Tēja zaļā ar cepumiem smilšu

Cik ievēroju, maniem dārgajiem lasītājiem tīri labi patika mani padomi par pieturzīmju lietošanu. Tā ir jauka sakritība, jo latviešu valoda ir viena no tām retajām jomām, par ko man ir ne tikai viedoklis, bet arī zināšanas. Tādēļ šoreiz norādīšu uz kādu citu valodas kļūdu, kas latviešu valodu kropļo ne mazāk par defises jaukšanu ar domuzīmi.

Izdariet nelielu eksperimentu — nākamreiz, kad kaut kur iepērkaties, pievērsiet uzmanību preču nosaukumiem uz cenu zīmēm! Ja vien neiepērkaties veikalā, kur strādā izbijuši latviešu valodas skolotāji, visticamāk, tur būs tādi uzraksti kā „Piens Limbažu maztauku“, „Siers Holandes Cesvaines“ „Pelmeņi „Iecienītie““ un „Kūka medus“. Lai lietas kļūtu vēl mīklainākas, blakus „Pienam Limbažu maztauku“ noteikti stāvēs „Valmieras piens“, bet „Sieram Holandes Cesvaines“ — „Mālpils siers“.

Ko dārgie tirgotāji vēlas mums pateikt? Vai to, ka latviešu valodas gramatika ir tik mistiska lieta, ka dažu pilsētu nosaukumus raksta pirms lietām, kas no viņām nāk, bet dažus — pēc? Bet kādēļ tad autoostā biļetes pērk gan uz Valmieras, gan Limbažu autobusiem, nevis Valmieras autobusu un autobusu Limbažu? Un nekad arī neesmu dzirdējis, ka kāds pircējs prasītu: „Man, lūdzu, gabaliņu kūkas medus!“ Vai tas nozīmē, ka raksta tā, bet izrunā citādi? Ja tirgotājiem taisnība, tad latviešu valoda ir satriecoši grūta padarīšana, un mums nevajadzētu pukoties, ka tik daudzi cilvēki latviski runā ar kļūdām — kas gan to visu var iemācīties?!

Laimīgā kārtā tirgotājiem nav taisnība: pareizs ir tikai viens variants. Atcerēsimies pamatskolas gramatiku! Noteikti atceraties, ka jums skolā lika analizēt teikuma uzbūvi. Teikuma priekšmetu vajadzēja pasvītrot ar vienu strīpiņu, izteicēju ar divām, apzīmētāju ar vilnīti un tā tālāk. To jums nelika darīt tikai tādēļ, lai skolotāja varētu apmierināt savas sadistiskās tieksmes (lai gan, protams, arī tādēļ) — šīm mocībām (vismaz teorētiski) vajadzēja jums iemācīt, kāpēc „Piens Limbažu“ nedrīkst teikt. Mēģināsim kopīgi atcerēties:

Šeit mums ir neliels teikumiņš. Lai jūs nemulsina tas, ka teikums ir tik īss — teikumam pietiek arī ar vienu vārdu. Tas ir visīstākais teikums, un uz viņu attiecas visi latviešu valodas teikuma uzbūves noteikumi (izņemot to, ka galā jāliek pieturzīme — tas ir nosaukums, un nosaukumiem pieturzīmes galā parasti neliek — tā glītāk). Tātad: kas šeit būtu teikuma priekšmets? Atcerieties, tas atbildēja uz jautājumu „Kas?“ Tātad?

Izsmiesimies par manu palīgskolas audzēkņa cienīgo līniju un turpināsim. Izteicēja šeit nav, tāpēc meklēsim apzīmētāju. Atcerieties, atbildēja uz jautājumu „Kāds?“ Tātad — kāds piens?

Nu re. Tagad seko ļoti vienkārša lieta, ko der ielāgot: latviešu valodā apzīmētāju liek pirms tā teikuma locekļa, ar ko viņš biedrojas, šajā gadījumā — pirms teikuma priekšmeta. Tātad: tikai un vienīgi „Limbažu piens“, „Holandes siers“, „„Iecienītie“ pelmeņi“ un „Medus kūka“.

Ja runa būtu tikai par uzrakstiem uz cenu zīmēm, šeit arī varētu beigt. Tomēr, lai aina būtu pilnīgāka, jāpiemin arī citi gadījumi.

Pirmkārt, noteikti būsit pamanījuši tādus nosaukumus kā „Galerija „Laipa““, „Lielveikals „Ūķis““ un „Kinoteātris „Gaisma““. Vai šie būtu izņēmumi? Nebūt nē! Visi vārdi šajos nosaukumos atbild uz vienu un to pašu jautājumu — „Kas?“ Tātad viņi kopā visi veido vienu teikuma locekli — šajā gadījumā teikuma priekšmetu.

Otrkārt, dažreiz tomēr apzīmētāju var rakstīt aiz tā vārda, ar ko viņš biedrojas. Tad to sauc par savrupinājumu un attiecīgi arī atdala — vai nu ar komatu, vai ar domuzīmi. Jāpiebilst, ka tik īsā teikumā kā „Medus kūka“ tas diez vai derēs — „Kūka — medus“ neizskatīsies diez ko pārliecinoši. Bet gaŗākiem — tieši laikā:

Nu re! Nu vien atliek mums visiem ielāgot, kā ir pareizi, un skaļi smieties par tirgotājiem, kas raksta nepareizi. Kas zina, sakaunēsies un labosies.