Atomenerģija? Jā, lūdzu!

Cik daudz jūsu mājā ir ierīču, kas darbojas ar elektrību? Saskaitījāt? Iedomājieties, ka trīs ceturtdaļas no tām vairs nevarēsit lietot. Ko atmetīsit? Neskatīsities televizoru? Nelietosit datoru? Dedzināsit svecītes? Tagad iedomājieties, ka šāda izvēle jāizdara veselai valstij. Kam atslēgt vispirms — dzīvojamām mājām, rūpnīcām, birojiem? Ko darīt tad, ja nepietiek arī skolām un slimnīcām?

Tieši šādu problēmu 2009. gadā nāksies risināt Lietuvai. Patlaban apmēram trīs ceturtdaļas Lietuvas elektroenerģijas saražo viena elektrostacija. Šī elektrostacija nededzina naftu vai gāzi, tātad tā nav atkarīga no Krievijas labvēlības un neveicina globālo sasilšanu. Šīs elektrostacijas izbūvei nebija nepieciešams appludināt lielas teritorijas un iznīcināt kultūrvēsturiskus pieminekļus. Šī elektrostacija izmanto ļoti efektīvu enerģijas avotu, tajā nav notikušas avārijas, un tā sniedz darbu veselai pilsētai. Šai elektrostacijai ir tikai viens trūkums: tā ir atomelektrostacija, un atomelektrostacija jau kopš 1986. gada vairs nav pieņemams elektroenerģijas ražošanas veids.

Kas tad notika 1986. gadā? Lūk, kas. Padomju Savienība bija pasludinājusi atomenerģiju par vienu no enerģētikas programmas prioritātēm un tāpēc sāka visā valstī būvēt atomelektrostacijas. Savukārt kvalitāte un drošība Padomju Savienībā prioritāte nebija, tādēļ viņi izgudroja stipri vienkāršotu atomreaktora veidu, apgalvojot, ka tas ir tikpat drošs kā citi reaktori. Šos reaktorus uzstādīja arī Černobiļas AES.

1986. gada 26. aprīlī Černobiļas AES tika veikta — ironiskā kārtā — drošības pārbaude, lai noskaidrotu, vai reaktors spējīgs darboties, ja tam netiek piegādāta elektrība (viņš gan ražo elektrību, bet viņam pašam arī tā ir nepieciešama, lai darbotos.) Pārbaudi bija plānots veikt agrāk, taču tā tika atcelta uz nakti, kad to veica kolektīvs, kas nu nekādi nebija lieli atomenerģijas eksperti. Tālāk sekoja nelaimīgu notikumu virkne: reaktora jauda līdz pārbaudes līmenim tika samazināta pārāk ātri un tā nokritās pārāk zemu; lai to palielinātu, vairākas reizes tika pārkāpti drošības noteikumi; tā kā darbinieki īsti neizprata, kas reaktorā notiek, pārbaudi turpināja, lai gan reaktora aktivitāte bīstami pieauga; visbeidzot tad, kad reaktoru atslēdza, tā jauda savdabīgās konstrukcijas dēļ sākumā strauji palielinājās. Visu šo kļūdu rezultātā atomreaktors uzsprāga un pēc tam arī aizdegās, izbārstot radioaktīvos nokrišņus plašā teritorijā.

Padomju Savienība sākumā uz šo notikumu reaģēja tā, kā parasti Padomju Savienībā reaģēja uz dažādām nepatīkamām lietām: izliekoties, ka nekas nav noticis. Nākamajā dienā pēc avārijas turpat blakus uzbūvētajā Pripetes pilsētā cilvēki staigāja vasaras apģērbā un brīnījās, kāpēc uz ielām ir tik daudz putekļu. 1. maijā turpat netālu esošajā Kijevā rīkoja svētku parādi. Cilvēki soļoja pa ielām un svinēja, neapzinoties, cik radiācijas viņi saņem. Tikai pēc tam, kad ārzemēs cilvēki sāka uztraukties, no kurienes gan tik pie viņiem daudz radiācijas, Padomju Savienība atzina, ka notikusi avārija.

Protams, šajā notikumā acīs duŗas Padomju Savienībā valdošā bezatbildība, vieglprātīgā attieksme pret ļaužu drošību un dzīvību un zemie kvalitātes standarti, kas arī noveda pie avārijas. Tomēr daļa cilvēku tur saskatīja kaut ko citu: skaidru apliecinājumu tam, ka atomenerģija ir nepieļaujami bīstams enerģijas veids, kas pēc iespējas ātrāk jāaizliedz.

Šāda reakcija ir diezgan neparasta. Piemēram, tad, kad nogrima Titāniks, cilvēki secināja, ka kuģiem nepieciešams nodrošināt glābšanas laivas visiem cilvēkiem, nevis to, ka jāaizliedz pasažieŗu kuģi. Kad cilvēki gāja bojā autoavārijās, ražotāji nolēma ieviest drošības jostas, nevis aizliegt automašīnas. Tomēr pēc Černobiļas avārijas cilvēki secināja nevis to, ka atomelektrostacijās atkāpes no drošības normām nav pieļaujamas, bet gan to, ka atomenerģija jāaizliedz.

Atomenerģijas pretinieki ātri vien saprata, ka bailes strādā daudz labāk par loģiskiem skaidrojumiem, tāpēc sacerēja jaunus baiļu stāstus, ko paši nodēvēja par argumentiem pret atomenerģijas izmantošanu. Tie ir apmēram šādi:

1) Jebkuŗā AES jebkuŗā brīdī var notikt otrā Černobiļa. Tikpat labi varētu arī teikt, ka jebkuŗa lidmašīna jebkuŗā brīdī var nokrist un katrs, kas ceļo ar lidmašīnu, būtiski riskē ar savu dzīvību. Tomēr šādi argumenti neņem vērā faktus: aviācija ir drošākais pārvietošanās veids, un nevienā citā atomelektrostacijā ne pirms, ne pēc Černobiļas nav notikusi neviena avārija, kas kaut aptuveni būtu ar to salīdzināma. Upuŗu skaita ziņā nākamā lielākā avārija notika Japānā, kad gāja bojā divi AES darbinieki.

2) AES ir potenciālais teroristu mērķis. Terorisms, šķiet, mūsdienās ir iecienītākais bubulis. Ar to var attaisnot visu, sākot ar iebrukumiem Irākā un beidzot ar AES slēgšanu. Protams, acīmredzams risinājums ir pastiprināt AES drošību, bet tas, protams, nav tik vienkārši, kā to slēgt.

3) AES piesārņo vidi. Mūsdienās būs grūti atrast ko tādu, kas vidi nepiesārņo. Tomēr AES ir daudz tīrāka par lielāko daļu alternatīvu. Kas notiek tad, kad tiek slēgta AES? Cilvēki savu elektroenerģijas patēriņu nesamazina. Viņi vienkārši to iegūst no citiem avotiem, piemēram, sadedzinot naftu, gāzi vai ogles (nemaz nesmejieties, Latvija nopietni apsveŗ iespēju būvēt ogļu TEC. Uzreiz nāk prātā 19. gadsimta ainas ar nokvēpušām pilsētām un pelēkiem bērneļiem, vai nav tiesa?) Šie kurināmie rada ne tikai ogļskābo gāzi, kas veicina globālo sasilšanu, bet arī sēra dioksīdu, kas nodrošina skābo lietu. Bet, protams, tā vairs nav nīstā atomenerģija, tāpēc to var neņemt vērā. Alternātīvie enerģijas avoti, piemēram, vēja elektrostacijas, gan ir ar lielu potenciālu un būtu jāsekmē tālāka to izmantošana un attīstīšana, tomēr nav daudz valstu (izņemot Dāniju), kur tās spētu sniegt būtisku daļu izmantojamās enerģijas. Turklāt arī vēja elektrostacijām piemīt trūkumi, piemēram, vibrācija.

4) AES rada radioaktīvos atkritumus, kuŗus nav iespējams droši uzglabāt. Šis tad arī būtu vienīgais puslīdz pamatotais arguments pret AES. Jā, AES rada radioaktīvos atkritumus, ko nepieciešams uzglabāt simtiem un pat tūkstošiem gadu. Uzreiz gan jāpiebilst, ka izmantoto kodoldegvielu var pārstrādāt un izmantot atkal, tā būtiski samazinot atkritumu daudzumu — liels atomreaktors tā radītu apmēram trīs kubikmetrus atkritumu gadā. Atlikušos atkritumus var vitrificēt, tas ir, sakausēt stiklam līdzīgā masā, kas tos izolē no apkārtējās vides. Tātad radioaktīvo atkritumu uzglabāšanā jau ir sasniegti būtiski atklājumi, un, ja darbs tiks turpināts, problēmu arī varēs atrisināt. Turklāt arī tagad Lietuva savus radioaktīvos atkritumus nesabeŗ lielā, ar plēvi apsegtā kaudzē meža vidu.

Protams, atomenerģija nav atrisinājums visām pasaules problēmām. Mēs tik tiešām izmantojam pārāk daudz enerģijas, un katram no mums jāpiedomā, kā mēs to varētu ietaupīt. Arī atjaunojamie enerģijas ieguves avoti jāizmanto arvien plašāk, un tas jau arī tiek darīts. Tomēr vēl joprojām mēs patērējam daudz vairāk, nekā spējam saražot ar šādiem enerģijas avotiem, un tikmēr atomenerģija ir labākais iespējamais veids, kā šo pieprasījumu apmierināt.

Advertisements

9 Responses to “Atomenerģija? Jā, lūdzu!”


  1. 1 Angelas februāris 17, 2008 plkst. 5:27 pēcpusdienā

    Elitei nekad nebūs pa prātam kas lēts un izdevīgs, jo tad jau vairs nebūs tādas elites. Vienmēr vajag divas vai vairāk lietas, kas rada pārākumu.

  2. 2 Vāks maijs 9, 2008 plkst. 6:12 pēcpusdienā

    Nu, nu, nu…

    1) Par terorismu, galvenokārt ideja nav konkrēti par teroraktu, bet gan par radioaktīvo atkritumu izmantošanu militārajā sektorā, pimēram Indija pirmo atombumbu uzbūvēja tieši no rad. atkritumiem. Protams, terorisms ir iespējams. Ja šobrīd ir valstis, kas iesaka dubultot AES skaitu un izvietot tās politiski nestabilās teritorijās, piem., Lībijā, Argentīnā u.c., nav iespējams kontrolēt režīmus šajās valstīs.. Atomreaktors nozīmē varu un iespēju jebkurai AES valstij radīt ieročus.

    2) Vislielākā problēma ir atkritumu glabāšana, kaut arī viena AES gadā saražo 20-30 tonnas atkritumu, tomēr tie ir augstas bīstamības. Un Ignalinā konteineri glabājas zem klajas debess. Ja runā par ilgstošu glabāšanu… Nez kāpēc mediji LV publisko ziņas, ka Somijā izveidota glabātuve, ja projekts IESPĒJAMS tiks uzsākts tikai 2013. gadā. Šādi projekti tiek izstrādāti tikai 3 valstīs ASV, Somijā, Zviedrijā. Ja ASV projektu izveido, noglabājot pašreizējos atkritumu, miljardus vērtā glabātuve būs pilna, turklāt drošibas pasākumi vecajās glabātuvēs prasīs miljardus. Diez gan lēta enerģija, ne tā???

    3)Turklāt jautājums par ūdeni, ko izmanto AES. Piem, ja Ignalinā darbotos visi 4 reaktori izmantotais ezers vnk uzvārītos, jo 1reakt. 1sec. ievel un izpūš 40000t ūdens… Savukārt ūdens, kurā uzglabājas karstie radioaktīvie stieņi IT KĀ tikšot noglabāti Sibirijā mūžīgā sasalumā, cik nez izmaksā mūžīgs sasalums? hmm… kā tas izpaužās?

    4)Kas vispār seko drošības standartiem, ja Ignalinas 2-3 negadījumi AES tiek uzskatīti par labu rādītāju??? Turklāt AES ir salīdzinoši korumpēta enerģijas forma, ja pat eksperti ir uzpērkami un politiķi izliekas gudrāki par zinātniekiem, jo cenšas pat noteikt laiku, cik ilgi dzesēt stieņus, jo tas samazinātu izmaksas… (un iespējams arī iedzīvotāju skaitu)

    5) Kāpēc AES enerģija NAV lēta? Jo tā nav droša un ir bīstama, tātad jāizlieto daudz līdzekļu, lai nodrošinātu precizitāti un maksimālu drožību.

    6) Izmaksā dargāk, kā saražotā elektrība. AES ekspluatācija ir ~20g, ilga cetniecība un vēl ilgāka slēgšana un demontēšana (reaktoru iekonservē uz 100g tikai tad var sākt demontēt- jātērē resursu projektā, kas neko nesniedz pretim), un par atkritumiem jāgādā gadu tūkstošus nākotnē.

    7) turklāt es negribu, lai mana nodokļos samaksātā nauda tiktu ieguldīta projektā, kam neticu… AES nav ilgspējīga, tas nav risinājums. Arī Latvenergo vadība izteikusi viedokli, ka AES būve nav viņiem tīkams projekts. LV vajadzētu vairāk padomāt par nākotni, jau tagad AES skaidri pauž negatīvu nostāju pret AES, kur tad LV , LT radīs naudu slēgšanai? varbūt valstij vajadzētu atbalstīt alternatīvo resursu izmantošanu, kas būtu ilgspējīgāki un vidi nepiesārņojoši, citādi varam iegrābties tāpāt kā ar mazo HES politiku, kas ļāva politiskajiem spēkiem “atmazgāt naudu”, turklāt visai ērti nopelnīt, saņemot 6X maksu par enerģiju kā no lielajām HES. Galu galā AES ražo tikai elektrību, mēs turpinam patērēt gāzi, degvielu uc.

    8) Nelaimes gadījumu AES notiek, turklāt salīdzinoši bieži, bet kurš ir ieinteresēts to izpaust?

  3. 3 nuclearsecrets maijs 10, 2008 plkst. 10:09 priekšpusdienā

    Vāks: paldies par lielisko komentāru. Kaut vairāk tādu būtu 🙂
    Having said that, man tomēr ir daži iebildumi, kuŗus galvenokārt var apkopot vienā jautājumā: bet ko likt vietā?

    Nenoliedzami, no kodolatkritumiem var uzbūvēt gan atomieročus, gan radioloģiskos ieročus. Atkritumu glabāšana, kā jau minēju arī es pats, tik tiešām ir vislielākā problēma, kas līdz galam vēl nav atrisināta. Ja Ignalinā būtu uzbūvēti visi 4 reaktori, droši vien tas ezers tik tiešām kļūtu pārāk silts — jau ar 2 pietika, lai tur temperatūra paaugstinātos par 3 grādiem. AES celtniecība un demontāža tik tiešām ir dārga, lai gan droši vien nebūs tā, ka maksā dārgāk par saražoto elektrību — ja jau tā būtu, kādēļ tad kāds viņas būvētu. Bet ir viens svarīgs jautājums — ko likt vietā?

    Tas ir svarīgāks jautājums, nekā šķiet. Cilvēces pašreizējie apjomi ir cieši saistīti ar augstu enerģijas patēriņu. Lietošu tēlainu salīdzinājumu: es dzīvoju pie jūras, kur kaijas, kas itin kā skaitās jūras putni, nav nemaz tik bieži sastopamas. Ir, saprotams, bet ne milzīgos daudzumos. Savukārt Rīgā, pie Centrāltirgus milzīgajām atkritumu tvertnēm, kaijas ir bariem — katrā ziņā daudz vairāk nekā jūrmalā. Tas tāpēc, ka pie Centrāltirgus kaijas var dabūt aplam viegli iegūstamu pārtiku, kas ļauj uzturēt daudz lielāku kaiju skaitu. Jūrā viņām jācenšas daudz vairāk, tādēļ tur kaiju ir mazāk. Nu lūk, ar cilvēci ir tāpat kā ar kaijām pie Centrāltirgus atkritumiem — pirms parādījās viegli iegūstama enerģija un viss bija jādara pašiem vai, labākajā gadījumā, ar dzīvnieku palīdzību, uz zemes nebija pārlieku daudz cilvēku. Tad, kad šāda enerģija parādījās — vispirms ogles, pēc tam arī nafta un gāze, — cilvēce sāka aplam strauji vairoties un dara to vēl šobaltdien. Ja piepeši Centrāltirgu slēgtu, diezgan daudzas kaijas noteikti vienkārši nomirtu badā. Tāpat ir ar cilvēci — ja piepeši izsīktu lētā enerģija, stipri iespējams, ka mēs vairs nespētu uzturēt tik lielu cilvēku skaitu. Protams, cilvēki nesēdētu rāmi un negaidītu, kamēr viņi nomirst badā. Mēs noteikti varētu sagaidīt, ka valstis sāks kaŗot, lai iegūtu enerģijas resursus, sāktos plaši nemieri un vardarbība, un liela daļa cilvēku vienkārši viens otru apkautu, pirms vispār paspētu nomirt badā. Daži pesimisti pat apgalvo, ka tā jau arī notiek — sak, paskatieties uz Irāku.

    Tātad — ko likt vietā? Dedzināt vairāk gāzes un naftas? Tā arī domā darīt: kad slēgs Ignalinu, Lietuva uz pilnu jaudu iedarbinās gāzes TEC. Pieņemsim, ka Gazprom ir tik neticami vēlīgs, ka dod tik daudz gāzes, cik vien Lietuva grib. Bet cik ilgi? Gan nafta, gan gāze nav neizsmeļami resursi — tie ir pat ļoti izsmeļami, un daudzviet jau arī izsmelti. Atšķirībā no kaijām, mūsu Centrāltirgus tika slēgts jau pirms miljoniem gadu — klāt nekas nenāk.

    Audzēt biomasu? Bet tā vēl ir jāizaudzē. Arī tas patērē enerģiju, un tur ļoti viegli patērēt vairāk enerģijas, nekā izaudzētā biomasa dod atpakaļ. Saprotams, to var ignorēt, ja biomasas audzēšanai un biodegvielas ražošanai dod dāsnas ES subsīdijas. Bet, ja šādus siltumnīcas apstākļus aizvāc, diez vai biodegviela ir dzīvotspējīga. Turklāt mums vēl joprojām nepietiek pārtikas visiem Zemes iedzīvotājiem — tiešām nebūs glīti, ja mums daļu no tās zemes, kur varētu audzēt pārtiku, nāksies izmantot enerģijas ražošanai.

    Izmantot saules enerģiju? Arī tas ir ļoti dārgi (pati saule jau ir bez maksas, bet viņu jau nepieciešams pārveidot enerģijā, un tas joprojām maksā baltu naudu.) Katrā ziņā tas, šķiet, ir perspektīvākais ieteikums, taču arī to mūsdienās būtu ļoti grūti īstenot — nepieciešams vairāk laika, lai kaut vai saražotu tik daudz saules bateriju. Un pašreizējie naftas un gāzes krājumi nemudina domāt, ka laika ir ļoti daudz.

    Tātad — jā, atomenerģija nav pārlieku izcils risinājums. Taču tā vien šķiet, ka pārējie ir vēl sliktāki. Tāpēc mans viedoklis joprojām ir — pirms atrodam ko labāku, atomenerģija ir labākais iespējamais risinājums. Atomenerģija tiešām nav ilgtspējīga, taču cerams, ka tā var dot pietiekami daudz laika, lai mēs pagūtu pāriet uz labākiem enerģijas avotiem (visticamāk, saules enerģiju).

  4. 4 Grasis maijs 12, 2008 plkst. 12:16 pēcpusdienā

    Man tikai šķiet dīvaini tas, ka cilvēki vislabāk vairojas nabadzīgajās valstīs, piem. Idijā, Ķīnā utt, bet atīstītajās valstīs, kas patērē lielus enerģijas resursus, dzimstība ir daudz zemāka.Kautkas ar tām kaijām te nau ritīgi manuprāt.

  5. 5 nuclearsecrets maijs 12, 2008 plkst. 7:47 pēcpusdienā

    Grasi, tu esi atpalicis par kādiem 10 gadiņiem, Indija un it īpaši jau Ķīna nebūt nav nekādas nabadzīgās valstis, kas nepatērē enerģiju un kur visi vairojas tāpat. Ķīna pēc elektrības patēriņa lepni stāv 2. vietā aiz ASV, Indija ieņem 7.

  6. 6 Grasis maijs 12, 2008 plkst. 8:20 pēcpusdienā

    nu labi tie bija neveiksmīgi piemēri, bet es domāju par tendeci vispār. vai ASV vai Eropā dzimstība ir visaugstākā pasaulē?

  7. 7 nuclearsecrets maijs 12, 2008 plkst. 9:17 pēcpusdienā

    Nē, dzimstība tur pārlieku augsta nav. Taču dzimstība nav vienīgais, kas jāņem vērā. Pirmkārt, tur ir ļoti augsta imigrācija — tēlaini izsakoties, kaijas gan piedzimst citur, bet tad bariem vien metas uz lielāko atkritumu kaudzi. Otrkārt, tur cilvēki dzīvo ilgāk. Kāpēc tad, piemēram, Āfrikā ir tik augsta dzimstība? Skarbi, bet vienkārši: tāpēc, ka tur vajag daudz bērnu, ja gribi, lai vismaz kāds no viņiem izdzīvo tik ilgi, lai par tevi vecumdienās parūpētos. Bads, epidēmijas un kaŗi vidējo mūža ilgumu Āfrikā stipri vien apīsina. Un gan bads, gan epidēmijas, gan kaŗi iet rokrokā ar to, ka tur nepatērē pārlieku daudz enerģijas. Un treškārt, protams, cilvēki tur pieraduši pie noteikta dzīves līmeņa un visādām ērtībām, un viņu sabiedrība sagrūtu, ja to vairs nebūtu. Piemēram, ja pēkšņi benzīns maksātu, pieņemsim, piecus latus litrā, Latvijā mēs varbūt varētu braukt uz darbu ar tramvajiem vai divriteni un lamāt valdību. Ja tā notiktu Amerikā, viņi nekur ar tramvaju aizbraukt nevarētu: vidusšķiras amerikānis dzīvo vismaz stundas brauciena attālumā no sava darba un ar riteni diez ko pabraukt nav spējīgs. Mēs varbūt varētu tāpat kā krievu laikos audzēt pārtiku vasarnīcu piemājas zemītē. Viņiem nav nekādas piemājas zemītes — viņi dzīvo pēc iespējas lielākā mājā, kas iespiesta uz pēc iespējas mazāka zemes pleķīša, un, ja viņi nevar nopirkt pārtiku savā volmārtā, tad viņiem nav, ko ēst. Un uz volmārtu tā pārtika brauc vismaz divtūkstoš kilometru. Saprotams, ka viņi labāk kaŗo, nevis mirst badā. Vārdu sakot, kaijas ne tikai savairojušās, bet arī apvēlušās tā, ka bez Centrāltirgus atkritumiem vairs padzīvot nevar.

  8. 8 Grasis maijs 13, 2008 plkst. 12:34 pēcpusdienā

    Es kautkur lasīju, ka amerikāņiem vidējais dzīves ilgums, deļ viņu dzivesveida sākot samazināties.
    A nav tā ka karš Amerikāņiem maksā dārgāk nekā pārtika? Nevien jau viņiem tā brīvprātīgi nepadodas, nav lētāk vienkārsī nopirkt? Un vai tagad viņiem no Irākas nāk nafta aumaļām? Man ir aizdomas, ka vīņi neko tur nepanāca…

  9. 9 nuclearsecrets maijs 13, 2008 plkst. 2:07 pēcpusdienā

    Nu, Amerika gan bija rēķinājusies ar daudz īsāku kaŗu. Bušs jau 2003. gadā dižojās zem uzraksta “Misija pabeigta” — veselu šovu bija uztaisījis, ar lidošanu iznīcinātājā un nosēšanos uz bāzes kuģa. Būtu zinājis, kā viss beigsies, noteikti nebūtu tā izrādījies.

    Bet kaŗš jau dod Amerikai arī citas lietas, ne tikai naftu (kas tagad tik tiešām izmaksā baltu naudu). Pirmkārt, tas visiem paskaidro, ka jādara, kā Amerika liek, jo citādi Amerika var pie jums uztaisīt elli zemes virsū. Otrkārt, tas skaidri parāda, kuŗš mūsdienu pasaulē ir tas stiprākais. Treškārt, tas nodrošina ASV ieroču industrijai daudz pasūtījumu, bet ASV politiķiem — daudz naudas kampaņas atbalstam no ASV ieroču industrijas. Ceturtkārt, ārējais ienaidnieks ļoti labi palīdz novērst uzmanību no pašu problēmām (it īpaši šo paņēmienu iecienījusi Krievija). Vārdu sakot, Amerikai netrūkst iemeslu, kādēļ kaŗot. Un nauda ar vēl pietiek.


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s





%d bloggers like this: