Mans Scroogled tulkojums

Savulaik sensenos laikos kādā blogā bij publicēts Korija Doktorova stāsta Scroogled tulkojums. Diemžēl tulkojums bij tik šausminošs, ka es nekautrējos izteikt savu sašutumu, uz ko man pilnīgi taisnīgi atbildēja, ka to tulkojumu ikviens, mani ieskaitot, var uzlabot. Tā nu ķēros pie darba.

Drīzi vien sapratu, ka vieglāk būs uztaisīt jaunu tulkojumu, nekā izlabot veco. Tā arī darīju. Rezultātu ar prieku ceļu jums priekšā (pa daļām — gan tāpēc, ka visu vēl neesmu pabeidzis, gan tāpēc, ka arī oriģināls sadalīts pa daļām, gan tāpēc, lai jums gribētos nākt atkal).

Vēl gribu pateikt milzu paldies Mārai par viņas neaprakstāmi derīgajiem vadošajiem norādījumiem un labojumiem, kā arī sākotnējā tulkojuma autoriem un publicētājiem par iedvesmu.

Korijs Doktorovs

Izgūglēts

Google kontrolē tavu e-pastu, tavus video, tavu kalendāru, tavus meklēšanas rezultātus… Kas notiktu, ja tā kontrolētu tavu dzīvi?

„Dodiet man sešas rindiņas, ko uzrakstījis viscienījamākais cilvēks, un es tajās atradīšu ieganstu viņu pakārt.“—Kardināls Rišeljē

„Mēs nezinām par tevi pietiekami daudz.“—Google vadītājs Ēriks Šmits

Gregs ielidoja Sanfrancisko Starptautiskajā lidostā astoņos vakarā, bet, kamēr viņš izstāvēja savu rindu līdz robežpārbaudei, bija jau pāri pusnaktij. Viņš bija izkāpis no lidmašīnas pirmās klases brūni iededzis, neskuvies un atslābis pēc mēneša Kabo pludmalē (trīsreiz nedēļā nirstot ar akvalangu, pārējā laikā pavedinot franču studentes). Kad viņš pirms mēneša brauca prom, viņš bija sadudzis, resnvēderains grausts. Nu viņš bija bronzas dievs, kam stjuartes lidmašīnā veltīja apbrīnas pilnus skatienus.

Pēc četrām stundām robežpārbaudes rindā viņš no dieva atkal bija nokrities līdz cilvēkam. Vieglā eiforija bija zudusi, sviedri tecēja pār viņa pēcpusi un viņa pleci un kakls bija tik saspringti, ka visa muguras augšdaļa šķita kā nospriegota tenisa rakete. Viņa iPod baterijas jau sen bija izbeigušās, un viņš varēja vienīgi klausīties priekšā stāvošā pusmūža pāŗa sarunā.

„Mūsdienu tehnoloģijas brīnumi,“ noteica sieviete, šķībi noskatoties uz netālu esošo uzrakstu: „Imigrāciju nodrošina Google.“

„Man šķita, ka tas sāksies tikai nākammēnes?“ Vīrietis te uzlika galvā, te atkal noņēma lielu sombrero.

Gūglēšana uz robežas. Jēziņ. Gregs bija pametis darbu Google pirms sešiem mēnešiem, pārdodot savas akcijas un „veltot laiku sev pašam“, kas neizrādījās tik aizraujoši, kā viņš bija cerējis. Nākamo piecu mēnešu laikā viņš pārsvarā laboja savu draugu datorus, visu dienu skatījās televizoru un pieņēmās svarā par četrarpus kilogramiem—tajā viņš vainoja to, ka bija mājās, nevis Googleplex kompleksā, kur visu diennakti varēja izmantot labi aprīkotu trenažieru zāli.

Lai gan to, protams, varēja paredzēt. ASV valdība bija izšķiedusi 15 miljardus dolāru, lai uz robežas nofotografētu un noņemtu pirkstu nospiedumus visiem ceļotājiem, bet tā arī nebija noķērusi nevienu teroristu. Acīmredzot valsts sektors nespēja veikt pienācīgu meklēšanu.

Valsts drošības departamenta ierēdnis ar maisiņiem zem acīm blenza sava datora ekrānā, klabinot pa klaviatūru ar cīsiņiem līdzīgiem pirkstiem. Nebija nekāds brīnums, ka vajadzēja veselas četras stundas, lai tiktu laukā no tās sasodītās lidostas.

„Labvakar,“ Gregs strupi noteica, pasniegdams viņam savu sviedriem klāto pasi. Ierēdnis kaut ko noņurdēja, pagrāba to un tad ieurbās datora ekrānā, vienlaikus klabinot klaviatūru. Ilgi. Viņa mutes kaktiņā bija ieķērusies kāda drupača, un viņš izšāva mēli, lai to nolaizītu.

„Ko Jūs man varat pastāstīt par 1998. gada jūniju?“

Gregs pacēla acis no izlidojošo reisu saraksta. „Kā, lūdzu?“

„1998. gada 17. jūnijā jūs alt.burningman vēstkopā nosūtījāt ziņojumu par Jūsu nodomu apmeklēt kādu festivālu. Jūs jautājāt: „Vai narkotiskās sēnes tiešām ir tik slikta doma?“

Izmeklētājs papildu pārbaužu telpā bija kāds pavecāks vīrs, tik kalsns kā izgrebts no koka. Viņš jautāja par daudz nopietnākām lietām nekā par sēnēm.

„Pastāstiet par saviem vaļaspriekiem. Vai Jūs nodarbojaties ar raķešu modelismu?“

„Ko?“

„Raķešu modelismu.“

„Nē,“ Gregs teica, „Nē, nenodarbojos gan.“ Viņš nojauta, kas sekos.

Vīrietis kaut ko atzīmēja un mazliet paklikšķināja ar peli. „Redziet, es tā jautāju tādēļ, ka pie Jūsu meklēšanas rezultātiem un Google e-pasta vēstulēm parādās daudz raķešu modeļu veikalu reklāmu.“

Gregs juta, ka viņam iekšā kaut kas sažņaudzas. „Jūs pārbaudāt manus meklēšanas rezultātus un e-pastu?“ Klaviatūrai viņš nebija pieskāries veselu mēnesi, bet viņš zināja, ka internetā meklētais par viņu varēja pastāstīt vairāk nekā tas, ko viņš stāstīja savam psihoterapeitam.

„Nomierinieties, lūdzu. Nē, es nepārbaudu, ko jūs meklējat,“ vīrietis mazliet izsmejoši teica. „Tas būtu pretrunā ar konstitūciju. Mēs redzam tikai tās reklāmas, kas parādās, kad Jūs lasāt savu e-pastu un lietojat meklētāju. Man ir buklets, kuŗā tas izskaidrots. Kad mēs būsim beiguši, es Jums to iedošu.“

„Bet reklāmas taču nekā nenozīmē,“ Gregs izdvesa. „Man sūta Annas Kulteras zvana melodiju reklāmas katrreiz, kad es saņemu e-pastu no sava drauga Aiovas štata Kulterā!“

Vīrietis piekrītoši pamāja. „Es Jūs saprotu. Un tieši tādēļ es ar Jums te runāju. Kā Jums šķiet, kāpēc tik bieži parādās raķešu modeļu reklāmas?“

Gregs lauzīja galvu. „Labi, pamēģiniet šo. Pameklējiet „kafijas fanātiķus“.“ Viņš bija aktīvi darbojies šajā grupā, palīdzot izveidot mājaslapu viņu „Mēneša kafijas“ klubam. Pirmais mēneša kafijas maisījums saucās „Raķešu degviela.“ Iespējams, ka Google pie „Raķešu degvielas“ izmestu dažas raķešu modeļu reklāmas.

Viņi jau tuvojās finišam, kas kalsnais vīrs uzgāja dažas Halovīnu fotogrāfijas. Meklējot „Gregs Lupinskis“ , tās parādījās trešās rezultātu lapas dziļumos.

„Tā bija ballīte par Persijas līča kaŗu,“ viņš teica. „Sanfrancisko Kastro kvartālā.“

„Un Jūs esat saģērbies kā…?“

„Terorists-pašnāvnieks,“ viņš padevīgi atbildēja. Jau no šiem vārdiem vien viņš saviebās.

„Nāciet man līdzi, Lupinska kungs,“ vīrietis sacīja.

Kad viņu beidzot atlaida, bija jau pāri trijiem naktī. Viņa čemodāni pamesti stāvēja pie bagāžas slīdošās lentes. Tos pacēlis, viņš redzēja, ka tie tikuši atvērti un nevīžīgi aiztaisīti. No stūŗiem spraucās laukā drēbes.

Atgriezies mājās viņš atklāja, ka visas viņa acteku un maiju figūriņu kopijas ir salauztas un viņa jaunā, baltā meksikāņu krekla vidū rēgojas pamatīgs zābaka nospiedums. Viņa drēbes vairs nesmaržoja pēc Meksikas. Tās oda pēc lidostas.

Viņš nedomāja iet gulēt. Nu nē. Viņam vajadzēja to ar kādu pārrunāt. Bija tikai viens cilvēks, kas to saprastu. Laimīgā kārtā viņa šajā laikā parasti bija nomodā.

Otrā daļa šeit.

Advertisements

5 Responses to “Mans Scroogled tulkojums”


  1. 1 Mārēns janvāris 7, 2008 plkst. 9:28 pēcpusdienā

    Bet tu vēl joprojām neesi pārlabojis “tas, ko viņš meklēja internetā,” uz “internetā meklētais” 😛

    🙂

  2. 3 tanstaafl janvāris 9, 2008 plkst. 12:40 pēcpusdienā

    Izlasīju angliski (kurš gan vēlētos lasīt GABALU no stāsta?), un, ja neskaita visai apšaubāmo literāro vērtību, paranoiķis manī vismaz varēja papriecāties par saturu.

    P.S. @#$%^&*, kāpēc prasi meila adresi, ko?

  3. 4 nuclearsecrets janvāris 9, 2008 plkst. 1:53 pēcpusdienā

    Gabals tamdēļ, ka
    a) viss vēl nav pabeigts
    b) lai gribētos nākt vēl.
    Otrais gabals ir gandrīz pabeigts.
    Literārā vērtība nav diez ko augsta, totiesu to var dabūt par brīvu. Par brīvu, eh? Can’t beat the price!!
    Adreses vācu tādēļ, ka plānoju piepelnīties, izsūtot spamu. Un visi tā dara.

  4. 5 Angelas februāris 9, 2008 plkst. 2:08 pēcpusdienā

    nuclearsecrets, Tu taču strādā googlē, maita tāds. 😀


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s





%d bloggers like this: