Čaklajiem un prasmīgajiem — Kā iznīdēt tautas

Brālīgajā Krievijā dzīvo kāds mazliet pasists kungs, vārdā Eduards Ļimonovs. Viņš plaši pazīstams kā nācionālboļševiku partijas dibinātājs un vadonis, savukārt nācionālboļševiku partija plaši pazīstama ar savām visnotaļ ekstravagantajām politiskās cīņas metodēm. Kas gan var aizmirst, piemēram, drosmīgos cīnītājus, kas ar koka granātu savulaik sagrāba Pēterbaznīcas torni! Tiesa, nu jau viņi mazliet pierimuši, taču sirdī joprojām tikpat radikāli.

Vēl nācionālboļševiku slavas gados Eduards Ļimonovs sarakstīja sava veida manifestu „Cita Krievija“. Uzreiz piebildīsim, ka abus jēdzienus — cita un Krievija — biedrs Ļimonovs izprot visnotaļ plaši. „Cita“ nozīmē pavisam citu sabiedrības un ģimenes formu (pareizāk sakot, tās trūkumu), bet „Krievija“ izpletusies vismaz līdz bijušās PSRS apjomiem. Tātad arī mēs esam daļa no biedra Ļimonova nākotnes vīzijas.
Biedrs Ļimonovs ar lielu rūgtumu apraksta savu priekšteču — parasto boļševiku — paveikto. Viņš ir svēti pārliecināts, ka parastie boļševiki nebija gana radikāli. Lūk, ko viņš stāsta par PSRS nācionālo politiku:

[Padomju Savienība] nesaprata, ka mazās tautas — tās ir bumbas ar laika degli, kas apdraud padomju civilizāciju. Atļāva jau no 20. gadiem katrai atpalikušajai ciltij piekopt savas tradīcijas, savu senču paražas. Centrs Maskavā viņiem vēl palīdzēja! Viskrievijas budžets deva naudu grāmatu, žurnālu, tipogrāfiju pastāvēšanai PSRS tautu valodās. [..]

Tā vietā vajadzēja neatlaidīgi, simts gadus no vietas fiziski samaisīt PSRS tautas, veidojot etniski vienotu padomju tautu. [..] Vajadzēja nomērdēt visas valodas, izņemot krievu. Vajadzēja darīt visu, lai latvijieši, lietuvieši, kazahi, kaut kādi kamčadāļi aizmirstu savu vēsturi, ja tāda viņiem bija. Nebija obligāti jādedzina vēstures grāmatas un vārdnīcas. Pietiktu, ja tās vairs neizdotu. Ja boļševiki to sāktu jau no pirmā revolūcijas gada — pa septiņdesmit gadiem galā tiktu!

Protams, biedrs Ļimonovs ir nepelnīti bargs pret saviem priekštečiem. Padomju Savienībā rusifikācija notika pilnā sparā, un vēl pēc kādiem septiņdesmit gadiem droši vien arī parastie boļševiki galā tiktu. Nevar jau arī tā uzreiz — cilvēki vēl ņems un sadumposies. Bet viņa praktiskie padomi, kā iznīdēt tautas, ir visnotaļ vērā ņemami — arī tos, starp citu, Padomju Savienībā tīri veiksmīgi īstenoja. Tik tiešām: ja gribat, lai tauta zaudē savu identitāti, jāpanāk, lai tā aizmirst savu valodu un vēsturi. To tad arī veiksmīgi darīja: vēsture tika pasniegta visnotaļ padomiskā izpratnē — bezmaz vai visa Latvijas vēsture bijusi viens liels mēģinājums iestāties Padomju Savienībā, kas beidzot vainagojies ar panākumiem. Pirmskaŗa Latvijas vēstures grāmatas neviens neizdeva, un arī nācionālās vēstures pirmavotus — piemēram, jaunlatviešu darbus — laida klajā stipri saudzīgi un piesardzīgi. Tāpat arī ar valodu: Padomju Savienība centās panākt, lai visi tās pilsoņi prastu krievu valodu. Nācionālās valodas tika padarītas arvien mazsvarīgākas. Uzņēmumos par priekšniekiem lika krievus, kas latviešu valodu iemācīties nemaz necentās, trūkstošos darbiniekus ieveda no Krievijas vai pārkrievotās Ukrainas un Baltkrievijas, visa lietvedība notika krievu valodā — tātad, lai dabūtu darbu kādā puslīdz lielā uzņēmumā un kaut cik arī veidotu karjeru, krievu valoda bija pilnīgi nepieciešama, bet latviešu valoda — lieka. Daudzi nozīmīgi darbi netika pārtulkoti latviešu valodā, jo kam gan tas vajadzīgs — krieviski bija, un visi tāpat zināja krievu valodu. Pamazām latviešu valoda kļuva arvien mazsvarīgāka un mazsvarīgāka — varbūt ģimenē to vēl varēja lietot (un arī ne vienmēr, jo bija daudz jaukto laulību), bet nekur daudz tālāk gan nē. Darbā, veikalā, skolā — visur vajadzēja krievu valodu. Un ne tik daudz tādēļ, ka kāds to spiestu, bet tādēļ, ka latviešu valodu vienkārši tik plaši nelietoja.

Nelietoja. Lai gan tikpat labi arī var teikt — nelieto. Protams, protams, situācija ir būtiski uzlabojusies, es to nemaz negrasos noliegt. Tagad vismaz valsts iestādēs man (vismaz teorētiski) vienmēr atbildēs latviski, lai arī veikala kasiere, iespējams, runās krieviski. Bet dievs ar viņu. Daudz nopietnāk ir tas, ka kādā nozīmīgā jomā situācija ir tikpat bēdīga, ja ne vēl bēdīgāka.

Proti, Padomju Savienība mums tomēr iemācījusi aizmirst savu vēsturi. Pirmās brīvvalsts laikā tika izdoti gandrīz visu jaunlatviešu kopotie raksti. Tie bieži vien arī ir vienīgie pieejamie izdevumi — padomju laikos tādas lietas publicēja negribīgi, bet mūsdienās — vēl negribīgāk. Par latviešu rakstniekiem, dramaturgiem un dzejniekiem vidusmēra latvietim ir visnotaļ miglains priekšstats — lasījis neesmu, bet zinu, ka tāpat gaŗlaicīgi. Par ko tad viņi raksta, par kaut kādiem senlatviešiem zemnieku sētās. Tā tak vairs neviens nedzīvo.

Bet tas jau nav par senlatviešiem — tas ir par tādiem pašiem cilvēkiem kā mēs. Tāpēc tas nebūt nav gaŗlaicīgi. Eduarda Veidenbauma dzejoļus var rakstīt kā uzsaukumus uz namu sienām. Pāvila Rozīša „Cepli“ tikpat labi varētu būt uzrakstījis kāds mūsdienu publicists. Jāņa Ezeriņa noveles varētu publicēt „The New Yorker“, ja tās būtu tulkotas angliski. Īsāk sakot — mums ir ļoti daudz lielisku grāmatu, kas nemaz nav novecojušas, bet mēs to tā īsti neapzināmies.

Bet Padomju Savienība mums iemācījusi vēl vienu lietu — to, ka latviešu valodas lietošanas iespējas ir stipri ierobežotas. Piemēram, Latvijā teorētiski iespējams iegūt augstāko izglītību latviešu valodā. Bet pamēģiniet to izdarīt praktiski! Nelietojiet nevienu citu valodu, tikai latviešu, un paskatieties, cik tālu jūs tiksit! Ja studējat baltu filoloģiju, iespējams, jums tas vēl varētu izdoties. Ja studējat, piemēram, filozofiju vai ārzemju literātūru, tad drīz vien pamanīsit, ka liela daļa nepieciešamās literātūras latviski nemaz nav pieejama. Un runa nav par dažu mazpazīstamu autoru apcerējumiem — latviski nav pieejami daudzi darbi, kas būtiski iespaidojuši visu rietumu kultūras attīstību. Piemēram, 18. gadsimtā kāds jaunietis, ko sauca par Lorensu Stērnu, uzrakstīja satriecošu darbu „Džentlmeņa Tristrama Šendija dzīve un uzskati“, kas literātūrā ieviesa kaudzēm jaunu paņēmienu un izteiksmes līdzekļu — savu laiku tas apsteidza par apmēram divsimts gadiem. Turklāt pati grāmata ir sasodīti interesanta. Saprotams, jebkuŗā ārvalstu literātūras kursā to piemin — bet tikai piemin. To necitē, neanalizē un nelasa — tāpēc, ka tā nav tulkota latviski. Iespējams, pats ietekmīgākais 18. gadsimta romāns nav tulkots latviski.

Visbeidzot, pat tās lietas, kas ir pieejamas latviski, ir paslēptas tālu, tālu Nācionālajā bibliotēkā. Piemēram, Džeimsa Džoisa „Uliss“ latviski tulkots ir, bet tad, ja man sagribas to palasīt, man jādodas uz tuvāko bibliotēku, jāuzzina, ka tur tās grāmatas nav, tad jābrauc uz Rīgu, lai uzzinātu, ka tur Centrālajā bibliotēkā tā jau sen ir savākta, un tad, ja es to grāmatu gribu izlasīt uzreiz, nevis gaidīt, kad tā būs pieejama, man atliek vien doties uz Nācionālo bibliotēku, kāpt piektajā stāvā (regulārs LNB apmeklējums nodrošina labu fizisko formu, to nevar noliegt), apsēsties neērtā krēslā pie neglīta galda un lasīt, kamēr bibliotēku slēdz. Ja es „Ulisu“ gribu izlasīt oriģinālā, man atliek paņemt klēpjdatoru, iekārtoties ērtāk savā mīkstajā krēslā un aiziet uz Project Gutenberg mājaslapu, kur es šo darbu varu izlasīt pilnībā, par brīvu un pat neizejot no mājas. Tā latviešu valodā kaut ko izlasīt kļūst arvien grūtāk, bet angliski — arvien vienkāršāk. Angļu valoda ir ērtāka, un cilvēkiem ērtības patīk.

Biedram Ļimonovam bija taisnība — nav jādedzina, pietiek, ja neizdod. Tad pamazām aizmirsīs bez visas dedzināšanas. Vismaz mums tik tālu sanāk tīri labi.

Advertisements

14 Responses to “Čaklajiem un prasmīgajiem — Kā iznīdēt tautas”


  1. 1 raim2s februāris 12, 2008 plkst. 2:52 pēcpusdienā

    skarbi, bet patiesi. labi uzrakstīts.

  2. 2 Gints Plivna februāris 12, 2008 plkst. 5:17 pēcpusdienā

    Starp citu par to info atrašanu internetā – šodien, kad jebkurš par brīvu var dabūt praktiski neierobežotus megabaitus, – tas ir tikai visu mūsu rokās. Neviens neliedz publicēties ikkatram. Tas nav uzbrauciens autoram, tas ir atgādinājums, ka šie laiki nu ir tā reize, kad publicēties var katrs, kam nav slinkums…

  3. 4 nuclearsecrets februāris 12, 2008 plkst. 7:23 pēcpusdienā

    Gint: es jau ar tā kā publicējos, turklāt tīri apjomīgi 🙂 Bet ne jau megabaiti tā bēda — vajag jau arī kaut ko, ko tur likt iekšā. Pārtaisīt grāmatu no papīra uz digitālu tekstu ir, maigi izsakoties, visnotaļ darbietilpīgs process, un viens pats entuziasts ar skaneri un OCR programmu ir stipri ierobežots savās iespējās.
    Bet vispār atklāšu noslēpumu: ne jau tāpat vien es te savus lasītājus spīdzinu ar pastāstiem par defisēm, apzīmētājiem un Čaka mazbērniem. Raugi, tīmekļa žurnāls man ir kā ķeblītis, uz kā pakāpties un sludināt savus uzskatus masām. Un sludinu tādēļ, ka man aplam gribas mainīt to, kā lietas stāv. Esmu labi iegaumējis sava guru Gaja Kavasaki mācību: ja tu centies ātri iesist naudu (vai, blogu gadījumā — uzaudzēt statistiku), tu izgāzīsies. Ja tu centies mainīt pasauli, tu nopelni naudu (vai dabū statistiku). Viņam taisība, ziniet.

  4. 5 Gints Plivna februāris 12, 2008 plkst. 8:44 pēcpusdienā

    Es jau teicu, ka negribu uzbraukt autoram, bet atgādināt, ka katrs šodien var rakstīt. Universitātē, cik atceros, bija vismaz viens pasniedzējs, kurš lika katru reizi vienam studentam protokolēt lekcijas un pēc tam tās izlika internetā. Ja universitāšu pasniedzēji (vismaz daži) saspringtu uz to, ka liktu studentiem savus rakstus par visādām vairāk vai mazāk zināmām tēmām ne tikai iedot pasniedzējam, bet arī kaut kur nopublicēt, tad saturs augtu un pa vidam būtu arī kāda derīga info, ne tikai standarta atrakstīšanās. Diemžēl, kā rāda paša pieredze universitāšu pasniedzēji (vismaz tie daži, ar kuriem kontaktējos) ir nezinu slinki vai aizņemti vai vienkārši neko nedara. Piemēram, es ļoti lēnām cepinu augšā blogu ne gluži par literatūru, bet par speciālām IT lietām – datubāzēm. Uzrakstīju arī e-pastu dažiem attiecīgiem bijušajiem pasniedzējiem – pilnīgs ignore. Un ja tā padomā, kam tad vajadzētu kaut ko publicēt, ja ne nosacīti gudrākajiem prātiem?

  5. 6 korkijs februāris 13, 2008 plkst. 10:30 priekšpusdienā

    Nu nevaru piekrist par to, ka vajadzētu nu tagad visu tulkot uz latviešu valodu vai masveidā drukāt grāmatas un likt bibliotēkās. Iztulkot tāpat nav iespējams visu, esmu diezgan pārliecināts, ka januas tulkojamās lietas nāktu klāt ātrāk, nekā pagūtu mūsu tulki aiziepriekšējās apstrādāt.
    Nevar universitāti pabeigrt tikai latvju mēlē? A manuprāt, tā ir pareizi, tādēļ, ka mūsdienu pasaulē ar tikai vienu valodu cilvēks nav īsti kvalitatīvs sabiedrības loceklis – kāda jēga būtu no šādiem šaurpierēm ar diplomu kabatā..? /jautājums tīri retorisks./

  6. 7 nuclearsecrets februāris 13, 2008 plkst. 11:15 priekšpusdienā

    Korkij: iztulkot visu, protams, nevar, tomēr daudz ko var un vajag. Redzi, es nevēlos, lai latviešu valoda atkal, kā 18. gadsimtā, būtu tāda melnstrādnieku un zemnieku valoda — neko tur izlasīt nevar (un daži gudrinieki vēl apgalvo, tas tādēļ, ka latviski nevarot pilnvērtīgi izteikties), nekādām augsti kulturālām lietām viņu izmantot nevar, un visi, kas kaut cik augstāk izglītoti, runā kādā citā valodā, jo latviski nav smalki. Apskaties, kas tagad notiek ar latgaliešu valodu — maz ir to, kas viņā raksta (protams, visu cieņu Cyxobam, kas to dara), tulkojumu vispār nekādu, turklāt visi latgalieši tāpat saprot latviešu valodu, un kāpēc tad censties. Viņu runā tikai ģimenēs, turklāt tikai Latgalē — Rīgā latgaliešu valoda neskaitās, kā latvieši saka, prestiža. Nu nekādi negribētos, lai ar latviešu valodu Eiropas Savienībā notiktu tā, kā ar latgaliešu valodu Latvijā.

    Un par augstāko izglītību — man reiz ir tā laime, ka es tik tiešām protu angļu valodu, un pilnīgi godīgi varu teikt — lielākā daļa latviešu, kas domā, ka angļu valodu prot, patiesībā viņu neprot. Viņi ir iekaluši angļu valodas vārdus — cits vairāk, cits mazāk, viņiem varbūt pat ir aptuvena nojausma par gramatiku, tomēr tā nav angļu valoda. Tā ir latviešu valoda, kur latviešu valodas vārdi burtiski aizstāti ar angļu. Citi latvieši tādu angļu valodu prātā pārtulko uz latviešu (arī tikpat burtiski — latvieši pat grāmatas no angļu valodas tulko burtiski), visu saprot (jo tā jau ir latviešu valoda) un priecīgi māj ar galvu, bet vidusmēra anglis stāv, muļķīgi smaida un cenšas kaut ko no tā teikuma izlobīt.

    Starp citu, arī tīri retoriski — ja amerikānis pabeidz augstskolu, nezinot nevienu citu valodu kā vien angļu, vai viņu arī dēvēt par šaurpieri ar diplomu kabatā?

  7. 8 Antuanete februāris 13, 2008 plkst. 2:25 pēcpusdienā

    Didzi – respect par argumentāciju pēdējā komentārā.

  8. 9 nitro februāris 13, 2008 plkst. 7:19 pēcpusdienā

    Tulkošana kopj valodu, un tamdēļ bija patīkami lasīt grāmatu sērijā “Cilvēks un sabiedrība” (paldies onkulim Sorosam) izdotos Rietumu akadēmiskās vides klasiķu darbus un skatīties, kā latviešu tulkotāji tikuši galā un kādas vārdu nozīmes un apakšnozīmes piemērojuši.

    Tomēr man nav iebildumu, ka, mācoties augstskolā daudz materiālu ir svešvalodā. Nezinu, vai pēc Tavas izpratnes par valodas mācēšanu es angļu valodu zinu vai nē, taču gadi universitātē krietni svešvalodas valodas krietni uzlaboja.

    Lasīt svešvalodā un rakstīt darbus un kārtot eksāmenus latviski nav problēmu, problēmas sākas tad, kad arī auditorijās runā angliski ar latviešu galotnēm, un parādās inputi, klāsteri un citas šausmas. To novērstu kvalitatīvi tulkojumi latviešu valodā, lielākā problēma ir nevis tulkojumu neesamība, bet attieksme pret to, kā runājam.

  9. 10 tanstaafl februāris 17, 2008 plkst. 6:31 pēcpusdienā

    “Starp citu, arī tīri retoriski — ja amerikānis pabeidz augstskolu, nezinot nevienu citu valodu kā vien angļu, vai viņu arī dēvēt par šaurpieri ar diplomu kabatā?”

    Lielākā vai mazākā mērā – jā, jo arī angliski ne visu izdod. Bet latvieti – vēl tūkstoškārt vairāk, jo pat tad, ja visi latvieši nodarbotos tikai ar tulkošanu, nevarētu panākt kaut vai tādu apjomu, kāds pieejams angliski. Turklāt valodu zināšanas ievērojami paplašina redzesloku.

    Tam, ka jālasa vismaz vienā svešvalodā, nav nekāda sakara ar to, ka latviešu valoda būtu bauru valoda. Vienkārši, pirmkārt, ja tu vismaz kaut ko vari izlasīt oriģinālā, tu esi ieguvējs – daudznozīmīgu vietu netrūkst gandrīz nevienā tekstā. Otrkārt, negribu vispārināt, taču bieži vien tulkojumi lielās valodās ir labāki nekā tulkojumi mazās (un bieži vien to ir arī vairāk, tā kā pat rodas iespējas salīdzināt).

    Ak jā – bibliotēku sakarā gribu tevi iepazīstināt ar Kopkatalogu (http://tulpe.lanet.lv:8991/F/?func=option-update-lng&file_name=find-b&local_base=lnc04&p_con_lng=lav).

  10. 11 tanstaafl februāris 17, 2008 plkst. 6:38 pēcpusdienā

    Stulba sistēma, nogrieza saitei beigas. Tad neko, meklē pats.

    Starp citu, par studēšanu un tulkojumiem runājot – studenti paši būtu laimīgāki, ja filozofu darbus beigtu tulkot, tieši šajā jomā tulkojumi ir vienkārši dramatiski.

  11. 12 tanstaafl februāris 17, 2008 plkst. 6:44 pēcpusdienā

    Starp citu – vai esi drošs, ka “Tristrams Šendijs” nav tulkots? Esmu praktiski droša, ka ir.

  12. 13 Faktu zinātājs Decembris 14, 2010 plkst. 2:15 pēcpusdienā

    „Džentlmeņa Tristrama Šendija dzīve un uzskati“ ir tulkots latviski 1991. gadā. Pirms raksti kādu rakstu, noskaidro, ko raksti, nevis apelē pie citu un savas nezināšanas.

  13. 14 delfi novembris 13, 2016 plkst. 3:32 pēcpusdienā

    labi, ka Tu to neraksti šogad 🙂


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s





%d bloggers like this: