Totalitārā režīma nodarītais posts

Kā jau noteikti būsit pamanījuši, beidzamajā laikā necik bieži es šeit nerakstu. Tas saistīts ar visparastāko slinkumu — gribas, lai būtu tā pārdomāti un smuki, bet tad viens raksts jāraksta kādas trīs dienas pa četrām stundām dienā. Tamdēļ esmu pasācis vairāk rakstīt Cibā — tur neviens no tevis negaida pārlieku attīstītas domas, tur pietiek ar pastāstiem par to, kā tu vakar esi pielējies un kā tev šodien sāp galva, lai visa frendliste teiktu „There there“ vai „Pamēģini gurķīšus, man palīdz“. Ja esat ar mieru iemainīt kvalitāti pret kvantitāti, noteikti varat palasīties.

Bet tad nu pavisam nesen Cibā sanāca tik jauks ieraksts, ka pašam ap sirdi silti palikās (un tas nemaz bieži negadās). Tad nu nolēmu, ka, neskatoties uz to, ka tās ir tikai un vienīgi manis paša atmiņas, nevis apjomīgi pārspriedumi par lietu stāvokli pasaulē, to tomēr varētu pārpublicēt arī šeit. Tie, kas jau lasījuši Cibā, mierīgi var izlaist — nekā jauna tur nav. Pārējos — laipni lūdzu atcerēties sūros padomju laikus.

* * *

Kaut kad, šķiet, otrajā klasē (za oknom stojal surovij 87 god) es ar savu pamatskolas labāko draugu biju sadomājis pievērsties uzņēmējdarbībai — starpbrīžos skolas gaitenī pārdot dzēšgumijas. Domāts — darīts. Mans draugs vairāk pievērsās lietas finansiālajai un praktiskajai pusei — kur dabūt dzēšgumijas, par cik pārdot, cik naudas ieguldīt uzņēmuma attīstībā un cik — saldējumos (saldējuma būda stāvēja manas ielas galā, un lai nu ko, bet saldējumu PSRS ražoja tiešām garšīgu). Es vairāk pārzināju to, ko mūsdienās sauktu par mārketingu — mans galvenais uzdevums bija panākt, lai mani skolasbiedri domātu, ka mūsu dzēšgumijas ir pavisam atšķirīgas no tām trīskapeiku gumijām, ko veikalos neviens negribēja pirkt. Lai izskatītos pārliecinošāk, mēs mūsu dzēšgumijas iesaiņojām no burtnīcu vāciņiem izgatavotos plastmasas maisiņos (mēs bijām ievērojuši, ka visas ārzemju mantas nāk plastmasas maisiņos — un no burtnīcu vāciņiem ar gludekli maisiņu uzmeistarot ir pavisam elementāri). Tad mēs izvēlējāmies, kur atvērt mūsu veikalu — otrā stāva gaitenī pie aktu zāles (cik daiļš nosaukums, vai nav tiesa?) Visbeidzot mēs izvērsām visnotaļ veiksmīgu reklāmas kampaņu — pastāstījām saviem skolasbiedŗiem, ka tad, ja jums vajadzīgas dzēšgumijas, mēs nu reiz esam taisni tie vīri, pie kuŗiem griezties.

Jūs neticēsit, bet bizness gāja no rokas. Acīmredzot sociālisma izmocītie skolasbiedŗi kāri tvēra kaut mazākās kapitālisma vēsmas mūsu dzēšgumiju veikala izskatā. Drīz vien starpbrīžos pie aktu zāles durvīm regulāri pulcējās gana liels pircēju pūlītis, kas visi alka iegādāties mūsu dzēšgumijas. Veikals auga un paplašinājās — nu mēs piedāvājām ne tikai parastās dzēšgumijas par piecdesmit kapeikām (atcerieties, veikalā maksāja trīs), bet arī īpašās ārzemju (man draugam bija radi Amerikā) par rubli piecdesmit vai pat par trim. Mēs jau kalām lielus nākotnes plānus — pavisam nesen biju ar vecākiem aizbraucis līdz Rīgai un tur — tīri profesionālas intereses dzīts — biju izlūdzies, lai mani aizved uz kancelejas preču veikalu. Tur es par, šķiet, rubli dabūju gaišzilu sviestmaizes lieluma dzēšgumiju ar ziloni virsū — ko tik skaistu neatminos redzējis ne pirms, ne pēc tam. Gan manam draugam, gan man bija skaidrs — nu, šitādu mazāk par piecīti neatdosim. Gara acīm mēs jau skatījām tos saldējumu kalnus, kādus mums nesīs šis darījums. Bet tad notika nelaime.

Kā jau minēju, veikals ātri vien kļuva visnotaļ populārs. Un diemžēl mūsu uzņēmējdarbības veiksmes stāsts nāca ausīs arī mūsu klases audzinātājai. Ja nemaldos, sirmā kundze mūsu jauno paaudzi audzina vēl šobaltdien, tamdēļ nesauksim nevienu vārdā un izvairīsimies no skaļiem epitetiem, bet tā nu reiz bij īstena padomju skolotāja ne tikai pēc ieņemamā amata, bet arī dvēseles pārliecības. Atminos, kā pašos padsavienības beigu gados, kad visi centās izrādīt savu revolūcionāro garu un pilsonisko nepakļaušanos, viņa mums lika lasīt — turklāt krieviski — dzejolīti par sarkano oktobrēna zvaigznīti, neaizmirstot indīgi piebilst, ka no mums gan viņa gandrīz nevienam pie krūts vairs nemirdzot. Tamdēļ domāju, nebūs īpaši liels pārsteigums, ja teikšu, ka viņa mūsu iniciātīvu pārlieku atzinīgi vis nevērtēja. Kur nu. Nākamajā audzināšanas stundā mūsu dārgā klases audzinātāja sāka jo bargi morālizēt par to, kā mūsu klasē parādījušies spekulanti — saprotams, jūsu padevīgā kalpa un viņa labākā drauga personā. Viņa brēca, viņa kaunināja, viņa piesauca oktobrēna godu, ko mēs tik smagi esam aptraipījuši, viņa lika mums izskaidrot savu pretsabiedrisko darbību un pašās beigās pieprasīja publisku atvainošanos visam klases kolektīvam par to milzīgo postu, ko mēs viņiem esam nodarījuši. Tāda buržuju nīdēšanas versija mūsu mazajiem. Protams, pēc tam mēs vairs ne ar kādām dzēšgumijām tirgoties nevarējām — pārpalikušo naudu draudzīgi sadalījām, lētās dzēšgumijas kaut kur noklīda, bet lielā, zilā un smukā man vēl kādus piecus gadus bija.

Tā nu beidzās mūsu īsā, bet spožā karjera uzņēmējdarbībā. Žēl pat iedomāties, kā viss būtu izvērties, ja savu veikalu mēs būtu sākuši dažus gadus vēlāk.

Advertisements

10 Responses to “Totalitārā režīma nodarītais posts”


  1. 3 Janks Decembris 30, 2008 plkst. 5:39 pēcpusdienā

    Bez skolotājas iejaukšanās — jūs būtu gājuši Kargina ar Krasovicka pēdās, tas ir skaidrs 🙂 Arī viņi naudas mijēju rūpala sākuma posmā nebija droši, ka neatnāks drošībnieki un nesašņorēs, savukārt pirmo neoficiālo valūtas maiņas punktu Kargins bija iekārtojis komjaunatnes pilsētas komitejā. Viņiem jauno taku izcirst izdevās, citiem nē 😦

  2. 4 panks Decembris 30, 2008 plkst. 8:17 pēcpusdienā

    pie aktu zāles nemaz nebija otrais bet puzotrais stāvs vai kaut kā tā

  3. 5 nuclearsecrets Decembris 30, 2008 plkst. 8:28 pēcpusdienā

    pank – Nu tu ar atradi, kur piesieties. Vispār tas laikam sanāk pirmais-un-trīs-ceturtdaļainais stāvs. Trepes no pirmā stāva līdz tam laukumiņam pie aktu zāles durvīm ir bezmaz kā uz otro stāvu, bet no otrā stāva gaiteņa līdz aktu zālei ir tikai daži pakāpieni. Bet kāda tur starpība?

  4. 6 saprge Decembris 31, 2008 plkst. 11:07 priekšpusdienā

    labākais, ka tā skolotāja strādā joprojām un audzina. 😀
    nez, tagad māca arī biznesa pamatus vai ka latvietim nepiedien tirgoties, latvietim jāar zeme un jāsēj rudzi. 😀

  5. 7 nuclearsecrets Decembris 31, 2008 plkst. 1:16 pēcpusdienā

    saprge — Es te drīzāk gribēju pastāstīt amizantu atgadījumu manā biogrāfijā, nevis nodarboties ar komūnistu medībām. Tā jau viņa bija barga, bet gana taisnīga paidagōģe, kas svēti ticēja, ka viņa atbildīga arī par bērnu morālo stāju, ne tikai viņu izglītības kvalitāti. Ar izglītības kvalitāti viss bija kārtībā — es joprojām krievu valodu zinu tik, cik viņa mums pirmajās četrās klasēs (jā, sākot no pirmās klases) iemācīja — tas ir, teicami. Nu, un par morālo stāju — neba nu viņas vaina, ka tolaik pastāvošais režīms uzskatīja, ka jaunajos padomju pilsoņos jāieaudzina tāda morālā stāja. Ko prasīja, to darīja — un tam arī ticēja. Katrā ziņā tagad viņa noteikti jauno paaudzi komūnistiskās sabiedrības cēlāju garā neaudzina.

  6. 8 beibe janvāris 24, 2009 plkst. 12:12 pēcpusdienā

    Paldies dievam, ka to lielo gaišzilo gumiju neatņēma, man jau sirds ietrīcējās…

  7. 9 dvieļi virtuvei februāris 11, 2015 plkst. 4:21 pēcpusdienā

    Demokrātija ir vēl bīstāmāka kā totalitārisms, If u know what i mean


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s





%d bloggers like this: