Archive Page 2

Skaistā, jaunā pasaule

Ja neesat vēl dzirdējuši, ka 5. novembŗa rītā mēs pamodāmies pavisam jaunā pasaulē, pagaidiet, noteikti vēl dzirdēsit neskaitāmas reizes. Šī frāze, kā jau parasti mēdz būt ar klišejiskiem izteicieniem, ir pārāk ērta, lai to nelietotu līdz apnikumam. Un, kā jau parasti, arī šajā klišejā ir liela daļa taisnības. Tik tiešām — nu Amerikai pirmo reizi tās vēsturē ir melnādains prezidents, turklāt tāds, par kuŗa ievēlēšanu līksmo arī pārējā pasaule (ja būtu ievēlēta, piemēram, Kondolīza Raisa, kas ir ne tikai melnādaina, bet vēl arī sieviete, pārējā pasaule jūsmotu jūtami mazāk). Kā teikts kādā citā spārnotajā frāzē, kuŗu turpmāk dzirdēsit bieži: „Pirms 50 gadiem par to uzdrīkstējās tikai cerēt un sapņot.“

Ja lasāt, ko par vēlēšanām saka paši amerikāņi, droši vien būsit pamanījuši vēl kādu pārāk bieži lietotu atziņu: Obama aplam atgādina Dž. F. Kenediju. Un arī šeit nav, ko pārāk iebilst. Tik tiešām, abi ir jauni, izskatīgi, māk runāt (it īpaši par pārmaiņām), nāk no tādām etniskajām grupām, kas pirms 50 gadiem par prezidenta amatu „uzdrīkstējās tikai cerēt un sapņot“, abi ir dēmokrati, abi nebija tie ticamākie kandidāti prezidenta amatam, un, visbeidzot, no abiem sagaida daudz.

Protams, šādas frāzes visu pārlieku vienkāršo. Netrūkst cilvēku, kas piebilst, ka viens Obama necik radikāli visu ASV kursu izmainīt nevar, tātad runas par jauno pasauli ir nevietā. Un arī Kenedijam polītiskās pieredzes bija daudz vairāk nekā Obamam. Taču visnelāgākais, kas no šādas vienkāršošanas ceļas, ir tas, ka vispārējā sajūsmā koncentrējoties uz redzamākajām lietām, viegli palaist gaŗām ko būtisku. Proti, pasaule tik tiešām ir mainījusies un Obama tik tiešām atgādina Kenediju.

Lai saprastu, kas tad īsti ir noticis, atskatīsimies atpakaļ uz 1960. gada ASV prezidenta vēlēšanu kampaņu, kur dēmokrats Dž. F. Kenedijs sacentās ar republikāni R. Niksonu. Šīs vēlēšanas notika tādā pasaulē, kādas pirms divdesmit gadiem vēl nebija — televīzija, kas tā pa īstam parādījās tikai piecdesmitajos gados, pēkšņi un būtiski izmainīja to, kā cilvēki uzzina par jaunumiem, pieņem lēmumus un, galu galā, pavada svētdienas pēcpusdienas. 1960. gada vasarā kādam ienāca prātā gaiša doma — kamdēļ gan televīzijā neuzrīkot diskusiju tiešraidē starp galvenajiem prezidenta kandidātiem? Domāts — darīts. Un tā 1960. gada 26. septembrī pirmo reizi visā Amerikas vēsturē ikviens, kas to vēlējās, tiešraidē varēja vērot un vērtēt, kā ASV prezidenta kandidāti atbild uz dažādiem svarīgiem jautājumiem.

Debates izrādījās visnotaļ populāras — tās noskatījās vairāk nekā 70 miljoni amerikāņu. Bija skaidrs, ka televīzija vairs ne tikai pavēsta jaunumus un izklaidē skatītājus — tagad tā jaunumus radīja pati, kļūstot par būtisku veidu, kā iespaidot polītiku. Taču, kā ikvienam plašsaziņas līdzeklim, arī televīzijai ir savi noteikumi. Un tie daudz labvēlīgāki izrādījās jaunajam, simpātiskajam un pašpārliecinātajam Kenedijam, nevis pārlieku kalsnajam un bālajam Niksonam, kuŗš turklāt gandrīz visu laiku aizstāvējās. Rezultātā 8. novembŗa vēlēšanās uzvarēja Kenedijs, vienlaikus pierādot, ka tagad, lai uzvarētu vēlēšanās, jāprot labi izskatīties kameru priekšā.

Šo mācību labi ielāgoja gan Niksons, kas 1968. gada vēlēšanās uzvarēja, gan visa republikāņu partija — 1976. gada vēlēšanās viņi pat nolēma uzticēt gozēšanos kameru priekšā profesionālim, tas ir, bijušajam otršķirīgu filmu un cigarešu reklāmu spīdeklim Ronaldam Reiganam. Lai gan toreiz viņš par mata tiesu zaudēja, nākamajās vēlēšanās viņš uzvarēja un sava mūža lielāko lomu tik tiešām nospēlēja spīdoši, nekad nepalaižot gaŗām izdevību papozēt kamerām vai pabārstīties ar labskanīgām un viegli citējamām frāzēm (angļu valodā tām ir pat īpašs nosaukums —„Sound bites“). Viņam tas izdevās tik labi, ka vēl šodien viņu uzskata par vienu no izcilākajiem ASV prezidentiem.

Ja nekas nebūtu mainījies, tad te nu mūsu pamācošajam stāstam par to, kā polītika kļuva par šovbiznesu, varētu likt punktu. Bet lūk! Tieši tāpēc 2008. gada ASV prezidenta vēlēšanas ir tik svarīgas, ka tās skaidri pierādīja — ir gan mainījies. Ir radies kāds jauns plašsaziņas līdzeklis, kuŗu, tāpat kā televīziju, mēs sākumā labākajā gadījumā uztvērām kā ziņu un izpriecu avotu, bet kuŗš, tāpat kā televīzija, būtiski pārveidojis veidu, kā turpmāk rīkos polītiskās kampaņas. Un, gluži kā 1960. gada vēlēšanās, uzvarēja tieši tas, kuŗš vislabāk prata izmantot šo jauno plašsaziņas līdzekli. Nenovērtējiet šo mirkli par zemu — mēs visi nupat kā bijām liecinieki tam, kā cilvēku apziņā internets un jo īpaši sociālie tīkli no samērā noderīga sienas avīzes un atmiņu klades krustojuma kļuva par veidu, kā panākt uzvaru ASV prezidenta vēlēšanās.

Protams, abiem kandidātiem bija savas oficiālās mājaslapas. Tomēr republikāņu kandidāts Makkeins acīmredzot bija pārāk labi iegaumējis Reigana mācību par televīzijas lielo spēku — jau pašā lapas sākumā apmeklētāju sagaidīja lieliski uzfilmēta un samontēta televīzijas reklāma, kuŗā Makkeins ar aizkustinājumu balsī stāstīja par savu mīlestību pret Ameriku un to, kā viņš to spēs darīt labāku. Arī tālāk viena pakaļ otrai sekoja tikpat profesionālas televīzijas reklāmas, savukārt Makkeina viedoklis par dažādiem jautājumiem bija atsevišķās viedokļu lapās. Lapas malā greznojās uzraksts, kas mudināja izdrukāt pašam savas skrejlapas ar Makkeina viedokli, taču katrs, kas kādreiz ar stipri ierobežotiem līdzekļiem mēģinājis uztaisīt plakātu vai skrejlapu, uzreiz pamanīja kādu būtisku trūkumu — tās bija krāsainas un bagātīgi ilustrētas ar fotogrāfijām. Šādas skrejlapas izskatās lieliski, ja tās iespiestas krāsaini un tipogrāfijā. Taču tad, ja šādu skrejlapu izdrukā uz parasta, lēta printeŗa un aiznes nokopēt piecsimt eksemplāros, tas izskatās vienkārši atbaidoši. Varbūt maldos, bet rodas iespaids, ka mājaslapā vienkārši ievietoja oficiālās kampaņas skrejlapas, kuŗas, profesionāli iespiestas, dalīja tad, kad Makkeins tikās ar vēlētājiem. Ja tās radītas speciāli internetam, tad jāteic, ka izdevies ļoti vāji.

Nepārprotiet — it kā jau Makkeina mājaslapā bija viss, kas vajadzīgs. Skrejlapas? Ir. Blogs? Ir. Fona bildītes datoram? Ir. Fotogalerija (ar Makkeina armijas dienu bildēm)? Ir. Myspace profils? Ir. Itin viss, kas vajadzīgs, bija, turklāt nenoliedzami ļoti labi uztaisīts. Taču piemērs ar skrejlapām vai televīzijas reklāmām ir tipisks — visa Makkeina mājaslapa pašos pamatos tomēr sekoja televīzijas darbības modelim, tas ir, profesionāļi radīja saturu, ko patērētājiem atlika tikai lietot. Makkeins internetu uztvēra tāpat kā tie, kam televīzija šķita tikai radio ar bildi — neņemot vērā un tādēļ arī neizmantojot tās priekšrocības, kas piemīt tikai internetam.

To nevarētu teikt par Makkeina pretinieku Obamu. Arī viņa mājaslapa nenoliedzami izskatījās ļoti profesionāli veidota, taču pašā sākumā apmeklētāju sagaidīja nevis videoklips, bet Obamas blogs. Skaidri norādītā un viegli atrodamā sadaļā varēja atrast dažādus kampaņas materiālus, kuŗus katrs varēja ielādēt un izplatīt. Skrejlapas sastāvēja tikai no teksta un neliela, melnbalta logotipa, taču teksts bija izkārtots pārskatāmi un saprotami, turklāt Obamas datorsalicējs zināja ne tikai to, kāda starpība starp defisi un domuzīmi, bet arī nebaidījās no neaizpildītas vietas lapā (un skrejlapā saņemties atstāt brīvu vietu ir patiešām drosmīgs solis). Obama piedāvāja ne tikai skrejlapas, bet arī plakātus, kuŗā Obamas atbalsta pasākuma rīkotājiem atlika vien ierakstīt vietu un laiku, kur un kad viņi to vēlas rīkot. Vēl vairāk — viņš pat piedāvāja kolekciju ar visdažādākajām savas kampaņas logotipa versijām tiem, kas vēlētos veidot paši savas skrejlapas. Pat televīzijas reklāmas, kuŗas Makkeinam tik ļoti gāja pie sirds, Obama ļāva ne tikai ielādēt, bet arī pievienoja instrukciju, kā no tām izveidot DVD.

Taču it īpaši uzmanība būtu jāpievērš tam, kā Obama izmantoja jau esošos interneta sociālos tīklus un radīja pats savu. Obamam savs profils bija ne tikai Myspace, bet arī Facebook, LinkedIn un vēl visdažādākajos Web 2.0 veidojumos, kuŗi rūpīgi bija uzskaitīti sadaļā ar atbilstošu nosaukumu „Obama Everywhere“. Pie mājaslapas fotogalerijas bija norāde uz Obamas flickr profilu. Videoklipu sadaļā, protams, bija norāde uz Youtube. Piedevām Obama izveidoja arī pats savu sociālo tīklu — my.barackobama.com, kur potenciālie aktīvisti uzreiz varēja uzzināt, kā tieši viņi var palīdzēt (piemēram, zvanot vēlētājiem) un tad tūdaļ pat to arī izdarīt.

Sajūtat atšķirību? Obamas mājaslapa bija tipisks Web 2.0 darinājums — ar neskaitāmām saitēm uz visdažādākajiem sociālajiem tīkliem, blogu pirmajā lapā un aktīvu, lai neteiktu uzbāzīgu, aicinājumu pievienoties. Makkeina mājaslapa bija kaut kas pa vidu starp televīzijas kanālu un avīzi, kuŗai tāpēc, ka tā vajadzīgs, pielipinātas arī dažas Web 2.0 padarīšanas.

Protams, būtu pārspīlēti apgalvot, ka Obama vēlēšanās uzvarēja tikai tādēļ, ka prata labāk izmantot plašsaziņas līdzekļus. Tomēr tas skaidri iezīmē ceļu, kuŗu turpmāk polītiķi mīs arvien biežāk un biežāk. Televīzija kā polītiskās cīņas ierocis mums dāvāja salkanas reklāmas un kinozvaigznes-polītiķus. Cerams, ka interneta pienesums būs ne mazāk dāsns.

Eksperimentālā literātūras vēsture

Sensenos laikos kāds jauns un spara pilns kungs, vārdā Eduards Veidenbaums, izgudroja izcilu veidu, kā itin brangi un lēti izceļoties — tā kā viņš studēja Tērbatas Ūniversitātē, bet pats dzīvoja Latvijā, un tieši tobrīd viņam sākās vasaras brīvlaiks, tad no Tērbatas uz Latviju viņš nolēma soļot kājām. Pastaigāsies, papriecāsies — vārdu sakot, elegantu ceļojumu bija iecerējis.

Mazliet nesenākos laikos kāds cits kungs, arī tīri jauns un spara pilns, un saukts par Tūru Heijerdālu (kam, starp citu, dzimšanas diena ir vienā dienā ar mani, bet tas nu tā), arī bija iecerējis visnotaļ elegantu ceļojumu. Tolaik viņš bija kā apsēsts ar visādām savdabīgām idejām par to, kā aizvēsturiskos laikos ļaudis bez īpašas piepūles varējuši ceļot pāri okeānam, un, lai pierādītu, ka tas nemaz tik grūti nav, uzbūvēja pats savu aizvēsturiska plosta kopiju, sēdās virsū un peldēja pāri okeānam. Vietā piebilst, ka pāri tika. Šādu izpriecu — mēģināt izdarīt kaut ko tādu, ko cilvēki darīja (vai vismaz šķiet, ka darīja) aizvēsturiskos laikos, lai pierādītu, ka to var izdarīt, un pārliecinātos, kā tad tas bija — iesāka dēvēt par eksperimentālo arheoloģiju.

Tā nu nemanot esam nonākuši līdz pavisam neseniem laikiem — šī gada jūlija beigām, kad vēl kāds cits kungs, saprotams, arī visnotaļ jauns un spara pilns, kas turklāt vēl turēja kādu necilu un reti atjaunotu tīmekļa žurnālu ar grūti izrunājamu nosaukumu, arī bija izgudrojis izcilu veidu, kā brangi un lēti izceļoties. Salasījies Eduarda Veidenbauma vēstuli par viņa dižo ceļojumu un Tūra Heijerdāla iedvesmots, viņš nolēma eksperimentālās arheoloģijas principus pielāgot literātūras vēsturei — ak, tad Veidenbaums gāja ar kājām no Tērbatas? Nu, tad pamēģināšu noiet pats, lai redzētu, vai tas vispār ir tik ievērības cienīgs sasniegums un vai ceļa grūtības ir tik lielas, kā viņš stāsta. Kā jau noprotat, šis spara pilnais kungs bija jūsu padevīgais kalps.

Uzreiz jāpiebilst, ka es gan gluži pa Veidenbauma tekām negāju. Pirmkārt, es negāju vis no, bet gan uz Tērbatu. Otrkārt, Tērbatu jau sen sauc par Tartu. Treškārt, es negāju uz/no Kokneses kā Veidenbaums, bet gan no Valmieras, jo tur, tā sakot, ir mans dzimtais novads. Man šķita aplam jauki — latvju jaunēklis pamāj ardievas dzimtajam namam un dodas uz Tērbatas Ūniversitāti. Ceturtkārt, Veidenbaums pa ceļam aplam ilgi vaļojās — divarpus dienas Valkā un divas dienas Smiltenē pie onkuļa. Lai gan man arī Smiltenē dzīvo onkulis, es caur Smilteni nemaz negāju un atpūtos tikai vienu dienu Valkā. Visbeidzot, Veidenbaums nogāja apmēram 255 kilometrus (viņš gāja arī pa nakti), es nogāju apmēram 170 (es gāju tikai pa dienu). Tomēr piebildīšu, ka Veidenbaums, visticamāk, 10 kilogramus uz muguras līdzi nestiepa un teltī negulēja, turklāt, kā jau teicu, es atpūtos tikai vienu dienu, bet Veidenbaums četras. Mums abiem ceļojums aizņēma nedēļu, un, protams, mēs abi veiksmīgi tikām galā.

Ceļojuma laikā pierakstīju pusklades ar saviem iespaidiem, un tagad esmu nolēmis pārtaisīt viņus mazliet lasāmākā formā. Saprotams, lasāmo formu šeit pat arī jums celšu priekšā. Un, lai gan ceļojuma laikā dievojos, ka pieprasīšu visiem saviem draugiem un paziņām — ja es vēlreiz ko tādu plānoju darīt, kaliet mani ķēdēs un važās, bet neļaujiet — tad tagad varu droši teikt, ka ko tādu darīšu atkal. Pats ceļojums, saprotams, nav viegls. Toties kādas izjūtas pārņem, kad esi ticis galā!

Ak jā, par eksperimenta rezultātiem. Visu cieņu Veidenbaumam, tas tik tiešām ir tik grūti, kā viņš gaužas.

Kad koši zaļajai baudas mašīnai pietrūkst degvielas

Man mājās nav televizora, tādēļ katrreiz, kad atnāku ciemā pie kāda, kam televizors ir, ar patiesu interesi to skatos. Tiesa, filmas tur rāda ar apgrieztām malām un virsū uzrunātu tekstu, seriāliem atsevišķas sērijas nav vērts skatīties, bet ziņas daudz ērtāk lasīt internetā, tādēļ no visa plašā televīzijas piedāvājuma skatos vienīgi reklāmas — tās nekur citur redzēt nevar. Turklāt reklāmas mūsdienu sabiedrības vēlmes, vērtības un bailes atklāj daudz labāk nekā ziņas, seriāli vai pat socioloģiskie pētījumi.

Tieši reklāmas man iemācījušas, ka mūsdienu cilvēkam problēmu netrūkst. Viņu nemitīgi apdraud baktērijas, blaugznas, dzelteni zobi un traipi uz apģērba. Protams, šīs problēmas lieliski risina pretblaugznu šampūni, pareizie veļas pulveŗi un balinošās zobu pastas, kas mūsdienu cilvēkam pilnīgi nepieciešamas. Kā savulaik dziedāja Saimons un Garfunkelis: „Ja tavos zobos ir vairāk caurumu nekā citiem un tu guli viens, kamēr citi guļ pa pāŗiem, nopērc mūsu lielo, koši zaļo baudas mašīnu.“

Vietā norādīt, ka pareizie veļas pulveŗi, pretblaugznu šampūni un koši zaļās baudas mašīnas ir samērā jauna parādība. Vēl pirms nieka divsimt gadiem lielāko daļu cilvēces nomāca pavisam citas un daudz piezemētākas bēdas, kas galvenokārt bija variācijas par trim tēmām: ko ēst, ko vilkt mugurā un kur dzīvot. Turklāt tas nebija kāds atsevišķs, īpaši skarbs laika posms: jau kopš sākta gala visas cilvēces prāta intereses tīri precīzi varēja izteikt šajos trijos jautājumos. Tiesa, dažādi zinātnes un tehnikas sasniegumi dzīvi atviegloja arī tad, taču tiem visiem bija viena kopīga īpatnība: parasti tie palīdzēja veiksmīgāk izmantot jau esošos enerģijas avotus, nevis atklāja jaunus, bet esošie enerģijas avoti bija stipri ierobežoti. Gandrīz visu nācās darīt ar pašu spēkiem, dažreiz palīgā ņemot mājlopus un vēl retāk — vēju un tekošu ūdeni. Tā, piemēram, lai pirms divsimt gadiem izceptu maizi, vispirms vajadzēja ar zirgu un arklu uzart zemi un ar rokām no sētuves to apsēt. Kad labība izauga, to ar izkaptīm vajadzēja nopļaut, ar spriguļiem izkult un samalt rokas, vēja vai ūdens dzirnavās. Visbeidzot vajadzēja ar rokām izmīcīt mīklu, ar rokām izveidot maizes kukuļus un pa vienam vien iešaut krāsnī. Arī šeit jāpiebilst, ka visnotaļ līdzīgi maizi cepa arī pirms piecsimt, septiņsimt un tūkstoš gadiem, varbūt mazliet nomainot dažus darbarīkus. Protams, mūsdienās pat īstās rupjmaizes cepēji un bioloģiskie lauksaimnieki maizi cep daudz vienkāršāk, nerunājot nemaz par lielajām maizes fabrikām.

Vai ievērojāt? Daudzas lietas īpaši nemainījās gadsimtiem ilgi, taču pēkšņi divu gadsimtu laikā izmainījās līdz nepazīšanai. Turklāt tas neattiecas tikai uz maizi vai cilvēces problēmām. Ļoti interesanti pavērot cilvēku skaita izmaiņas visā pasaulē: ja mūsu ēras 1. gadā pasaulē dzīvoja apmēram 200 miljoni cilvēku (protams, ņemiet vērā, ka tā ir aptuvena aplēse, nevis statistikas dati), 1000. m.ē. gadā — apmēram 310 miljoni (tas ir, skaits nebija pat divkāršojies), 1750. gadā — 791 miljons, 1850. gadā jau pāri miljardam — 1 miljards 262 miljoni (tas ir, 100 gadu laikā cilvēku skaits palielinājās apmēram tikpat, cik pirms tam 750 gadu laikā), 20. gadsimtā pasaule iesoļoja ar 1,65 miljardiem iedzīvotāju, un tad jau maisam bija gals vaļā — 1950. gadā tie jau bija 2,518 miljardi, 1965. gadā — 3,334 miljardi, 1975. gadā — 4,068 miljardi, 1990. gadā — 5,263 miljardi, bet 21. gadsimtā pasaule jau iesoļoja ar sešiem miljardiem iedzīvotāju. (Skaitļi no Vikipēdijas.) Atkal — ilgu laiku pasaules iedzīvotāju skaits pieauga samērā lēni: vajadzēja 1750 gadus, lai tas četrkāršotos. Pēc tam pietika ar 250 gadiem, lai tas pieaugtu vairāk nekā 7 reizes.

Kādēļ tik īsā laikā notika tik lielas izmaiņas? Tie, kas vēstures stundās nelaida muļķi, noteikti zinās teikt, ka 19. gadsimtā pasauli līdz nepazīšanai pārmainīja industriālā revolūcija: gudri cilvēki izgudroja un uzlaboja tvaika dzinēju, kas pēkšņi pavēra ceļu pavisam jaunam enerģijas avotam. Nu vairs visu nevajadzēja darīt ar rokām vai labākajā gadījumā paļauties uz diezgan nepastāvīgo un ne visur pieejamo vēja un ūdens enerģiju. Tā, piemēram, maizes cepšanu būtiski atviegloja tvaika kuļmašīna — vairs nebija jākuļ ar spriguļiem. Arī dzirnavas varēja uzbūvēt tur, kur nevarēja būvēt ne vēja, ne ūdens dzirnavas. Taču tvaika dzinējs ne tikai atviegloja to, ko darīja jau pirms tam: tas arī sniedza pavisam jaunas iespējas. Pateicoties tvaika dzinējam, varēja būvēt rūpnīcas, kuŗās mašīnas daudz lētāk un ātrāk saražoja tās lietas, ko agrāk par dārgu naudu izgatavoja amatnieki. Vēl vairāk — radās pavisam jaunas lietas (piemēram, koši zaļās baudas mašīnas), kādas amatnieki ne tikai negatavoja, bet nemaz arī nevarēja izgatavot.

Tā gan ir. Taču, runājot par industriālo revolūciju, parasti piemin tikai tvaika dzinēju, aizmirstot kādu citu, ne mazāk būtisku industriālās revolūcijas virzītāju. Tvaika dzinējs ir tikai un vienīgi darbarīks, kas palīdz pārveidot vienu enerģijas veidu citā, turklāt ar visnotaļ lieliem zudumiem. Tikpat svarīgi ir tas, kur tvaika dzinējs ņem enerģiju, ko pārveidot. Tātad tvaika dzinējs siltuma enerģiju pārveido kustībā. Bet kā iegūt to siltuma enerģiju? Sadedzinot malku? Bet malka vēl ir jāizaudzē: ja malku tikai cirtīs un cirtīs, tā drīz vien izbeigsies, un industriālā revolūcija, tā sakot, apstāsies ar tukšu bāku. Dedzinot kārklus, salmus vai niedres, kas aug ātrāk? Bet tas nav pārāk jaudīgs kurināmais, turklāt tvaika dzinējs jau tā iznieko lielu daļu enerģijas. Par laimi, nāca talkā laimīgs atradums: akmeņogles. Akmeņogles tvaika dzinējam bija tieši laikā: tās nevajadzēja audzēt, bet vienkārši izrakt no zemes, tās bija jaudīgākas par malku, nemaz nerunājot par salmiem, un ar tām neko citu tā īsti nevarēja darīt, tikai sadedzināt (savukārt no kokiem, ja tos nesaskaldīja malkā, varēja uzbūvēt daudz derīgu lietu). Turklāt tā vien šķita, ka akmeņogles atrodamas neizsmeļamos daudzumos: tās raka vēl pirms tvaika dzinējiem, bet ne tuvu nebija izrakuši visas, un pat tad, kad tvaika dzinēji būtiski palielināja pieprasījumu pēc akmeņoglēm, tās visviens negrasījās beigties. Vārdu sakot, akmeņogles bija lēts, vienkāršs un ērts risinājums, tieši tāds, kādi mums patīk.

Tieši šī salīdzinoši lētā enerģija 19. gadsimtā ļāva divreiz palielināt cilvēku skaitu uz zemes: vieglāk (un tātad arī lētāk) bija iegūt gan pārtiku, gan apģērbu, gan arī uzbūvēt pietiekami daudz mitekļu, lai pietiktu visiem. Galvenais šeit bija nevis tas, vai enerģija vispār ir pieejama — kaut kāda veida enerģija cilvēkiem bijusi pieejama vienmēr — bet gan tas, cik viegli, lēti un kādos daudzumos tā pieejama. Ogles bija puslīdz viegli pieejamas, samērā lētas un šķietami neierobežotos daudzumos. Taču jau 19. gadsimta beigās arvien plašāk sāka izmantot jaunu enerģijas avotu, kas bija vēl vieglāk iegūstams, lētāks un pieejams tikpat neierobežotos daudzumos — naftu.

Nafta izrādījās lielisks enerģijas avots, vēl labāks par oglēm. Ja atkal ķeŗamies pie piemēra ar maizi, tad tagad varēja ne tikai uzbūvēt kuļmašīnu, ar ko izkult nopļauto labību. Iekšdedzes dzinējus, kas darbojās ar naftas produktiem, varēja izveidot pietiekami mazus, vieglus un jaudīgus, lai varētu uzbūvēt arī traktorus, ar kuŗiem zemi varēja apart, sējmašīnas, ar kuŗām to varēja apsēt, un kombainus, ar kuŗiem izaudzēto labību varēja gan nopļaut, gan izkult. Vēl vairāk — naftu varēja izmantot ne tikai kā enerģijas avotu, no tās arī varēja izgatavot visdažādākās lietas, piemēram, pesticīdus, kas palīdzēja apkaŗot labības kaitēkļus un nodrošināja augstākas ražas. Un ne jau tikai pārtiku varēja ražot lētāk un vairāk — kad bija apmierinātas pašas elementārākās vajadzības, cilvēkiem radās arvien jaunas, kas drīz vien šķita tikpat elementāras un pašsaprotamas. Tēlaini izsakoties, visa cilvēce uzvedās kā izbadējusies cūka, kas ieklīdusi rudzu laukā — gribējās arvien vairāk un vairāk, jo šķita, ka vēl jau visa kā ir tik daudz. Tā arī parādījās tās lietas, ko mūsdienās reklamē kā pilnīgi nepieciešamas.

Bet vai patiešām mūsu rudzu laukam nav ne gala, ne malas un mēs varēsim tajā mieloties bezgalīgi? Atcerieties, mūsu bagāto dzīvesveidu nodrošina enerģijas pārpilnība, turklāt tai jābūt lētai. Līdz šim mums lēto enerģiju nodrošināja lēta nafta. Ja sekojat līdzi ziņām, noteikti būsit pamanījuši, ka naftas cenas ir būtiski kāpušas. Ko tas nozīmē un kāpēc tas noticis?

Lai atrastu atbildi, der apskatīties, kas tad īsti nafta ir un kā to iegūst. Naftu pārsteidzoši precīzi var salīdzināt ar lielu, aizvēsturisku komposta kaudzi, kas trūdējusi tūkstošiem gadu. Komposta kaudze sākumā gan bijusi liela, taču tai jau sen neviens klāt nekā nebeŗ — cik liela tā ir, tik arī paliks. No tā izriet kāds būtisks secinājums, ko der ielāgot — naftas rezerves, lai arī lielas, tomēr ir ierobežotas. Turklāt nafta, atšķirībā no komposta, atrodas dziļi pazemē, tāpēc ir jāpapūlas, lai tai tiktu klāt — jo dziļāk, jo grūtāk. Vēl jāpiebilst, ka nafta nav viendabīgs šķidrums, bet drīzāk dažādu vielu maisījums. Gluži kā pienam pēc kāda laika virspusē uzpeld krējums, arī naftas atradņu virsējos slāņos uzpeld vieglākā nafta, ko daudz vieglāk — un lētāk — pārstrādāt degvielā. Tātad — virsējos slāņos, kam klāt tikt ir vieglāk un lētāk, atrodas labāka nafta, ko pārstrādāt ir vieglāk un lētāk, savukārt zemākajos slāņos, kam klāt tikt ir arvien grūtāk un dārgāk, atrodas sliktāka nafta, ko pārstrādāt ir — jūs uzminējāt — arvien grūtāk un dārgāk.

Lai šo nelāgo problēmu kaut kā risinātu, tiek meklētas arvien jaunas naftas atradnes. Taču, tā kā naftas rezerves ir ierobežotas, šīs jaunas atradnes atrast ir arvien grūtāk, turklāt lielās un viegli izmantojamās naftas atradnes jau ir atrastas. Tātad ne tikai nafta atradnēs kļūst arvien dārgāka — arī pašas atradnes atrast ir arvien dārgāk. Rodas savdabīga līkne: kādu brīdi jaunu atradņu skaits strauji pieaug, līdz sasniedz maksimumu. Pēc tam, lai kā arī censtos, vairs nav iespējams atrast tikpat daudz jaunu naftas atradņu, tāpēc to skaits samazinās. Un, tā kā atradnēs pieejamais naftas daudzums ir ierobežots, tad pēc kāda brītiņa samazinās arī iegūstamās naftas apjomi un, lai kā arī censtos, tos vairs nav iespējams palielināt — tie var tikai un vienīgi kristies.

Un tā patiešām arī notiek. Klāt pieliktajā attēlā var redzēt, kā mainījušies daudzu valstu naftas ieguves apjomi. No sākuma tie ir arvien kāpuši, jo atrastas arvien jaunas atradnes un kāpināts to ražīgums. Taču tad sasniegti maksimālie ieguves apjomi, ko vairs kāpināt nav iespējams, un tie neizbēgami sāk samazināties — gandrīz tikpat strauji, kā savulaik kāpuši. Lētā, viegli pārstrādājamā un plaši pieejamā nafta izbeigusies — palikusi dārgā, grūti pārstrādājamā un arvien retāk sastopamā nafta.

(Attēls no Vikipēdijas)

Pamēģināsim tagad visu salikt kopā. Mūsu pašreizējais dzīvesveids ir nesaraujami saistīts ar lētu enerģiju. Tieši tā mums nodrošina salīdzinoši lētu pārtiku, apģērbu un dzīvokli, un tieši tā mums ļāvusi tik strauji savairoties. Lielākā daļa šīs enerģijas tiek iegūta no naftas. Viegli un lēti iegūstamās naftas rezerves pasaulē iet uz beigām, ja jau nav izbeigušās. Nafta neizbēgami paliks tikai un vienīgi dārgāka. Tātad arvien dārgāka paliks arī enerģija un pilnīgi visas lietas, ko lētā enerģija mums līdz šim nodrošināja.

Citiem vārdiem sakot — mūsu koši zaļajai baudas mašīnai drīz vien beigsies degviela.

Cilvēkus nenogalina ieroči, cilvēkus nogalina hybris

Senajiem grieķiem bija tāds jēdziens „hybris“ (izrunā „hübris“), kas aptuveni nozīmēja „pārmērīga augstprātība, vēlme pazemot pretinieku, pārliecība, ka esi augstāks par dieviem.“ Te jāpiebilst, ka senajiem grieķiem dievi nozīmēja to pašu, ko mūsdienās sauktu par dzelzs likumu — ja reiz viņi tā noteikuši, tad tā tas arī ir, tur nekā nevar mainīt. Vārdu sakot, mūsdienu valodā hybris varētu definēt kā „pārliecība, ka uz tevi neattiecas negrozāmi likumi.“

Senajiem grieķiem hybris bija nopietns noziegums. Bezmaz vai visas sengrieķu traģēdijas no tā vien sastāv: galvenajam varonim dievi nosaka kaut ko nepatīkamu (piemēram, viņš nogalinās savu tēvu un apprecēsies ar savu māti), galvenais varonis ir pārliecināts, ka uz viņu tas neattiecas un viņš spēs to mainīt, un, protams, tieši ar saviem centieniem arī piepilda dievu noteikto. (Ja Aishils šķiet pārāk gaŗlaicīgs, šo pašu motīvu var sastapt arī „Zvaigžņu kaŗu“ trešajā sērijā.)

Mūsdienās šis jēdziens ir piemirsts, un tikai šad tad ar mazliet pārmainītu nozīmi un rakstību — „hubris“ (izrunā „hjūbris“) sastopams izglītotu cilvēku angļu valodā. Tas arī ir saprotams — mūsdienu sabiedrība hybris pasludinājusi bezmaz vai par augstāko tikumu. Mēs sludinām, ka stiprs cilvēks spēj pārvarēt visus šķēršļus, rakstīt pats savus likumus, būt no visiem neatkarīgs un lemt pats par savu likteni. Mēs vairs neskatāmies traģēdijas par galveno varoņu neveiksmīgo cīņu pret savu likteni — mēs lasām tenku žurnālus, kur aprakstīti sabiedrības spīdekļu sasniegumi, un skatāmies filmas par pārcilvēkiem, kas ir tik spēcīgi un apķērīgi, ka vieni paši spēj sakaut visus ļaunos, kas uzdrošinās stāties viņiem ceļā. Pat tie, kas vēl sakās ticam dieviem (vai dievam) sludina, ka dievi viņiem pievērsuši īpašu uzmanību un palīdzējuši daudz ko sasniegt, nevis ļaunprātīgi izmantojuši savu augstāko stāvokli un centušies ieriebt.

Nevar noliegt, ka mēs daudz ko saprotam labāk par senajiem grieķiem. Mēs labāk izprotam, kā darbojas pasaule, un spējam to mazliet pamainīt, lai mums būtu labāk. Labs piemērs ir medicīna: mēs saprotam, kā rodas daudzas slimības, un esam arī atraduši veidu, kā daudzas no tām ārstēt. Taču hybris un tā sekas senie grieķi izprata daudz labāk, turklāt var gadīties, ka mūsdienu sabiedrības neapvaldītais hybris izrādīsies postošāks par jebkuŗu slimību.

Hybris, atšķirībā no slimībām, mūsdienās sastopams it visur. Protams, tas sastopams tur, kur to pieņemts sagaidīt, piemēram, kaŗā. Neba nu Amerika nezināja, ka kaŗš reti kad ir tīrs, ātrs un viegls — gandrīz vienmēr tas izvēršas par asiņainu, ilgstošu un nogurdinošu murgu. Tomēr viņu hybris teica priekšā, ka tas attiecas tikai uz atpalikušām valstiņām, nevis uz vienīgo pasaules superlielvalsti, kam turklāt ir gudrās raķetes un bumbvedēji, kuŗus neredz radaros. Vēl vairāk, gluži kā senajiem grieķiem, viņu hybris lika viņiem izsmiet un pazemot uzveiktos pretiniekus, ieskaitot pat tādas jau no Trojas kaŗa laikiem izplatītas metodes kā pretinieku līķu apsmiešana (atcerieties Huseina nāvessoda videoieraksta „noplūdi“). Par savu hybris Amerika saņēmusi visnotaļ dāsnu sodu: kaŗš ir nogurdinošs un dārgs, kas nebūt nenāk par labu ne īpaši spraunajai ASV ekonomikai, turklāt ASV pasaulē kļūst arvien nepopulārāka.

Labi, lai būtu, kaŗš un hybris vienmēr bijušas nešķiŗamas lietas. Pārsteidzošākais ir tas, ka hybris bieži var atrast arī tur, kur, šķiet, tam nebūtu vietas. Ņemsim par piemēru tādu it kā visnotaļ altruistisku pasākumu kā zaļo kustību. Tur netrūkst cilvēku, kam droši vien ir paši labākie nodomi, taču gluži nemanot arī viņiem piezadzies hybris. Pajautājiet vidusmēra dabas draugam, kādēļ viņš piedalās zaļajā kustībā, un noteikti saņemsit tādas atbildes kā „mēs rūpējamies par planētas nākotni“ vai „mēs mīlam dabu un vēlamies to pasargāt“. Tomēr planēta veiksmīgi pārcietusi sadursmes ar meteorītiem un masu izmiršanas, un nav ne mazākā pamata domāt, ka tā nepārcietīs mūs. Dabas draugiem daudz vairāk būtu jāuztraucas nevis par to, vai izdzīvos delfīni, bet gan par to, vai izdzīvos cilvēki. Taču atkal hybris saka priekšā: mēs esam varenāki par dabu, tās likumi uz mums neattiecas, mēs spējam paveikt to, ko nespēja masu izmiršanas un meteorīti: mēs spējam iznīcināt visu planētu. Hybris arī iesaka, kā šo problēmu atrisināt: mēs esam tik gudri un vareni, ka noteikti spēsim atrast veidu, kā apiet dabas likumus, būtiski nemainot savu dzīvesveidu. Arī šeit pēc hybris seko sods: globālās klimata izmaiņas, šķiet, var nepamanīt tikai tad, ja ļoti cenšas, turklāt pilnībā iespējams, ka tās kļūs arvien postošākas.

Vārdu sakot, senajiem grieķiem bija taisnība: hybris tik tiešām ir pats nopietnākais noziegums, vēl jo vairāk tādēļ, ka tas var iezagties pilnīgi visur, gluži tāpat kā pašas nopietnākās slimības mums šķiet tās, no kuŗām nav pasargāts neviens. Žēl, ka skolās vairs nepievērš pārlieku uzmanību sengrieķu mītiem un traģēdijām — mēs tur daudz ko varētu uzzināt. Bet mēs taču esam daudz gudrāki par senajiem grieķiem, un viņu aizvēsturiskie likumi uz mums vairs neattiecas, vai ne?

Vēl vairāk nekaunīgas pašreklāmas

Dārgie lasītāji, nu jums ir burvīga iespēja mani ne tikai lasīt, bet arī dzirdēt — proti, sestdien, 12. aprīlī es uzstāšos ar priekšlasījumu par autortiesībām (ja lasāt manu blogu, droši vien nojaušat, ko es gribēšu teikt) Jūrmalā, Dubultos, pasaku mājā “Undīne” (tieši pretī Dubultu dzelzceļa stacijai un izskatās taisni tā, kā varētu izskatīties pasaku māja — noteikti atradīsit.) Pasākums sākas piecos, priekšlasījumu plānoju apmēram pusstundu vai drusciņ ilgāk, tāpēc būtu pārlaimīgs, ja pēc tam varētu uzrīkot jautājumu un atbilžu vakaru. Savu priekšlasījumu pēc tam arī plānoju ievietot šeit, taču tur būs tikai audio un nevarēs uzreiz uzdot jautājumus.

Pie viena varēs paklausīties blēņu stāstos par to, kā man gāja Viļņā (kur es devos uz konferenci par publisko domēnu), apsveikt mani ar iecelšanu Užupes republikas konsula amatā, padzert tēju un aiziet līdz jūrai. Satriecošs piedāvājums, vai nav tiesa?

Jautājums publikai

Dārgie lasītāji, esmu dziļā  neizpratnē, tamdēļ vēršos pie jums cerībā, ka kāds gudrāks jaunietis spēs mani apgaismot.

Lieta tāda, ka es nekādi neizprotu, kā darbojas Latvijas Autortiesību likums.

Skatieties paši:  36. pantā skaidri un gaiši rakstīts:

“(1) Autortiesības ir spēkā visu autora dzīves laiku un 70 gadus pēc autora nāves, izņemot šā likuma 37.pantā minētos gadījumus.”

37. pantā piebilsts kaut kas par audiovizuāliem darbiem, anonīmiem darbiem, padomi, kā novērst vēstures netaisnības (“(4) Autoriem, kuru darbi Latvijā bija aizliegti vai kuru izmantošana no 1940.gada jūnija līdz 1990.gada maijam bija ierobežota, no autortiesību noilguma termiņa tiek atskaitīti aizlieguma vai ierobežojuma gadi.”) un vēl kaut kas par iepriekš nepublicētiem darbiem. Tātad, lai gan ir izņēmumi, tomēr pamatdoma ir skaidra: pēc 70 gadiem autortiesību nav.

Un tagad izdarīsim nelielu eksperimentu. Paņemsim 2005. gadā izdevniecības “Nordik” izdoto Ed. Veidenbauma dzeju krājumu ar oriģinālo nosaukumu “Dzeja”. Un ticiet vai nē — tur skaidri un gaiši rakstīts “(c) 2005 E. Veidenbaums”!

Es pat šoreiz jūs necenšos ne par ko aģitēt. Es tik tiešām nespēju izprast — ko, sasodīts, tas nozīmē?! Ir gan tiesa, ka dzīves laikā viņu pārlieku daudz neizdeva, bet drīzi vien pēc viņa pāragrās nāves viņa darbus izdeva daudz un bieži. Vai Veidenbaums būtu bijis aizliegts no 1940. gada jūnija līdz 1990. gada maijam? Bet nekādā gadījumā! Gluži otrādi, viņam kopotos rakstus izdeva un pasludināja par bezmaz vai visīstāko komūnistu, kas tik nav nodzīvojis līdz sociālisma uzvarai. Vai Veidenbauma darbiem būtu bijuši līdzautori? Nekas tā īsti nav dzirdēts. Tiesa, Līvija Volkova centusies rekonstruēt Veidenbauma oriģinālos tekstus un viņas pūliņu augļi tajā grāmatā publicēti, taču to viņa darījusi jau sen pēc tam, kad Veidenbauma autortiesības izbeigušās. Viņas darbam autortiesības pienākas, bet vai tāpēc tas uzreiz pienākas visiem Veidenbauma dzejoļiem? Vai tas nozīmē, ka es varu izdot “uzlaboto Blaumani” un pieprasīt autortiesības uz visiem Blaumaņa darbiem tāpēc, ka es viņam tagad esmu līdzautors?

Ja varat, lūdzami, paskaidrojiet, ko tas īsti nozīmē. Es no Autortiesību likuma gudrāks netiku.

Ak jā, un kāpēc pavisam nesen pārizdotos Vizmas Belševicas tulkojumos norādīts “(c) V. Belševica 2008”? Arī kaut kā tā dīvaini sanāk, vai nav tiesa?

Visapkārt vieni vienīgi pirāti

Ir tāda reliģija — jeb, pareizāk sakot, parodija par reliģiju, — kas sakās pielūdzam Lidojošo spageti briesmoni. Viena no šīs reliģijas pamatatziņām ir tā, ka pirātu skaita samazināšanās ir saistīta ar globālo sasilšanu. Apskatieties, viņi saka, kā kopš astoņpadsmitā gadsimta krities pirātu skaits un kā vienlaikus pieaugusi vidējā temperatūra pasaulē! Sagadīšanās? Vai nav pārāk liela sakritība, lai runātu par sagadīšanos?

Ja šai reliģijai ir taisnība, tad mūs drīz sagaida ledus laikmets. Raugi, beidzamā laikā pirātu saradies tik daudz, ka nevar ne nospļauties, lai pirātam netrāpītu. Lai saprastu, kā pirātu atšķirt no parasta pilsoņa, apjautāsimies AKKA/LAA, kas šajā jomā zina pilnīgi visu. Tātad: „Pirātisms (piracy; пиратство) ir prettiesiskas darbības ar autoru darbiem, autortiesību aspektā tā ir darbu fiksācija, publicēšana, reproducēšana un izplatīšana jebkādā veidā bez atļaujas darbu izziņošanai, publicēšanai vai izmantošanai un nemaksājot autoratlīdzību.“ (no http://www.autornet.lv/tiesibas/vardnica/)

Tātad pirāts ir tas, kas bez atļaujas un nemaksājot autoratlīdzību fiksē, publicē, reproducē un izplata darbus. Dīvainā kārtā tur nekas nav teikts par tiem, kas šādus produktus patērē — tātad tad, ja jūs no Mašas, kas reizi mēnesī atnāk uz jūsu biroju ar disku somu, nopērkat disku ar četrām Džordža Klūnija filmām, Maša ir pirāts, jo viņa izplata Klūnija daiļradi bez viņa atļaujas. Savukārt jūs neesat, ja vien neiedodat to disku noskatīties vēl kādam.

Bet nesapriecājieties. Atcerieties, pirāts bez atļaujas un nemaksājot autoratlīdzību fiksē, publicē, reproducē un izplata citu autoru darbus. Aplūkosim šo uzskaitījumu sīkāk. Piemēram, ko nozīmē „fiksē“? „Latviešu valodas vārdnīca“ apgalvo, ka tas nozīmē „atzīmēt, saglabāt atmiņā, ko pierakstot, piezīmējot u. tml.“ („Latviešu valodas vārdnīca“, R:„Avots“, 1987., 218. lpp.) Jāatzīst, vārdnīca uzbuŗ pavisam tumšas ainas: katrs, kas atceras, piemēram, kādu Ojāra Vācieša dzejoli vai Raimonda Paula dziesmu, ir pirāts. Taču tik skarbi laikam nedomā pat mūsu tēvzemes autortiesību sargi. Ņemsim šaurāku nozīmi: pirāts ir tas, kas kaut kādā veidā saglabā cita autora darbu bez viņa atļaujas. Piemēram, ja es iesoļoju kinoteātrī un ar mobilo telefonu nofilmēju fragmentu no jaunākā Holivudas grāvēja, es esmu autortiesību pārkāpējs un pirāts. Un patiesi: kinoteātris pirms seansa to neaizmirst atgādināt man un citiem skatītājiem: mēģināsi kaut ko nofilmēt — izdzīsim laukā un mobilo atdosim policijai izvērtēšanai.

Tātad vismaz par „fiksēšanu“ mēs būtu tikuši skaidrībā. Arī „reproducēšana“ ir puslīdz tas pats. Ja tu bez atļaujas filmē, ieraksti vai fotografē to, ko pats neesi uztaisījis, tu esi pirāts un pārkāp likumu. Un taisnīgi — tā darba autori taču ir pūlējušies vaiga sviedros, lai to uztaisītu. Ja visi ņems un bez atļaujas pārrakstīs un izplatīs viņu darbus, tad tak neviens autoriem nemaksās, un viņi visi mirs badā.

Protams, tie, kas „Privātajā dzīvē“ lasa par kinozvaigžņu mājām, zina, ka viņiem vēl gana tālu līdz miršanai badā. Bet lai nu būtu — tas ir viņu īpašums, viņi tērējuši savu laiku un naudu, lai to uztaisītu, un nebūtu godīgi to tā vienkārši paņemt. Nebūtu taču pareizi kaimiņam nozagt godīgā darbā nopelnītus divdesmit latus tikai tādēļ, ka viņam vēl paliek divdesmit tūkstoši, vai ne? Tāpat taču nav pareizi bez atlīdzības paņemt autoru darbu, vai ne?

Bet tas neattiecas tikai uz filmām un divdesmit latiem. Nav taču pareizi vienkārši pārrakstīt Lauŗa Reinika jaunāko albumu, vai ne? Tā viņš taču zaudē naudu, ko būtu pelnījis saņemt par saviem tēriņiem un pūlēm. Nav taču arī pareizi tā vienkārši nokopēt Lato Lapsas Jāņa Brūkleņa grāmatu par Latvijas tiesu sistēmas ēnas pusēm, vai ne? Arī Brūklenis tad nesaņem atlīdzību par Latvijas apgaismošanu. Nav taču pareizi tā vienkārši pārfotografēt Brīvības pieminekli, vai ne? Tā Kārļa Zāles mantinieki nesaņem ne graša par sava priekšteča radošā darba izmantošanu. Mēs taču atzīstam mantošanas tiesības. Nav taču pareizi bez atļaujas nofotografēt Portugāles Spānijas pilsētā Bilbao uzcelto Gugenheima muzeju, vai ne? Muzeja autors Frenks Gērijs ir sveiks un vesels, viņš taču būtu pelnījis atlīdzību par savām pūlēm.

Ja vien jūs pievērsāt uzmanību, jums tagad vajadzētu sākt protestēt. „Piedod, autor, nu tu gvelz tukšu, kas tas par pirātismu, kam tad es kaitēju, ja es brīvdienās to muzeju nofotografēju?“ Pirmkārt, runa jau nemaz nav par kaitējumu — atcerieties, AKKA/LAA definīcija neparedz, ka pirātisms noteikti kādam kaitē. Jūs vienkārši bez atļaujas fiksējat cita autora darbu — ar to pietiek. Un, otrkārt, jūs kaitējat gan. Bilbao to muzeju Frenkam Gērijam nepasūtīja tāpat vien — Gērijs ir plaši pazīstams ar saviem visnotaļ ekstravagantajiem darbiem, un Bilbao cerēja, ka tik savdabīga celtne piesaistīs pilsētai tūristu uzmanību, kas gribēs apskatīties, kas tad tur sacelts. Taču visus viņu plānus izjaucāt jūs, kad piegājāt pie muzeja, nofotografējāt (tas ir, fiksējāt) to un salikāt bildes internetā (re, nonācām arī pie izplatīšanas). Tagad tiem, kas grib apskatīt Gugenheima muzeju, nav jābrauc uz Bilbao — atliek vien apskatīties jūsu bildītes, konstatēt, ka tas muzejs izskatās pēc saņurcītas metāla trauklupatas, un nolemt, ka nav jēgas braukt uz Bilbao, lai to apskatītu tuvāk. Bilbao zaudē naudu, visas cerības uz tūristu pieplūdumu ir veltas, arī citas pilsētas padzird, ka Frenks Gērijs, pateicoties pirātiem, vairs nepievilina tūristus, pie Frenka Gērija neviens neko vairs nepasūta, naudas nav, bads, trūkums, posts. Un to visu sadarīja šķietami nevainīgi tūristi ar saviem fotoaparātiem.

Jūs sakāt, ka cilvēki uz Bilbao brauc tāpat un Frenks Gērijs slien augšā vienu māju pakaļ otrai? Nu un? Arī Holivuda un Lauris Reiniks izskatās gana pārtikuši, bet tas tā tikai šķiet — ļaunā pirātisma ķetna kuŗu katru brīdi draud viņus nožņaugt. Fotografēt mājas likumā atļauts? Un kāpēc tā, ja drīkst jautāt? Kāpēc arhitektus likums vērtē zemāk par Lauri Reiniku? Lauri Reiniku piratizēt nedrīkst, arhitektus drīkst? Un ko tad, ja jūs savas Gugenheima muzeja bildītes pārdodat par naudu? Tad tak jūs iedzīvojaties uz cita autora rēķina! Likums arī to ļauj? Kā tad ar „Viens likums, viena taisnība visiem“? Viena taisnība Laurim Reinikam, cita arhitektiem. Netaisnīgi, vai nav tiesa?

Pieņemsim, ka likumdevēji nolēmuši būt taisnīgi un pieprasa samaksu no katra, kas fotografē ēkas vai pieminekļus. Frenks Gērijs dabū savu naudiņu, lai vilktu dzīvīti, pirāti apkaŗoti, visi laimīgi un priecīgi. Frenks Gērijs nu būtu aplaimots, tagad pievērsīsimies Kārļa Zāles mantiniekiem. Arī viņiem pienākas naudiņa no tiem tūristiem, kas fotografē Brīvības pieminekli. To pat nebūtu grūti noorganizēt, tur tak vienmēr policija apkārt. Kāds fotografē — tiesībsargi uzreiz klāt iekasēt samaksu. Tātad naudiņa būtu. Bet kam to dot? Kārļa Zāles mantiniekiem? Bet Brīvības piemineklim ir ne tikai tēlnieks, bet arī arhitekts — Ernests Štālbergs. Tātad jāizdomā, cik kuŗš piemineklim devis un cik katram par to pienākas. Bet ar to viss nebeidzas. Katrs, kam ir kaut vai visnotaļ aptuvens priekšstats par 20. gadsimta arhitektūras galvenajiem virzieniem, noteikti būs pamanījis atsevišķu Brīvības pieminekļa daļu satriecošo līdzību ar vācu arhitektūras skolas „Bauhaus“ darbiem. Tā nav nejaušība: arī Zāle ar Štālbergu bija pirāti, kas piesavinājās „Bauhaus“ arhitektu izgudrojumus, ne nieka viņiem nemaksājot. Vismaz mums to vajadzētu labot, vai ne? Tātad kaut kāda daļa no naudas jāatskaita arī „Bauhaus“ arhitektu mantiniekiem. Bet cik? Un kā ar tiem, ko piratizēja „Bauhaus“ arhitekti? Arī tiem taču kaut kas pienākas, vai ne? Un… un… un…

Vārdu sakot, mēs dzīvojam pastāvīgā pirātu ielenkumā. Vēl vairāk — mēs paši esam visīstākie pirāti, jo, ja mēs itin visam piemērotu tādu pašu loģiku kā mūzikas, filmu un grāmatu pirātismam, mums visu laiku vajadzētu maksāt un maksāt, un maksāt.

Atcerieties par to nākamreiz, kad atkal dzirdēsit par cīņu pret pirātiem.