Cilvēkus nenogalina ieroči, cilvēkus nogalina hybris

Senajiem grieķiem bija tāds jēdziens „hybris“ (izrunā „hübris“), kas aptuveni nozīmēja „pārmērīga augstprātība, vēlme pazemot pretinieku, pārliecība, ka esi augstāks par dieviem.“ Te jāpiebilst, ka senajiem grieķiem dievi nozīmēja to pašu, ko mūsdienās sauktu par dzelzs likumu — ja reiz viņi tā noteikuši, tad tā tas arī ir, tur nekā nevar mainīt. Vārdu sakot, mūsdienu valodā hybris varētu definēt kā „pārliecība, ka uz tevi neattiecas negrozāmi likumi.“

Senajiem grieķiem hybris bija nopietns noziegums. Bezmaz vai visas sengrieķu traģēdijas no tā vien sastāv: galvenajam varonim dievi nosaka kaut ko nepatīkamu (piemēram, viņš nogalinās savu tēvu un apprecēsies ar savu māti), galvenais varonis ir pārliecināts, ka uz viņu tas neattiecas un viņš spēs to mainīt, un, protams, tieši ar saviem centieniem arī piepilda dievu noteikto. (Ja Aishils šķiet pārāk gaŗlaicīgs, šo pašu motīvu var sastapt arī „Zvaigžņu kaŗu“ trešajā sērijā.)

Mūsdienās šis jēdziens ir piemirsts, un tikai šad tad ar mazliet pārmainītu nozīmi un rakstību — „hubris“ (izrunā „hjūbris“) sastopams izglītotu cilvēku angļu valodā. Tas arī ir saprotams — mūsdienu sabiedrība hybris pasludinājusi bezmaz vai par augstāko tikumu. Mēs sludinām, ka stiprs cilvēks spēj pārvarēt visus šķēršļus, rakstīt pats savus likumus, būt no visiem neatkarīgs un lemt pats par savu likteni. Mēs vairs neskatāmies traģēdijas par galveno varoņu neveiksmīgo cīņu pret savu likteni — mēs lasām tenku žurnālus, kur aprakstīti sabiedrības spīdekļu sasniegumi, un skatāmies filmas par pārcilvēkiem, kas ir tik spēcīgi un apķērīgi, ka vieni paši spēj sakaut visus ļaunos, kas uzdrošinās stāties viņiem ceļā. Pat tie, kas vēl sakās ticam dieviem (vai dievam) sludina, ka dievi viņiem pievērsuši īpašu uzmanību un palīdzējuši daudz ko sasniegt, nevis ļaunprātīgi izmantojuši savu augstāko stāvokli un centušies ieriebt.

Nevar noliegt, ka mēs daudz ko saprotam labāk par senajiem grieķiem. Mēs labāk izprotam, kā darbojas pasaule, un spējam to mazliet pamainīt, lai mums būtu labāk. Labs piemērs ir medicīna: mēs saprotam, kā rodas daudzas slimības, un esam arī atraduši veidu, kā daudzas no tām ārstēt. Taču hybris un tā sekas senie grieķi izprata daudz labāk, turklāt var gadīties, ka mūsdienu sabiedrības neapvaldītais hybris izrādīsies postošāks par jebkuŗu slimību.

Hybris, atšķirībā no slimībām, mūsdienās sastopams it visur. Protams, tas sastopams tur, kur to pieņemts sagaidīt, piemēram, kaŗā. Neba nu Amerika nezināja, ka kaŗš reti kad ir tīrs, ātrs un viegls — gandrīz vienmēr tas izvēršas par asiņainu, ilgstošu un nogurdinošu murgu. Tomēr viņu hybris teica priekšā, ka tas attiecas tikai uz atpalikušām valstiņām, nevis uz vienīgo pasaules superlielvalsti, kam turklāt ir gudrās raķetes un bumbvedēji, kuŗus neredz radaros. Vēl vairāk, gluži kā senajiem grieķiem, viņu hybris lika viņiem izsmiet un pazemot uzveiktos pretiniekus, ieskaitot pat tādas jau no Trojas kaŗa laikiem izplatītas metodes kā pretinieku līķu apsmiešana (atcerieties Huseina nāvessoda videoieraksta „noplūdi“). Par savu hybris Amerika saņēmusi visnotaļ dāsnu sodu: kaŗš ir nogurdinošs un dārgs, kas nebūt nenāk par labu ne īpaši spraunajai ASV ekonomikai, turklāt ASV pasaulē kļūst arvien nepopulārāka.

Labi, lai būtu, kaŗš un hybris vienmēr bijušas nešķiŗamas lietas. Pārsteidzošākais ir tas, ka hybris bieži var atrast arī tur, kur, šķiet, tam nebūtu vietas. Ņemsim par piemēru tādu it kā visnotaļ altruistisku pasākumu kā zaļo kustību. Tur netrūkst cilvēku, kam droši vien ir paši labākie nodomi, taču gluži nemanot arī viņiem piezadzies hybris. Pajautājiet vidusmēra dabas draugam, kādēļ viņš piedalās zaļajā kustībā, un noteikti saņemsit tādas atbildes kā „mēs rūpējamies par planētas nākotni“ vai „mēs mīlam dabu un vēlamies to pasargāt“. Tomēr planēta veiksmīgi pārcietusi sadursmes ar meteorītiem un masu izmiršanas, un nav ne mazākā pamata domāt, ka tā nepārcietīs mūs. Dabas draugiem daudz vairāk būtu jāuztraucas nevis par to, vai izdzīvos delfīni, bet gan par to, vai izdzīvos cilvēki. Taču atkal hybris saka priekšā: mēs esam varenāki par dabu, tās likumi uz mums neattiecas, mēs spējam paveikt to, ko nespēja masu izmiršanas un meteorīti: mēs spējam iznīcināt visu planētu. Hybris arī iesaka, kā šo problēmu atrisināt: mēs esam tik gudri un vareni, ka noteikti spēsim atrast veidu, kā apiet dabas likumus, būtiski nemainot savu dzīvesveidu. Arī šeit pēc hybris seko sods: globālās klimata izmaiņas, šķiet, var nepamanīt tikai tad, ja ļoti cenšas, turklāt pilnībā iespējams, ka tās kļūs arvien postošākas.

Vārdu sakot, senajiem grieķiem bija taisnība: hybris tik tiešām ir pats nopietnākais noziegums, vēl jo vairāk tādēļ, ka tas var iezagties pilnīgi visur, gluži tāpat kā pašas nopietnākās slimības mums šķiet tās, no kuŗām nav pasargāts neviens. Žēl, ka skolās vairs nepievērš pārlieku uzmanību sengrieķu mītiem un traģēdijām — mēs tur daudz ko varētu uzzināt. Bet mēs taču esam daudz gudrāki par senajiem grieķiem, un viņu aizvēsturiskie likumi uz mums vairs neattiecas, vai ne?

Vēl vairāk nekaunīgas pašreklāmas

Dārgie lasītāji, nu jums ir burvīga iespēja mani ne tikai lasīt, bet arī dzirdēt — proti, sestdien, 12. aprīlī es uzstāšos ar priekšlasījumu par autortiesībām (ja lasāt manu blogu, droši vien nojaušat, ko es gribēšu teikt) Jūrmalā, Dubultos, pasaku mājā “Undīne” (tieši pretī Dubultu dzelzceļa stacijai un izskatās taisni tā, kā varētu izskatīties pasaku māja — noteikti atradīsit.) Pasākums sākas piecos, priekšlasījumu plānoju apmēram pusstundu vai drusciņ ilgāk, tāpēc būtu pārlaimīgs, ja pēc tam varētu uzrīkot jautājumu un atbilžu vakaru. Savu priekšlasījumu pēc tam arī plānoju ievietot šeit, taču tur būs tikai audio un nevarēs uzreiz uzdot jautājumus.

Pie viena varēs paklausīties blēņu stāstos par to, kā man gāja Viļņā (kur es devos uz konferenci par publisko domēnu), apsveikt mani ar iecelšanu Užupes republikas konsula amatā, padzert tēju un aiziet līdz jūrai. Satriecošs piedāvājums, vai nav tiesa?

Jautājums publikai

Dārgie lasītāji, esmu dziļā  neizpratnē, tamdēļ vēršos pie jums cerībā, ka kāds gudrāks jaunietis spēs mani apgaismot.

Lieta tāda, ka es nekādi neizprotu, kā darbojas Latvijas Autortiesību likums.

Skatieties paši:  36. pantā skaidri un gaiši rakstīts:

“(1) Autortiesības ir spēkā visu autora dzīves laiku un 70 gadus pēc autora nāves, izņemot šā likuma 37.pantā minētos gadījumus.”

37. pantā piebilsts kaut kas par audiovizuāliem darbiem, anonīmiem darbiem, padomi, kā novērst vēstures netaisnības (“(4) Autoriem, kuru darbi Latvijā bija aizliegti vai kuru izmantošana no 1940.gada jūnija līdz 1990.gada maijam bija ierobežota, no autortiesību noilguma termiņa tiek atskaitīti aizlieguma vai ierobežojuma gadi.”) un vēl kaut kas par iepriekš nepublicētiem darbiem. Tātad, lai gan ir izņēmumi, tomēr pamatdoma ir skaidra: pēc 70 gadiem autortiesību nav.

Un tagad izdarīsim nelielu eksperimentu. Paņemsim 2005. gadā izdevniecības “Nordik” izdoto Ed. Veidenbauma dzeju krājumu ar oriģinālo nosaukumu “Dzeja”. Un ticiet vai nē — tur skaidri un gaiši rakstīts “(c) 2005 E. Veidenbaums”!

Es pat šoreiz jūs necenšos ne par ko aģitēt. Es tik tiešām nespēju izprast — ko, sasodīts, tas nozīmē?! Ir gan tiesa, ka dzīves laikā viņu pārlieku daudz neizdeva, bet drīzi vien pēc viņa pāragrās nāves viņa darbus izdeva daudz un bieži. Vai Veidenbaums būtu bijis aizliegts no 1940. gada jūnija līdz 1990. gada maijam? Bet nekādā gadījumā! Gluži otrādi, viņam kopotos rakstus izdeva un pasludināja par bezmaz vai visīstāko komūnistu, kas tik nav nodzīvojis līdz sociālisma uzvarai. Vai Veidenbauma darbiem būtu bijuši līdzautori? Nekas tā īsti nav dzirdēts. Tiesa, Līvija Volkova centusies rekonstruēt Veidenbauma oriģinālos tekstus un viņas pūliņu augļi tajā grāmatā publicēti, taču to viņa darījusi jau sen pēc tam, kad Veidenbauma autortiesības izbeigušās. Viņas darbam autortiesības pienākas, bet vai tāpēc tas uzreiz pienākas visiem Veidenbauma dzejoļiem? Vai tas nozīmē, ka es varu izdot “uzlaboto Blaumani” un pieprasīt autortiesības uz visiem Blaumaņa darbiem tāpēc, ka es viņam tagad esmu līdzautors?

Ja varat, lūdzami, paskaidrojiet, ko tas īsti nozīmē. Es no Autortiesību likuma gudrāks netiku.

Ak jā, un kāpēc pavisam nesen pārizdotos Vizmas Belševicas tulkojumos norādīts “(c) V. Belševica 2008”? Arī kaut kā tā dīvaini sanāk, vai nav tiesa?

Visapkārt vieni vienīgi pirāti

Ir tāda reliģija — jeb, pareizāk sakot, parodija par reliģiju, — kas sakās pielūdzam Lidojošo spageti briesmoni. Viena no šīs reliģijas pamatatziņām ir tā, ka pirātu skaita samazināšanās ir saistīta ar globālo sasilšanu. Apskatieties, viņi saka, kā kopš astoņpadsmitā gadsimta krities pirātu skaits un kā vienlaikus pieaugusi vidējā temperatūra pasaulē! Sagadīšanās? Vai nav pārāk liela sakritība, lai runātu par sagadīšanos?

Ja šai reliģijai ir taisnība, tad mūs drīz sagaida ledus laikmets. Raugi, beidzamā laikā pirātu saradies tik daudz, ka nevar ne nospļauties, lai pirātam netrāpītu. Lai saprastu, kā pirātu atšķirt no parasta pilsoņa, apjautāsimies AKKA/LAA, kas šajā jomā zina pilnīgi visu. Tātad: „Pirātisms (piracy; пиратство) ir prettiesiskas darbības ar autoru darbiem, autortiesību aspektā tā ir darbu fiksācija, publicēšana, reproducēšana un izplatīšana jebkādā veidā bez atļaujas darbu izziņošanai, publicēšanai vai izmantošanai un nemaksājot autoratlīdzību.“ (no http://www.autornet.lv/tiesibas/vardnica/)

Tātad pirāts ir tas, kas bez atļaujas un nemaksājot autoratlīdzību fiksē, publicē, reproducē un izplata darbus. Dīvainā kārtā tur nekas nav teikts par tiem, kas šādus produktus patērē — tātad tad, ja jūs no Mašas, kas reizi mēnesī atnāk uz jūsu biroju ar disku somu, nopērkat disku ar četrām Džordža Klūnija filmām, Maša ir pirāts, jo viņa izplata Klūnija daiļradi bez viņa atļaujas. Savukārt jūs neesat, ja vien neiedodat to disku noskatīties vēl kādam.

Bet nesapriecājieties. Atcerieties, pirāts bez atļaujas un nemaksājot autoratlīdzību fiksē, publicē, reproducē un izplata citu autoru darbus. Aplūkosim šo uzskaitījumu sīkāk. Piemēram, ko nozīmē „fiksē“? „Latviešu valodas vārdnīca“ apgalvo, ka tas nozīmē „atzīmēt, saglabāt atmiņā, ko pierakstot, piezīmējot u. tml.“ („Latviešu valodas vārdnīca“, R:„Avots“, 1987., 218. lpp.) Jāatzīst, vārdnīca uzbuŗ pavisam tumšas ainas: katrs, kas atceras, piemēram, kādu Ojāra Vācieša dzejoli vai Raimonda Paula dziesmu, ir pirāts. Taču tik skarbi laikam nedomā pat mūsu tēvzemes autortiesību sargi. Ņemsim šaurāku nozīmi: pirāts ir tas, kas kaut kādā veidā saglabā cita autora darbu bez viņa atļaujas. Piemēram, ja es iesoļoju kinoteātrī un ar mobilo telefonu nofilmēju fragmentu no jaunākā Holivudas grāvēja, es esmu autortiesību pārkāpējs un pirāts. Un patiesi: kinoteātris pirms seansa to neaizmirst atgādināt man un citiem skatītājiem: mēģināsi kaut ko nofilmēt — izdzīsim laukā un mobilo atdosim policijai izvērtēšanai.

Tātad vismaz par „fiksēšanu“ mēs būtu tikuši skaidrībā. Arī „reproducēšana“ ir puslīdz tas pats. Ja tu bez atļaujas filmē, ieraksti vai fotografē to, ko pats neesi uztaisījis, tu esi pirāts un pārkāp likumu. Un taisnīgi — tā darba autori taču ir pūlējušies vaiga sviedros, lai to uztaisītu. Ja visi ņems un bez atļaujas pārrakstīs un izplatīs viņu darbus, tad tak neviens autoriem nemaksās, un viņi visi mirs badā.

Protams, tie, kas „Privātajā dzīvē“ lasa par kinozvaigžņu mājām, zina, ka viņiem vēl gana tālu līdz miršanai badā. Bet lai nu būtu — tas ir viņu īpašums, viņi tērējuši savu laiku un naudu, lai to uztaisītu, un nebūtu godīgi to tā vienkārši paņemt. Nebūtu taču pareizi kaimiņam nozagt godīgā darbā nopelnītus divdesmit latus tikai tādēļ, ka viņam vēl paliek divdesmit tūkstoši, vai ne? Tāpat taču nav pareizi bez atlīdzības paņemt autoru darbu, vai ne?

Bet tas neattiecas tikai uz filmām un divdesmit latiem. Nav taču pareizi vienkārši pārrakstīt Lauŗa Reinika jaunāko albumu, vai ne? Tā viņš taču zaudē naudu, ko būtu pelnījis saņemt par saviem tēriņiem un pūlēm. Nav taču arī pareizi tā vienkārši nokopēt Lato Lapsas Jāņa Brūkleņa grāmatu par Latvijas tiesu sistēmas ēnas pusēm, vai ne? Arī Brūklenis tad nesaņem atlīdzību par Latvijas apgaismošanu. Nav taču pareizi tā vienkārši pārfotografēt Brīvības pieminekli, vai ne? Tā Kārļa Zāles mantinieki nesaņem ne graša par sava priekšteča radošā darba izmantošanu. Mēs taču atzīstam mantošanas tiesības. Nav taču pareizi bez atļaujas nofotografēt Portugāles Spānijas pilsētā Bilbao uzcelto Gugenheima muzeju, vai ne? Muzeja autors Frenks Gērijs ir sveiks un vesels, viņš taču būtu pelnījis atlīdzību par savām pūlēm.

Ja vien jūs pievērsāt uzmanību, jums tagad vajadzētu sākt protestēt. „Piedod, autor, nu tu gvelz tukšu, kas tas par pirātismu, kam tad es kaitēju, ja es brīvdienās to muzeju nofotografēju?“ Pirmkārt, runa jau nemaz nav par kaitējumu — atcerieties, AKKA/LAA definīcija neparedz, ka pirātisms noteikti kādam kaitē. Jūs vienkārši bez atļaujas fiksējat cita autora darbu — ar to pietiek. Un, otrkārt, jūs kaitējat gan. Bilbao to muzeju Frenkam Gērijam nepasūtīja tāpat vien — Gērijs ir plaši pazīstams ar saviem visnotaļ ekstravagantajiem darbiem, un Bilbao cerēja, ka tik savdabīga celtne piesaistīs pilsētai tūristu uzmanību, kas gribēs apskatīties, kas tad tur sacelts. Taču visus viņu plānus izjaucāt jūs, kad piegājāt pie muzeja, nofotografējāt (tas ir, fiksējāt) to un salikāt bildes internetā (re, nonācām arī pie izplatīšanas). Tagad tiem, kas grib apskatīt Gugenheima muzeju, nav jābrauc uz Bilbao — atliek vien apskatīties jūsu bildītes, konstatēt, ka tas muzejs izskatās pēc saņurcītas metāla trauklupatas, un nolemt, ka nav jēgas braukt uz Bilbao, lai to apskatītu tuvāk. Bilbao zaudē naudu, visas cerības uz tūristu pieplūdumu ir veltas, arī citas pilsētas padzird, ka Frenks Gērijs, pateicoties pirātiem, vairs nepievilina tūristus, pie Frenka Gērija neviens neko vairs nepasūta, naudas nav, bads, trūkums, posts. Un to visu sadarīja šķietami nevainīgi tūristi ar saviem fotoaparātiem.

Jūs sakāt, ka cilvēki uz Bilbao brauc tāpat un Frenks Gērijs slien augšā vienu māju pakaļ otrai? Nu un? Arī Holivuda un Lauris Reiniks izskatās gana pārtikuši, bet tas tā tikai šķiet — ļaunā pirātisma ķetna kuŗu katru brīdi draud viņus nožņaugt. Fotografēt mājas likumā atļauts? Un kāpēc tā, ja drīkst jautāt? Kāpēc arhitektus likums vērtē zemāk par Lauri Reiniku? Lauri Reiniku piratizēt nedrīkst, arhitektus drīkst? Un ko tad, ja jūs savas Gugenheima muzeja bildītes pārdodat par naudu? Tad tak jūs iedzīvojaties uz cita autora rēķina! Likums arī to ļauj? Kā tad ar „Viens likums, viena taisnība visiem“? Viena taisnība Laurim Reinikam, cita arhitektiem. Netaisnīgi, vai nav tiesa?

Pieņemsim, ka likumdevēji nolēmuši būt taisnīgi un pieprasa samaksu no katra, kas fotografē ēkas vai pieminekļus. Frenks Gērijs dabū savu naudiņu, lai vilktu dzīvīti, pirāti apkaŗoti, visi laimīgi un priecīgi. Frenks Gērijs nu būtu aplaimots, tagad pievērsīsimies Kārļa Zāles mantiniekiem. Arī viņiem pienākas naudiņa no tiem tūristiem, kas fotografē Brīvības pieminekli. To pat nebūtu grūti noorganizēt, tur tak vienmēr policija apkārt. Kāds fotografē — tiesībsargi uzreiz klāt iekasēt samaksu. Tātad naudiņa būtu. Bet kam to dot? Kārļa Zāles mantiniekiem? Bet Brīvības piemineklim ir ne tikai tēlnieks, bet arī arhitekts — Ernests Štālbergs. Tātad jāizdomā, cik kuŗš piemineklim devis un cik katram par to pienākas. Bet ar to viss nebeidzas. Katrs, kam ir kaut vai visnotaļ aptuvens priekšstats par 20. gadsimta arhitektūras galvenajiem virzieniem, noteikti būs pamanījis atsevišķu Brīvības pieminekļa daļu satriecošo līdzību ar vācu arhitektūras skolas „Bauhaus“ darbiem. Tā nav nejaušība: arī Zāle ar Štālbergu bija pirāti, kas piesavinājās „Bauhaus“ arhitektu izgudrojumus, ne nieka viņiem nemaksājot. Vismaz mums to vajadzētu labot, vai ne? Tātad kaut kāda daļa no naudas jāatskaita arī „Bauhaus“ arhitektu mantiniekiem. Bet cik? Un kā ar tiem, ko piratizēja „Bauhaus“ arhitekti? Arī tiem taču kaut kas pienākas, vai ne? Un… un… un…

Vārdu sakot, mēs dzīvojam pastāvīgā pirātu ielenkumā. Vēl vairāk — mēs paši esam visīstākie pirāti, jo, ja mēs itin visam piemērotu tādu pašu loģiku kā mūzikas, filmu un grāmatu pirātismam, mums visu laiku vajadzētu maksāt un maksāt, un maksāt.

Atcerieties par to nākamreiz, kad atkal dzirdēsit par cīņu pret pirātiem.

Tas nenotika ar mums

Šķiet, Latvija beidzot pārslimojusi celtniecības drudža smagāko fāzi un pamazām sāk atkopties. Tie, kas gribēja sapirkties dzīvokļus, to ir izdarījuši, tie, kas nevar atmaksāt kredītus, pamazām meklē, kur ko varētu īrēt, un dažas iesāktas mājas, visticamāk, tā arī uz mūžiem paliks tikai iesāktas. Ir gan iesākti vairāki apjomīgi projekti, kas droši vien tiks arī pabeigti, tomēr dzīvokļus un birojus tajos vairs neizķeŗ kā karstus pīrādziņus. Vārdu sakot, drudzis pierimies, putekļi nosēdušies, adrenalīns krities. Nu var apskatīties, kas tad no tā visa sanācis.

Nenoliedzami, ir ieguvumi. Cilvēki, kas strādā celtniecībā, kļuvuši daudz turīgāki. Mēs esam sākuši apjaust, kā nevajadzētu būvēt mājas. Ir pat uzbūvētas dažas pavisam glītas mājas, par kuŗām varētu teikt, ka tās Latvijas arhitektūru atdzīvina un krāšņo.

Taču cīņā par Latvijas arhitektūras nākotni ir arī kritušie: Latvijas arhitektūras pagātne. Pavisam nesen nojauca leģendām apvīto Rīgas Sporta pili, kas lielā mērā vainojama pie tā, ka hokejs Latvijā ir nacionālais sporta veids. Savu kārtu gaida Preses nams, kas savas pēdējās dienas vada kā mēms piemineklis padomju tieksmei uz centralizāciju. Viesnīca „Latvija“ pārbūvēta tiktāl, ka nekādu priekšstatu par sākotnējo ēku nesniedz. Ja pret vecāku ēku nojaukšanu kāds vēl kādreiz ko iebilst (piemēram, bija neliela diskusija par to ēku, kuŗas vietā beidzot būvēs Nacionālo bibliotēku), tad padomju okupācijas laikā celtās mājas vienbalsīgi tiek uzskatītas par kauna traipiem jebkuŗas pilsētas ainavā, kas pēc iespējas ātrāk būtu jāizdzēš. Labs piemērs ir Zemkopības ministrija: to mudina nojaukt, apgalvojot, ka tā bojā Vecrīgas ainavu, taču tai pat laikā neviens neplāno nojaukt jau neatkarības laikā uzslieto Triangula bastionu, kas arī Vecrīgas ainavu pārlieku nekrāšņo.

Šī cenšanās izsvītrot padomju okupāciju no Latvijas vēstures neaprobežojas tikai ar arhitektūru, lai gan, iespējams, tur tā izpaužas visredzamāk. Latvija pavisam oficiāli paziņojusi un uzstāj, ka šī valsts ir pirmskaŗa Latvijas republikas mantiniece un turpinājums, un tai nav nekādas saistības ar to veidojumu, ko sauca par LPSR un kas šajā teritorijā atradās no 1940. līdz 1991. gadam. Arī sabiedrībā pieņemts par padomju okupāciju izteikties tikai sliktiem vārdiem. Okupācijas muzejs ir drūma, tumša vieta, kur latvieši un dažādas oficiālas ārvalstu delegācijas var uzzināt, kā latviešu tauta cietusi ilgajos okupācijas gados. Ja cilvēki grib norādīt uz negatīvām iezīmēm mūsu sabiedrībā, viņi bieži saka: „Nu, gluži kā Padomju Savienībā“. Tie, kas neizsakās par Padomju Savienību pietiekami nicīgi, uzreiz tiek pieskaitīti nepiebeigtajiem komūnistu līdzskrējējiem, Tatjanas Ždanokas domubiedriem un citām visnotaļ nepatīkamām ļaužu grupām.

Tomēr šeit ir kāda īpatnība. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju Padomju Savienībā pavadījusi lielu, ja ne lielāko, daļu sava apzinīgā mūža. Daudzi no viņiem ir strādājuši šīs valsts iestādēs un uzņēmumos, klausījuši šīs valsts likumiem, varbūt pat kaut kādā mērā ticējuši šīs valsts oficiālajai ideoloģijai. Mūsdienu vēstures izpratne apgalvo, ka viņi visu šo mūža daļu pavadījuši ciešanās, apspiestībā un melos. Būtībā tā bijusi veltīga, lai arī no viņiem neatkarīgu apstākļu dēļ.

Tas ir spēcīgs apgalvojums — lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju lielu sava mūža daļu pavadījuši veltīgi. Biji skolotājs un audzināji bērnus? Veltīgi, jo tu taču viņiem mācīji komūnistu ideoloģiju. Strādāji fabrikā un būvēji vagonus, kas ripo pa Latvijas dzelzceļiem vēl joprojām? Veltīgi, jo tu ar savu darbu balstīji naidīgas okupācijas varas ekonomiku, kas bez tavas palīdzības būtu sagruvusi ātrāk. Biji celtnieks un palīdzēji uzcelt skolu vai kultūras namu? Veltīgi, jo tu uzbūvēji šausmīgi neglītu ēku, kas pēc iespējas ātrāk jānojauc. Ja vien tu nebiji disidents, kas aktīvi cīnījās pret padomju varu, visu to, ko tu tolaik paveici, vieglu roku var norakstīt kā veltīgu.

Tādēļ latvieši cenšas aizmirst, ka padomju laikos (kā jau visos laikos) viņi galvenokārt centās dzīvot puslīdz normālu dzīvi, nevis visu laiku cieta un cīnījās. Ja arī tiek pētīta LPSR vēsture, tad tikai, lai noskaidrotu, cik mēs daudz cietām, nevis to, kā mēs tad dzīvojām. Ja ir iespēja nojaukt vai pārbūvēt kādu LPSR celtu ēku, tad tas ar prieku tiek darīts, neaizdomājoties, ka mēs iznīcinām unikālus arhitektūras pieminekļus (arhitektūras piemineklis nozīmē nevis to, ka ēka ir neticami daiļa, bet gan to, ka tā ir neaizstājama sava laikmeta liecība.) LPSR laikos sabūvētās rūpnīcas tika pasludinātas par nebeidzamu ļaunumu, kam mūsdienās nav vietas, un gandrīz pilnībā iznīcinātas. Tās, kas izdzīvojušas tik tālu, darbojas veiksmīgi un ar peļņu, bet par to izcelsmi — un to, cik peļņas dotu pārējās, ja tās būtu palikušas — īpaši bieži nerunā. Nav pieņemts.

Lai nu būtu. Jau no 700 verdzības gadu laikiem latviešiem patīk uzsvērt, cik ļoti viņi ir cietuši. Taču vismaz tiem, kas jūt, ka viņiem nav par ko kaunēties, es atļaušos pateikt paldies. Paldies par to, ka mēs tomēr joprojām runājam latviski. Paldies par to, ka mums ir vecie vilcieni, ko pārbūvēt, un rūpnīca, kur tos pārbūvēt, un mums nav uzreiz jāpērk jauni. Paldies par to, ka Rīgā ir tilti, pa kuŗiem tikt pāri Daugavai. Paldies par tām padomju laika tradīcijām, kuŗas mēs esam aizguvuši un tagad esam svēti pārliecināti, ka tās ir mūsu pašu (piemēram, hokeju vai „latvisko virtuvi“.) Galu galā — paldies par to, ka savas dzīves sākumā man tomēr bija, ko ēst, ko vilkt mugurā un kur dzīvot. Protams, nekas izcils jau nebija, taču, ja visi būtu tikai cietuši un grāvuši padomju sistēmu, man nebūtu ne tik.

Paldies.

Izglītības sistēma vārguļo? Skriesim, piebeigsim ar kāju!

Samērā nesen kļuvis populāri sūroties par Latvijas izglītības kvalitāti. Cilvēki sūrojas, ka aug pokemonu paaudze, kas nespēj ne uzrakstīt puslīdz pamatotu domrakstu, ne salikt tajā komatus. Protams, kā jau Latvijā pierasts, cilvēki visā vaino valdību un vispārējo situāciju valstī un, protams, viņiem ir taisnība. Skolotāju algas tik tiešām ir, maigi izsakoties, nožēlojamas, un tas būtiski pazemina šīs profesijas prestižu ne tikai apkārtējās sabiedrības, bet arī skolnieku acīs. Un, ja skolnieki skolotāju neciena, tad viņi arī nav īpaši noskaņoti klausīties tajā, ko viņš stāsta.

Domāju, mēs visi varam piekrist, ka labi vien ir. Jau Džordžs Bernards Šō savā tieksmē uz ārišķībām reiz apgalvoja, ka visas skolas jānodedzina līdz ar zemi un krāsmatas jāapkaisa ar sāli, lai uz tās nolādētās zemes vairs nekad nekas neaugtu. Protams, Šō (kā parasti) pārspīlēja. Galu galā, kāpēc bārstīt ar sāli pavisam labu zemi tikai tādēļ, ka tur agrāk bijusi skola? Bet viņam (kā parasti) bija arī liela daļa taisnības. Pie tā, ka izglītības sistēma ir tik nelāgā stāvoklī, lielā mērā vainojama pati izglītības sistēma.

Kas būtu jāiemāca izglītības sistēmai? Pirmkārt, tai būtu jādod saviem audzēkņiem kaut kādas prasmes un iemaņas, sākot no pavisam elementārām, piemēram, prast uzrakstīt savu vārdu un saskaitīt, cik būs jāmaksā veikalā, līdz daudz sarežģītākām, piemēram, prast izveidot, paskaidrot un aizstāvēt savu pasaules uzskatu. Otrkārt, tai būtu jāieaudzina dažādas sabiedrībai derīgas vērtības, piemēram, cieņa pret savu valodu un pilsoniskā apziņa. Treškārt, tai būtu jāpalīdz audzēkņiem atklāt un attīstīt savas intereses un talanti, piemēram, grūtu matemātikas uzdevumu risināšana vai grāmatu lasīšana. Nedomāju, ka Izglītības un zinātnes ministrija būtu citās domās.

Bet kā izglītības sistēma šo mērķi mēģina sasniegt? Pavisam vienkārši: liekot audzēkņiem iegaumēt mācību vielu. Ne velti vārds „iemācīties“ latviešu valodā nozīmē ne tikai ‚iegūt iemaņas‛ („Es iemācījos braukt ar riteni“), bet arī ‚iegaumēt‛ („Vai dzejolīti iemācījies?“) — daudzu cilvēku apziņā starp šīm nozīmēm nav starpības.

Tas sākas jau no pirmās klases. Kas ir pirmās lietas, kas jāizdara katram pirmklasniekam? Jāiegaumē alfabēts un reizrēķins. Izglītības sistēma uzskata, ka bērni nespēj iemācīties lasīt, ja neatceras, kādā kārtībā latviešu alfabētā sakārtoti burti. Par bērnu reizināšanas spējām izglītības sistēmai ir vēl zemāks viedoklis — tā ir pārliecināta, ka bērniem tādu nemaz nav, tādēļ viņiem jāiekaļ visi iespējamie reizināšanas varianti vismaz līdz 10. Tas, protams, nozīmē, ka bērni nespēs galvā sareizināt divdesmit trīs ar divdesmit divi, jo reizrēķins tik tālu nesniedzas. Bet labāk tā, nekā vispār nekā. Un mūsdienās tak visiem telefonos ir kalkulatori, vai ne?

Kad audzēknis puslīdz iemācījies lasīt, rakstīt un veikt elementāras aritmētiskas darbības, viņam laiks uzzināt ko vairāk. Piemēram, viņam sāk mācīt dabas mācību, kas vēlāk, kad viņš iegaumējis, kā izrunāt svešvārdus, kļūst par bioloģiju, fiziku un ķīmiju. Būtībā tā ir atvieglota un vieglāk saprotama zinātnes versija. Tur viņam liek iegaumēt dažādus atklājumus, pie kuŗiem nonākuši zinātnieki. Tomēr viņam ir diezgan vārs priekšstats par to, kā zinātnieki pie šiem atklājumiem nonākuši, un vēl vārāks — par to, kas tā zinātne vispār ir. Viņam šīs zinātnieku atziņas pasniedz kā neapstrīdamu faktu — ja kontroldarbā uzrakstīsi ko citu, saņemsi neapmierinošu atzīmi, tādēļ raksti, kā ir. Daudzi audzēkņi šo uzskatu — zinātnieku uzskati ir neapstrīdams fakts — patur arī tad, kad skolu jau sen beiguši, un tikai retais, kas par to īpaši interesējas, uzzina, kā zinātne patiesībā darbojas. Tad viņš ir pārsteigts, jo atklājas, ka zinātne nebūt nav absolūta patiesība vai neapstrīdams fakts — tā ir tikai un vienīgi cilvēku izgudrots veids, kā skaidrot pasauli, kas laika gaitā izrādījies par veiksmīgāko veidu, kā to darīt. Turklāt zinātne ne tikai ir apstrīdama — apstrīdēšana ir neatņemama zinātnes sastāvdaļa. Vēl vairāk, viena no populārākajām zinātnes definīcijām tieši paredz to, ka tā ir apstrīdama — ja kaut kādu atziņu, teoriju vai novērojumu nekādi nevar apstrīdēt, tā vairs nav zinātne. Piemēram, evolūcijas teorija ir zinātniska, jo to var apstrīdēt — piemēram, atrast fosilijas, kas ir ar to pretrunā. Uzskatu, ka zemi pirms seštūkstoš gadiem radīja citplanētieši, kas visu uztaisīja tā, lai zeme izskatītos vecāka, apstrīdēt nevar — lai ko arī iebilstu, citplanētiešu piekritēji var atbildēt: „Viņi to tā uztaisīja“ vai „Tu taču tad nedzīvoji, kā tu zini, ka tā nebija?“. Tieši tādēļ tā nav zinātniska.

Arī ar lasīšanu un rakstīšanu neveicas labāk. Izglītības sistēma katram audzēknim liek izlasīt kaudzēm obligātās literatūras, kas ikvienam cilvēkam, kam nepatīk spaidu darbi (tas ir, ikvienam cilvēkam), izraisa tikai un vienīgi riebumu pret ļoti labām grāmatām. Pēc tam viņam savas domas par izlasīto jāizklāsta sacerējumā un, ja viņa viedoklis nesakrīt ar pareizo, viņš saņem neapmierinošu atzīmi. Un, tā kā skolā bieži vien audzēkņa vienīgā motivācija ir atzīmes, viņš aši apgūst, kāds viedoklis ir pareizais.

Ko vajadzētu darīt? Vispirms jāsaprot, ka izglītība nav iegaumēšana, bet gan, kā reiz kāds apķērīgs jaunietis skaisti izteicās, tas, kas paliek pāri, kad viss aizmirsts. Tātad: bērniem nevis jāiekaļ reizrēķins, bet gan jāiemācās reizināt — tad viņi mācēs arī sareizināt 23 ar 22 jeb, kā saka latvieši, „rīkoties nestandarta situācijās“. Pirms mācīties, kādi ir zinātnes atklājumi, bērniem jāiemācās, kas tā zinātne vispār ir un kā tā darbojas. Lasot obligāto literatūru, audzēkņiem jāsaprot, kā šie darbi attiecas uz viņu dzīvi, kā tie radušies un kāda bijusi to ietekme uz kultūru. Visbeidzot, pirms rakstīt sacerējumu, audzēkņiem jāapzinās, kādēļ viņiem ir svarīgi prast izteikt savas domas. Vēl vairāk — viņiem jāsaka tas, ko viņi ļoti, ļoti vēlas izteikt. Ja viņi paši to gribēs, viņi arī iemācīsies, kā to izdarīt.

Protams, var jau arī turpināt visā vainot valdību.

Nu tad beidzot kaut kas par kodolfiziku

Ja regulāri lasāt manas piezīmes, tad tagad ir īstais brīdis izteikt savu neizpratni. Neskatoties uz sava tīmekļa žurnāla gaŗo, grūti iegaumējamo un visnotaļ pretenciozo nosaukumu es vēl joprojām par kodolfizikas noslēpumiem nekā daudz sarakstījis neesmu (slavas dziesmas Ignalinas AES jau nav nekādi noslēpumi). Esmu nolēmis laboties un iepazīstināt Jūs ar ko pavisam kodolfizisku un noslēpumainu.

Iedomājieties, ka dzīvojat 20. gadsimta 50. gadu otrajā pusē! Šķiet, pasaulē saulīte spīd spožāki: Staļins ir miris, apglabāts un nosodīts, ASV un PSRS sacenšas, kuŗas raķetes pirmās sasniegs kosmosu, nevis otras valsts teritoriju, naftas pietiek un pāri paliek, globālās klimata izmaiņas vispār nevienam sapņos nav rādījušās, zinātnieki katru dienu izgudro kaut ko jaunu un pilnīgi nepieciešamu — vārdu sakot, lai gan imperiālistiskās haizivis/sarkanais mēris (atkarībā no tā, kuŗai pusei piederat pats) vēl joprojām ir vērā ņemams drauds, tomēr aukstajā kaŗā iestājies kas līdzīgs atkusnim un pat sazēluši zinātnes un tehnikas progresa sniegpulkstenīši.

Viens no šādiem sniegpulkstenīšiem ir atomenerģija. Lai gan pirmā plašākas publikas sastapšanās ar atomenerģiju bija, maigi izsakoties, bībelisku apjomu iznīcība, pekles padibenes zemes virsū un asinis stindzinošas šausmas, tomēr kopš Hirosimas jau pagājuši desmit gadi, un cilvēki pamazām to piemirsuši. Arī lidmašīnas daudzi cilvēki pirmoreiz ievēroja tad, kad tās uz viņiem meta bumbas, bet vai tamdēļ nīst aviāciju?

Atomenerģija tik lieliski iemieso visu zinātnes sasniegumu būtību, ka dzejiski noskaņoti žurnālisti pat runā par „kodollaikmetu“. Atomenerģija ir kas pavisam jauns. Līdz tam pazīstamā degviela bija variācijas par vienu tēmu — malka, ogles, nafta — kaut kas, kur ir ogleklis, un enerģiju dabū, to sadedzinot. Atomenerģija ir pilnīgi atšķirīga un gandrīz vai maģiska. Tur nekas nedeg — tur dalās atomi. Kodoldegviela ir neiedomājami efektīva — neliels metāla stienis var dot tikpat enerģijas, cik veseli ogļu kalni. Atomenerģija ir tīra (līdz Černobiļai vēl tālu) — atomreaktoriem nav gaŗu, mūžīgi dūmojošu skursteņu. Atomreaktora darbinieks ir daudz pārāks par ogļu kurtuves kurinātāju — viņš ir izglītots, tīrs un staigā baltā uzsvārcī. Vai var iedomāties labāku zinātnes sasniegumu simbolu — zinātne mūs atbrīvojusi no netīra, smaga un neefektīva darba, tā vietā sniedzot brīnumainu, jaunu enerģiju, kas turklāt pieejama gandrīz neierobežotos daudzumos!

Jā, atomenerģija ir modē, un katrs, kas vien var, mēģina pagozēties kodolslavas saulītē. Tēvzeme noteikti jūtas daudz drošāk, ja tās krastus sargā atomzemūdenes. Jūrnieki kļūst daudz nopietnāki un cienījamāki, ja viņu flotes priekšgalā peld atomledlauzis. Enerģētika no tehnikas nozares kļūst par zinātni, jo nu tai ir atomelektrostacijas. Lai uz atomenerģijas rēķina izskatītos modernāk un prestižāk, nav pat vajadzīgi jau uzbūvēti reaktori — pietiek ar plāniem. Jau tā ļoti modernā kosmonautika kļūst vēl modernāka, kad zinātnieki stāsta, kā viņi būvēs atomraķetes. Lidotāji, kas kopš sākta gala bijusi romantiska profesija, kļūst vēl romantiskāki, kad plāno pārsēsties atomlidmašīnās. Un, acīmredzot tādēļ, lai neatpaliktu no attīstītākiem transporta veidiem, kodolplānus kaļ arī kāds pasens un jau mazliet novecojis transporta veids — dzelzceļš.

Vispār jau atomenerģija dzelzceļā nav nekas neparasts, to izmanto arī mūsdienās un, iespējams, jūs esat braukuši atomenerģijas darbinātā vilcienā, paši to neapzinoties. Arī piecdesmitajos gados tas nav nekas nedzirdēts: elektriskie vilcieni gan vēl joprojām ir jaunums, tomēr jau diezgan bieži sastopams, un elektrību šiem vilcieniem piegādā arī atomelektrostacijas. Tomēr parasto dzelzceļu pārtaisīt par elektrisko ir dārgi un grūti, un vismaz Padomju Savienībā dzelzceļu ir vairāk nekā saprašanas. Turklāt bieži vien šāds dzelzceļš iet tūkstošiem kilometru pa nekurieni, pāri tuksnešiem, stepēm un tundrām. Vārdu sakot, ķēpa liela.

Tādēļ apķērīgie padomju inženieŗi kaļ jaunu plānu. Viņi nolēmuši ņemt piemēru no ledlaužiem un zemūdenēm — ja jau uz kuģa var uzlikt kodolreaktoru, tad kāpēc ne dzelzceļa lokomotīvē? Un tā 50. gadu vidū N. Baumaņa Maskavas Tehniskā augstākā skola visā nopietnībā ceļ priekšā projektu lokomotīvei ar iebūvētu kodolreaktoru.

Protams, 50. gadu Padomju Savienībā nav jāuztraucas, ka cilvēki iebildīs pret to, ka gar viņu mājām braukā kodolreaktori. Galu galā, tiem, kas pārāk iebilst, var nodrošināt arī citas mājas aiz Polārā loka, kur kodolreaktori būs tā mazākā problēma. Tomēr N. Baumaņa Maskavas Tehniskās augstākās skolas draudzīgais kolektīvs par drošību tomēr ir padomājis. Vispār lokomotīves konstrukcija ir diezgan asprātīga.

Tā ir paredzēta parastā platuma sliežu ceļam, tāpēc ir diezgan izstiepta — 50 metrus gaŗa, lai tur satilptu ne tikai reaktors, bet arī betona aizsargapvalks, ģenerators un tumsā spīdošs mašīnists. Lai tāda lokomotīve varētu pagriezties, tā veidota no divām sekcijām. Kodolreaktorā (1) par kodoldegvielu izmanto urānu, bet par palēninātāju (tas vajadzīgs, lai regulētu kodolreakcijas ātrumu) — grafītu. Tam visapkārt ir betona aizsargapvalks (15), bet, tā kā kodolreaktors ir tieši aiz mašīnista kabīnes, starp kabīni un reaktoru ir vēl papildu betona siena (16) (tas tādēļ, lai sadursmes gadījumā pretimbraucošā lokomotīve ietriektos betona klucī, nevis uzreiz kodolreaktorā). Lielākā daļa kodolreaktoru (arī šis) strādā līdzīgi elektriskajai tējkannai: arī tur ir metāla stieņi, kas paliek karsti un vāra apkārt esošo ūdeni, tikai kodolreaktorā stieņi ir no urāna un tiem nepievada elektrību — tie sakarst kodolreakcijas rezultātā. Vēl viena atšķirība ir tā, ka parasti kodolreaktora galaprodukts nav vis karsts ūdens tējai, bet gan pārkarsēts tvaiks (tāds, kam vairāk par 100 ˚C), kas pēc tam griež turbīnu. Tomēr šis kodolreaktors būvēts asprātīgāk. Inženieŗi apzinājušies, ka lokomotīves mēdz salūzt, tādēļ veidojuši to tā, lai radiācija skartu pēc iespējas mazāk detaļu — tad tās nepaliek radioaktīvas, un tās daudz vieglāk nomainīt. Tādēļ ūdens vietā reaktors silda šķidru nātriju (šim metālam ir zema kušanas temperatūra, kas šeit ir tieši laikā), kas no reaktora ar sūkni (11) tiek pārsūknēts noslēgtā caurulē un pēc tam sasilda tādu pašu šķidru nātriju, tikai otrā noslēgtā caurulē. Radioaktīvais nātrijs ar neradioaktīvo nātriju nesaskaras, tādēļ neradioaktīvais nātrijs radioaktīvs nekļūst. Tad nātrijs sakarsē ūdeni, kas kļūst par pārkarsētu tvaiku — un arī tvaiks vairs nav radioaktīvs. Apķērīgi, vai nav tiesa? Tvaiks griež turbīnu (7). Būtu ļoti jauki, ja turbīna uzreiz grieztu vilciena riteņus, tomēr inženieŗu domas lidojums nav tik radikāls — turbīna griež elektroģeneratoru (9). Elektroģenerators ražo elektrību, elektrība baro elektrodzinējus, kas tad nu beidzot griež vilciena riteņus. Tvaiks pēc tam nonāk kondensatorā (10), kur tas atkal pārvēršas ūdenī. Ūdens pēc tam atkal tiek sakarsēts, atkal pārvēršas tvaikā, atkal griež turbīnu, lokomotīve traucas uz priekšu, uz jaunām tālēm, uz jaunām padomju inženieŗtehniskās domas uzvarām.

Par laimi, padomju inženieŗu drosmīgie plāni tālāk par plānošanu tā arī netika. Lai gan kodolreaktoram tik tiešām ir zināma līdzība ar elektrisko tējkannu, tas tomēr nav elektriskā tējkanna — dzelzceļa mašīnistu ar arodskolas izglītību pie kodolreaktora pults sēdināt nedrīkst. Bet kodolfiziķu Padomju Savienībā pat atomelektrostacijām īsti nepietika. Tāpat neaizmirsīsim, ka lokomotīves mēdz nokļūt avārijās — ja lokomotīvei ir atomreaktors un dažas mucas šķidra nātrija, maza avārija var viegli kļūt par paprāvu ķezu, bet paprāva ķeza — par vietēja mēroga kodolholokaustu. Bet, protams, visaizkustinošākā plāna detaļa ir tā, ka tad, ja tas tik tiešām tiktu īstenots, Padomju Savienībā urāns glabātos ne tikai atomelektrostacijās un militārās bāzēs, bet arī daudzos lokomotīvju depo. Iedomājieties, kādas iespējas pavērtos starptautiskajam terorismam.

Tā nu atomdzelzceļa nākotne beidzās, vēl nemaz nesākusies. Un, kā teiktu Gunārs Jākobsons, labi, ka tā.

Ak jā, un lai nesanāktu apsmiet tikai Padomju Savienību, neaizmirsīsim arī ASV. Viņi PSRS kārtējo reizi saliek vienos vārtos — tur tolaik plānoja būvēt vieglo atomautomašīnu.

P.S. Informāciju un bildīti smēlos no ļoti aizraujošas tautas izglītošanai paredzētas brošūras „Kodoldzinēji“. Autors ir R. Perelmanis, izdota Latvijas Valsts izdevniecībā 1959. gadā. Liels paldies viņam. Un nesakiet AKKA/LAA, ka es te nodarbojos ar plaģiātu.

Kāds vārds par jaunvārdiem latviešu valodā

Latviešu valoda piedzīvo īpašus laikus. Viņu puslīdz lieto kādi divi miljoni cilvēku, kas, starp citu, uz mazo valodu fona nemaz nav tik bēdīgi. Šie divi miljoni viņā pārspriež visdažādākās lietas, arī tādas, ar kuŗām latviešu valodas lietotāji vēsturisku apstākļu dēļ agrāk īpaši nesaskārās, piemēram, datorus, Eiropas Savienību vai cilvēktiesības. Un, tā kā ar šīm lietām agrāk īpaši nesaskārās, bieži vien arī valodā nav vārdu, ar kuŗām tās apzīmēt. Savukārt citās valodās šādas lietas sastopamas jau sen, un tur tām ir visnotaļ attīstīta terminoloģija. Tad nu latvieši apjūk: ko nu mums darīt? Vai mums jāaizgūst vārdi no citām valodām, kur terminoloģija plašāka? Vai jāmēģina radīt kaut kādi jauni vārdi? Bet varbūt tas nozīmē, ka latviešu valodā nenieka nevar pateikt?

Izmisumam nav pamata: latviešu valodā var pateikt visu ko. Pievedīšu minēšu dažus piemērus no Jāņa Jaunsudrabiņa „Baltās grāmatas“:

„Oh, es aušanas lietās drīz vien biju lietpratējs. Es, drēbei acis uzmetis, jau zināju, vai tā ir ratena, mizelaina vai vienkārtī. Es pratu arī izšķirt astoņnīti no sešnīša, un, ja kaut kur ievērta bij blaķe, to es tūlīt redzēju un teicu: „Vērājam ir šoreiz bijušas ar taukiem brilles.““

„Nu vajadzēja audeklu vērt šķiestā un riest. Šķiemiņos ielika lumstiņus un dzijas galus apņēma ap riestuvju rīkstīti. Tad viens stājās pie riestuvja griešanas, viens aizvien vilka šķiestu un lumstiņus uz priekšu un vēl turēja labi stingri audekla nesariesto galu.“

Ja jūs nenieka nesaprotat, nebēdājiet, mūsdienās to neviens bez Mīlenbaha-Endzelīna vārdnīcas nesaprot. Tomēr pamatdomu saprast var: šeit ar satriecošu eleganci aprakstīts visnotaļ sarežģīts tehnoloģisks process ar daudzām niansēm. Ievērojiet: visām lietām ir savi nosaukumi, turklāt tie reti atvasināti no citiem vārdiem. Pat tad, kad vārdi aizgūti no citām valodām, tie tik ļoti latviskoti, ka tos par svešvārdiem vairs neuzskata. Piemēram, vai zinājāt, ka „kāposti“, „reņģe“, „baznīca“, „brokastis“ un „ēvele“ ir aizguvumi? Es arī nezināju.

Bet ko mēs darām tagad, ja mums vajag nosaukt kādu lietu, kam vārda valodā nav? Pirmkārt, bieži vien mēs to vienkārši aizgūstam, turklāt parasti nepiegriežot vērību, cik latviski tas skan. 19. gadsimta latviešiem bija pagrūti izrunāt tādas skaņas kā f, h vai patskani o, tādēļ viņi šīs skaņas aizstāja ar citām vai atmeta pavisam. Tieši tāpēc mēs „ēvele“ neuztveŗam kā aizguvumu, lai arī tas aizgūts no vācu „Hövel“. Ja šo vārdu aizgūtu tagad, iespējams, tas būtu „hovele“, kas skan jau daudz svešāk. Apskatīsim citu piemēru: pirms latvieši iemācījās izrunāt f, viņi to bieži aizstāja ar v, savukārt patskaņa o vietā teica ā. Tātad, ja vārds „folderis“ būtu aizgūts 19. gadsimtā, tas varētu būt pārveidots par „vālderis“. Uzreiz skan daudz latviskāk, vai nav tiesa? Tas tāpēc, ka atsevišķas skaņas mums joprojām šķiet nelatviskas, lai arī mēs protam tās izrunāt. No šejienes svarīgs secinājums: ja gribam padarīt jaunvārdus latviskākus, jāskatās, lai tie iekļautos latviešu valodas fonētiskajā sistēmā jeb lietotu tādas skaņas, kādas latviešu valodai raksturīgas. Tieši tāpēc nav ieteicams tāds aizguvums kā „kompjūters“ (skaņu salikums „pjū“ latviešu valodā nav pārlieku labskanīgs).

Otrkārt, mēs mēdzam atvasināt vārdus no jau esošiem. Latviešu valodas gramatika šādām izpriecām ir gana piemērota: atliek vienīgi iespraust jaunu piedēkli, un jauns vārds rokā. Nez kāda dīvaina iemesla dēļ terminologiem aplam iet pie sirds piedēklis -n-, kā liecina vārdi „datne“, „cietnis“ un „sāknēt“. Var veidot arī salikteņus — tā mēs tikām pie „plašsaziņas līdzekļiem“ vai „klēpjdatora“. Acīmredzot tādēļ, ka šie divi paņēmieni ir tik vienkārši, tie arī tiek plaši lietoti, lai gan ir arī citi atvasināšanas veidi, piemēram, mainīt vārdšķiru (tā no „aust“ un „mest“ mēs savulaik dabūjām „audus“ un „metus“). Vispār atvasināšana nav slikts risinājums, bet, kā jau minēju, pārsvarā tiek lietoti divi paņēmieni, kas padara jaunvārdus mazliet vienveidīgus. Piemēram, pēc šādiem principiem „audi“ un „meti“ būtu „guļdiegi“ un „stāvdiegi“, „tarāt“ kļūtu par „tīkltīrnēt“ un „selga“ būtu „plašjūra“. It kā nav slikti. Īpaši jauki ir tas, ka vārda nozīmi var nojaust, uz to paskatoties (atzīstieties, cik no jums zināja, kas ir „tarāt“?) Tomēr nevar noliegt, ka latviešu valoda būtu daudz nabagāka, ja jaunvārdu veidošanai izmantotu tikai šos divus paņēmienus.

Treškārt, mēs terminus mēdzam kalkēt jeb tieši tulkot no citas valodas. Šis paņēmiens iet roku rokā ar nupat minēto atvasināšanu no jau esošiem vārdiem un devis mums tādus jaunvārdus kā „dzinis“ (no angļu valodas „drive“ — interesanti, kāpēc ne „vadīklis“ vai „brauklis“?) Šis paņēmiens balstās uz atziņu, ka svešvalodas apzīmējums ir tik satriecoši labs un piemērots, ka arī mūsu valodā tas būs tieši laikā. Ļaušu lasītājam pašam spriest, cik latviešu valodai piemēroti no angļu valodas „header“ un „footer“ kalkētie vārdi „galvene“ un „kājene“.

Ceturtkārt, mēs mēdzam paplašināt jau esošu vārdu nozīmi. Šis paņēmiens savulaik mums devis daudzus jaukus terminus (piemēram, no audekla audiem mēs dabūjām miesas audus, bet no putna, ko sauc par gaili — pistoles gaili.) It īpaši šis paņēmiens patīk parastajiem valodas lietotājiem: daudzi neformāli jaunvārdi veidoti tieši šādi, piemēram, „ķieģelis“ kļuvis par biezu grāmatu, par „kuģi“ mēdz dēvēt lielu automašīnu, savukārt „cirvis“ ir ne tikai darbarīks, bet arī neapķērīgs cilvēks. Tomēr tieši šo valodas lietotāju iecienīto paņēmienu terminologi nez kādēļ izmanto mazāk. Bet velti! Rezultāti var būt visnotaļ jauki un asprātīgi, kā rāda Balto Tēvu zobgalīgās izklaides, pārveidojot mobilo telefonu par labiešu tauri, alkohola lietošanu par koklēšanu un autobusu par čigānu kulbu. Saprotams, ne Baltie Tēvi, ne es to nedomāja kā nopietnu ieteikumu mainīt terminoloģiju, tomēr tas lieliski parāda šī paņēmiena potenciālu.

Tomēr Balto Tēvu izklaides vērš uzmanību kādai citai lietai: latviešu valodā netrūkst senu, skaistu vārdu, kuŗus diez ko daudz vairs neizmanto, jo visnotaļ reti sanāk saskarties ar to lietu, ko tie apzīmē. Nu tad lūk — daudzi no šiem vārdiem lieti noder jaunu lietu apzīmēšanai. Piemēram, latviešu valodā ir vārds „linums“, ar ko apzīmē tīkla audumu. Lai gan šo terminu joprojām izmanto zvejniecībā, tomēr tā nav tā izplatītākā latviešu nodarbošanās. Šis pats vārds lieliski apzīmētu to, ko datoru jomā sauc par „tīkla infrastruktūru“ — abos gadījumos runa ir par to, no kā sastāv tīkls. Šis princips jau izmantots, lai izveidotu vārdu „zīmols“, kas, manuprāt, ir viens no veiksmīgākajiem jaunvārdiem. Kas kavē to izmantot plašāk? Ieguvumu netrūktu: būtu atrasti latviski vārdi jaunu lietu apzīmēšanai, būtu atkal atdzīvināti piemirsti, bet ļoti skaisti vārdi, mēs nojaustu šo vārdu nozīmi, kad tos sastaptu senos latviešu tekstos un, visbeidzot, pat tehniska pamācība izklausītos pēc „Baltās grāmatas“. Būtu taču skaisti, vai ne?

Bezkaunīga pašreklāma

Esmu uztaisījis blogu arī savam atvērtās izdevniecības projektam. Turpmāk visas lietas, kas uz to attiecas, varēs lasīt http://atverts.wordpress.lv.

Čaklajiem un prasmīgajiem — Kā iznīdēt tautas

Brālīgajā Krievijā dzīvo kāds mazliet pasists kungs, vārdā Eduards Ļimonovs. Viņš plaši pazīstams kā nācionālboļševiku partijas dibinātājs un vadonis, savukārt nācionālboļševiku partija plaši pazīstama ar savām visnotaļ ekstravagantajām politiskās cīņas metodēm. Kas gan var aizmirst, piemēram, drosmīgos cīnītājus, kas ar koka granātu savulaik sagrāba Pēterbaznīcas torni! Tiesa, nu jau viņi mazliet pierimuši, taču sirdī joprojām tikpat radikāli.

Vēl nācionālboļševiku slavas gados Eduards Ļimonovs sarakstīja sava veida manifestu „Cita Krievija“. Uzreiz piebildīsim, ka abus jēdzienus — cita un Krievija — biedrs Ļimonovs izprot visnotaļ plaši. „Cita“ nozīmē pavisam citu sabiedrības un ģimenes formu (pareizāk sakot, tās trūkumu), bet „Krievija“ izpletusies vismaz līdz bijušās PSRS apjomiem. Tātad arī mēs esam daļa no biedra Ļimonova nākotnes vīzijas.
Biedrs Ļimonovs ar lielu rūgtumu apraksta savu priekšteču — parasto boļševiku — paveikto. Viņš ir svēti pārliecināts, ka parastie boļševiki nebija gana radikāli. Lūk, ko viņš stāsta par PSRS nācionālo politiku:

[Padomju Savienība] nesaprata, ka mazās tautas — tās ir bumbas ar laika degli, kas apdraud padomju civilizāciju. Atļāva jau no 20. gadiem katrai atpalikušajai ciltij piekopt savas tradīcijas, savu senču paražas. Centrs Maskavā viņiem vēl palīdzēja! Viskrievijas budžets deva naudu grāmatu, žurnālu, tipogrāfiju pastāvēšanai PSRS tautu valodās. [..]

Tā vietā vajadzēja neatlaidīgi, simts gadus no vietas fiziski samaisīt PSRS tautas, veidojot etniski vienotu padomju tautu. [..] Vajadzēja nomērdēt visas valodas, izņemot krievu. Vajadzēja darīt visu, lai latvijieši, lietuvieši, kazahi, kaut kādi kamčadāļi aizmirstu savu vēsturi, ja tāda viņiem bija. Nebija obligāti jādedzina vēstures grāmatas un vārdnīcas. Pietiktu, ja tās vairs neizdotu. Ja boļševiki to sāktu jau no pirmā revolūcijas gada — pa septiņdesmit gadiem galā tiktu!

Protams, biedrs Ļimonovs ir nepelnīti bargs pret saviem priekštečiem. Padomju Savienībā rusifikācija notika pilnā sparā, un vēl pēc kādiem septiņdesmit gadiem droši vien arī parastie boļševiki galā tiktu. Nevar jau arī tā uzreiz — cilvēki vēl ņems un sadumposies. Bet viņa praktiskie padomi, kā iznīdēt tautas, ir visnotaļ vērā ņemami — arī tos, starp citu, Padomju Savienībā tīri veiksmīgi īstenoja. Tik tiešām: ja gribat, lai tauta zaudē savu identitāti, jāpanāk, lai tā aizmirst savu valodu un vēsturi. To tad arī veiksmīgi darīja: vēsture tika pasniegta visnotaļ padomiskā izpratnē — bezmaz vai visa Latvijas vēsture bijusi viens liels mēģinājums iestāties Padomju Savienībā, kas beidzot vainagojies ar panākumiem. Pirmskaŗa Latvijas vēstures grāmatas neviens neizdeva, un arī nācionālās vēstures pirmavotus — piemēram, jaunlatviešu darbus — laida klajā stipri saudzīgi un piesardzīgi. Tāpat arī ar valodu: Padomju Savienība centās panākt, lai visi tās pilsoņi prastu krievu valodu. Nācionālās valodas tika padarītas arvien mazsvarīgākas. Uzņēmumos par priekšniekiem lika krievus, kas latviešu valodu iemācīties nemaz necentās, trūkstošos darbiniekus ieveda no Krievijas vai pārkrievotās Ukrainas un Baltkrievijas, visa lietvedība notika krievu valodā — tātad, lai dabūtu darbu kādā puslīdz lielā uzņēmumā un kaut cik arī veidotu karjeru, krievu valoda bija pilnīgi nepieciešama, bet latviešu valoda — lieka. Daudzi nozīmīgi darbi netika pārtulkoti latviešu valodā, jo kam gan tas vajadzīgs — krieviski bija, un visi tāpat zināja krievu valodu. Pamazām latviešu valoda kļuva arvien mazsvarīgāka un mazsvarīgāka — varbūt ģimenē to vēl varēja lietot (un arī ne vienmēr, jo bija daudz jaukto laulību), bet nekur daudz tālāk gan nē. Darbā, veikalā, skolā — visur vajadzēja krievu valodu. Un ne tik daudz tādēļ, ka kāds to spiestu, bet tādēļ, ka latviešu valodu vienkārši tik plaši nelietoja.

Nelietoja. Lai gan tikpat labi arī var teikt — nelieto. Protams, protams, situācija ir būtiski uzlabojusies, es to nemaz negrasos noliegt. Tagad vismaz valsts iestādēs man (vismaz teorētiski) vienmēr atbildēs latviski, lai arī veikala kasiere, iespējams, runās krieviski. Bet dievs ar viņu. Daudz nopietnāk ir tas, ka kādā nozīmīgā jomā situācija ir tikpat bēdīga, ja ne vēl bēdīgāka.

Proti, Padomju Savienība mums tomēr iemācījusi aizmirst savu vēsturi. Pirmās brīvvalsts laikā tika izdoti gandrīz visu jaunlatviešu kopotie raksti. Tie bieži vien arī ir vienīgie pieejamie izdevumi — padomju laikos tādas lietas publicēja negribīgi, bet mūsdienās — vēl negribīgāk. Par latviešu rakstniekiem, dramaturgiem un dzejniekiem vidusmēra latvietim ir visnotaļ miglains priekšstats — lasījis neesmu, bet zinu, ka tāpat gaŗlaicīgi. Par ko tad viņi raksta, par kaut kādiem senlatviešiem zemnieku sētās. Tā tak vairs neviens nedzīvo.

Bet tas jau nav par senlatviešiem — tas ir par tādiem pašiem cilvēkiem kā mēs. Tāpēc tas nebūt nav gaŗlaicīgi. Eduarda Veidenbauma dzejoļus var rakstīt kā uzsaukumus uz namu sienām. Pāvila Rozīša „Cepli“ tikpat labi varētu būt uzrakstījis kāds mūsdienu publicists. Jāņa Ezeriņa noveles varētu publicēt „The New Yorker“, ja tās būtu tulkotas angliski. Īsāk sakot — mums ir ļoti daudz lielisku grāmatu, kas nemaz nav novecojušas, bet mēs to tā īsti neapzināmies.

Bet Padomju Savienība mums iemācījusi vēl vienu lietu — to, ka latviešu valodas lietošanas iespējas ir stipri ierobežotas. Piemēram, Latvijā teorētiski iespējams iegūt augstāko izglītību latviešu valodā. Bet pamēģiniet to izdarīt praktiski! Nelietojiet nevienu citu valodu, tikai latviešu, un paskatieties, cik tālu jūs tiksit! Ja studējat baltu filoloģiju, iespējams, jums tas vēl varētu izdoties. Ja studējat, piemēram, filozofiju vai ārzemju literātūru, tad drīz vien pamanīsit, ka liela daļa nepieciešamās literātūras latviski nemaz nav pieejama. Un runa nav par dažu mazpazīstamu autoru apcerējumiem — latviski nav pieejami daudzi darbi, kas būtiski iespaidojuši visu rietumu kultūras attīstību. Piemēram, 18. gadsimtā kāds jaunietis, ko sauca par Lorensu Stērnu, uzrakstīja satriecošu darbu „Džentlmeņa Tristrama Šendija dzīve un uzskati“, kas literātūrā ieviesa kaudzēm jaunu paņēmienu un izteiksmes līdzekļu — savu laiku tas apsteidza par apmēram divsimts gadiem. Turklāt pati grāmata ir sasodīti interesanta. Saprotams, jebkuŗā ārvalstu literātūras kursā to piemin — bet tikai piemin. To necitē, neanalizē un nelasa — tāpēc, ka tā nav tulkota latviski. Iespējams, pats ietekmīgākais 18. gadsimta romāns nav tulkots latviski.

Visbeidzot, pat tās lietas, kas ir pieejamas latviski, ir paslēptas tālu, tālu Nācionālajā bibliotēkā. Piemēram, Džeimsa Džoisa „Uliss“ latviski tulkots ir, bet tad, ja man sagribas to palasīt, man jādodas uz tuvāko bibliotēku, jāuzzina, ka tur tās grāmatas nav, tad jābrauc uz Rīgu, lai uzzinātu, ka tur Centrālajā bibliotēkā tā jau sen ir savākta, un tad, ja es to grāmatu gribu izlasīt uzreiz, nevis gaidīt, kad tā būs pieejama, man atliek vien doties uz Nācionālo bibliotēku, kāpt piektajā stāvā (regulārs LNB apmeklējums nodrošina labu fizisko formu, to nevar noliegt), apsēsties neērtā krēslā pie neglīta galda un lasīt, kamēr bibliotēku slēdz. Ja es „Ulisu“ gribu izlasīt oriģinālā, man atliek paņemt klēpjdatoru, iekārtoties ērtāk savā mīkstajā krēslā un aiziet uz Project Gutenberg mājaslapu, kur es šo darbu varu izlasīt pilnībā, par brīvu un pat neizejot no mājas. Tā latviešu valodā kaut ko izlasīt kļūst arvien grūtāk, bet angliski — arvien vienkāršāk. Angļu valoda ir ērtāka, un cilvēkiem ērtības patīk.

Biedram Ļimonovam bija taisnība — nav jādedzina, pietiek, ja neizdod. Tad pamazām aizmirsīs bez visas dedzināšanas. Vismaz mums tik tālu sanāk tīri labi.