Visapkārt vieni vienīgi pirāti

Ir tāda reliģija — jeb, pareizāk sakot, parodija par reliģiju, — kas sakās pielūdzam Lidojošo spageti briesmoni. Viena no šīs reliģijas pamatatziņām ir tā, ka pirātu skaita samazināšanās ir saistīta ar globālo sasilšanu. Apskatieties, viņi saka, kā kopš astoņpadsmitā gadsimta krities pirātu skaits un kā vienlaikus pieaugusi vidējā temperatūra pasaulē! Sagadīšanās? Vai nav pārāk liela sakritība, lai runātu par sagadīšanos?

Ja šai reliģijai ir taisnība, tad mūs drīz sagaida ledus laikmets. Raugi, beidzamā laikā pirātu saradies tik daudz, ka nevar ne nospļauties, lai pirātam netrāpītu. Lai saprastu, kā pirātu atšķirt no parasta pilsoņa, apjautāsimies AKKA/LAA, kas šajā jomā zina pilnīgi visu. Tātad: „Pirātisms (piracy; пиратство) ir prettiesiskas darbības ar autoru darbiem, autortiesību aspektā tā ir darbu fiksācija, publicēšana, reproducēšana un izplatīšana jebkādā veidā bez atļaujas darbu izziņošanai, publicēšanai vai izmantošanai un nemaksājot autoratlīdzību.“ (no http://www.autornet.lv/tiesibas/vardnica/)

Tātad pirāts ir tas, kas bez atļaujas un nemaksājot autoratlīdzību fiksē, publicē, reproducē un izplata darbus. Dīvainā kārtā tur nekas nav teikts par tiem, kas šādus produktus patērē — tātad tad, ja jūs no Mašas, kas reizi mēnesī atnāk uz jūsu biroju ar disku somu, nopērkat disku ar četrām Džordža Klūnija filmām, Maša ir pirāts, jo viņa izplata Klūnija daiļradi bez viņa atļaujas. Savukārt jūs neesat, ja vien neiedodat to disku noskatīties vēl kādam.

Bet nesapriecājieties. Atcerieties, pirāts bez atļaujas un nemaksājot autoratlīdzību fiksē, publicē, reproducē un izplata citu autoru darbus. Aplūkosim šo uzskaitījumu sīkāk. Piemēram, ko nozīmē „fiksē“? „Latviešu valodas vārdnīca“ apgalvo, ka tas nozīmē „atzīmēt, saglabāt atmiņā, ko pierakstot, piezīmējot u. tml.“ („Latviešu valodas vārdnīca“, R:„Avots“, 1987., 218. lpp.) Jāatzīst, vārdnīca uzbuŗ pavisam tumšas ainas: katrs, kas atceras, piemēram, kādu Ojāra Vācieša dzejoli vai Raimonda Paula dziesmu, ir pirāts. Taču tik skarbi laikam nedomā pat mūsu tēvzemes autortiesību sargi. Ņemsim šaurāku nozīmi: pirāts ir tas, kas kaut kādā veidā saglabā cita autora darbu bez viņa atļaujas. Piemēram, ja es iesoļoju kinoteātrī un ar mobilo telefonu nofilmēju fragmentu no jaunākā Holivudas grāvēja, es esmu autortiesību pārkāpējs un pirāts. Un patiesi: kinoteātris pirms seansa to neaizmirst atgādināt man un citiem skatītājiem: mēģināsi kaut ko nofilmēt — izdzīsim laukā un mobilo atdosim policijai izvērtēšanai.

Tātad vismaz par „fiksēšanu“ mēs būtu tikuši skaidrībā. Arī „reproducēšana“ ir puslīdz tas pats. Ja tu bez atļaujas filmē, ieraksti vai fotografē to, ko pats neesi uztaisījis, tu esi pirāts un pārkāp likumu. Un taisnīgi — tā darba autori taču ir pūlējušies vaiga sviedros, lai to uztaisītu. Ja visi ņems un bez atļaujas pārrakstīs un izplatīs viņu darbus, tad tak neviens autoriem nemaksās, un viņi visi mirs badā.

Protams, tie, kas „Privātajā dzīvē“ lasa par kinozvaigžņu mājām, zina, ka viņiem vēl gana tālu līdz miršanai badā. Bet lai nu būtu — tas ir viņu īpašums, viņi tērējuši savu laiku un naudu, lai to uztaisītu, un nebūtu godīgi to tā vienkārši paņemt. Nebūtu taču pareizi kaimiņam nozagt godīgā darbā nopelnītus divdesmit latus tikai tādēļ, ka viņam vēl paliek divdesmit tūkstoši, vai ne? Tāpat taču nav pareizi bez atlīdzības paņemt autoru darbu, vai ne?

Bet tas neattiecas tikai uz filmām un divdesmit latiem. Nav taču pareizi vienkārši pārrakstīt Lauŗa Reinika jaunāko albumu, vai ne? Tā viņš taču zaudē naudu, ko būtu pelnījis saņemt par saviem tēriņiem un pūlēm. Nav taču arī pareizi tā vienkārši nokopēt Lato Lapsas Jāņa Brūkleņa grāmatu par Latvijas tiesu sistēmas ēnas pusēm, vai ne? Arī Brūklenis tad nesaņem atlīdzību par Latvijas apgaismošanu. Nav taču pareizi tā vienkārši pārfotografēt Brīvības pieminekli, vai ne? Tā Kārļa Zāles mantinieki nesaņem ne graša par sava priekšteča radošā darba izmantošanu. Mēs taču atzīstam mantošanas tiesības. Nav taču pareizi bez atļaujas nofotografēt Portugāles Spānijas pilsētā Bilbao uzcelto Gugenheima muzeju, vai ne? Muzeja autors Frenks Gērijs ir sveiks un vesels, viņš taču būtu pelnījis atlīdzību par savām pūlēm.

Ja vien jūs pievērsāt uzmanību, jums tagad vajadzētu sākt protestēt. „Piedod, autor, nu tu gvelz tukšu, kas tas par pirātismu, kam tad es kaitēju, ja es brīvdienās to muzeju nofotografēju?“ Pirmkārt, runa jau nemaz nav par kaitējumu — atcerieties, AKKA/LAA definīcija neparedz, ka pirātisms noteikti kādam kaitē. Jūs vienkārši bez atļaujas fiksējat cita autora darbu — ar to pietiek. Un, otrkārt, jūs kaitējat gan. Bilbao to muzeju Frenkam Gērijam nepasūtīja tāpat vien — Gērijs ir plaši pazīstams ar saviem visnotaļ ekstravagantajiem darbiem, un Bilbao cerēja, ka tik savdabīga celtne piesaistīs pilsētai tūristu uzmanību, kas gribēs apskatīties, kas tad tur sacelts. Taču visus viņu plānus izjaucāt jūs, kad piegājāt pie muzeja, nofotografējāt (tas ir, fiksējāt) to un salikāt bildes internetā (re, nonācām arī pie izplatīšanas). Tagad tiem, kas grib apskatīt Gugenheima muzeju, nav jābrauc uz Bilbao — atliek vien apskatīties jūsu bildītes, konstatēt, ka tas muzejs izskatās pēc saņurcītas metāla trauklupatas, un nolemt, ka nav jēgas braukt uz Bilbao, lai to apskatītu tuvāk. Bilbao zaudē naudu, visas cerības uz tūristu pieplūdumu ir veltas, arī citas pilsētas padzird, ka Frenks Gērijs, pateicoties pirātiem, vairs nepievilina tūristus, pie Frenka Gērija neviens neko vairs nepasūta, naudas nav, bads, trūkums, posts. Un to visu sadarīja šķietami nevainīgi tūristi ar saviem fotoaparātiem.

Jūs sakāt, ka cilvēki uz Bilbao brauc tāpat un Frenks Gērijs slien augšā vienu māju pakaļ otrai? Nu un? Arī Holivuda un Lauris Reiniks izskatās gana pārtikuši, bet tas tā tikai šķiet — ļaunā pirātisma ķetna kuŗu katru brīdi draud viņus nožņaugt. Fotografēt mājas likumā atļauts? Un kāpēc tā, ja drīkst jautāt? Kāpēc arhitektus likums vērtē zemāk par Lauri Reiniku? Lauri Reiniku piratizēt nedrīkst, arhitektus drīkst? Un ko tad, ja jūs savas Gugenheima muzeja bildītes pārdodat par naudu? Tad tak jūs iedzīvojaties uz cita autora rēķina! Likums arī to ļauj? Kā tad ar „Viens likums, viena taisnība visiem“? Viena taisnība Laurim Reinikam, cita arhitektiem. Netaisnīgi, vai nav tiesa?

Pieņemsim, ka likumdevēji nolēmuši būt taisnīgi un pieprasa samaksu no katra, kas fotografē ēkas vai pieminekļus. Frenks Gērijs dabū savu naudiņu, lai vilktu dzīvīti, pirāti apkaŗoti, visi laimīgi un priecīgi. Frenks Gērijs nu būtu aplaimots, tagad pievērsīsimies Kārļa Zāles mantiniekiem. Arī viņiem pienākas naudiņa no tiem tūristiem, kas fotografē Brīvības pieminekli. To pat nebūtu grūti noorganizēt, tur tak vienmēr policija apkārt. Kāds fotografē — tiesībsargi uzreiz klāt iekasēt samaksu. Tātad naudiņa būtu. Bet kam to dot? Kārļa Zāles mantiniekiem? Bet Brīvības piemineklim ir ne tikai tēlnieks, bet arī arhitekts — Ernests Štālbergs. Tātad jāizdomā, cik kuŗš piemineklim devis un cik katram par to pienākas. Bet ar to viss nebeidzas. Katrs, kam ir kaut vai visnotaļ aptuvens priekšstats par 20. gadsimta arhitektūras galvenajiem virzieniem, noteikti būs pamanījis atsevišķu Brīvības pieminekļa daļu satriecošo līdzību ar vācu arhitektūras skolas „Bauhaus“ darbiem. Tā nav nejaušība: arī Zāle ar Štālbergu bija pirāti, kas piesavinājās „Bauhaus“ arhitektu izgudrojumus, ne nieka viņiem nemaksājot. Vismaz mums to vajadzētu labot, vai ne? Tātad kaut kāda daļa no naudas jāatskaita arī „Bauhaus“ arhitektu mantiniekiem. Bet cik? Un kā ar tiem, ko piratizēja „Bauhaus“ arhitekti? Arī tiem taču kaut kas pienākas, vai ne? Un… un… un…

Vārdu sakot, mēs dzīvojam pastāvīgā pirātu ielenkumā. Vēl vairāk — mēs paši esam visīstākie pirāti, jo, ja mēs itin visam piemērotu tādu pašu loģiku kā mūzikas, filmu un grāmatu pirātismam, mums visu laiku vajadzētu maksāt un maksāt, un maksāt.

Atcerieties par to nākamreiz, kad atkal dzirdēsit par cīņu pret pirātiem.

Advertisements

12 Responses to “Visapkārt vieni vienīgi pirāti”


  1. 2 Grrr marts 14, 2008 plkst. 4:48 priekšpusdienā

    Principā sasaucas ar Hajakavu (S.I.Hayakawa, “Language in Thought and Action”) — nav pa rokai patlaban, bet vienā no nodaļām viņš raksta, ka gandrīz viss, kas mums patlaban ir pieejams civilizācijā, ir pateicoties citu, nu jau mirušu paaudžu un cilvēku darbam, kas mums tagad ir pieejams par brīvu.

    Līdz ar to par autortiesībām un tamlīdzīgam lietām runājot, jāatceras, ka neviens autors nav radies plikā vietā. Lai uzrakstītu savu darbu, viņš jau ir izmantojis civilizācijas piedāvātos sasniegumus, iedvesmojies no citiem rakstniekiem, utt.

  2. 4 Miks marts 14, 2008 plkst. 2:22 pēcpusdienā

    paldies. bija patīkami iepazīties ar tavu viedokli.

  3. 5 nuclearsecrets marts 14, 2008 plkst. 3:01 pēcpusdienā

    Grrr: Tev un Hajakavam ir pilnīga taisnība — mēs tik tiešām balstāmies uz savu priekšteču darbiem, mums nav viss katru reizi jāsāk no nulles. Bet ir vēl arī citas īpatnības tajā, kā mēs aizgūstam un radām lietas. Pirmkārt, mēs plaši izmantojam arī savu laikabiedru darbu. Ernests Štālbergs ar Valteru Gropiusu (“Bauhaus” redzamāko darboni) bija laikabiedri. Kad Štālbergs paņēma Gropiusa idejas, viņš Gropiusam nekā nesamaksāja, lai gan taču varēja. Otrkārt, pašiem autoriem šāda darbu izmantošana nāk par labu. Gropiuss pret savu ideju bezmaksas izmantošanu nekā neiebilda, gluži otrādi: viņš publicēja savas idejas visādos arhitektūras žurnālos, lai cilvēki varētu tās aizgūt. To sauca par “ideju izplatību”. Gropiuss no tā tikai ieguva: viņš kļuva atpazīstamāks, populārāks un saņēma vairāk pasūtījumu. Treškārt, tad, kad parādījās kāda jauna tehnoloģija, kā fiksēt un izplatīt citu autoru darbus, tiesām vajadzēja izlemt, kā to drīkst lietot. Piemēram, kad parādījās fotoaparāti, tik tiešām vajadzēja izlemt, vai cilvēki drīkst fotografēt katru māju, kas viņiem ienāk prātā. Tad vajadzēja sabalansēt to neapstrīdamo kaitējumu, kas īpašniekiem ceļas no tā, ka vairs nav jābrauc mājas apskatīt dabā, ar to neapstrīdamo labumu, kas sabiedrībai rodas no šādas brīvas izmantošanas. Taču tad, kad parādījās failu apmaiņas tīkli, mēs automātiski pieņēmām, ka tie nevar darīt neko labu, un pasludinājām tos par pirātu perēkļiem.
    Labi, varētu vēl teikt, ka fotogrāfs vai Ernests Štālbergs pievieno tam darbam pats savu radošo dzirksti, tāpēc tas nav pliks pirātisms. Bet arī pirāti pa tīklu nepārraida fiziskus disku ripuļus, ko var nopirkt veikalā. Viņi to disku ar citu pirātu izveidotām programmām pārraksta uz datora, noņem aizsardzību, bieži vien arī pārveido citā formātā, lai to būtu ērtāk izplatīt, paši izvēlas, ko no tā, kas ir uz diska, paturēt, ko atmest — vārdu sakot, arī viņi piestrādā. Un būsim godīgi — daudzu fotogrāfu “radošā dzirksts” aprobežojas ar fotoaparāta pavēršanu attiecīgajā virzienā un podziņas nospiešanu. Vai šāda diezgan mehāniska darbība būtu daudz radošāka par pirātu darbošanos?
    Visbeidzot, pat tad, ja cilvēks acīmredzami to darbu pārveidojis, viņš visviens ir autortiesību pārkāpējs un pirāts. Piemēram, ir tāds jaunietis, kas sevi dēvē aplam muļķīgā vārdā — DJ DangerMouse. Viņš reiz paņēma Bītlu “Balto albumu” un Jay-Z “Melno albumu”, izjauca “Balto albumu” pa sastāvdaļām, salika to atpakaļ tā, lai izklausītos pēc hiphopa, un pa virsu uzlika Jay-Z vokālu. Viņš savam garadarbam veltīja daudz vairāk pūļu, nekā vidusmēra fotogrāfs velta bildei. Miniet trīs reizes, vai viņam pārmeta autortiesību pārkāpšanu.

  4. 7 tanstaafl marts 17, 2008 plkst. 1:02 pēcpusdienā

    Kādā ziņā – “JA šai reliģijai ir taisnība”?!

  5. 8 Pēteris aprīlis 15, 2008 plkst. 10:28 pēcpusdienā

    Manuprāt, autortiesības ir kapitālisma neatņemama sastāvdaļa, ja es nepārptotu jēdziena kapitālisms un privātīpašums nozīmi. Vienīgi daudziem, arī man, ir grūti izprasts valsts vajadzību šādos apstākļos. Drošība un privātīpašuma tiesību garantija ir vienīgais valsts pastāvēšanas mērķis. Bet, ja mēs vēlamies, lai kāds cits mums nodrošina (par to maksā) zināšanas, izglītību, veselības aprūpi, tad mēs sākam domāt sociāli. Un internets ir vairāk sociāls (blogi, web2.0) un tas diez ko neiederās lielo korporāciju peļņas gūšanas koncepcijā.

  6. 9 bt maijs 12, 2008 plkst. 7:36 priekšpusdienā

    Par foto runājot, šķiet, ka mākoņi jau savelkas pār galvu – daudzviet (demonstrējot sliktu stilu, nedodu linkus, bet tā forumos var lasīt – gan Eiropā, gan arī Amerikā) ielu fotogrāfija tiek diskriminēta – te nedrīks, šite nedrīks, prasība pret cilveku ar ziepjutrauku “es negribu ka mani fotografē”, policisti kuri neatsaucoties ne uz kādu likuma pantu iesaka “šeit labāk nefotografēt”.

    Kā regulēt? Risinājums sen zināms, kā ar matricām un hdd – aparāta cena vismaz x2, pusi atdod…hm, kam gan? Nu, ja autortiesību īpašnieki uzreiz nav identificējami, tad iesākumam līdzekļus var akumulēt kāds īpaši veidots fonds, kas pēc tam jau tiktu skaidrībā, ar ko būtu jādalās. Vismaz mazliet. Vismaz teorētiski. Bet virziens taču ir skaidrs un loģisks?

  7. 10 marutaa augusts 18, 2008 plkst. 12:22 priekšpusdienā

    Tas jau tāpat kā ar prostiūciju – soda pakalpojuma devējus, ne pircējus.

  8. 11 Iza februāris 8, 2009 plkst. 8:06 pēcpusdienā

    un tikai 1 sīkums – Bilbaō ir Spānijā

  9. 12 nuclearsecrets februāris 8, 2009 plkst. 8:33 pēcpusdienā

    Iza — paldies par labojumu. You live and learn 🙂


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s





%d bloggers like this: