Archive Page 3

Nepārdod cukurūdeni, maini pasauli

Ja bijāt uz Bāru Nometni un klaiņājāt apkārt, varbūt uzdūrāties jūsu padevīgajam kalpam, kas aizrautīgi klāstīja kādu savu domu. Ja nē, tad ļaujiet man to celt jums priekšā tagad. Tātad: man ir ideja, ko es jau labu laiku esmu apdomājis un tā esmu nonācis līdz plānam, kā šo ideju varētu īstenot. Pamazām esmu pievācis klāt vēl dažus jauniešus, kam tas varētu interesēt, paklausījies viņu piezīmes, atziņas un ieteikumus, un nu esmu sapratis, ka pienācis laiks šo domu laist tautiņās. Doma šāda: es vēlos izveidot atvērto izdevniecību, kas izdotu grāmatas tikai un vienīgi ar atvērtajām licenzēm. Tas nozīmē, ka ikvienu grāmatu katrs, kas to vēlas, var brīvi lasīt, pavairot, izplatīt, pārveidot, pārtulkot, sarakstīt komentārus — vārdu sakot, atļautas ir daudzas lietas, pret kuŗām patlaban autortiesību turētāji tik ļoti cīnās. Grāmatas ir brīvi izlasāmas internetā, bet cilvēki, kam nepatīk lasīt gaŗus tekstus datora ekrānā (un šādi cilvēki veido lielāko cilvēces daļu), var ātri un vienkārši iegādāties arī papīra grāmatu, ko var lasīt vilcienā, sasvītrot ar pildspalvu, nēsāt mēteļa kabatā un visbeidzot ielikt plauktiņā.

Ko šāda izdevniecība izdos? Pirmkārt, ir tāda lieta, ko angliski sauc par „public domain“ (ļoti aptuveni tulkojot — sabiedriskais īpašums). Latviešu valodā laikam pamazām ieviešas „publiskais domēns“, lai arī bijuši citi priekšlikumi (par to vēlāk). Publiskais domēns nozīmē, ka darbam vispār nav nekādu autortiesību. Ikviens, kas vien vēlas, var darīt ar to pilnīgi visu: ne tikai lasīt, kopēt un pārveidot, bet arī prasīt par to naudu vai pārveidot un iegūt autortiesības uz pārveidoto darbu. Vārdu sakot, var pilnīgi visu, izņemot attiecīgā darba autortiesību piesavināšanos — autortiesību tam nav, tādēļ arī nav, ko piesavināties. Kā darbi nonāk publiskajā domēnā? Ir cilvēki, kas paši atsakās no savu darbu autortiesībām. Un tad ir arī Autortiesību likums, kas nosaka (6. nodaļa, 36. pants), ka autortiesības izbeidzas 70 gadus pēc autora nāves (ja esat lasījuši par Čaka mazbērniem, jūs jau to zināt). Piemēram, Pāvils Rozītis mira 1937. gadā. Tas nozīmē, ka no šī gada viņa darbiem vairs autortiesību nav. Katrs, kas vēlas, tagad var izdot „Cepli“, „Valmieras puikas“ vai „Manu korānu“ (ja viņam nav bail no musulmaņu teroristiem). Un ne jau Pāvils Rozītis vienīgais.

Otrkārt, ir daudzi svešvalodās sarakstīti darbi, kam arī autortiesības beigušās, bet kas nekad nav tulkoti latviešu valodā. Ja esat studējuši, noteikti bieži nācies dzirdēt nopūtas: „Šo te var izlasīt tikai angliski vai krieviski, latviski nav, jo kuŗš tad tulkos. Un, ja arī tulkos, kuŗš tad pirks…“ Ja visi jūsu kursabiedri tā vaid, tad jums jau rokā atbilde uz otro jautājumu: tie, kam to vajadzēs, piemēram, vaidošie kursabiedri.

Treškārt, no brīvas pieejas iegūst arī tie autori, kas ir sveiki un veseli un no autortiesībām atteikties negrasās. Ņemsim piemēru: pieņemsim, es brīvajā laikā rakstu stāstus, man kāds bariņš ir iekrājies, un es nolemju izdot krājumu „Zvejniekciema pastāsti“. Pieņemsim, ka es pat viņu esmu izdevis, un grāmata stāv grāmatnīcās. Ko tālāk? Vai kāds mani pazīst? Kādēļ lai vidusmēra lasītājs pirktu dziļā nomalē dzīvojoša nezināma autora grāmatu? Ja cilvēks atnāk uz grāmatnīcu, viņš to grāmatu var pašķirstīt un mazliet palasīt, bet pēc pāris fragmentiem (ja vien tie, saprotams, nav gana daiļrunīgi) grūti spriest par visu grāmatu. Savukārt tad, ja grāmata ir brīvi pieejama internetā, lasītājs var izlasīt kādu stāstu pilnībā, lai saprastu, vai ir vērts tērēties. Labi, skatīsimies tālāk. Pieņemsim, pirmo grāmatu cilvēki puslīdz lasa. Pēc trim gadiem es sadomāju izdot vēl vienu krājumu „Pie jūras dzīve mana“. Tie, kam mana iepriekšējā grāmata patika, ar prieku to nopērk. Taču šo grāmatu nopērk arī tie, kas par iepriekšējo nekā nebija dzirdējuši. Viņiem tā iepatīkas, un viņi grib vēl. Diemžēl manu iepriekšējo grāmatu viņi sen vairs nevar atrast grāmatnīcās (pameklējiet paši, cik tur ir 3 gadus vecu grāmatu). Ko nu? Ja grāmata ir brīvi pieejama, atbilde ir pavisam vienkārša: var izlasīt tajā un tajā lapā. Cilvēki izlasa arī manu pirmo grāmatu, un nu jau ar daudz lielāku nepacietību gaida trešo.

Patlaban Latvijā gandrīz vai vienīgais viedoklis ir tāds, ka ļoti stingras autortiesības ir pilnīgi nepieciešamas, lai autori nemirtu badu. To ļoti labi ilustrē AKKA/LAA piedāvātais tulkojums angļu „public domain“ — „neaizsargāts darbs“. Tieši tā — „neaizsargāts darbs“. Kas to darbu neaizsargā, no kā vairs neaizsargā, kas ar to tagad notiks? Autortiesības vairs šo darbu neaizsargā no izplatīšanas? Tagad visi šo darbu ņemsies izplatīt, tulkot un lasīt? Kādi šausmīgi draudi. Ja es būtu autors, es kristu panikā: mani grasās lasīt!

Tātad: esmu pārliecināts, ka ir labāks veids, kā izdot grāmatas. Tik pārliecināts, ka pats grasos to darīt. Esmu arī pārliecināts, ka ir cilvēki, kas šādas grāmatas pirks.  Tomēr pirmām kārtām šādai lietai nepieciešami cilvēki, kas šo projektu īsteno. Piemēram, jāsūta projekta pieteikumi cilvēkiem un iestādēm, kas to varētu finansēt, jārunājas ar citiem cilvēkiem, grāmatas no papīra jāpārtaisa par elektroniskām. Darba daudz, tāpēc arī cilvēku vajag daudz. Tāpēc vēršos tieši pie tevis. Ja tu domā, ka tur nekas nesanāks — paskaidro, kādēļ tev tā šķiet. Ja tu vēlētos uzzināt ko vairāk — droši prasi. Ja tu tici, ka pašreizējā autortiesību sistēma ir novecojusi un autoriem traucē, nevis palīdz, ja tu uzskati, ka dalīties ar citiem cilvēkiem ir labi, nevis nosodāmi, ja tev, Stīva Džobsa vārdiem runājot, apnicis tirgot cukurūdeni un tu vēlies mainīt pasauli — nāc talkā. Raksti vai nu komentāros, vai uz nuclearsecrets uz gmail punkts com. Gaidīšu tavu viedokli.

Dzejnieka Čaka mazbērni

Lieliskajā I. Ilfa un J. Petrova romānā „Zelta teļš“ bija tāda avantūristu grupa, kas uzdevās par revolūcijas varoņa leitnanta Šmita bērniem. Viņi klīda pa dažādām pilsētām, dalījās savās „atmiņās“ par tēvu un labprāt pieņēma — un pat pieprasīja — dažādas dāvanas. Rūpals izrādījās tīri ienesīgs, tomēr laika gaitā pamazām izmira.

Tomēr I. Ilfs un J. Petrovs nekādi nevarēja nojaust, ka pēc kādiem septiņdesmit-astoņdesmit gadiem šī nodarbe atdzims ar jaunu sparu, turklāt nevis Padomju Krievijā, bet Latvijā. Viņi arī nezināja, ka cilvēki vairs neuzdosies par revolucionāru, bet gan par rakstnieku un dzejnieku atvasēm. Un viņiem pat sapņos nerādījās, ka tā vairs nebūs cilvēku krāpšana, bet gan likuma norma.

Kā tas notiek? Noteikti zināt, ka ir tāda lieta kā autortiesības. Tas nozīmē, ka kāds rakstnieks vai dzejnieks, kas sacerējis kādu darbu, drīkst saukties par darba autoru, publicēt to un saņemt par to atlīdzību. Tas nozīmē arī to, ka es nevaru piesavināties cita autora darbu, publicēt to bez viņa piekrišanas un peļņu par publikāciju paturēt sev, nedaloties ar autoru — autortiesības man to neļauj. Tiktāl viss ir labi un jauki.

Tomēr neviens nedzīvo saules mūžu, un it īpaši jau dzejnieki. Ko darīt, ja autors miris? Bieži vien autoram ir arī pēcteči un mantinieki, kas arī var baudīt autora darba augļus — ja man sakārojas publicēt nelaiķa darbus, man jāprasa atļauja viņa mantiniekiem. Arī labi un jauki, taču šeit jau rodas problēmas. Piemēram, cik ilgi mantinieki var paturēt tiesības uz autora darbiem? Vai mūžīgi? Bet tas nozīmē, ka arī pēc 300 gadiem kādam, kas sadomās izdot kādu šī autora darbu, nāksies meklēt rokā nelaiķa pēctečus. Pamēģiniet sameklēt radiniekus kādam, kas dzīvojis pirms 300 gadiem! Ir arī cita lieta: mūsdienu kultūra jau nav nokritusi no zila gaisa, tā izaugusi no tā, kas bijis pirms tam. Tātad, lai kultūra augtu un attīstītos, ļoti ieteicams zināt, kas tad bija pirms tam. Vajadzīgs, lai tas, kas bijis pirms tam, būtu brīvi pieejams, lai pētnieki to varētu brīvi citēt, pārpublicēt, lai tiem, kas vēlas to izlasīt, nebūtu jāiet uz LNB Reto grāmatu nodaļu. Tas nav iespējams, ja mums pirms tam jāuzmeklē visi 18. gadsimta autora senči un jāpaprasa atļauja.

Tādēļ gudri cilvēki atraduši izeju: 70 gadus pēc autora nāves viņa autortiesības pieder mantiniekiem. Pēc tam šiem darbiem autortiesību vairs nav. Tas nozīmē, ka ikviens, kas to vēlas, var darīt ar to darbu pilnīgi visu: pārpublicēt, citēt, saskaitīt, cik bieži tur izmantots vārds „sirds“, tulkot uz evenku valodu, aizstāt daudzpunktes ar nepieklājīgiem vārdiem, izdrukāt un sadāvināt draugiem, pārrakstīt ar tinti uz pergamenta — vārdu sakot, pilnīgi visu, kas viņam ienāk prātā. Tātad, ja es, piemēram, esmu liels Fallija cienītājs (un Fallijs no mums šķīrās 1915. gadā), es varu dibināt „Fallija draugu un draudzeņu kopu“, rīkot Fallija dzejas lasījumus, pārizdot Fallija darbus, iestudēt Fallija lugas, rakstīt Fallija dzejoļus uz plakātiem un izlīmēt tos uz afišu stabiem — vārdu sakot, es varu rūpēties, lai Fallija vārds nenogrimtu aizmirstībā (vai vismaz no turienes iznirtu), un man nevienam nav jāprasa atļauja, vai un kā es to drīkstu darīt.

Lieliski izdomāts, vai nav tiesa? Laimīgie mantinieki kādu laiku var saņemt naudiņu par sava senča darbiem, bet pēc tam viņu senču darbus var ņemt savā paspārnē kāds, kam ir satriecoši jaukas domas, ko ar viņiem darīt. Autoram jau 70 gadus nekāda samaksa vairs nerūp, un vienīgais, ko viņš varētu vēlēties, ir tas, lai viņa darbus vēl kāds lasītu. Autortiesību likums sniedz tieši šādu iespēju.

Tomēr ne visiem autoriem ir atvases vai dzīvesbiedri, tātad ne visiem autoriem ir mantinieki. Piemēram, virsrakstā minētajam Aleksandram Čakam bija tieši šāda bēda. Turklāt Čaks šo pasauli pameta 1950. gadā, tātad viņa darbiem autortiesības beigsies tikai 2021. gada 1. janvārī (tā gudrie vīri izdomāja, lai nebūtu liela ķēpa, kuŗā datumā tad kam beigsies autortiesības — kad pienāk 70 gadi kopš nāves, jāsagaida nākamā gada 1. janvāris.) Ko nu man darīt, ja es kāroju pārizdot Čaka grāmatas? Noskaitīt autoratlīdzību papīra naudaszīmēs un dedzināt, lai dūmi sasniegtu autora dvēseli? Nē. Man jādodas pie tiem, ko likums pasludinājis par dzejnieka Čaka mazbērniem.

Dzejnieka Čaka mazbērniem ir adrese — smieklīgi, bet Čaka ielā — un nosaukums — AKKA/LAA, tādēļ man nenāksies grūti viņus atrast. Tad man jādara viņiem zināma sava vēlme, jāsaņem apstiprinājums un jāsamaksā autoratlīdzība par to, ka viņi visžēlīgi ļāvuši man pārpublicēt Čaka darbus. Bet, palūk, bēda — viņi ir tādi paši dzejnieka Čaka mazbērni kā „Zelta teļa“ Šura Balaganovs — leitnanta Šmita dēls. Citiem vārdiem sakot, radniecības nav nekādas, viņi tikai izliekas, lai par to dabūtu naudu. Un, gluži kā Šura Balaganovs dabūto naudu nebūt neziedoja leitnanta Šmita piemiņas fondam, arī AKKA/LAA nekādi nenodarbojas ar Čaka darbu popularizēšanu. Viņi neraida pa radio reklāmas, kur aktieŗi lasa Čaka dzeju. Viņi neliek bezmaksas pastkaršu stendos pastkartes ar Čaka dzejoļiem. Viņi nerīko pagastu bibliotēkās Čaka dzejas pēcpusdienas. Gluži otrādi, viņi pieprasa naudu no tiem, kas to gribētu darīt. Viņiem Čaks nav ne radinieks, ne kvēli mīļotais dzejnieks, kas pateicis visu, ko jūt viņi paši, tikai labāk — viņiem Čaks ir tikai un vienīgi peļņas avots. Un viņiem pieder autortiesības uz Čaka darbiem.

Šeit nu vairs nebūt nav labi un jauki, vai ne? Naudu par Čaka darbiem saņem nevis viņa mantinieki un nevis tie, kam viņš rūp, bet gan tie, kas viņa darbus pavisam legāli piesavinājušies. Un tā tas notiks vēl 13 gadus. Leitnanta Šmita bērni no skaudības zaļi paliktu.

Kam mums vispār tā latviešu valoda vajadzīga?

Jebkuŗā diskusijā par valodas kļūdām un kultūru agri vai vēlu kāds uzdos vienu jautājumu: „Bet kam mums tas vispār vajadzīgs?“ Jautājumam mēdz būt variācijas: „Kāda, sasodīts, starpība?“, „Te jau nav gramatikas konkurss!“, bieži tiek pieminēta arī „īgnā latviešu valodas skolotāja-vecmeita“, kas izgāž savu rūgtumu par neveiksmīgo laulības dzīvi, piesienoties citiem. Jautājuma pamatdoma ir skaidra: gramatika paredzēta tādēļ, lai sarežģītu cilvēkiem dzīvi, visu var saprast tāpat.

Jautājums tiešām ir pārsteidzošs, un bieži vien grūti uzreiz izdomāt, ko atbildēt. Ir taču neparasti, ka cilvēki, kas mazgā matus, gludina drēbes un pļauj piemājas zālienu, nez kādēļ uzskata, ka valodas kopšana ir kas lieks un nevajadzīgs. Nav taču saprotams, kādēļ cilvēki, kas neprotestē pret īgnajiem frizieŗiem, drēbniekiem un dārzniekiem, kas viņiem noteikti spiež darīt visas šīs lietas, piepeši visur saskata īgnas vecmeitas, kas labo viņu valodu. Un, lai gan Latvijā tik tiešām netrūkst indivīdu, kas nemazgātiem matiem un saburzītās drēbēs iet dedzināt kūlu, jo bijis slinkums pagājušogad to nopļaut, tomēr viņi taču ir nebeidzama izsmiekla objekts, nevis piemērs mums visiem vai vismaz pavisam normāli pilsoņi. Tomēr nevīžīga attieksme pret savu valodu ir pavisam pieņemama, un pareiza valoda ir tikai un vienīgi piekasīgu filologu izprieca.

Bet valoda nav izņēmums. Nepareiza latviešu valoda izskatās tikpat neglīti kā aizaudzis mauriņš, kur samētāti veci lūžņi. Cilvēks, kas runā ar rupjām valodas kļūdām, izskatās tikpat nevīžīgi kā gaŗmatainis, kas mēnesi nav mazgājies. Pārdot grāmatas ar pareizrakstības kļūdām ir tas pats, kas piedāvāt pircējiem saburzītas, netīras drēbes. Tieši tāpēc tie, kas to redz un ievēro, tik ļoti cenšas kaut ko labot. Un tieši tādēļ viņi ir tik pārsteigti, kad viņiem jautā: „Bet kam mums tas ir vajadzīgs?“

Apskatīsim piemēru. Kādu iespaidu atstāj šāds darba sludinājums?

cilipica.jpg

Vai jūs vēlētos šādā uzņēmumā strādāt? Neskatoties uz visnotaļ niecīgo teksta apjomu, kļūdu tur ir, cik uziet. Piemēram, droši vien gan cienītie darba devēji piedāvā „pastāvīgu darbu“, tas ir, tādu, kas ir ilgu laiku, nevis „patstāvīgu darbu“, kur viss jāveic pašam. Vai tad nu tā gluži būs, ka šajā iestādē pavāri strādā vieni paši, neskatoties uz to, ko dara pārējie? Arī ar komatiem diez ko neiet: sludinājuma autors acīmredzot domā, ka šādas pieturzīmes latviešu valodā nav. Defise sajaukta ar domuzīmi, turklāt atstarpes liktas, kā pagadās. Visbeidzot uzņēmums mums pavēl varēt: „variet saņemt“. Latviešu valodā darbības vārdiem ir īstenības izteiksme un pavēles izteiksme. Šajā gadījumā lietota pavēles izteiksme, kas izskatās gaužām dīvaini. Spriediet paši, kādu iespaidu par uzņēmumu šāds sludinājums atstāj: „Mēs esam īsti savas lietas pratēji!“vai „Mēs esam lēta ēstuve, kur jums maz maksās!“ Un, ja jums šķiet, ka valodai ar picu cepšanu nav nekāda sakara, padomājiet, vai jūs ietu strādāt uz picēriju, kur no sienām lobās krāsa un galdiņiem ļodzās kājas. Ne jau ar sienām un galdiem cep, vai ne?

Nepareiza latviešu valoda ir jauks veids, kā izrādīt necieņu. Necieņu pret sevi: „Es esmu tik aprobežots, ka nespēju iemācīties pamatskolas gramatiku, un tik nevīžīgs, lai mani tas neuztrauktu.“ Necieņu pret citiem: „Manas domas ir tik svarīgas un jūs esat tik mazsvarīgi, ka es varu atļauties runāt nepareizi, un jums tas ir jāpiecieš.“ Necieņu pret savu valodu: „Latviešu valoda ir tik nabadzīga un maznozīmīga, ka tā pat nav tā vērta, lai es to pacenstos iemācīties.“ Ja jums šķiet, ka necieņa ir tieši tas, kas mums visiem vajadzīgs, tad droši vien valodas kultūrai un kopšanai nav lielas nozīmes. Ja jūs tomēr tā nedomājat, pacentieties puslīdz savest kārtībā savu valodu. Pasaule kļūs mazliet skaistāka.

Tēja zaļā ar cepumiem smilšu

Cik ievēroju, maniem dārgajiem lasītājiem tīri labi patika mani padomi par pieturzīmju lietošanu. Tā ir jauka sakritība, jo latviešu valoda ir viena no tām retajām jomām, par ko man ir ne tikai viedoklis, bet arī zināšanas. Tādēļ šoreiz norādīšu uz kādu citu valodas kļūdu, kas latviešu valodu kropļo ne mazāk par defises jaukšanu ar domuzīmi.

Izdariet nelielu eksperimentu — nākamreiz, kad kaut kur iepērkaties, pievērsiet uzmanību preču nosaukumiem uz cenu zīmēm! Ja vien neiepērkaties veikalā, kur strādā izbijuši latviešu valodas skolotāji, visticamāk, tur būs tādi uzraksti kā „Piens Limbažu maztauku“, „Siers Holandes Cesvaines“ „Pelmeņi „Iecienītie““ un „Kūka medus“. Lai lietas kļūtu vēl mīklainākas, blakus „Pienam Limbažu maztauku“ noteikti stāvēs „Valmieras piens“, bet „Sieram Holandes Cesvaines“ — „Mālpils siers“.

Ko dārgie tirgotāji vēlas mums pateikt? Vai to, ka latviešu valodas gramatika ir tik mistiska lieta, ka dažu pilsētu nosaukumus raksta pirms lietām, kas no viņām nāk, bet dažus — pēc? Bet kādēļ tad autoostā biļetes pērk gan uz Valmieras, gan Limbažu autobusiem, nevis Valmieras autobusu un autobusu Limbažu? Un nekad arī neesmu dzirdējis, ka kāds pircējs prasītu: „Man, lūdzu, gabaliņu kūkas medus!“ Vai tas nozīmē, ka raksta tā, bet izrunā citādi? Ja tirgotājiem taisnība, tad latviešu valoda ir satriecoši grūta padarīšana, un mums nevajadzētu pukoties, ka tik daudzi cilvēki latviski runā ar kļūdām — kas gan to visu var iemācīties?!

Laimīgā kārtā tirgotājiem nav taisnība: pareizs ir tikai viens variants. Atcerēsimies pamatskolas gramatiku! Noteikti atceraties, ka jums skolā lika analizēt teikuma uzbūvi. Teikuma priekšmetu vajadzēja pasvītrot ar vienu strīpiņu, izteicēju ar divām, apzīmētāju ar vilnīti un tā tālāk. To jums nelika darīt tikai tādēļ, lai skolotāja varētu apmierināt savas sadistiskās tieksmes (lai gan, protams, arī tādēļ) — šīm mocībām (vismaz teorētiski) vajadzēja jums iemācīt, kāpēc „Piens Limbažu“ nedrīkst teikt. Mēģināsim kopīgi atcerēties:

valmieras_piens.png

Šeit mums ir neliels teikumiņš. Lai jūs nemulsina tas, ka teikums ir tik īss — teikumam pietiek arī ar vienu vārdu. Tas ir visīstākais teikums, un uz viņu attiecas visi latviešu valodas teikuma uzbūves noteikumi (izņemot to, ka galā jāliek pieturzīme — tas ir nosaukums, un nosaukumiem pieturzīmes galā parasti neliek — tā glītāk). Tātad: kas šeit būtu teikuma priekšmets? Atcerieties, tas atbildēja uz jautājumu „Kas?“ Tātad?

valmieras_piens_tpr.png
Izsmiesimies par manu palīgskolas audzēkņa cienīgo līniju un turpināsim. Izteicēja šeit nav, tāpēc meklēsim apzīmētāju. Atcerieties, atbildēja uz jautājumu „Kāds?“ Tātad — kāds piens?

valmieras_piens_apz.png

Nu re. Tagad seko ļoti vienkārša lieta, ko der ielāgot: latviešu valodā apzīmētāju liek pirms tā teikuma locekļa, ar ko viņš biedrojas, šajā gadījumā — pirms teikuma priekšmeta. Tātad: tikai un vienīgi „Limbažu piens“, „Holandes siers“, „„Iecienītie“ pelmeņi“ un „Medus kūka“.

Ja runa būtu tikai par uzrakstiem uz cenu zīmēm, šeit arī varētu beigt. Tomēr, lai aina būtu pilnīgāka, jāpiemin arī citi gadījumi.

Pirmkārt, noteikti būsit pamanījuši tādus nosaukumus kā „Galerija „Laipa““, „Lielveikals „Ūķis““ un „Kinoteātris „Gaisma““. Vai šie būtu izņēmumi? Nebūt nē! Visi vārdi šajos nosaukumos atbild uz vienu un to pašu jautājumu — „Kas?“ Tātad viņi kopā visi veido vienu teikuma locekli — šajā gadījumā teikuma priekšmetu.

Otrkārt, dažreiz tomēr apzīmētāju var rakstīt aiz tā vārda, ar ko viņš biedrojas. Tad to sauc par savrupinājumu un attiecīgi arī atdala — vai nu ar komatu, vai ar domuzīmi. Jāpiebilst, ka tik īsā teikumā kā „Medus kūka“ tas diez vai derēs — „Kūka — medus“ neizskatīsies diez ko pārliecinoši. Bet gaŗākiem — tieši laikā:

meduskuka.png

Nu re! Nu vien atliek mums visiem ielāgot, kā ir pareizi, un skaļi smieties par tirgotājiem, kas raksta nepareizi. Kas zina, sakaunēsies un labosies.

Androīdi starp mums

Nepelnīti maz pazīstamajam zinātniskās fantastikas rakstniekam Filipam K. Dikam ir kāda ļoti jauka grāmata: „Vai androīdi sapņo par elektriskām aitām?“ Lai gan nosaukums ir aplam neveikls (pats autors atzina, ka viņam ar virsrakstiem neiet — uzreiz sajutos viņam tuvāks), tomēr tas atklāj, kas tur būs. Tik tiešām: grāmata ir par androīdiem.

Androīdi šajā grāmatā ir ļoti pilnīgi cilvēkveidīgi roboti, tik pilnīgi, ka tos gandrīz nav iespējams atšķirt no cilvēkiem. Turklāt nevar atšķirt arī pēc tā, kas lācītim vēderā, jo androīdi ir veidoti pēc tādas pašas, ja tā drīkst izteikties, tehnoloģijas kā cilvēki: ar miesu un asinīm. Taču androīdiem ir kāda īpatnība, kas viņus nodod un vienlaikus padara bīstamus: viņiem nav ne mazāko empātijas spēju (empātija ir smalks apzīmējums spējai iejusties cita cilvēka ādā), jo to nekādi neizdevās ieprogrammēt. Tas nozīmē, ka viņiem arī nav nekādas žēlsirdības, iejūtības un pat sirdsapziņas. Viņi šos jēdzienus nemaz nespēj saprast. Viņi var iemācīties, kādos gadījumos šos jēdzienus lieto un atdarināt šādu rīcību, bet tikai tādēļ, lai labāk atdarinātu cilvēkus. Pats rīcības motīvs viņiem ir svešs.

Šādi androīdi var sadarīt briesmu lietas: no cilvēkiem atšķirt viņus var tikai pēc rūpīgas pārbaudes (tajā tiek mērīta neapzināta ķermeņa reakcija uz dažādām situācijām, kas cilvēkos izraisītu empātiju), tomēr androīdi bez žēlastības spēj iznīcināt cilvēku, ja viņiem tā ir ērtāk. Androīdi nav cietsirdīgi: viņiem vienkārši nav sirdsapziņas, ko apklusināt. Viņi spēj nogalināt cilvēkus tāpat, kā mēs spējam nogalināt odu: tikai tādēļ, ka traucē. Vārdu sakot, androīds starp cilvēkiem ir tas pats, kas ciankālija kapsula starp kuņģa zālēm: atšķirt grūti, it īpaši, ja nezini, kas jāmeklē, bet nebūs labi, ja sajauksi.

Šai grāmatai ir kāda interesanta īpatnība: tā nav tikai zinātniskā fantastika. Starp mums tik tiešām ir būtnes, kas izskatās kā cilvēki un sastāv no miesas un asinīm, tomēr viņiem, gluži kā androīdiem, nav nekādu empātijas spēju. Arī viņi nespēj izjust žēlsirdību vai iejūtību. Arī viņiem nav sirdsapziņas. Arī viņi nemaz nespēj šos jēdzienus saprast. Un, gluži kā androīdi, arī viņi žēlsirdību un iejūtību spēj imitēt, bet nekad ne izjust. No androīdiem viņus atšķir trīs lietas: pirmkārt, viņi nav mākslīgi. Viņi ir piedzimuši šeit pat uz Zemes pavisam parastiem cilvēkiem, nevis uztaisīti kādā robotu rūpnīcā vai atbraukuši no Sietiņa zvaigznāja. Otrkārt, viņus sauc nevis par androīdiem, bet gan par psihopātiem (jā, tik tiešām, tas ir psihiatrijas termins, nevis jūsu Purvciema kaimiņu tituls.) Treškārt, viņu ir daudz vairāk nekā grāmatā bija androīdu: grāmatā daži androīdi laiku pa laikam iemaldījās no citām planētām. Reālajā dzīvē psihopāti ir 3% vīriešu un 1% sieviešu. Ja jums šķiet, ka tas jau diez ko daudz nav, pareiziniet to ar pasaules iedzīvotāju skaitu. Uzreiz pavisam iespaidīgi skaitļi, vai nav tiesa?

Atkārtošu vēlreiz: starp mums ir ap 2% būtņu (ja saskaita vīriešus un sievietes), kas izskatās kā cilvēki un spēj imitēt cilvēku rīcību, tomēr nespēj domāt un just kā cilvēki. Viņi nespēj identificēties ar cilvēkiem. Viņi nespēj būt žēlsirdīgi. Viņiem nav sirdsapziņas. Viņi spēj domāt tikai par sevi. Turklāt viņi tādi jau ir piedzimuši, un viņi tādi arī nomirs: to nav iespējams mainīt.

Kur viņi ir? Itin visur. Jūs noteikti pietiekami daudzus jau esat sastapuši, paši to nemaz neapzinoties. Protams, daži no viņiem ir cietumā — par visdažādākajiem noziegumiem. Piemēram, gandrīz visi sērijveida slepkavas ir psihopāti — ja cilvēkam nav žēlastības un sirdsapziņas, toties ir sadistiskas tieksmes, nekas viņu neattur no to apmierināšanas. Tomēr daudzi no viņiem cietumā nesēž un ir tepat starp mums. Iespējams, ka psihopāts ir jūsu priekšnieks, kas nekādi nevar aizdomāties, ka arī jums taču ir kaut kāda privātā dzīve. Vai jūsu paziņa, kas vienmēr aizņemas naudu, nekad neatdod, bet vienmēr atrod kādu ieganstu, lai aizņemtos vēl. Vai tas jaunietis, kam katrreiz, kad jūs viņu satiekat, ir cita draudzene. Šīs visas ir pazīmes, kas var liecināt par psihopātiju. Atcerieties, 3% vīriešu: tas ir, no katriem 100 vīriešiem, ko jūs sastopat, trīs var būt psihopāti.

Droši vien ievērojāt, ka ne visi psihopāti cērt ar cirvjiem vecenītes. Tā nebūt nav tā lielākā psihopātu daļa. Gluži vienkārši sirdsapziņas trūkums lieti noder arī citās jomās.

Ņemsim piemēru. Savulaik kāds jaunietis izveidoja veikalu tīklu „Wal-Mart“, kas pārdod visādas preces par ļoti zemām cenām. Skan jau jauki, bet kā viņš to panāca? Izmantojot „Wal-Mart“ apjomus. „Wal-Mart“ var pieprasīt, lai ražotāji piegādā viņiem preces par zemākām cenām, un, ja tās ir tik zemas, ka viņi vairs nevar to atļauties, „Wal-Mart“ var sameklēt citus, kas to var. Lielākā daļa „Wal-Mart“ veikalu ir Amerikā, tomēr lielākā daļa preču tiek ražotas Ķīnā — tā sanāk lētāk. Tie uzņēmumi, kas tās preces ražoja Amerikā, spiesti samazināt ražošanas apjomus vai vispār to pārtraukt, atlaižot darbiniekus. Šiem pašiem bijušajiem darbiniekiem ir mazāk naudas, tātad viņi var atļauties iepirkties tikai „Wal-Mart“, turklāt var gadīties, ka viņiem neatliek nekas cits kā iet uz turieni strādāt. Tā „Wal-Mart“ var atļauties maksāt zemākas algas. Tātad: jo veiksmīgāk „Wal-Mart“ grauj ASV ražošanu, jo vairāk viņiem ir pircēju un darbinieku. Lielisks plāns, ja, protams, neņemam vērā to, ka tas tūkstošiem un pat miljoniem cilvēku nodrošina sliktāku dzīvi un bailes par nākotni. Cilvēks, kam ir empātijas spējas, vēl varētu padomāt, kā jūtas tie cilvēki, uz kuŗu rēķina viņš būvē savu impēriju. Bet ko tad, ja veikalu tīklu izveidojis psihopāts?

Atcerieties, psihopāti spēj imitēt iejūtību. Viņiem tas pat tīri labi sanāk. Arī „Wal-Mart“ reklāmās netrūkst vienkāršo ģimeņu, kas nu var atļauties vairāk un tādēļ dzīvo labāk, ucina smaidīgus bērneļus un tādā garā. Viņi ievērojuši, ka cilvēkiem tas patīk (arī reklāmas aģentūrās strādā daudz psihopātu), tomēr nespēj izprast, kāpēc. Tieši tādēļ reklāmās tik bieži sabāztas lētas, emocionālas klišejas — ne visi psihopāti emociju imitācijas prasmi apguvuši tik labi, lai izdomātu ko jaunu.

Bet ne jau tikai „Wal-Mart“ vienīgais tāds. Noteikti būsit ievērojuši, ka dažādos augstos amatos biežāk ir vīrieši. Jums šķiet, dzimumu nevienlīdzība? Vai varbūt tas, ka starp vīriešiem ir vairāk psihopātu? Mēs dzīvojam sabiedrībā, kas psihopātiju augsti atalgo (ja vien, protams, psihopāts necērt ar cirvi tantiņas). Psihopāti nespēj izjust bailes un labprāt riskē, psihopāti ir harizmātiski, psihopātus neinteresē apkārtējie — citiem vārdiem sakot, viņi ir uz rezultātu orientētas personības ar izcilām komunikācijas spējām. Sameklējiet piecus darba sludinājumus un apskatieties, kādus darbiniekus tur meklē.

Arī tā, starp citu, ir atšķirība no Filipa K. Dika grāmatas. Tur viņus uzskatīja par draudiem sabiedrībai.

Kāda starpība starp defisi, domuzīmi un īso domuzīmi?

Maz būs tādu latviešu, kam latviešu interpunkcija nesagādātu lielas grūtības. Protams, visgrūtākā pieturzīme latviešu valodā ir komats, kuŗa apgūšanai veltīta liela daļa pamatskolas un vidusskolas kursa. Jāpiebilst, ka diezgan nesekmīgi, jo komatus salikt lielākā daļa latviešu visviens nemāk. Es neloloju cerības, ka viens ieraksts tīmekļa žurnālā kādam iemācīs pareizi lietot komatus, tāpēc arī nemaz neķeršos tam klāt. Tā vietā gribētu aplūkot kādu citu interpunkcijas kļūdu, kas ir satriecoši izplatīta un kam piegriež niecīgi maz vērības, lai arī izlabot to nepavisam nav grūti.

Latviešu valodā ir divas pieturzīmes, kas izskatās mazliet līdzīgi — defise un domuzīme. Acīmredzot šīs nelielās līdzības dēļ cilvēki uzskata, ka nekādas atšķirības starp abām nav un vienu var aizvietot ar otru. Lai vēl vairāk sarežģītu lietas, angļu valodā lieto arī pieturzīmi, ko angliski sauc par en-dash un latviski laikam par īso domuzīmi. Jau tas, ka latviešu valodā šīs pieturzīmes apzīmējums nav pārāk bieži sastopams, skaidri liecina, ka latviešu valodā viņu neizmanto. Tomēr daudzi arī šo neesošo pieturzīmi pamanās sajaukt ar defisi vai domuzīmi. Kāda tad starpība?

1) Defise izskatās šādi: – . To izmanto ļoti reti:

a) sadalot vārdu zilbēs vai sastāvdaļās, piemēram, atsevišķu vārdu uzsvēršanai vai pārnešanai jaunā rindā (starp citu, pārnešanai jaunā rindā vārdus drīkst dalīt tikai pa zilbēm): Brauciet lēnāk. Lē-nāk.

b) dubultos uzvārdos (bet ne vārdos) un ģeogrāfiskos nosaukumos: Pēc prezidentūras beigām Vaira Vīķe-Freiberga nolēmusi pārcelties uz Papua-Jaungvineju.

c) dažreiz arī starp vairākiem vārdiem, kas apzīmē vienu lietu: Cīnīsimies pret pidaro-lezbo-eirokangaru režīmu! Te jāpiebilst, ka ar to nevajag aizrauties. Piemēram, „Tie nelieši Jāni sadauzīja zili melnu!“ var saprast arī bez defises, nevajag rakstīt „zili-melnu“.

2) Domuzīme izskatās šādi: — . To izmanto daudz biežāk. Ir kāds ērts likums, kā noteikt, kur jāliek domuzīme: ja kaut kur gribi likt defisi, padomā, vai tas ir viens no minētajiem trim gadījumiem. Ja nē, tur ir jāliek nevis defise, bet domuzīme.

Ja gribas izvērstāk, domuzīmi lieto:

a) izlaista vārda vietā: Kefīrs — garšīgs un veselīgs dzēriens.

b) lai uzsvērtāk nodalītu teikuma daļas: Es jau neko — valdība pie visa vainīga.

c) lai atdalītu paskaidrojošus, vispārinošus vai precizējošus vārdus: Divas lietas — alu un degvīnu — nekad nevajag lietot kopā.

d) lai atdalītu pielikumu ar apzīmētājiem: Mūsu prezidents labi pārzina Satversmi — Latvijas pamatlikumu.

e) atkārtojuma priekšā: Dod mums visu — pilnīgi visu.

Ja gribas vēl, varat paši līdz galam izlasīt B. Ceplītes un L. Ceplīša ļoti aizraujošajā grāmatā „Latviešu valodas praktiskā gramatika“, no kurienes arī ņemti (ar dažām izmaiņām) minētie lietošanas noteikumi. Bet ceru, ka domu sapratāt.

3) Īsā domuzīme izskatās šādi: – . Latviešu valodā to nelieto, un netici Microsoft Word, kas tev apgalvos pretējo (šī programma to cenšas lietot domuzīmes vietā).

Nu lūk, nav nemaz tik grūti. Atkārtosim vēlreiz: defise nav domuzīme, viena otru nevar aizstāt, un domuzīmi lieto daudz biežāk. Defisi lieto trijos gadījumos: lai sadalītu vārdus, lai rakstītu dubultus uzvārdus un ģeogrāfiskus nosaukumus un lai apvienotu vārdus. Visos pārējos gadījumos, kad gribas rakstīt defisi, jālieto domuzīme.

Vēl dažas piezīmes par defisēm un domuzīmēm datoros. Noteikti būsit ievērojuši, ka uz datora klaviatūras ir tikai defise. Ja ir slinkums vai lietotajam šriftam nav domuzīmju, domuzīmi var aizstāt ar divām defisēm, ko raksta bez atstarpēm. Ja slinkuma nav un lieto Windows, nospied Alt un, turot Alt nospiestu, uzraksti 0151. Ja tu lieto MacOS tad, pirmkārt, apsveicu, un, otrkārt, nospied vienlaikus Shift, Option un – . Abos gadījumos dabūsi domuzīmi.

Padomi jauno pasu lietotājiem

Noteikti jau zināt, ka mūsu partija un valdība nolēmusi mūs visus pēc noklusējuma uzskatīt par noziedzniekiem, teroristiem un galvu griezējiem, un izdomājusi ieviest pases ar pirkstu nospiedumiem. Nu pirkstu nospiedumu noņemšana vairs nav īpaša privilēģija, kas rezervēta tikai likumpārkāpējiem — par nieka piecpadsmit latiem tagad to var izbaudīt ikviens Latvijas pilsonis un nepilsonis. Atliek vien doties uz tuvāko Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi un pieteikties jaunajai pasei — turpat uz vietas tavus pirkstu nospiedumus noņems un pēc tam elektroniskā veidā ierakstīs pasē.

Pati pase ir neticami krāšņa. Nu pēc vairāk nekā desmit gadu pārtraukuma mums atkal (vai tiem, kas nepaguva pirmoreiz — beidzot) ir sarkana, Savienības izdota pase, kas ļauj brīvi braukāt pa visu plašo Savienību un viņas brālīgajām republikām. Bet pašu jaukāko pases īpašību tā uzreiz nemaz nevar pamanīt. Raugi, es jau minēju, ka pasē pirkstu nospiedumus ieraksta elektroniski. Uzreiz jautājums: pase tak ir papīra grāmatiņa, kur tur elektronika? Nu tad lūk: šī pase nav tāda kā citas, tajā ir iebūvēta neliela mikroshēma, kur tavi dati sarakstīti. Turklāt mikroshēma ir līdzīga tām kvadrātainajām uzlīmēm, ko grāmatnīcās līmē uz dārgām grāmatām: viņu var nolasīt no attāluma, lai to viegli varētu izdarīt jebkuŗš vidusmēra robežsargs tajās retajās vietās, kur tavu pasi vēl prasa. Tam ir kāda jauka blakne: to var izdarīt arī jebkuŗš Jānis, Pēteris vai Andris, kas atrodas gana tuvu tavai pasei un kam ļoti gribas uzzināt tavus pases datus. Pēc tam šis pats Jānis, Pēteris vai Andris var pārkopēt tos pases datus uz tukšas mikroshēmas un tā dabūt mantu, kas uzvedas uz mata tāpat kā tava pase, vismaz tik ilgi, kamēr tā nevienam nav jārāda.

Ko pasākt, ja pases datus gribas paturēt pie sevis? Protams, visvienkāršāk ir paturēt veco pasi līdz pat tam laikam, kad tā vēl būs derīga. Ja nu vairs tā nav derīga, var ķerties pie radošākām lietām.

Uzreiz piebildīšu, ka visas tālāk minētās gudrības esmu sagrābstījis citu paranoidāli noskaņotu jauniešu padomu lapās. Pats neko no tā neesmu mēģinājis un arī tev neiesaku. Atceries: pase nepieder tev, bet valdībai. Valdība var ņemt ļaunā, ka tu viņas īpašumu bojā. Nesaki, ka nebrīdināju.

Tad nu ķersimies pie lietas.

1) Ir cilvēki, kas pilnīgi visu mēģina izcept mikroviļņu krāsnī (viņus īsākā vārdā dēvē par amerikāņiem.) Tā nu viņi ir izdomājuši, ka arī pasi kādas 10 sekundes var pacept krāsnī. Galarezultātā mikroshēmai vajadzētu sadegt zilās liesmās (pārnestā nozīmē.) Diemžēl mikroshēma var sadegt arī pavisam burtiskā nozīmē, atstājot viegli pamanāmas un grūti izskaidrojamas pēdas.

2) Tad ir cilvēki, kas uzskata, ka visu var atrisināt ar rupju spēku (jūs jau laikam nojaušat, kā viņus sauc īsāk.) Viņi apgalvo, ka atliek vien uzbliezt pa mikroshēmu ar āmuru, lai tā jūs nekad vairs netraucētu. Protams, ar šo metodi pasē var viegli izveidot skaistu iedobīti, kas atkal varētu novest pie nepatīkamiem jautājumiem.

3) Visbeidzot, ir kāda jauka, laika gaitā pārbaudīta metode, kas jau gadiem pasargājusi cilvēkus no smadzeņu skalošanas ar radioviļņiem vai citplanētiešu radiouzbrukumiem, proti, ietīt visu metāla folijā. Kāds, kas (atšķirībā no manis) fizikas stundās nezīmēja komiksus, pat droši vien varēs pastāstīt, kā un kāpēc tas darbojas. Tas nu ir pagalam vienkārši un nekādi nebojā pašu pasi: atliek vien paņemt kaklā karināmo pases maciņu, izoderēt ar foliju, ielikt pasi un ņemt laukā tikai tad, kad akurāt prasa. Pārāk bieži jau vairs nenāksies, jo, saprotams, tieši tad, kad ieviestas superdupermegadrošās pases, ES jāizdomā, ka vispār jau viņas ceļošanai vairs nav vajadzīgas.

Starp citu, apķērīgi jaunieši jau sākuši pārdot ar foliju izoderētus maciņus pasēm. Par daiļsitējiem, kas par niecīgu samaksu aplam precīzi sadauza tavas pases mikroshēmu, gan vēl neesmu dzirdējis. Bet gan jau — tāda biznesa niša tak nevar palikt tukšā.

Tā lūk. Ja kaut mazliet esmu vairojis tavu paranoju, uzskatīšu, ka sprausto mērķi esmu sniedzis. Un atcerieties, es neko no minētā neiesaku jums darīt. Kā teica Andrejs Makarēvičs: „Jūs tak nesāksit lēkāt pa gaisu desmit metru augstumā, saskatījušies, kā to cirkū dara akrobāti.“

Kā pārdot to, ko nevar nopirkt

Maksājumu karšu kompānijai MasterCard ir tāds jauks reklāmas sauklis: „Ir lietas, ko nevar nopirkt. Visam pārējam paredzēts MasterCard.“ MasterCard paveicies: to lietu, ko nevar nopirkt, kļūst arvien mazāk. Cilvēki pērk arvien vairāk to lietu, ko agrāk izgatavoja vai izdarīja paši, un viņiem arī piedāvā arvien vairāk lietu, ko nopirkt. Atcerieties, pirms desmit gadiem neviens nevarēja iedomāties, ka pirks sviestmaizes veikalā. Mūsdienās sviestmaizes veikalos pārdod, turklāt ar panākumiem: mūsdienu aizņemtais cilvēks, atnākot mājās, ir tik piekusis, ka viņam galīgi negribas taisīt ēst pat tik vienkāršas lietas kā sviestmaizes. Ērtāk, vienkāršāk un bieži vien arī garšīgāk sanāk nopirkt.

Bet ne jau sviestmaizes vien mēs esam iemācījušies pirkt. Turklāt veiksmīgākie sviestmaižu pārdevēji jau sen vairs nepārdod sviestmaizes: viņi pārdod ērtības un vairāk brīvā laika. Arī citi pārdevēji pārdod mums itin visu, izņemot savu produktu.

Daudzi pārdevēji pārdod skaistumu un pievilcību. To var nopirkt visdažādākajos veidos: kā kosmētiku, kā pārtiku, kā smaržas, kā automašīnas, kā apģērbu — izvēlies, kas labāk patīk, vai, vēl labāk, pērc visu.

Vēl vairāk ir to, kas pārdod laimi. Laimi var nopirkt vēl plašākā izvēlē: kā veļas pulveri, kā santehniku, kā tapetes, kā gultasveļu, kā traukus un vēl daudzos citos veidos.

Visjaunākā prece mūsdienās ir sirdsapziņa. Neskatoties uz to, ka īpaši ilgi viņu nepārdod, tās pārdevējiem klājas tik labi, ka ir pat izveidotas veselas starptautiskas korporācijas, kas nepārdod neko citu kā vien sirdsapziņu. Izrādās, sirdsapziņa ir visienesīgākā prece: to var pārdot par daudz lielāku cenu nekā, piemēram, skaistumu — laikam tāpēc, ka skaistumu pārdod katrs, kam nav slinkums, un cilvēki pie tā jau ir pieraduši. Sirdsapziņa ir kas jauns.

It īpaši veiksmīgi sirdsapziņu pārdod The Body Shop, kas tieši ar šo preci kļuva par starptautisku korporāciju. The Body Shop lieliski ielāgojis, ka mūsdienās cilvēki lietas labprāt nopērk, ja to var izdarīt. The Body Shop arī ir pamanījis, ka cilvēkiem ir sirdsapziņa, kas viņiem šad tad jautā tādas lietas kā „Ko es daru, lai padarītu pasauli labāku?“ un „Vai es pasauli nepadaru sliktāku?“ Balstoties uz šīm divām atziņām, The Body Shop iemācīja cilvēkiem atpirkties no sirdsapziņas — burtiskā nozīmē. Tagad uz jautājumu „Kā padarīt pasauli labāku?“ ir skaidra atbilde: „Pirkt The Body Shop preces.“ Ērti un vienkārši, lai arī sasodīti dārgi.

The Body Shop ļoti rūpējas, lai neviens nepalaistu gaŗām to, cik ļoti viņi uzlabo pasauli. Šis nav tas gadījums, kad tava kreisā roka nezina, ko labā dara. Nē, The Body Shop skaidri paziņo, par ko tev jāmaksā viņu augstās cenas. Pirmkārt, The Body Shop uzsveŗ, ka viņi maksā vairāk tiem, no kā pērk izejmateriālus. Skan jau jauki, bet neba nu Latvijā kādam jāstāsta, kā valsts ekonomiku „attīsta“ neapstrādātu izejvielu eksports — atminieties, cik ļoti uzplauka ilgtspējīgas ekonomikas nozares, kas visi sāka izcirst mežus. Krāšņiem ziediem, vai ne? Izejvielu eksports apstrādei attīstītākās valstīs ir tas pats koloniālisms, tikai kolonizatoriem vairs nav jādzīvo necivilizētās Āfrikas vai Latīņamerikas zemēs: viņiem visu pieved klāt. Citādi nekas nav mainījies: nabadzīgā kolonija ir pilnībā atkarīga no bagātās metropoles labvēlības, tāpēc viņiem jāaudzē un jādara tas, ko pieprasa metropole, nevis tas, kas būtu vajadzīgs viņiem.

Otrkārt, The Body Shop apgalvo, ka viņi saudzē dabu. Mēs nopriecājamies, ka tad jau arī mēs saudzējam dabu, un ar prieku un tīru sirdsapziņu pērkam viņu produktus. Tomēr kā tad viņi to dara? Liekot kosmētikā dabiskas lietas un neizmēģinot to uz dzīvniekiem? Apsveicami, bet ar to vien nepietiek. Ražošana jau sen vairs nav vienīgais drauds dabai: tikpat lielu, ja ne lielāku, ļaunumu nodara transports. Piemēram, The Body Shop ražo krēmu ar mellenēm no Somijas (pievērsim acis uz to, ka daudz veselīgāk tās mellenes būtu apēst, nevis iemaisīt ar naftas produktiem bagātinātā krēmā un ziest uz ādas.) Mellenes viņi aizsūta uz Angliju, piebeŗ krēmam un pēc tam krēmu izsūta pa visu pasauli vai vismaz to pasaules daļu, kas viņu produktus var atļauties — un jā, arī atpakaļ uz Somiju. Mēs apvainojam amerikāņus, ka viņi patērē daudz naftas un tādēļ viņiem jāiebrūk citās valstīs. Tā ir, bet mēs paši arī gana daudz tērējam. Ir tāds jēdziens „slēptā sāls“ — tas ir, daudziem produktiem jau piebērta sāls, un mums pat papildu nekas nav jābeŗ klāt, lai ēstu pārāk daudz sāls. Derīgi būtu arī ieviest jēdzienu „slēptā nafta.“ Būtu tikai godīgi, ja uz The Body Shop krēma burkām būtu rakstīts: „Lai saražotu šo produktu, vajadzēja tik un tik litrus naftas. Un jūs vēl jautājat, kas mums pazudis Irākā.“  Tomēr, gods kam gods, The Body Shop vismaz veikalu iekārtojumā neslēpj savu būtību: produkti izkārtoti plauktos, kas izskatās gatavoti no nekrāsota koka. Tomēr, pieejot tuvāk, redzams, ka tā ir tikai lēta imitācija.

Taču The Body Shop nebūtu lielākā bēda. Bēda ir tā, ka cilvēki savā kārē pēc ērtībām — ērtāk taču nopirkt, nevis izdarīt pašam — aizmirsuši vienkāršu lietu: tas par to, ka ir lietas, ko nevar nopirkt, nav tikai MasterCard reklāmas sauklis. It īpaši labi tas redzams piemērā ar sirdsapziņu:  ja tu uztici godīgu attieksmi pret šo pasauli kādai starptautiskai korporācijai un nevis sev pašam, agri vai vēlu nāksies vilties. Korporācijas pastāv tādēļ, lai pelnītu saviem akcionāriem naudu, nevis tādēļ, lai padarītu pasauli labāku. Turklāt korporācijas neredz, kas notiek tavā valstī — viņām tādi apmēri ir par sīku. Uzticot to, ko tu vari izdarīt šīs pasaules labā, kādam citam, tu ne tikai uztici to kādam, kam tas, visticamāk, nemaz nerūp — tu arī zaudē iespēju labot tās mazās lietas, kas tev ir blakus. Tāpēc sāc ar sevi! Nepērc auduma maisiņu The Body Shop par deviņiem latiem — nopērc humpalās par divdesmit santīmiem vai, vēl labāk, sašuj pats. Aizej uz tirgu nopirkt sev pārtiku no tiem, kas to audzē — ne tikai kvalitāte būs labāka, tu arī uzzināsi, kur kas ir audzis un cik tālu vests. Starp citu, ar to var aizstāt arī šo to no The Body Shop produkcijas. Bet pats svarīgākais — tā vietā, lai atdotu naudu starptautiskai korporācijai, kas varbūt daļu no tā izmantos, lai mazliet vairāk atmestu kādam abstraktam cilvēkam kaut kur tālu, tālu, tu būsi samaksājis par labi padarītu darbu kādam, kas dzīvo tev tepat blakus un kopīgi ar tevi cenšas padarīt labāku to valsti, kuŗā jūs abi dzīvojat.

Atomenerģija? Jā, lūdzu!

Cik daudz jūsu mājā ir ierīču, kas darbojas ar elektrību? Saskaitījāt? Iedomājieties, ka trīs ceturtdaļas no tām vairs nevarēsit lietot. Ko atmetīsit? Neskatīsities televizoru? Nelietosit datoru? Dedzināsit svecītes? Tagad iedomājieties, ka šāda izvēle jāizdara veselai valstij. Kam atslēgt vispirms — dzīvojamām mājām, rūpnīcām, birojiem? Ko darīt tad, ja nepietiek arī skolām un slimnīcām?

Tieši šādu problēmu 2009. gadā nāksies risināt Lietuvai. Patlaban apmēram trīs ceturtdaļas Lietuvas elektroenerģijas saražo viena elektrostacija. Šī elektrostacija nededzina naftu vai gāzi, tātad tā nav atkarīga no Krievijas labvēlības un neveicina globālo sasilšanu. Šīs elektrostacijas izbūvei nebija nepieciešams appludināt lielas teritorijas un iznīcināt kultūrvēsturiskus pieminekļus. Šī elektrostacija izmanto ļoti efektīvu enerģijas avotu, tajā nav notikušas avārijas, un tā sniedz darbu veselai pilsētai. Šai elektrostacijai ir tikai viens trūkums: tā ir atomelektrostacija, un atomelektrostacija jau kopš 1986. gada vairs nav pieņemams elektroenerģijas ražošanas veids.

Kas tad notika 1986. gadā? Lūk, kas. Padomju Savienība bija pasludinājusi atomenerģiju par vienu no enerģētikas programmas prioritātēm un tāpēc sāka visā valstī būvēt atomelektrostacijas. Savukārt kvalitāte un drošība Padomju Savienībā prioritāte nebija, tādēļ viņi izgudroja stipri vienkāršotu atomreaktora veidu, apgalvojot, ka tas ir tikpat drošs kā citi reaktori. Šos reaktorus uzstādīja arī Černobiļas AES.

1986. gada 26. aprīlī Černobiļas AES tika veikta — ironiskā kārtā — drošības pārbaude, lai noskaidrotu, vai reaktors spējīgs darboties, ja tam netiek piegādāta elektrība (viņš gan ražo elektrību, bet viņam pašam arī tā ir nepieciešama, lai darbotos.) Pārbaudi bija plānots veikt agrāk, taču tā tika atcelta uz nakti, kad to veica kolektīvs, kas nu nekādi nebija lieli atomenerģijas eksperti. Tālāk sekoja nelaimīgu notikumu virkne: reaktora jauda līdz pārbaudes līmenim tika samazināta pārāk ātri un tā nokritās pārāk zemu; lai to palielinātu, vairākas reizes tika pārkāpti drošības noteikumi; tā kā darbinieki īsti neizprata, kas reaktorā notiek, pārbaudi turpināja, lai gan reaktora aktivitāte bīstami pieauga; visbeidzot tad, kad reaktoru atslēdza, tā jauda savdabīgās konstrukcijas dēļ sākumā strauji palielinājās. Visu šo kļūdu rezultātā atomreaktors uzsprāga un pēc tam arī aizdegās, izbārstot radioaktīvos nokrišņus plašā teritorijā.

Padomju Savienība sākumā uz šo notikumu reaģēja tā, kā parasti Padomju Savienībā reaģēja uz dažādām nepatīkamām lietām: izliekoties, ka nekas nav noticis. Nākamajā dienā pēc avārijas turpat blakus uzbūvētajā Pripetes pilsētā cilvēki staigāja vasaras apģērbā un brīnījās, kāpēc uz ielām ir tik daudz putekļu. 1. maijā turpat netālu esošajā Kijevā rīkoja svētku parādi. Cilvēki soļoja pa ielām un svinēja, neapzinoties, cik radiācijas viņi saņem. Tikai pēc tam, kad ārzemēs cilvēki sāka uztraukties, no kurienes gan tik pie viņiem daudz radiācijas, Padomju Savienība atzina, ka notikusi avārija.

Protams, šajā notikumā acīs duŗas Padomju Savienībā valdošā bezatbildība, vieglprātīgā attieksme pret ļaužu drošību un dzīvību un zemie kvalitātes standarti, kas arī noveda pie avārijas. Tomēr daļa cilvēku tur saskatīja kaut ko citu: skaidru apliecinājumu tam, ka atomenerģija ir nepieļaujami bīstams enerģijas veids, kas pēc iespējas ātrāk jāaizliedz.

Šāda reakcija ir diezgan neparasta. Piemēram, tad, kad nogrima Titāniks, cilvēki secināja, ka kuģiem nepieciešams nodrošināt glābšanas laivas visiem cilvēkiem, nevis to, ka jāaizliedz pasažieŗu kuģi. Kad cilvēki gāja bojā autoavārijās, ražotāji nolēma ieviest drošības jostas, nevis aizliegt automašīnas. Tomēr pēc Černobiļas avārijas cilvēki secināja nevis to, ka atomelektrostacijās atkāpes no drošības normām nav pieļaujamas, bet gan to, ka atomenerģija jāaizliedz.

Atomenerģijas pretinieki ātri vien saprata, ka bailes strādā daudz labāk par loģiskiem skaidrojumiem, tāpēc sacerēja jaunus baiļu stāstus, ko paši nodēvēja par argumentiem pret atomenerģijas izmantošanu. Tie ir apmēram šādi:

1) Jebkuŗā AES jebkuŗā brīdī var notikt otrā Černobiļa. Tikpat labi varētu arī teikt, ka jebkuŗa lidmašīna jebkuŗā brīdī var nokrist un katrs, kas ceļo ar lidmašīnu, būtiski riskē ar savu dzīvību. Tomēr šādi argumenti neņem vērā faktus: aviācija ir drošākais pārvietošanās veids, un nevienā citā atomelektrostacijā ne pirms, ne pēc Černobiļas nav notikusi neviena avārija, kas kaut aptuveni būtu ar to salīdzināma. Upuŗu skaita ziņā nākamā lielākā avārija notika Japānā, kad gāja bojā divi AES darbinieki.

2) AES ir potenciālais teroristu mērķis. Terorisms, šķiet, mūsdienās ir iecienītākais bubulis. Ar to var attaisnot visu, sākot ar iebrukumiem Irākā un beidzot ar AES slēgšanu. Protams, acīmredzams risinājums ir pastiprināt AES drošību, bet tas, protams, nav tik vienkārši, kā to slēgt.

3) AES piesārņo vidi. Mūsdienās būs grūti atrast ko tādu, kas vidi nepiesārņo. Tomēr AES ir daudz tīrāka par lielāko daļu alternatīvu. Kas notiek tad, kad tiek slēgta AES? Cilvēki savu elektroenerģijas patēriņu nesamazina. Viņi vienkārši to iegūst no citiem avotiem, piemēram, sadedzinot naftu, gāzi vai ogles (nemaz nesmejieties, Latvija nopietni apsveŗ iespēju būvēt ogļu TEC. Uzreiz nāk prātā 19. gadsimta ainas ar nokvēpušām pilsētām un pelēkiem bērneļiem, vai nav tiesa?) Šie kurināmie rada ne tikai ogļskābo gāzi, kas veicina globālo sasilšanu, bet arī sēra dioksīdu, kas nodrošina skābo lietu. Bet, protams, tā vairs nav nīstā atomenerģija, tāpēc to var neņemt vērā. Alternātīvie enerģijas avoti, piemēram, vēja elektrostacijas, gan ir ar lielu potenciālu un būtu jāsekmē tālāka to izmantošana un attīstīšana, tomēr nav daudz valstu (izņemot Dāniju), kur tās spētu sniegt būtisku daļu izmantojamās enerģijas. Turklāt arī vēja elektrostacijām piemīt trūkumi, piemēram, vibrācija.

4) AES rada radioaktīvos atkritumus, kuŗus nav iespējams droši uzglabāt. Šis tad arī būtu vienīgais puslīdz pamatotais arguments pret AES. Jā, AES rada radioaktīvos atkritumus, ko nepieciešams uzglabāt simtiem un pat tūkstošiem gadu. Uzreiz gan jāpiebilst, ka izmantoto kodoldegvielu var pārstrādāt un izmantot atkal, tā būtiski samazinot atkritumu daudzumu — liels atomreaktors tā radītu apmēram trīs kubikmetrus atkritumu gadā. Atlikušos atkritumus var vitrificēt, tas ir, sakausēt stiklam līdzīgā masā, kas tos izolē no apkārtējās vides. Tātad radioaktīvo atkritumu uzglabāšanā jau ir sasniegti būtiski atklājumi, un, ja darbs tiks turpināts, problēmu arī varēs atrisināt. Turklāt arī tagad Lietuva savus radioaktīvos atkritumus nesabeŗ lielā, ar plēvi apsegtā kaudzē meža vidu.

Protams, atomenerģija nav atrisinājums visām pasaules problēmām. Mēs tik tiešām izmantojam pārāk daudz enerģijas, un katram no mums jāpiedomā, kā mēs to varētu ietaupīt. Arī atjaunojamie enerģijas ieguves avoti jāizmanto arvien plašāk, un tas jau arī tiek darīts. Tomēr vēl joprojām mēs patērējam daudz vairāk, nekā spējam saražot ar šādiem enerģijas avotiem, un tikmēr atomenerģija ir labākais iespējamais veids, kā šo pieprasījumu apmierināt.

Scroogled 2. daļa

Te nu ir arī tulkojuma 2. daļa. Nākamnedēļ būs 3. un varbūt arī 4.

Maja sāka strādāt Google divus gadus pirms Grega. Tieši viņa pārliecināja Gregu pēc akciju pārdošanas aizbraukt uz Meksiku: jebkur, viņa teica, kur varētu sākt visu no jauna.

Majai bija divi milzīgi, brūni labradori un ļoti, ļoti pacietīga draudzene vārdā Lorija, kas spēja paciest itin visu, izņemot skraidīšanu pa Doloresas parku sešos no rīta ar diviem 75 kilogramus smagiem suņiem.

Kad Gregs skrēja viņai pretim, Maja pavilka tuvāk savu suni Meisu, taču tad, atpazinusi Gregu, priecīgi atpleta rokas apskāvienam, nometot suņu siksnas zemē un pieturot tās ar kāju. „Vai tas ir tas pats Gregs? Tu izskaties satriecoši!“

Viņš arī apskāva viņu, pēkšņi apzinoties, kā viņš oda pēc nakti ilgas gūglēšanas. „Maja“, viņš teica, „Ko tu zini par Google un VDD?“

Izdzirdot šo jautājumu, viņa sastinga. Viens no suņiem sāka smilkstēt. Viņa paskatījās visapkārt un tad pamāja uz tenisa kortiem. „Tur augšā pie laternas staba; neskaties,“ viņa teica. „Tas ir viens no mūsu pilsētas bezvadu interneta pieejas punktiem. Platleņķa interneta kamera. Pagriezies prom no tās, kad runā.“

Kopumā ņemot, interneta kameru uzstādīšana visā pilsētā Googlei neizmaksāja pārāk dārgi. It īpaši tad, ja ņēma vērā, ka tagad reklāmas cilvēkiem varēja piemeklēt pēc viņu atrašanās vietas. Kad visas kameras kļuva publiski pieejamas, Gregs tam nepievērsa īpaši daudz uzmanības — vienu dienu visi blogi par to vien rakstīja, un cilvēki rotaļājās ar jauno, visu redzošo spēļmantiņu, apskatot dažādas prostitūtu pulcēšanās vietas, bet pēc kāda brīža visa sajūsma noplaka.

„Tu joko,“ Gregs nomurmināja, jūtoties diezgan muļķīgi.

„Nāc man līdzi,“ viņa teica, pagriežot laternas stabam muguru.

Suņi par īso pastaigu nebija pārāk priecīgi un, kamēr Maja virtuvē gatavoja kafiju, izrādīja savu nepatiku.

„Mēs ar VDD panācām vienošanos,“ viņa teica, sniedzoties pēc piena. „Viņi piekrita neurķēties pa mūsu meklēšanas rezultātiem, un mēs piekritām, ka atļausim viņiem skatīties, kādas reklāmas tiek rādītas lietotājiem.“

Gregam sagriezās vēders. „Kāpēc? Nesaki, ka Yahoo jau to darīja…“

„Nē, nē. Vispār jau jā. Protams. Yahoo to darīja. Bet ne jau tādēļ Google piekrita. Redzi, republikāņi nīst Google. Mēs gandrīz visi esam demokrāti, tāpēc mēs darām, ko varam, lai noslēgtu ar viņiem mieru, pirms viņi mūs piebeidz. Tā jau nav P.I.I. — personu identificējoša informācija, informācijas laikmeta toksiskais smogs — tie ir tikai metadati. Tā kā tas ir mazāk ļauni.“

„Tad kāpēc tik noslēpumaini?“

Maja nopūtās un apskāva suni, kas badīja viņas celi ar savu lielo galvu. „Okšķeŗi ir kā utis. Viņi ielien visur. Viņi nāk uz mūsu sanāksmēm. Sajūta tāda kā kaut kādā Padomju Savienības ministrijā. Un tad vēl drošības pārbaudes — mēs esam sadalīti divās grupās: „tīrie“ un „aizdomīgie“. Mēs visi zinām, kas nav „tīrie“, bet neviens nezina, kāpēc. Es esmu „tīrā“. Laimīgā kārtā tas, ka es esmu lezbiete, vairs nav šķērslis. Neviens „tīrais“ nekad pat neēstu pusdienas kopā ar „aizdomīgo“.“

Gregs sajutās ļoti noguris. „Tad jau man laikam paveicās, ka es no lidostas tiku laukā dzīvs. Sliktākajā gadījumā es varēju arī „pazust“, vai ne?“

Maja viņā vērīgi noraudzījās. Viņš gaidīja atbildi.

„Kas ir?“

„Es tev gribu kaut ko pateikt, bet tu to nekad nevari nevienam stāstīt, labi?“

„Mmm… tu taču neesi kaut kādā teroristu grupā?“

„Nekas nav vienkāršāk. Tas notiek tā: lidostas VDD pārbaude veic atlasi. Tā okšķeŗi var precizēt, ko meklēt. Tad, kad tevi uz robežas aizsūta uz papildu pārbaudi, tu kļūsti par „pastiprināti novērojamu personu“ — un tevi nekad vairs nelaidīs vaļā. Viņi meklēs tavu seju un gaitu interneta kamerās. Lasīs tavu pastu. Novēros, ko tu meklē.“

„Bet man šķita, ka tu teici, ka tiesas viņiem to neļautu…“

„Tiesas neļauj gūglēt katru, kas pagadās. Bet tad, kad tu esi sistēmā, tā jau ir pastiprināta meklēšana. Tas ir legāli. Un, kad tevi sāk gūglēt, vienmēr kaut ko arī atrod. Visus tavus datus ievada lielā sietā, kas atsijā „aizdomīgas sakritības“, meklējot novirzes no statistikas normām, lai atrastu, kā tevi iegāzt.“

Gregam šķita, ka viņš tūliņ vems. „Kā, sasodīts, mēs līdz tam nonācām? Google taču bija labs uzņēmums. „Neesi ļauns“, vai ne?“ Tāds bija uzņēmuma moto, un tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ viņš ar savu Stenfordas Universitātes datorzinātņu doktora grādu uzreiz bija devies strādāt uz Google.

Maja atbildēja ar griezīgiem smiekliem. „Neesi ļauns? Izbeidz, Greg. Mūsu lobētāji ir tie paši kriptofašisti, kas mēģināja sašūpot Keriju. Mēs jau sen vairs neesam šķīsti un nevainīgi.“

Kādu brīdi viņi klusēja.

„Tas sākās ar Ķīnu,“ viņa beidzot turpināja. „Kad mēs pārvietojām savus serveŗus no Taivānas uz Ķīnu, tie nonāca Ķīnas jurisdikcijā.“

Gregs nopūtās. Viņš pārāk labi zināja, cik tālu Google sniedzās: ikreiz, kad tu apmeklēji kādu lapu, kuŗā bija Google reklāmas, vai lietoji Google kartes vai Google e-pastu — pat tad, kad tu nosūtīji vēstuli uz kādu Google e-pasta adresi — Google cītīgi vāca tavu informāciju. Nesen interneta meklēšanas optimizācijas programma sāka izmantot šos datus, lai katram lietotājam pielāgotu meklēšanas rezultātu. Tas kļuva par revolucionāru reklāmas līdzekli. Autoritāram režīmam prātā būtu citi mērķi.

„Mūs izmantoja, lai izveidotu cilvēku profilus,“ viņa turpināja. „Kad viņi vēlējās kādu arestēt, viņi atnāca pie mums un atrada ieganstu, lai viņus pieķertu. Nav daudz tādu lietu, ko varētu darīt internetā un kas Ķīnā nebūtu nelegālas.“

Gregs pašūpoja galvu. „Kāpēc tad serveŗus vajadzēja likt Ķīnā?“

„Mums teica, ka citādi mūs bloķēs. Turklāt tur bija Yahoo.“ Viņi abi saviebās. Kādā brīdī Google darbinieki kļuva apsēsti ar Yahoo, vairāk uzmanības pievēršot tam, ko darīja konkurenti, nevis tam, kā klājās pašu uzņēmumam. „Tāpēc mēs nolēmām to darīt. Bet daudziem no mums šī doma nepatika.“

Maja iemalkoja kafiju un sāka runāt klusāk. Viens no viņas suņiem uzstājīgi ošņājās zem Grega krēsla.

„Drīz vien mums lika sākt cenzēt meklēšanas rezultātus,“ Maja teica. „Google piekrita. Skaidrojums bija vienkārši lielisks: „Mēs nedarām ļaunu — mēs sniedzam saviem klientiem pieeju labākam meklētājam! Ja mēs viņiem rādītu arī tos rezultātus, kam nevar tikt klāt, viņi būtu sarūgtināti. Klienti nejustos apmierināti.“

„Un ko nu?“ Gregs pastūma suni prom. Maja, šķiet, ņēma ļaunā.

„Nu tu esi īpašas uzmanības vērts, Greg. Google tevi izsekos. Nu tu dzīvo tā, kad kāds visu laiku skatās tev uz pirkstiem. Tu taču zini, kā Google raksturo savu misiju, vai ne? „Sakārtot pasaules informāciju.“ Visu. Pagaidi piecus gadus, un mēs zināsim, ko tu biji atstājis podā, kad nolaidi ūdeni. Pievieno vēl sistēmu, kas automātiski tur aizdomās ikvienu, kas atbilst statistiski vidējā sliktā puiša aprakstam, un tu esi —“

„Izgūglēts.“

„Pilnīgi un galīgi.“ Viņa pamāja.

Maja aizveda abus labradorus līdz guļamistabai. Gregs neskaidri dzirdēja, kā viņa strīdās ar savu draudzeni, un atpakaļ viņa atnāca viena.

„Es to varu izlabot,“ viņa ātri nočukstēja. „Tad, kad ķīnieši sāka arestus, mēs ar saviem kolēģiem nolēmām veltīt savu 20 procentu projektu tam, lai viņus apjātu.“ (Starp Google jaunievedumiem bija arī noteikums, ka ikvienam darbiniekam jāvelta 20 procenti sava laika personīgajiem projektiem.) „Mēs to nosaucām par Google tīrītāju. Tas iedziļinās datubāzē, lai padarītu tevi statistiski normālu. Tas izmaina meklējumu rezultātus, Gmail histogrammas, apmeklētās lapas. Visu. Greg, es tevi varu attīrīt. Tā ir vienīgā iespēja.“

„Es negribu, lai tev būtu nepatikšanas.“

Viņa pakratīja galvu. „Ar mani jau ir cauri. Kopš tās dienas, kad es uztaisīju to nolādēto programmu, man atliek tikai gaidīt, kamēr kāds norādīs VDD uz manām prasmēm un vēsturi un tad, nu, es nezinu. Kaut kas tāds, ko viņi dara ar tādiem cilvēkiem viņu kaŗā pret visādiem abstraktiem lietvārdiem.“

Gregs atcerējās lidostu. Pārmeklēšanu. Kreklu ar zābaka nospiedumu pašā vidū.

„Izdari to,“ viņš teica.


Abonēt ir lētāk!