Nē, nu vispār, Ozol, kā var nolaisties tik zemu

Man pašam ir tiešām neērti par to, ko es tūdaļ grasos darīt. Man, gluži kā ikvienam snobam, kas savu bluogu dēvē par tīmekļa žurnālu, vienmēr aplam gājis pie sirds, ka es spēju pacelties virs Web 2.0 prastajām izdarībām. Lūk, piemēram, atliek vien Latvijā notikt kam ievērības cienīgam, lai visi bluogeŗi uzreiz vienā balsī mestos to pārspriest, savukārt es vienmēr esmu ļoti priecājies, ka maniem apcerējumiem nav ne mazākās saiknes ar jebkādiem apkārtējiem notikumiem. Nekur.lv mainīja dizainu — es klusēju. Google laida tautās Google Chrome — es klusēju. Valdošā kliķe beidzot sajuta tautas dusmas/huligānu bars demolēja Vecrīgu — es klusēju. Panesās ķēdes vēstules (vārgi piesedzoties ar stafetes nosaukumu) par septiņām lietām… Jūs droši vien nojaušat, kas tūdaļ sekos. Tātad — niitro un Jeremy arī man palūguši sarakstīt kaut kādas blēņas pašam par sevi, un, kā jau ikviens normāls cilvēks, es nekad nelaižu gaŗām iespēju pasaulei pastāstīt arvien vairāk par savu izcilo personību. Tad nu ķersimies vērsim pie lietas.

1. Agrīnā bērnībā kāds nesmalkjūtīgs ārsts manai māmuļai apgalvoja, ka man esot ūdensgalva — galva par lielu un pusotra gada vecumā vēl neesot izdvesis nevienas puslīdz sakarīgas zilbes. Protams, māmiņa krita izmisumā, bet ko padarīsi — jādzīvo jau vien tālāk. Pa vasaru bijām ar lidmašīnu aizlidojuši ciemā pie vectēva brāļa uz Ukrainu, un viss pasākums man tik ļoti bij ieķēries sirdī, ka es, nākamreiz satiekot ārstu (nu jau gandrīz divu gadu vecumā), viņam apjautājos: „Bet tu ar lidmašīnu lidojis esi?“ Ārsts bijis tiešām pārsteigts un spējis vien nobrīnīties: „Cik gan viņš ļoti ir izaudzis.“
2. Līdz ar pubertāti sāku audzēt gaŗus matus, nēsāt saplēstus džinsus un klausīties Kurtu Kobeinu. Diemžēl ļoti daudzi apkārtējie pret manu sociālo protestu izturējās dziļi mierīgi — paākstīsies, pāries. Tas, saprotams, padarīja protestu par dziļi bezmērķīgu un smagi koda kaulā. Taču kādu reizi biju aizgājis ciemā pie tēva uz darbu. Viņš strādāja Zemessardzē, un pats bataljona komandieris aizrādīja, lai taču es beidzot nogriežot matus un valkājot cilvēka cienīgu apģērbu. Citiem vārdiem sakot, sistēma manu protestu beidzot novērtēja. Es jutos tik laimīgs.
3. Ar internetu pirmoreiz sapazinos 1996. gadā. Mani pārņēma bezmaz vai reliģiska atklāsme — nekādas tehnoloģijas ne pirms, ne pēc tam tādas sajūtas man nav radījušas. Kaut ko tādu droši vien piedzīvoja tie, kas brauca ar pirmajām lokomotīvēm vai lasīja pirmās iespiestās grāmatas. Es gan nekad īsti nebiju iecienījis čatu, forumus un vēstkopas, taču daždažādus apcerējumus par visvisādiem niekiem es tur lasīju vienā laidā. Tolaik arī man radās pārliecība, kādai jābūt īstai mājaslapai — daudz teksta par gudrām lietām un maz bilžu, jo tās neticami ilgi lādējas. Ieteicams arī pelēks fons, lai gan tas nav obligāti. Kā redzat, es cenšos.
4. Man neaprakstāmi patīk dažādas arhaiskas vai vismaz novecojušas lietas. Rakstu ar tintes pildspalvām, ilgu laiku nēsāju kabatas pulksteni (pēc tam salūza), bārdu dzenu ar žileti un otiņu, fotografēju ar filmu un klausos Džoniju Kešu, Kraftwerk un Bītlus. No platēm.
5. Puslīdz protu esperanto.
6. Man ir 39. kurpju izmērs, par vienu izmēru mazāks nekā manai māsai. Es tam vispār nebiju nekad pievērsis īpaši lielu uzmanību, līdz reiz biju izdomājis nopirkt zābakus soļošanai uz Tērbatu. Tā nu es aizgāju uz veikalu, noskatīju vienus puslīdz ņemamus un apjautājos, vai ir arī 39. izmērs. Uz ko pārdevēja atbildēja, ka tie ir vīriešu zābaki, kas sākas ar 42. izmēru. Nopietni apsvēru iespēju tos zābakus sviest pa gaisu un sākt skaļi lamāties, bet pieklājība tomēr uzvarēja. Pēc tam tajā veikalā gan neesmu spēris kāju.
7. Mani neaprakstāmi tracina tādi parazītvārdi kā  „diskurss“,  „paradigma“ vai  „ilgtspējīgs.“ Tos jau sen neviens nelieto kā kaut kādus puslīdz pamatotus terminus — tos lieto tāpēc, ka runātājs vēlas izklausīties inteliģentāks, nekā patiesībā ir. Tas ir tas pats, kas bāzt zeķes bikšu priekšā, ķemmēt matus pāri plikam paurim vai melot par savu vecumu — cilvēka necienīga rīcība.

Nu lūk. Tad nu ķersimies pie patīkamākās daļas — rausim arī citus Web 2.0 zaņķī. Tātad — ļoti gribētos uzzināt, ko par sevi vēlas pastāstīt Aivars Gedroics (lai gan viņš, protams, tāpat nekā neteiks). Tāpat būtu aizraujoši uzzināt, ko par citiem stāstāmu uzskata cyxob. Protams, nav glīti, ka no mosties.org draudzīgā kolektīva izteicies tikai niitro, bet Janks klusē. Gribētos palasīt arī kādas atklāsmes no Cibas friedlistes, piemēram, no ritvara vai antuanetes. Visbeidzot, nekādi nespēju izprast, kāpēc šādu postu vēl nav uzcirtis Sandis, viņš taču parasti ir liels šādu izdarību cienītājs. Uz priekšu, biedŗi.