Domā atšķirīgi. Un ar „domā“ mēs gribējām teikt „pērc“

(Piezīme tiem, kam patīk piekasīties: ar „Intel procesors“ es šajā apcerējumā apzīmēšu Intel x86 procesorus. Es lieliski apzinos, ka tīri tehniski ņemot tas nav gluži viens un tas pats, taču praktiskiem mērķiem abi jēdzieni ir gana tuvi, lai tos varētu lietot kā sinonīmus.)

Vai kādreiz esat ievērojuši reklāmas, kas mudina: „Neesi tāds kā visi, lieto [produkta nosaukums]“ vai „Neseko masām, domā pats, pērc [vēl kāda produkta nosaukums]“? Ja esat, noteikti būsit nodomājuši: „Nē, nu kuŗš lohs uzķeŗas uz kaut ko tādu? Kuŗš gan varētu noticēt, ka izcilākais veids, kā pasvītrot tavu personību, ir pirkt to un to?“ Dārgie draugi, man jums ir atbilde — es esmu viens no viņiem. Gluži kā smēķētājs, es lieliski apzinos, ka nedaru pareizi, bet nekā nevaru sev padarīt. Es pats saprotu, cik mana rīcība ir absurda: mana izvēle ir tikai šķietama un būtībā es pērku to pašu, ko pārējie, tikai ar citu etiķeti, attiecīgo produktu alternātīvais tēls ir apzināts mārketinga smagsvaru veidojums, un tas, ko es uzskatu par savas dažādības izpausmi, patiesībā ir ierindošanās pavisam noteiktā un nebūt ne mazā mērķauditorijā — bet arī pasakā par brīnuma stabulīti tie, kas padzirdēja stabules skaņas, jau nemaz negribēja brangi izdancoties, taču kājas pašas cilājās.

Savā tieksmē būt komerciāli atšķirīgam es pastāvīgi meklēju iespēju krist arvien zemāk. Ja es varētu izvēlēties starp Coca-Cola un Pepsi, es noteikti pieprasītu Dr Pepper. Ja man sakārotos neveselīgas pārtikas un es gudrotu, vai iet uz Makdonaldu vai pelmeņiem, es katrā ziņā nosūkstītos par to, ka Latvijā nav Burger King. Un, saprotams, man nav neviena paša Windows datora — man ir liela, melna kaste, uz kuŗas stāv Linux, un mazs, balts un neticami skaists makintošs.

Bet manam makintošam ir vēl kāda īpaši jauka iezīme. Proti — viņš ir pats, pats pēdējais aibuks, kuŗu laida klajā vēl ar PowerPC procesoru. Tas nozīmē, ka viņš no PC atšķiŗas ne tikai pēc operētājsistēmas un mirdzoša ābolīša uz vāka — viņam arī uzbūve ir citāda. Ja es pēkšņi nez kāda dīvaina iemesla dēļ uz viņa mēģinātu uzlikt Windows, es to nevarētu izdarīt. Un ilgu laiku bija arī otrādi — ja es pēkšņi uz PC sadomātu uzlikt Mac OS, arī to es nevarētu. Tās bija divas pavisam atšķirīgas mašīnas, un, ja tu gribēji Mac OS, tev vajadzēja makintošu ar PowerPC procesoru. Katrā ziņā manu atšķirties alkstošo sirdi šis fakts ļoti ielīksmoja.

Neba nu Apple pati šo faktu neapzinājās — ne tikai apzinājās, bet plaši izmantoja, lai uzsvērtu savu atšķirību un (šķiet, Apple vienmēr šos jēdzienus lietojusi kā sinonīmus) pārākumu. Viņi rādīja reklāmas ar gliemežiem, kam pielīmēti Intel procesori. Apple vadītājs un vienlaikus daudzu ļaužu apziņā dieva vietnieks zemes virsū Stīvs Džobss katrā puslīdz lielā uzrunā neaizmirsa piebilst, cik ļoti ātrāki ir makintošu lieliskie PowerPC procesori. Visbeidzot, Apple pat ņēmās skaidrot, ka tas, ka Intel procesoriem vairāk megahercu, vēl nekā nenozīmē.

Un, lai arī pirmajā brīdī tas var šķist diezgan vārgs aizbildinājums, viņiem ir taisnība — tie ir tikpat dziļi maldi kā plaši sastopamais uzskats, ka digitālā fotoaparāta kvalitāti nosaka megapikseļu skaits. To, kuŗš procesors ātrāks, nenosaka pēc tā, kam vairāk megahercu — to nosaka pēc tā, kuŗš ātrāk spēj izpildīt vienu un to pašu uzdevumu, gluži kā fotoaparātu kvalitāti salīdzina pēc tā, kam sanāk labākas bildes. Ņemsim piemēru. Iedomāsimies, ka mums ir divi vienlīdz lieli smilšu kalni, teiksim, piecas tonnas katrs. Mums viņus vajag norakt un smiltis aizvest divus kilometrus tālāk. Ņemam 2 komandas. A komandā noliekam astoņus strādniekus, izsniedzam astoņus pašizkrāvējus un astoņas lāpstas, bet B komandai iedalām tikai piecus strādniekus, kam izsniedzam piecas lāpstas un vienu pašizkrāvēju. A komandā katrs strādnieks savā pašizkrāvējā iemet vienu lāpstu smilšu un pats tūliņ arī ved prom, savukārt B komandā strādnieki visu laiku tikai beŗ smiltis pašizkrāvējā, līdz tas ir pilns, un tad ved to prom. Kas notiek? Vienbrīd šķiet, ka A komanda strādā daudz ātrāk — tur ir vairāk strādnieku, un pašizkrāvēji brauc prom daudz biežāk, savukārt B komandas pašizkrāvējs vēl pat negrasās kustēties no vietas. Turklāt izskatās, ka katrs A komandas strādnieks dara daudz vairāk nekā B komandas strādnieks — pirmie visu laiku gan rok, gan aizved, bet otrie tikai un vienīgi lāpsto. A komanda noteiktā laika posmā paveic daudz vairāk darbību — citiem vārdiem sakot, megahercu noteikti ir vairāk. Un tomēr ir pilnīgi skaidrs — B komanda kalnu noraks un pārvedīs ātrāk. Viņiem ir mazāks darbību skaits, viņi darbības vienkāršojuši tik ļoti, cik vien viņi var — un tomēr šīs vienkāršotās darbības viņi var paveikt ātrāk un ar mazāku piepūli. Būtībā tā arī ir galvenā atšķirība starp Intel (A komanda) un PowerPC (B komanda) procesoriem — jeb, tehniskāk (un precīzāk) izsakoties, starp CISC un RISC procesoru arhitektūru.

Protams, vietā jautājums — bet kā gan kāds vispār spēja izdomāt tik neveiklu veidu, kā pārvadāt smiltis? Pieņemsim, ka smilšu kalnu pārrakšana cilvēcei visu laiku bijusi svarīga — tik svarīga, ka pašos pirmsākumos, kad nebija pašizkrāvēju un pat ne ķerru, viņi bija gatavi izraktās smiltis tāpat uz lāpstas nest tik tālu, cik vien vajadzīgs, un pēc tam atkal iet atpakaļ, lai sāktu visu no gala. Tad šāda ņemšanās ir pavisam saprotama — tehnikas attīstība ir tik zemā līmenī, ka šķiet pašsaprotami vienam strādniekam vienlaikus likt darīt pēc iespējas vairāk. Taču tad, kad parādās ķerras un pēc tam arī pašizkrāvēji, jau ir paguvusi izaugt vesela strādnieku paaudze, kas pieradusi strādāt tieši tā — un arī jauno tehniku tā izmanto tieši tāpat. Ar laiku strādnieki, protams, sāk saprast, ka ar jauno tehniku var strādāt arī citādāk — it īpaši tāpēc, ka viņiem blakus parādās otra komanda, kas gan nav tik liela, bet tiešām strādā ātrāk. Tomēr starp strādniekiem ir gana daudz pieredzējušu vīru, kas citādi strādāt nemāk, bet ir pārāk labi strādnieki, lai tos uzreiz atlaistu. Tā nu viņi mēģina izgudrot jaunus veidus, kā strādāt ātrāk un tomēr paturēt arī vecos strādniekus. Teiksim, viņi gan ļauj vecajiem strādniekiem pašizkrāvējā bērt tikai vienu lāpstu, bet pēc tam viņi nevis brauc visus divus kilometrus, bet tikai pāris metrus un smiltis pēc tam pārbeŗ lielākā pašizkrāvējā, ko jau piebeŗ pilnu. Pa to laiku vecie strādnieki, kas savulaik vēl skraidīja ar lāpstām un bez pašizkrāvējiem, aizgājuši pensijā, bet nu jau arī jaunie strādnieki citādi strādāt neprot. Ja kāds pēkšņi sadomātu atvērt pats savu kalnu pārrakšanas uzņēmumu, kuŗš ar tik arhaiskām metodēm neķēpātos, viņam būtu ļoti grūti gan atrast tam darbiniekus — vajadzētu vai nu pārvilināt un pāraudzināt vecos, vai pavisam no sākuma apmācīt pašam savus, gan arī dabūt piemērotu aprīkojumu — ja pašizkrāvējs būvēts pāris lāpstām, tonnas tajā neiekrausi. Atšķirīgā uzbūve gan nodrošinātu efektīvāku darbu, tomēr līdz šai efektivitātei nonākt būtu aplam dārgi, ilgi un sarežģīti — un daudzi noteikti nolemtu, ka tas nav tā vērts un tad jau labāk pieciest dažus aizvēsturiskus paņēmienus.

Tieši šādas ķibeles piemeklēja arī Apple. Viņi ilgu laiku braši centās tās pārvarēt — gan paši rakstīja programmas PowerPC procesoriem, gan slēdza savienību ar IBM un Motorola, kas ražoja PowerPC procesorus, tomēr arī viņi pamazām sāka pamanīt, ka cīnīties pret vairākumu kļūst arvien grūtāk. Ja agrāk daudzas programmas bija pieejamas tikai makintošiem (piemēram, daudzi Adobe produkti savu dzīvi sāka tieši šādi), tad tagad arvien vairāk programmu bija pieejamas tikai Windows datoriem. Turklāt makintoši nebūt nav pats lielākais PowerPC procesoru izmantotājs: visas mūsdienu spēļu konsoles — gan Nintendo Wii, gan Sony PlayStation 3 un pat Microsoft Xbox — izmanto tieši PowerPC procesorus, un tās pārdod daudz lielākos apjomos. Nav pārsteidzoši, ka IBM un Mototola arvien vairāk uzmanības pievērsa tieši spēļu konsoļu procesoriem, makintošus atstājot novārtā. Un tā kādu dienu Apple apjauta — ja tu nevari viņus uzvarēt, tad pievienojies viņiem, un nolēma pāriet uz Intel procesoriem.

Rezultātā tagad Apple datori no PC atšķiŗas tikai un vienīgi pēc programmatūras, kuŗu turklāt var nomainīt, dizaina un cenas — viss pārējais ir uz mata tāds pats. Tagad uz makintoša var uzlikt Windows, un uz PC var uzlikt Mac OS. Apķērīgi ļaudis pat pasākuši tirgot PC ar Mac OS virsū — un tie darbojas tikpat labi kā īstie makintoši, ja ne vēl labāk. Vārdu sakot, makintoši vairs nav inovatīvi un atšķirīgi datori ar inovatīvu un atšķirīgu operētājsistēmu. Tie tagad ir pavisam parasti datori — tiesa, joprojām ar inovatīvu un atšķirīgu operētājsistēmu, taču tā tagad ir tikai un vienīgi viena no vismaz trim plaši izplatītajām PC operētājsistēmām.

Acīmredzot domāt tik ļoti citādi tomēr izrādījās par grūtu.

Advertisements

15 Responses to “Domā atšķirīgi. Un ar „domā“ mēs gribējām teikt „pērc“”


  1. 1 Reinis marts 1, 2009 plkst. 3:03 pēcpusdienā

    Es no sākuma domāju, ka tu būsi nopircis AMD procesoru un stāstīsi par kaut ko par Intel un Core i7, bet izrādās, ka tomēr esi atradis kārtējo veidu, kā nepateikt neko aktuālu. Vairāk kā tūkstoš vārdi par trīs gadus vecām ziņām. Viss noteikti tikai iegansts, lai jakstītu “r”, kas izklausās pēc “j”.

  2. 2 nuclearsecrets marts 1, 2009 plkst. 3:12 pēcpusdienā

    Reini, es tak kopš sākta gala pavisam apzināti esmu sevi pozicionējis kā jaunieti, kas raksta pārgudrus apcerējumus par mūžvecām lietām, nevis pēdējos jaunumus. Tad jau tikpat labi tu varētu, piemēram, pārmest Latvijas Balzāmam, ka viņi to vien dara, kā alkoholiskos dzērienus ražo.

  3. 3 Reinis marts 1, 2009 plkst. 3:22 pēcpusdienā

    Kāpēc tev liekas, ka es viņiem to nepājmetu?

  4. 4 nuclearsecrets marts 1, 2009 plkst. 3:31 pēcpusdienā

    OK, tad tev vienkārši patīk pārmest pārmešanas pēc, jo nekāda loģiska pamata pārmest kādam to, ka viņš dara tieši to, ko no viņa sagaida, nav. Es jau neko nesaku, vienmēr būt pret ir ļoti jauka nodarbe, pašam tīri labi patīk. Taču man ir aizdomas, ka LB tomēr nebūtu dziļi prātīgi sākt ražot limonādi tikai un vienīgi tādēļ, lai apmierinātu kādu mūžīgo opozicionāru — kuŗš (visticamāk) tūdaļ pēc tam metīsies iebilst, cik gan stulbi ir tas, ka LB ražo limonādi. Tāpat arī es turpināšu vien rakstīt to, kas patīk pašam.

  5. 5 Reinis marts 1, 2009 plkst. 3:57 pēcpusdienā

    Tipiski: tu centies jūpēties par citiem, bet viņi ir kā mazi bēbīši un sauc to par autoritārismu.

  6. 6 kintu marts 1, 2009 plkst. 6:49 pēcpusdienā

    Interesants salīdzinājums, bet diemžēl tas pilnīgi pretēji. RISC procesori ir A komanda, kas izpilda vienkāršākas operācijas, bet dara to ātrāk, savukārt CISC dara sarežģītākas lietas, bet ilgāk.

    Un jaunākie Intel procesori bieži realizē CISC operācijas, apakšā izmantojot RISK, tāpēc šī starpība starp RISC un CISC ir lielā mērā izzudusi. Ja vecos strādniekus nevar iemācīt strādāt jaunā veidā, tad vienkārši var likt viņiem visu laiku tikai izkrāvējā. Un kad tas ir pilns, viegli apmācāmais jaunais strādnieks to ved izgāzt. Vēl labāk ir iedot divas tačkas – kamēr ved izgāzt vienu, tikmēr otra ir piekrauta. To šodien izmanto arī Intel procesori.

  7. 7 cyxob marts 2, 2009 plkst. 4:12 pēcpusdienā

    mmmm makintošs…
    es gan neesmu atšķirīgs. lietoju linux, firefox, gedit, anjuta, openoffice. kā visi pagasta pareizie 😉

  8. 8 nuclearsecrets marts 2, 2009 plkst. 5:27 pēcpusdienā

    kintu — Ka tevi jupis, taisni to es ar gribēju pateikt 🙂 Man likās, ka taisni A komanda visu dara vienlaikus, un B visu sadala vienkāršākās. Oh well.

    cyxob — Ir jau, saprotams, Makintošs forša manta, tomēr es arī uz viņa galvenokārt izmantoju visādas brīvās programmas. Tie klātpieliktie Apple brīnumi — tur iLife, iWork un kas vēl ne — it kā ir jauki, bet visu dara tieši tā, kā viņi ir izdomājuši, nevis tā, kā tu gribi. Ir jau viņiem taisnība, parasti viņi tiešām zina labāk — bet kaut kā dūša apskrienas, ka tev atliek tikai pieņemt to, ko izgudrojis kāds cits.

  9. 9 interneta Decembris 17, 2014 plkst. 5:46 pēcpusdienā

    Diemžēl atšķirīga domāšana ir tas, kas savel visu kopā, žēl ka mēs visi tā nedomājam !

  10. 10 LV janvāris 6, 2015 plkst. 7:35 pēcpusdienā

    Doma jau laba, bet vai strādā realitātē?:)

  11. 11 Bikko janvāris 17, 2015 plkst. 10:51 priekšpusdienā

    Es domāju, ka jā, un kā vēl! Pamēģini zināsi 🙂


  1. 1 Jūras krupim grāvī nemaz tik grūti nav « Kodolfizikas noslēpumi par zemāku cenu Atsauces paziņojums par marts 18, 2009 plkst. 7:29 pēcpusdienā

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s





%d bloggers like this: