Tas nenotika ar mums

Šķiet, Latvija beidzot pārslimojusi celtniecības drudža smagāko fāzi un pamazām sāk atkopties. Tie, kas gribēja sapirkties dzīvokļus, to ir izdarījuši, tie, kas nevar atmaksāt kredītus, pamazām meklē, kur ko varētu īrēt, un dažas iesāktas mājas, visticamāk, tā arī uz mūžiem paliks tikai iesāktas. Ir gan iesākti vairāki apjomīgi projekti, kas droši vien tiks arī pabeigti, tomēr dzīvokļus un birojus tajos vairs neizķeŗ kā karstus pīrādziņus. Vārdu sakot, drudzis pierimies, putekļi nosēdušies, adrenalīns krities. Nu var apskatīties, kas tad no tā visa sanācis.

Nenoliedzami, ir ieguvumi. Cilvēki, kas strādā celtniecībā, kļuvuši daudz turīgāki. Mēs esam sākuši apjaust, kā nevajadzētu būvēt mājas. Ir pat uzbūvētas dažas pavisam glītas mājas, par kuŗām varētu teikt, ka tās Latvijas arhitektūru atdzīvina un krāšņo.

Taču cīņā par Latvijas arhitektūras nākotni ir arī kritušie: Latvijas arhitektūras pagātne. Pavisam nesen nojauca leģendām apvīto Rīgas Sporta pili, kas lielā mērā vainojama pie tā, ka hokejs Latvijā ir nacionālais sporta veids. Savu kārtu gaida Preses nams, kas savas pēdējās dienas vada kā mēms piemineklis padomju tieksmei uz centralizāciju. Viesnīca „Latvija“ pārbūvēta tiktāl, ka nekādu priekšstatu par sākotnējo ēku nesniedz. Ja pret vecāku ēku nojaukšanu kāds vēl kādreiz ko iebilst (piemēram, bija neliela diskusija par to ēku, kuŗas vietā beidzot būvēs Nacionālo bibliotēku), tad padomju okupācijas laikā celtās mājas vienbalsīgi tiek uzskatītas par kauna traipiem jebkuŗas pilsētas ainavā, kas pēc iespējas ātrāk būtu jāizdzēš. Labs piemērs ir Zemkopības ministrija: to mudina nojaukt, apgalvojot, ka tā bojā Vecrīgas ainavu, taču tai pat laikā neviens neplāno nojaukt jau neatkarības laikā uzslieto Triangula bastionu, kas arī Vecrīgas ainavu pārlieku nekrāšņo.

Šī cenšanās izsvītrot padomju okupāciju no Latvijas vēstures neaprobežojas tikai ar arhitektūru, lai gan, iespējams, tur tā izpaužas visredzamāk. Latvija pavisam oficiāli paziņojusi un uzstāj, ka šī valsts ir pirmskaŗa Latvijas republikas mantiniece un turpinājums, un tai nav nekādas saistības ar to veidojumu, ko sauca par LPSR un kas šajā teritorijā atradās no 1940. līdz 1991. gadam. Arī sabiedrībā pieņemts par padomju okupāciju izteikties tikai sliktiem vārdiem. Okupācijas muzejs ir drūma, tumša vieta, kur latvieši un dažādas oficiālas ārvalstu delegācijas var uzzināt, kā latviešu tauta cietusi ilgajos okupācijas gados. Ja cilvēki grib norādīt uz negatīvām iezīmēm mūsu sabiedrībā, viņi bieži saka: „Nu, gluži kā Padomju Savienībā“. Tie, kas neizsakās par Padomju Savienību pietiekami nicīgi, uzreiz tiek pieskaitīti nepiebeigtajiem komūnistu līdzskrējējiem, Tatjanas Ždanokas domubiedriem un citām visnotaļ nepatīkamām ļaužu grupām.

Tomēr šeit ir kāda īpatnība. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju Padomju Savienībā pavadījusi lielu, ja ne lielāko, daļu sava apzinīgā mūža. Daudzi no viņiem ir strādājuši šīs valsts iestādēs un uzņēmumos, klausījuši šīs valsts likumiem, varbūt pat kaut kādā mērā ticējuši šīs valsts oficiālajai ideoloģijai. Mūsdienu vēstures izpratne apgalvo, ka viņi visu šo mūža daļu pavadījuši ciešanās, apspiestībā un melos. Būtībā tā bijusi veltīga, lai arī no viņiem neatkarīgu apstākļu dēļ.

Tas ir spēcīgs apgalvojums — lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju lielu sava mūža daļu pavadījuši veltīgi. Biji skolotājs un audzināji bērnus? Veltīgi, jo tu taču viņiem mācīji komūnistu ideoloģiju. Strādāji fabrikā un būvēji vagonus, kas ripo pa Latvijas dzelzceļiem vēl joprojām? Veltīgi, jo tu ar savu darbu balstīji naidīgas okupācijas varas ekonomiku, kas bez tavas palīdzības būtu sagruvusi ātrāk. Biji celtnieks un palīdzēji uzcelt skolu vai kultūras namu? Veltīgi, jo tu uzbūvēji šausmīgi neglītu ēku, kas pēc iespējas ātrāk jānojauc. Ja vien tu nebiji disidents, kas aktīvi cīnījās pret padomju varu, visu to, ko tu tolaik paveici, vieglu roku var norakstīt kā veltīgu.

Tādēļ latvieši cenšas aizmirst, ka padomju laikos (kā jau visos laikos) viņi galvenokārt centās dzīvot puslīdz normālu dzīvi, nevis visu laiku cieta un cīnījās. Ja arī tiek pētīta LPSR vēsture, tad tikai, lai noskaidrotu, cik mēs daudz cietām, nevis to, kā mēs tad dzīvojām. Ja ir iespēja nojaukt vai pārbūvēt kādu LPSR celtu ēku, tad tas ar prieku tiek darīts, neaizdomājoties, ka mēs iznīcinām unikālus arhitektūras pieminekļus (arhitektūras piemineklis nozīmē nevis to, ka ēka ir neticami daiļa, bet gan to, ka tā ir neaizstājama sava laikmeta liecība.) LPSR laikos sabūvētās rūpnīcas tika pasludinātas par nebeidzamu ļaunumu, kam mūsdienās nav vietas, un gandrīz pilnībā iznīcinātas. Tās, kas izdzīvojušas tik tālu, darbojas veiksmīgi un ar peļņu, bet par to izcelsmi — un to, cik peļņas dotu pārējās, ja tās būtu palikušas — īpaši bieži nerunā. Nav pieņemts.

Lai nu būtu. Jau no 700 verdzības gadu laikiem latviešiem patīk uzsvērt, cik ļoti viņi ir cietuši. Taču vismaz tiem, kas jūt, ka viņiem nav par ko kaunēties, es atļaušos pateikt paldies. Paldies par to, ka mēs tomēr joprojām runājam latviski. Paldies par to, ka mums ir vecie vilcieni, ko pārbūvēt, un rūpnīca, kur tos pārbūvēt, un mums nav uzreiz jāpērk jauni. Paldies par to, ka Rīgā ir tilti, pa kuŗiem tikt pāri Daugavai. Paldies par tām padomju laika tradīcijām, kuŗas mēs esam aizguvuši un tagad esam svēti pārliecināti, ka tās ir mūsu pašu (piemēram, hokeju vai „latvisko virtuvi“.) Galu galā — paldies par to, ka savas dzīves sākumā man tomēr bija, ko ēst, ko vilkt mugurā un kur dzīvot. Protams, nekas izcils jau nebija, taču, ja visi būtu tikai cietuši un grāvuši padomju sistēmu, man nebūtu ne tik.

Paldies.

Advertisements

10 Responses to “Tas nenotika ar mums”


  1. 1 po marts 8, 2008 plkst. 11:31 priekšpusdienā

    sorry, bet tu esi pilnīgs mu*aks un ar šo esi sabojājis visu labo priekšstatu par savu lapu

  2. 2 cyxob marts 8, 2008 plkst. 11:58 priekšpusdienā

    улыбнуло: komūnisti 🙂 laikam tādi, kas dzīvo komūnās. vai pēc jaunajiem neatkarīgās Latvijas latviešu valodas likumiem tā jāraksta? par to aritektūru – pilnīgi piekrītu. hruščovkas un XXX sēriju mājas sabruks pašas, pārējo nojauks. ko rādīsim bērniem?

  3. 3 Aigars marts 8, 2008 plkst. 2:26 pēcpusdienā

    Labs raksts. Es arī uzskatu ka mūsu vēstures liecības ir jāsaglabā – pilnīgi visas. Tas ir absurdi izlikties ka mēs nedzīvojām LPSR. Protams ka tā nebija ciešanu pilna dzīve – bija arī labi notikumi u būtu varējuši būt arī labāki – Rīgas Metro pimēram. Tas nenozīmē ka ir jāaizmirst pāridarījumi. Tas bija pretrunīgs laiks mūsu vēsturēm:)

  4. 4 nuclearsecrets marts 8, 2008 plkst. 2:28 pēcpusdienā

    po: paldies par viedokli. Būtu ļoti priecīgs, ja pacenstos to arī pamatot. Vai varētu sīkāk? Uzreiz piebildīšu, ka “Labāk prasi savai draudzenei Tatjanai Ždanokai” nav pamatots arguments. Es nenoliedzu Latvijas okupāciju, es esmu pārliecināts, ka PSRS mums nedeva neko tādu, ko mēs paši nebūtu sasnieguši, vēl vairāk — es esmu pārliecināts, ka mēs paši būtu sasnieguši daudz vairāk. Es esmu neiedomājami priecīgs, ka PSRS vairs nepastāv, un nekad mūžā negribētu, lai tā atkal nāktu atpakaļ. Taču es esmu arī pārliecināts, ka tie cilvēki, kas toreiz darīja to, ko varēja, nav to darījuši veltīgi. Esmu priecīgs un pateicīgs, ka viņi šādos apstākļos tomēr spēja panākt, lai Latvijā būtu kaut kāda attīstība un kaut niecīga, bet tomēr dzīves līmeņa uzlabošanās. Redziet, es esmu pārliecināts, ka, lai kādi arī apstākļi nebūtu, jācenšas darīt labāko, kas tajā brīdī iespējams.

  5. 5 Grrr marts 8, 2008 plkst. 8:10 pēcpusdienā

    Šķiet ļoti cilvēcīgs un saprātīgs ieraksts.

    P.S. Nē, mana pieaugusī dzīve nav padomju laikā — esmu kāreiz šķeltnes laika bērns — daļu bērnības PSRS, visu pieaugušo dzīvi: LR.

  6. 6 niito marts 9, 2008 plkst. 5:18 pēcpusdienā

    Lūk, lūk, es jau arī par to pašu! Vien nevajag teikt, ka LPSR vēsture vienmēr tiek pētīta kā ciešanu vēsture. Pēc iepazīšanās ar šo jaušams, ka ir arī citādi viedokļi.

    Kas attiecas uz komūnismu: šāda rakstība parāda etimoloģiju, padomju valodas politika noslēpa gan šim gan, citiem vārdiem. Tomēr, ja reiz raksta “komūnisms”, tad prasās arī pēc “fabrīkas” un “mūzeja”.

  7. 7 Izliecies marts 9, 2008 plkst. 9:46 pēcpusdienā

    Skolā arī stāstīja, kā pēc 91. gada skolotājiem bija jāmet kažoks uz otru pusi, kad latviešu literatūra un vēsture kļuva svarīga. Saka, ka tagad esam iebraukuši otrā galējībā, kad nemāca vairs par krievu literātiem 🙂

  8. 8 Gints Plivna marts 12, 2008 plkst. 12:14 pēcpusdienā

    Labs raksts. Runājot par to pašu Zemkopības ministriju es uzskatu ka pie tās piebūvētā sīkākā stikla kaste blakus nav ne par matu labāka, kā ZM ēka. Un to pašu var teikt par vairākām Vecrīgas ēkām, tas pats nožēlojamais Triangula bastions, metāla būris ar norūsējošām skrūvēm blakus universālveikalam, “pazemes garāžas” blakus Jēkaba kazarmām utt. Formālais iemesls ir nesaprotamā tieksme iznīdēt padomju paliekas, bet reālai parasti ir vēlme uzcelt kaut ko vietā un grābt $$$.
    Savukārt patoloģiskā vēlme visu noliegt, kas bija PSRS laikos ir pa daļai brivlaisto vergu filozofija – esmu brīvs, neko negribu atcerēties, ka tikai visu aizmirst! Tas pats Okupācijas muzejs kopā ar Triangula bastionu un bleķa kasti blakus unītim būtu jāatstāj kā liecība, kā nevajag būvēt. Nebūt ne viss, kas bija PSRS laikos, bija slikts, tāpāt kā nebūt ne viss, kas ir šodien, ir labs. Bet diemžēl vairums ļaužu nez kāpēc krīt tikai absolūtās galējībās – vai nu balts vai melns…

  9. 9 garāmgājējs marts 12, 2008 plkst. 3:42 pēcpusdienā

    …’vairums ļaužu’ ir tā sauktā ‘pelēkā masa’, bet atzīt sevi par viduvējību neviens negrib — tāpēc arī ‘radikāli’ uzskati, melni-baltas galējības…

    p.s. imo — komūnisms un komunisms nav viens un tas pats… 😉

  10. 10 tanstaafl marts 17, 2008 plkst. 1:10 pēcpusdienā

    Godīgi sakot, lielākā daļa padomju laikā uzcelto māju vienkārši ir šaušalīgi neglītas. Un labu daļu (nevis visas, starp citu) neglītu ēku es patiešām labprātāk redzētu nojauktas – neatkarīgi no tā, kad tās celtas (Triangula bastionu es aizsvilinātu ar lielāko prieku).

    Arī: ja jāizvēlas starp glītu un neglītu arhitektūras pieminekļu aizsargāšanu, uzmini, kurus es izvēlētos.


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s





%d bloggers like this: