu, pirmajā enciklopēdijā latviešu valodā) „visulielakajs tuksnesis jeb posts pasaulē“ aprakstīts kā „daudz simt jūdzes gaŗumā“.6

Visbeidzot, pat tie, kas pēc Endzelīna pareizrakstības ieviešanas viņam nepiekrita un turpināja lietot kādu citu rakstību, uzskatīja par nepieciešamu mīksto r tomēr atzīmēt. Tā K. Dziļleja savā 1920. gada „Poetikā“ skaidro: „ Stilu nosauc par tīru, ja viņā leeto tādus vārdus un izteiceenus, kuŗi jau literariskā valodā ir vispār atzīti.“7

Tātad ŗ nav valodas pūristu sagudrots laika kavēklis — tā ir sena baltu valodu skaņa, kas bijusi senprūšu valodā un joprojām atrodama lietuviešu valodā, turklāt latviešu valodā lietota jau labu laiku pirms Endzelīna. Vēsture ir viens visnotaļ pārliecinošs arguments par labu mīkstajam r.

Kā mīksto r lieto? No sākuma šeit daudziem rodas neskaidrības, un tad jau vieglāk šķiet atmest to pavisam — tā sakot, nav burta, nav problēmu. Tomēr ŗ ir pavisam pašsaprotama latviešu gramatikas sastāvdaļa, un tieši tā atmešana, nevis paturēšana, rada neskaidrības.

Ŗ gramatikā lieto pilnīgā saskaņā ar līdzskaņu miju. Lai nebūtu jāmeklē sestās klases latviešu valodas mācību grāmata, visus noteikumus uzskaitīšu tepat — tie visviens ir tikai četri un ļoti viegli iegaumējami. Tātad ŗ lieto:

  1. vārdos, kas vienskaitļa nominātīvā beidzas ar . Tādi latviešu valodā ir četri: kaŗš, gaŗš, vaŗš, kuŗš. Salīdzinājumam var minēt vārdu zaļš. Jāievēro, ka mīkstinājums sastopams visos locījumos un atvasinājumos, izņemot tos atvasinājumus, kur aiz r tūliņ seko i, ī, e, ē, ei vai ie — piemēram, uz kurieni, nevis uz kuŗieni.
  2. 2. deklinācijas lietvārdos, kas vienskaitļa nominātīvā beidzas ar -ris. Šeit mīksto r lieto vienskaitļa ģenitīvā un visos daudzskaitļa locījumos — pavasarispavasaŗapavasaŗi, tāpat kā brālisbrāļabrāļi.
  3. 5. deklinācijas lietvārdos, kas vienskaitļa nominātīvā beidzas ar -re. Tajos mīksto r lieto tikai daudzskaitļa ģenitīvā, piemēram, cepurecepuŗu, tāpat kā stabulestabuļu.
  4. 1. konjugācijas darbības vārdos, kas nenoteiksmē beidzas ar -rt un -rties. Šeit mīksto r lieto visās tagadnes formās, izņemot vienskaitļa 2. personu, un no tagadnes celma veidotajās formās, izņemot pavēles izteiksmes 2. personu. Arī šeit noder salīdzinājums, piemēram, ar vārdu smelt. Tāpat kā ir es smeļu, viņš smeļ, mums jāsmeļ, bet tu smel, ir arī es beŗu, viņš beŗ, mums jābeŗ, bet tu ber.

Ja ļoti gribas, var vēl ielāgot tos dažus vārdus, kur latviešu valodas gramatika ŗ neprasa, bet to tomēr dažreiz lieto (tādi kā buŗas, gaŗām, kaŗote un tik plaši pieminētā jūŗa) un dažus svešvalodu īpašvārdus, kuŗos oriģinālvalodā sastopams ŗ (tādus kā Ŗazaņa vai Goŗkijs), bet tas tad arī ir viss — skaitāmpantiņu par jūras krupi, kam grāvī grūti, var mierīgi aizmirst.

Ja ŗ lietošanu atmet, gramatikas sistēmā rodas izņēmums. Savukārt šis izņēmums rada citus izņēmumus: agrāk e darbības vārdos runāja šauri tad, kad tam sekoja mīkstināts līdzskanis, piemēram, es ceļu, viņš ceļ un arī es beŗu, viņš beŗ. Tagad jāatceras izņēmums: ja tam seko mīkstināts līdzskanis vai r (jo to vairs nemīkstina). Protams, valodas lietotājiem izņēmumi pārlieku nepatīk, tāpēc e šajos vārdos arvien biežāk izrunā plati, tā radot jaunu valodas kļūdu.

Tātad arī latviešu gramatika ir vēl viens arguments par labu ŗ lietošanai: to pieprasa līdzskaņu mija, un tā atmešana rada liekas valodas kļūdas.

Visbeidzot, dažreiz dzird apgalvojumu, ka ŗ latviešu valodā atmests jau 30. gados vai atmiris pats no sevis. Zināms pamatojums tam: J. Endzelīns atzīmē: „Rakstu valodā atdzīvinātais ŗ lielākajā izlokšņu daļā ir > r, paglābies tas ir tikai rietumizloksnēs, galvenām kārtām Kurzemes rietumdaļā.“8 Tomēr viņš arī norāda: „Lielā izlokšņu daļā vairs neatrodam rakstu valodā paglabāto mīkstināto ŗ, bj, pj, mj, vj.“9 Šīs skaņas, izņemot ŗ, latviešu literārajā valodā sastopamas joprojām, un neviens negrasās tās atmest. Un, galu galā, neviens taču arī nopietni neuztvers, piemēram, priekšlikumu aizstāt darbības vārdu 1. un 2. personu ar 3. personu tikai tādēļ, ka dažās izloksnēs tā dara.

Literārajā valodā atjaunotais ŗ sastopams gandrīz visās 30. gadu grāmatās, žurnālos un laikrakstos. Vēl vairāk — tas sastopams arī padomju okupācijas laiku izdevumos līdz pat 1946. gadam10 — tātad apgalvojums, ka ŗ uz neatgriešanos atmests jau 30. gados, laikam gan nav pilnīgi pareizs.

Pamēģināsim visu salikt kopā. Tātad — ŗ ir sena baltu valodu skaņa, kas joprojām sastopama lietuviešu valodā un arī latviešu valodā bijusi labu laiku pirms Endzelīna. Tā lietošanu pieprasa latviešu valodas gramatika, un tā atmešana rada valodas kļūdas. Iespējams, tieši tādēļ tas savulaik atjaunots latviešu literārajā valodā, kur tas arī palicis līdz pat padomju okupācijai. Ja jums šķiet, ka šie argumenti nav diez cik pārliecinoši, piebildīšu, ka lielum lielai daļai latviešu gramatikas daudz pārliecinošākus argumentus atrast neizdosies — piemēram, pamēģiniet pamatot, kādēļ latviešu valodā jāsaglabā akuzātīvs.

Protams, droši vien Valsts valodas centram svarīgākas lietas darāmas (kaut vai jāseko līdzi tam, vai Islande tiek saukta par Īslandi), un nebūtu pareizi atņemt viņu dārgo laiku ar petīcijām par ŗ atkalieviešanu. Tomēr katrs valodas lietotājs pats gan var izvēlēties, kā viņam runāt un rakstīt. Katrā ziņā ŗ lietošana raisa lielāku interesi par latviešu valodu un tās vēsturi, kas ir visnotaļ apsveicama un veicināma parādība. Tieši tādēļ es ŗ lietoju un mudinu to darīt arī citus, kam rūp, kādā latviešu valodā runā viņiem apkārt.

Piezīmes

  1. Grīnuma I. „Mudina atjaunot Endzelīna rakstību”, „Diena”, 28.03.02.
  2. Endzelīns J. „Senprūšu valoda“ — R.: Universitātes apgāds, 1943., 33. lpp.
  3. Turpat, 35. lpp.
  4. Mīlenbahs K., Endzelīns J. „Latviešu valodas vārdnīca“ — Čikāga: Čikāgas baltu filologu kopa, 1953., 522. lpp.
  5. Dini P. U. „Baltu valodas“ — R.: Jānis Roze, 2000., 81. lpp.
  6. Stenders G. F. „Augstas gudrības grāmata no pasaules un daba“ — R.: Liesma, 1988., 166. lpp.
  7. Dziļleja K. „Poetika“ — R.: Valters un Rapa, 1920., 43. lpp.
  8. Endzelīns J. „Latviešu valodas skaņas un formas“ — R.: Latvijas Ūniversitāte, 1938., 54. lpp.
  9. Endzelīns J., Mīlenbahs K. „Latviešu valodas mācība“ — R.: Valters un Rapa, 1939., 17. lpp.
  10. Skat., piemēram, „Atpūta“ 1940: „Cietumnieku pavasaŗa dziesma“ Nr. 824, 6. lpp.
Advertisements

23 Responses to “Jūras krupim grāvī nemaz tik grūti nav”


  1. 1 Reinis I. marts 18, 2009 plkst. 7:16 pēcpusdienā

    Kāds tam ir sakars ar AKKA/LAA un YouTube?!

    Ja nopietni, man patīk, ka tu “ŗ” lietošanu sauc par “pašsaprotamu”, lai gan praktiski neviens vajadzību pēc tā bez plašas skaidrošanas nesaprot, ieskaitot sasodīto VVK, un nesaprot arī ar visu skaidrošanu (spriežu pēc sevis). Es izlasīju, ka cilvēkiem būtu jāiegaumē četri “vienkārši” likumi (tie nav vienkārši), lai izvairītos no viena pazīstama izņēmuma un mistiskām kļūdām, kā arī, ka tas, redz, neesot arguments no pūrisma, jo burts ir vecs…

    Tas nav pārliecinoši, atvaino. Varbūt es esmu nelabvēlīgs un rūpīgāka pārlasīšana palīdzētu saprast, bet “ŗ” vienkārši izklausās tizli, bet tevis pieminētās kļūdas un neskaidrības pašas ir neskaidras.

  2. 2 nuclearsecrets marts 18, 2009 plkst. 7:20 pēcpusdienā

    Reini, ja līdzskaņu mija nav vienkārša, tad mūsu izglītības sistēma ir daudz izcilāka, nekā savulaik domāju — viņi sestajā klasē māca neticami advancētu gramatiku. Un, padomā tik, sīči saprot.

    Bet lūdzu, tiešām — kā gan var pamatot, piemēram, to, ka latviešu valodā vajag akuzātīvu? Ar prieku dzirdēšu vēl kādu, bet es varu izdomāt tikai to, ka, pirmkārt, viņš tur visu laiku bijis un, otrkārt, ja izsvītrosim, gramatikā paliks jūtams robs.

  3. 3 niitro marts 18, 2009 plkst. 7:25 pēcpusdienā

    Vai tad vārdā “kuri” un “kuriem” nav ŗ?

  4. 4 nuclearsecrets marts 18, 2009 plkst. 7:29 pēcpusdienā

    Niitro, tiesa, ir gan. Bet tas ir locījums, nevis atvasinājums. Izlaboju, lai skaidrāk.

  5. 5 evin marts 18, 2009 plkst. 10:15 pēcpusdienā

    viens neērts burtiņš vokābularī, tas ŗ… a kā ar latgaļu mēli kā saiti starp žemaišiem un moderno “latviski”? nav daudz lielāks tēmats, ne?

  6. 6 Reinis I. marts 19, 2009 plkst. 12:27 pēcpusdienā

    Tu apelē pie tradīcijas un nosauc to par “visnotaļ pārliecinošu argumentu”. Tas piederas pie deskriptīva skatījuma uz valodu, kurā tā ir kā popularitātes sacensības, un izplatītākais izmantojums ir pareizākais. Šādā ziņā tavs vēsturiskais arguments pilnībā izgāžas, jo esošais lietojums ir daudz, daudz populārāks.

    Tu piemini sesto klasi, bet tā ir apelēšana pie emocijām, jo kurš gan grib būt dumjāks par pamatskolnieku. Sarežģītība ir subjektīva, tāpēc es nezinu, kā lai labi pamato, ka tie noteikumi ir sarežģīti, ja tu neesi latviešu valodas skolotājs. Man tomēr šķiet, ka pietiek norādīt, ka tie acīmredzami nav “ļoti viegli iegaumējami”, jo formālā valodas gramatika ir tik abstrakta.

    Tas noved pie tava nākamā argumenta, ka “ŗ” ir pašsaprotama gramatikas daļa. Pirmā problēma ir, ka valoda tiek lietota intuitīvi, tātad ir absurdi teikt, ka kaut kas var būt vēl pašsaprotamāks par esošo lietojumu, kurā ietilpst visi izņēmumi. Savukārt tiem, kas to mācās no jauna, nekas no formālās gramatikas nav pašsaprotams, lai gan es atzīstu, ka mazāk izņēmumu procesu atvieglotu. Otrkārt, šis arguments ir cirkulārs, jo esošā gramatika nepieprasa “ŗ”. Tu pieņem, ka tajā nav izņēmuma priekš “ŗ”, un tad saki, ka tā to pieprasa, lai gan patiesībā runā par citu gramatiku.

    Visbeidzot, kā jau es teicu, no deskriptīvā skatpunkta valoda ir konservatīva, tātad esošais lietojums nav jāpamato. Akuzatīvs gluži vienkārši ir iegājies, un ar to pietiek. Tā pieminēšana kalpo tikai uzmanības novēršanai, un pierādījumu nasta gulstas uz tiem, kas grib valodu mākslīgi izmainīt.

    Kopsavilkumā, argumenti no vēstures un intuīcijas nedarbojas tagadnes dēļ, un akuzatīvam ar to visu nav nekāds sakars. Tu pieļauj loģikas kļūdas un izmanto pārspīlējumus, un man liekas, ka tā ir tikai kaut kādu sentimentālu iemeslu racionalizēšana. Fakts ir tāds, ka mēs tiešām iztiekam ļoti labi bez “ŗ”, un VVC pareizi dara, ka uzliek tam mīksto.

  7. 7 OreMan marts 19, 2009 plkst. 1:06 pēcpusdienā

    `1. vārdos, kas vienskaitļa nominātīvā beidzas ar -š. Tādi latviešu valodā ir četri: kaŗš, gaŗš, vaŗš, kuŗš.`

    Nu pag, šeit tas skaidrojums nesader ar piemēriem.. Ja runājam par tādu lietu kā vienskaitļa nominatīvu, tad tas var būt attiecināms tikai uz lietvārdiem, nevis īpašības vārdiem kā gaŗš vai saikļiem kā kuŗš.

  8. 8 nuclearsecrets marts 19, 2009 plkst. 1:10 pēcpusdienā

    Reini, saprotams, ar tik loģisku argumentu kā “mīkstais r skan vienkārši tizli” man jau nav ko sacensties 🙂 Vispār jau, ja pamanīji, es nekur neaģitēju par to, ka mums masveidā vajadzētu pieprasīt, lai ŗ oficiāli atjauno — vienkārši gribēju pateikt, kāpēc (manuprāt) viņu vajag un kā viņu lietot — un tad tie, kas izlasa, paši var izlemt, lietot viņu vai nē. Labi, es sapratu, tev šķiet, ka nevajag. Nu, labi, nelieto. Kur problēma? Tu nespēj padzīvot tādā pasaulē, kur kāds ŗ lieto? 🙂

  9. 9 nuclearsecrets marts 19, 2009 plkst. 1:32 pēcpusdienā

    Rūdasvīr, “kuŗš” ir vietniekvārds, un gan vietniekvārdi, gan īpašības vārdi ir pavisam lokāmi 🙂

  10. 10 Reinis I. marts 19, 2009 plkst. 1:40 pēcpusdienā

    Mani nekrata tavas personīgās valodas īpatnības. Tavi sākotnējie argumenti skāra manu valodu, tāpēc es atbildēju, ko par tiem domāju. Tagad tava atbilde ir tīra ļurināšanās.

  11. 11 5 marts 19, 2009 plkst. 2:32 pēcpusdienā

    ‘agrāk e darbības vārdos runāja šauri tad, kad tam sekoja mīkstināts līdzskanis, piemēram, es ceļu, viņš ceļ un arī es beŗu, viņš beŗ. Tagad jāatceras izņēmums: ja tam seko mīkstināts līdzskanis vai r (jo to vairs nemīkstina). Protams, valodas lietotājiem izņēmumi pārlieku nepatīk, tāpēc e šajos vārdos arvien biežāk izrunā plati, tā radot jaunu valodas kļūdu.’

    tur jau tā lieta, ka tagad to ‘e’ izrunā plati, nesāks jau visa Latvija pēkšņi runāt atkal ar šauro ‘e’ tā vietā un attiecīgi arī ‘ŗ’. tā kā tā ‘valodas kļūda’ ir iegājusies un pārtapusi par vienkāršu, pašsaprotamu valodas sastāvdaļu.

  12. 12 OreMan marts 19, 2009 plkst. 5:27 pēcpusdienā

    Nu jā, vietniekvārds, sajaucu 😀

    Tas, ka tie ir lokāmi, tas jau skaidrs, tikai man likās, ka tad nav runa par tādiem jēdzieniem kā nominatīvs, ģenitīvs utt, jo tie piederas tikai lietvārdiem. Nu nezinu, varbūt kļūdos, bet šeit arī par nominatīvu teikts, ka tā ir tieši LIETVĀRDA locīšanai paredzēta forma – http://termini.lza.lv/term.php?term=nominat%C4%ABvs&list=nominat%C4%ABvs&lang=LV

  13. 13 cyxob marts 19, 2009 plkst. 8:09 pēcpusdienā

    kū var rīt! tfu!
    lobs roksts! ir atsauces, argumenti i vīdūklis. pats ar ŗ naraksteišu, bet palaseit beja dyžan pamōcūši.

  14. 14 nuclearsecrets marts 20, 2009 plkst. 12:42 pēcpusdienā

    Rūdasvīr — ja jau lokāmi, kā tad viņus citādi locīsi? 🙂 Īpašības vārdiem ir tāds pats locījums kā lietvārdam, ar ko tie saskaņojas, savukārt vietniekvārdi aizstāj vai nu lietvārdu, vai īpašības vārdu — un arī viņus loka tāpat. Pamatā, protams, jā — locījumi ir lietvārdiem, bet arī tiem īpašības vārdiem, kas ar viņiem saskaņojas, un vietniekvārdiem, kas viņus aizstāj.

    5 — nemaz jau ar tik vispārpieņemta vēl nav, vēl jau to uzskata par valodas kļūdu un cenšas apkarot. Bet droši vien tas ir uz palikšanu, jā.

    Cyxob — paldies 🙂

  15. 15 asdfg Oktobris 12, 2009 plkst. 3:13 pēcpusdienā

    haha “i vīdūklis” šis labs :DDD

  16. 16 Aigars Brūvelis novembris 15, 2009 plkst. 6:01 priekšpusdienā

    Mans Opaps man joprojām runā ŗ – daudz esmu dzirdējis, ja jārunā, tad pēc sajūtas varu kaut kā attiekties, ka ŗ ir jābūt Latviešu valodā.

  17. 17 andris r. marts 3, 2011 plkst. 11:17 priekšpusdienā

    Vispār jau autors ir pilnīgākais profāns valodas jomā, un viss raksts būtībā ir skolnieciski sakompilēts no mīkstā r aizstāvju rakstiem. Kuriem autors ir tūdaļ piekritis. “Valoda ir dzīvs organisms, kurš nemitīgi mainās. Valodā viss ir sistēmisks, mainoties vienam komponentam, mainās arī pārējie.” Šos citātus vari pielikt pie sienas. Jo mīkstais r ir miris dabiskā nāvē, tā pat nebija eitanāzija. Ja runājam par valodas vēsturi, man vairāk žēl, ka latviešu valodā -an-, -en-, -in-, -un- ir pārvērtušies par -uo-, -ie-, -ī-, -ū-, kā arī g par dz un k par c (noteiktās pozīcijās).

    Un vai autors nav kaut ko nav smagi sajaucis – kas vainas akuzatīvam latviešu valodā? Varbūt cien. autors domāja instrumentāli? Bet ja cilvēks neatšķir pat akuzatīvu no instrumentāļa, tad ko par citām lietām…

  18. 18 Lauma novembris 27, 2011 plkst. 1:59 priekšpusdienā

    Ja nenoteiksmē ir mirt, tad tagadnē 3.per ir viņš mirst vai miŗst?


  1. 1 Beidzot! « Modus Operandi Atsauces paziņojums par marts 19, 2009 plkst. 11:40 priekšpusdienā

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s





%d bloggers like this: