Čaklajiem un prasmīgajiem: Kā dzert to, ko nevar dzert

Pirms turpinām, vienosimies par vienu lietu. Tas, ko es te tālāk aprakstīšu, ir tikai un vienīgi jautrs pastāsts izklaides nolūkiem, nevis padoms vai mudinājums to īstenot dzīvē. Ja esat draugos ar veselo saprātu, droši vien paši sapratīsit, ka tādas lietas labāk nemēģināt. Ja neesat, tad pateikšu skaidri — nemēģiniet ko tādu darīt. Cilvēki, no kuŗiem es to esmu noskatījies vai uzzinājis, pārsvarā jau sen ir viņsaulē no pārlieku lielas dzeršanas. Jums arī tā gribas?

Benis no nemirst.lv lielījās, kā reiz dzēris odekolonu, bet diez ko pie sirds vis nav gājis — pārāk rūgts bijis. Diemžēl šāds satriecošs alkoholiskais analfabētisms mūsdienās sastopams gaužām bieži — cilvēki pieraduši apreibināties tikai ar veikalā dabonamiem alkoholiskiem dzērieniem, kas kā alkoholiski dzērieni arī tiek pārdoti, un pavisam aizmirsuši paaudžu gaitā krātās gudrības, kā prieku gūt no sadzīves ķīmijas un citām lietām, kas trāpījušās pa rokai. Turklāt tas noticis satriecoši ātri — vēl pirms nieka divdesmit gadiņiem ikviens padomju pilsonis, pateicoties Gorbačova pretalkohola kampaņai, vismaz zināja, lai arī, visticamāk, nekad nebija mēģinājis, kā apreibināties ar dihlofosu, odekolonu, briljantzaļā šķīdumu spirtā, zābaksmēru un mēbeļu politūru. Šīs senču zināšanas ir ne mazāk vērtīgs folkloras mantojums par Barona latvju dainām — arī tās, pirms Barons viņas nesāka vākt, retais par kaut ko turēja. Un tagad šī paša iemesla dēļ aizmirstības priekšā stāv Padomju Latvijas folkloras mantojums. Šis apcerējums ir bikls mēģinājums to kaut mazliet saglabāt.

Mūsdienās, kad pavisam dzeŗams un salīdzinoši lēts alkohols no astoņiem rītā līdz desmitiem vakarā ir rokas stiepiena attālumā, grūti gan iedomāties tos laikus, kad alkoholu tirgoja vien stingri noteiktos veikalos un dažas stundas dienā. Man bērnībā bij tā laime dzīvot tieši pie šāda veikala (es varu iedomāties daudzus cilvēkus, kas tolaik mani par to apskauda), tamdēļ es jo labi atceros milzīgās izslāpušo cilvēku rindas, kas pie viņa vienmēr drūzmējās. Turklāt tie nebija parasti cilvēki, kam uz svētkiem sagribējies nopirkt pudeli šampanieša — tie gandrīz vienmēr bija paģiraini ļaudis uzblīdušām sejām un trīcošām rokām, kam alkohols bija vienīgais, kas viņus šajā saulē vēl interesēja. Piemēram, lai kā censtos, nekādi nevaru atcerēties, ka kāds cienījams cilvēks Padomju Latvijā jelkad būtu dzēris alu — alus pilnīgi noteikti bija izmisušu alkoholiķu dzēriens, ko uz paģirām dzēra ūdens vietā. Cienījami ļaudis uz lieliem svētkiem dzēra „Padomju Šampanieti“ (nez kāpēc dzērienu ar šādu nosaukumu vēl joprojām var nopirkt, bet saprotamu iemeslu dēļ man nav ne jausmas, vai tam ir kaut mazākais sakars ar oriģinālo brūvējumu) un degvīnu „Stoļičnaja“, „Kristāls“ vai „Citronu rūgtais“, un arī tad ne īpaši daudz — alkohols Padomju Savienībā bija dārgs (vismaz salīdzinot ar vidējo mēnešalgu) un grūti dabūjams.

Tātad tie, kas nebija alkoholiķi, necik daudz vis nedzēra, bet tiem, kas bija, bija dziļi vienalga, ko dzert. Ja nebija pieejams degvīns, viņi dzēra lēto stiprināto vīnu (veikalos vēl, šķiet, šī gadsimta sākumā bija sastopams šīs kategorijas cienīgs pārstāvis „Agdams“ — zaļā pudelē ar plastmasas korķi un neticami neglītu etiķeti), ja nebija lētā stiprinātā vīna, viņi dzēra alu, ja nebija alus… Nu, tad uzskaitīsim, ko viņi dzēra un kā viņi to darīja.

1. Odekolons. Tas, saprotams, ir pats pazīstamākais un biežāk minētais alkohola aizstājējs. Vispār odekolonu Padomju Latvijā lietoja daudziem un dažādiem mērķiem, bet nekad ne по назначению, tas ir, pēc bārdas dzīšanas. Ar odekolonu tīrīja magnetofonu galviņas, ar odekolonu atbaidīja odus (īpaši labs šim nolūkam bij odekolons „Neļķe“, kas gan neganti smirdēja, bet odi tik tiešām nelīda tuvumā), odekolonu lēja izrakstītos flomāsteŗos, lai tos atdzīvinātu un ar tiem vēl varētu pazīmēt — un, protams, odekolonu dzēra. Odekolona dzeršana vispār bija sava veida iniciācija alkoholiķu kārtā, taču tikai alkoholiķi ar lielu stāžu spēja to iedzert tīrā veidā. Cilvēks, kam vēl bija kaut kādas pašcieņas paliekas, odekolonu šķaidīja — pārlēja lielākā pudelē, pielēja aukstu ūdeni un saskaloja. Odekolons palika balts kā piens (starp citu, kad pirmoreiz redzēju, kā dzeŗ labu absintu, uzreiz atausa atmiņā alkoholiskie radi ar viņu odekolonu), un, ja kādu laiciņu ļāva nostāvēties, tad garšas īpašības — vismaz pēc idejas — jūtami uzlabojās.
2. Briljantzaļā šķīdums spirtā a.k.a. zeļonka. Padomju laikā bija maz neizlēmīgu cilvēku, jo nebija jau nekā daudz, ko izlemt. Tā, piemēram, padomju tautas medicīna bija līdz nelabumam vienkārša — pret visu, kur jāguļ gultā un ir temperatūra, lietoja vjetnamiešu balzāmu „Zvjozdačka“ (tieši tā viņu arī sauca, latviskoja tikai žurnālos un televīzijā), sinepju plāksteŗus un bankas, dažādus sagriezumus, nobrāzumus un citas sīkas traumas tīrīja ar ūdeņraža pārskābi, bet pret visām ādas problēmām — izsitumiem, ēdēm un tādām lietām — lietoja zeļonku. Zeļonkai bij kāda savdabīga īpašība — tā pilnīgi visu, kam pieskārās, nokrāsoja noturīgā, spilgti zaļā krāsā, tātad dzeršanai tīrā veidā bija pagalam nederīga. Lai ar to tiktu galā, ņēma skārda renīti un izlika lielā salā, lai atdziest līdz lieliem mīnusiem. Tad atlika noliet zeļonku pa auksto renīti, lai zaļā draņķība piesaltu un lejā notecētu puslīdz dzeŗams šķidrums. Dažreiz tāpat attīrīja arī odekolonu.
3. Dihlofoss. Dihlofoss bija padomju laiku kukaiņu inde, nāca tādos mazos alumīnija baloniņos ar mušu virsū. Kā var noprast pēc tā, ka tā bija inde, tīrā veidā dihlofosu dzert nevarēja — un arī neērti, viņš taču ir baloniņā. Tādēļ dihlofosu pievienoja alum — ņēma atvērtu alus pudeli un akurāti trīs reizes iepūta dihlofosu. Turklāt bija jāzina, cik daudz pūst — iepūtīsi par maz, prieka nekāda, iepūtīsi par daudz — pats ņemsi tādu galu kā kukaiņi. Esmu dzirdējis, ka šāda izprieca bijusi jo īpaši populāra padomju dumpīgās jaunatnes vidū — cik tur neglītu apmelojumu un cik tur taisnības, nemācēšu teikt.
4. Zābaksmērs. Tā nu bija dziļi izmisušu ļaužu izprieca — daudz spirta zābaksmērā nebija, tādēļ kaut kāds prieks no tā bija tikai alkoholiķiem pēdējā stadijā, kam aknas jau bija galīgi sabrukušas un vismazākie alkohola daudzumi uzreiz deva galvā. Piemēram, es dzirdēju, ka ar tādām lietām aizraujoties mūsu mājas sētnieks Jušķis (ka tik nebija īsināts no Juščenko), Lielā Tēvijas kaŗa veterāns un tik tiešām pārliecināts alkoholiķis. Tur nu lieta bij vienkārša — apzieda maizi ar zābaksmēru, pagaidīja, kamēr spirts sasūcas maizē, pārpalikumu nokasīja nost un maizi cirta iekšā.
5. Mēbeļu politūra. Arī mēbeļu politūra, tāpat kā zābaksmērs, skaitījās zemākā pakāpe — to līdz ar dihlofosu un bremžu šķidrumu piesauca, lai parādītu, cik dziļi cilvēks spēj stigt alkohola purvā. Stipri iespējams, ka politūras lietošanas apjomus moralizējošā padomju prese jūtami pārspīlēja — vismaz es par tās lietošanu esmu dzirdējis tikai leģendas, savukārt odekolona dzeršanu pavisam bieži redzēju pats savām acīm. Lai nu kā, pēc idejas mēbeļu politūrā vajagot iebērt sāli un izmaisīt — tad visas sliktās lietas izkrītot pārslās (burvīgs aizguvums no krievu valodas, vai nav tiesa?), bet šķidrumu varot dzert. Es gan nezinu, vai kaut kur vispār vēl ražo mēbeļu politūru, tādēļ eksperimentāli šo padomu pārbaudīt nevaru.

Saprotams, tad vēl bija visdažādākās pašdarinātās lietas, pārsvarā no maizes rauga un cukura (šī iemesla dēļ abas šīs lietas reti kad varēja dabūt), bet tas jau vairs gluži neietilpst šī apcerējuma tēmā.

Ja jums arī ir kādas gaišas atmiņas, padomi vai iebildumi pie maniem padomiem, ar prieku uzklausīšu. Un, kā jau teicu, dieva dēļ, nemēģiniet tos padomus likt lietā.